Mērnieku laiki
By admin
I.daļa. Stāsts sākas ar to, ka vecenīte jeb krustmāte – Annuža aizved Lienas meitu Aniņu Gaitiņš uz skolu. Anna ir ļoti paklausīga un krustmāte viņu ir labi izmācījusi. Viņu ģimenes apgādnieks ir krustmātes dēls – Tenis.
Turpmākā romāna darbība noris pagātnē, kad Anna vēl nav piedzimusi un viņas māte – Lienīte ir pavisam maziņa. Uz ciematu pārceļas Ilzes seni tuvi draugi – Annuža un Tenis. Annuža parāda savu mazo audžu meitu – Lienīti, bet Annužas īstie bērni sen jau ir nomiruši. Oļiņš bija plikpauris, kuram bija ja
au aiz piecdesmit. Viņš dziedāja visās bērēs un tad arī saņēma kādu maizes kukuli. Savukārt Oļiņiete nepārtraukti tarkšķēja, viņai patika izrādīt savu mantu un izlikties turīgākai nekā viņa patiesībā ir. Vēl viens viņas trūkums bija aprunāšana.
Pienāca ražas novākšanas laiks, kad daudz jāstrādā uz lauka. Oļiņi uz lauka met kaudzes, bet savu dēlēnu Pēterīti, kuram aptuveni 6 gadi un mazo Trīnīti atstāj Annužas uzraudzībā. Līdzi viņa paņem arī savu audžumeitu un uzrauga abus zīdaiņus kopā. Stāvot uz kaudzes, Oļiņš pēkšņi ierauga, ka māja deg, tajā bija iespēris zibens. Oļiņš metās uz māju pusi, kuras jumts nu dega pilnās liesmās. Tur arī pie mājas gulēja Annuža bez samaņas. Izrādījās, ka viņa ir tikai noģībusi. Visi apkārtējie tikai stāvēja un neko nedarīja, tikai skatījās. Vienīgi Andrievs mēģināja mazināt liesmas. Kāds vēl teica, ka māju vispār nevajagot dzēst, jo tā ir Dievs licis, un par šādiem vārdiem dabūja pliķi pa ausi no Andrieva. Visi tā uztraucās, tā uztraucās, ka pilnīgi neko nedarīja. Tā nu māja nodega līdz pašiem pamatiem. Tikai pēdējā mirklī ļaudis mēģināja liet ūdeni, kaut ko glābt, bet nu jau bija par vēlu. Razultātā nodega ne tikai māja, bet arī mazā Trīnīte – Oļiņu meita.
Pēc 22 gadiem.. Annuža dzīvo pie Gaitiņiem – labiem, godīgiem ļaudīm. Liena jau ir pieaugusi jauna, skaista meita, kura patīk puišiem. Ta kā Annuža nespēja nosargāt Oļiņu meitiņu ugunsgrēka laikā, viņa labprātīgi nodod par audzēkni savu audžumeitu –Lienu Oliņiem. Darbībā iesaistās arī Prātnieks, kurš cer uz Lienu, taču Lienas attieksme ir pret viņu vairāk kā atturīga. Prātnieks ir jauns un turīgs (vismaz izliekas par tādu). Oļiņi izturas pret Prātnieku ļoti labi, jo cer, ka Liena kādreiz ar viņu apprecēsies. Lienā iemīlas arī Kaspars – vienkārš puisis bez jebkādas mantas.
Ilze bija ļoti dievbijīga un viņas vistuvākais cilvēks bija Annuža. Drīz vien Ilze mirst savā nāves gultā. Ilzes nāve satuvina Lienu un Kasparu – abi atzīstas mīlestībā, taču slēpj to un nevienam nesaka, kaut arī citi to drīz vien sāk nojaust.
Beidzot ir atnākuši “mērnieku laiki”, ko visi sen jau ir gaidījuši. Mērnieks bija Feldhauzens. Kāds svešinieks vārdā Grabovskis, līdzīgs Feldhauzenam, nolemj sevi nodēvēt par mērnieku. Ar to arī sākas visas ciemata nelaimes. Pēc Ilzes bērēm Prātnieks lūdz Lienas roku viņas audžuvecākiem. Oļiņi protams bija par, jo tas bija izdevīgs darījums un Lienas nākotne būtu nodrošināta. Arī Švauksts (kāds jauneklis, kas izlikās par vācieti un runāja kropļotā vācu valodā) nebija vienaldzīgs pret Lienu. Annuža bija tā, kas atbalstīja Lienas un Kaspara attiecības. Prātnieks ar nolūku pasaka Tenim, lai viņš piemaksājot mērniekam, lai tas viņam nomēra lielāku zemes gabalu, ka tā tagad darot visi. Tenis sākumā negribēja un baidījās, taču piekrita. Prātnieks piekodināja mērniekam, lai, kad Tenis atnāk, lai to apcietina. Tā arī notika. Tiesa atņēma Tenim māju un zemi uz 1 gadu. Viņš gan nebija vienīgais, kas sēdēja cietumā par uzpirkšanu. Cietumā jau bija sasēdusies liela Čangalienas daļa. Mērnieks no dažiem pieņēma kukuļus, bet dažus iesēdināja cietumā. Drīz vien visus atbrīvoja, jo pēc nopratināšanas saprata, ka sanācis misēklis, tāpēc, ka visi apgalvoja, ka mērnieks jau bija nomērījis zemi, bet tagad nāk atkal. Pie vainas bija viltus mērnieks – Grabovskis, kas no tautas jau bija savācis daudz jo daudz kukuļus.
II daļa. Tenis un Kaspars dodas prom no majām, bet māja paliek Oļiņiem. Liena turpināja slepus tikties ar Kasparu, jo Oļiņiete aizliedza viņai tikties ar Kasparu Gaitiņu. Kādu dienu Liena devās pie kādiem Oļiņu radiem, pret ko Oļiņietei nebija nekādu iebildumu, viņa pat bija priecīga, ka viņa beidzot nedomā par Kasparu. Liena solījās atnākt otrdienas vakarā un ne ātrak. Kad otrdien viņas nebij un vēlāk arī, Oļiņiete sūtīja kādu cilvēku pie Annužas. Arī Annuža nebija redzēta. Uzreiz nāca prātā doma, ka viņas abas aizbēgušas pie Gaitiņiem. Neviens īsti nezināja, kur viņi apmetušies.
Zeme jau visur ir izmērīta. Slātavieši un čangalieši gatavojas svinībām par godu zemes izmērīšanai. Tiek gatavota runa, trenēti “bravo” saucieni, skaļi aplausi, kopdziesma utt. Aug nesaskaņas starp divu apgabalu (Slātava un Čangaliena) ļaudīm. Feldheuzens sūta Raņķi Čangalienā spiegot. Tur viņu iesauc par Reiboņu. Slātavieši sadomājuši, ka viņi ir baigi gudri un kaļ plānu kā apmānīt čangaliešus. Viņi nolemj, ka galdā sākumā liks parastus, ikdienišķus ēdienus, paši neēdīs, bet gaidīs, kad čangalieši pieēdīsies, un tad tikai, kad sāks nest gardākus un gardākus ēdienus, viņi ēdīs.
Pienākušas ilgi gaidītās svinības. Čangalieši ēda uz nebēdu, bet slātavieši tikai par to priecājās un paši neņēma ne kumosu mutē. Taču viņu plāns izgāzās, jo vēlāk nekādus ēdienus vairs nenesa. Svinībās slātavieši lielīja Slātavu, čangalieši – Čangalienu: kur krogi garāki, kapsēta līdzenāka, ceļi platāki utt. Izcēlās tādas kā sacensības. Pēc pasākuma Slātavā bija liels nemiers, jo viesības beigās atskanēja šāviens, visi skrēja ko kājas nes prom, atspīdēja uguns, kas aprija Prātnieka klēti ar daudzām mantām, daudz kas daudziem bija pazudis. Pazuda arī Slātavas un Čangalienas jaunie zemes ru
uļļi un Bisara divi zirgi. Nu sākās zagļu ķeršana.
Ciemā atgriezās Liena, kura nu jau bija precējusies ar Kasparu. Visi par to tik mēļoja. Viņa ciemojās pie Oļiņiem, kuri viņu uzņēma ļoti auksti, bet Oļiņiete pat padzina viņu. Vienīgi Oļiņu tēvam bija žēl Lienas. Nākamajā dienā, kad Liena bijusi pie Oļiņiem, atbrauca Prātnieks, kurš pastāstīja, ka Kaspars ir aizbēdzis. Oļiņiete izsaka tādu domu, ka apzagšanu un klēts aizdedzināšanu varēja rīkot Kaspars. Vēlāk arī Annuža uzrodas ciemā, kuru pratina tiesā. Bet tikpat ātri viņa atkal aiziet no ciema, cik atnāk.
Kādu laiku Annuža jau gaida pārnakam Lienu un Kasparu, bet ne viens, ne otrs nenāk. Pēc kāda laika pārnāk uz būdu Liena – pavisam bāla un novārgusi, un tūdaļ pakrīt zemē. Tagad Annuža rūpējās gan par mazuli, gan par Lienu. Naudas nebija, dzīve nepavisam nebija salda.
Feldhauzens saņem zīmīti par ruļļu izpirkšanu. Viņš rīkojās ļoti viltīgi. Tā kā Grabovskis bija tik līdzīgs viņam, zagļi viņu n
. . .
Login
No account yet? Sign Up
Login with Facebook
or
Username / Email
Username / Email
Password
Password
Remember me I forgot my passwordLogin
ŠVAUKSTS.
Švauksts arī tiecas noliegt savu personību: buldurē vāciski, ģērbjas pilsētnieku drēbēs, sprauž acenes uz deguna un valkā baltus cimdus, tāpat kā Pietuks – piesavinās svešus izteikumus, domas, nesaprotamus vārdus un izteicienus.
Ar savu vācisko runāšanu un „gudriem” izteicieniem cenšas pievērst sev Lienas uzmanību, bet tā prot viņu smalki atraidīt, nepiemirsdama atjokot.
Kā mazs bērns Švauksts grābsta spožas lietiņas, jo viss ir zelts, kas spīd. Arvien meklē sev elkus, svešu prātu un spēku. Dzīvo ar apziņu, ka, lai kas arī dotajā brīdī bū
ūtu kungs un saimnieks, piem., mērnieks – tas ir labs, tas ir stiprs un to vajag visādi atdarināt. Īsts vergu pēcnācējs, kam iedzimta bijāšana pret stiprāko, pilnīgi vienaldzīgi, vai tas labs vai ļauns, prātīgs vai negudrs.
ĶENCIS.
No sākuma Ķencis atstāj itin mundra vecīša iespaidu, līdzīgi kā Tenis. Viņi abi jautras dabas cilvēki un reizēm dod interesantas, asprātīgas atbildes, bet ar to viņu līdzība arī beidzas. Ķencis mēdz pīties ar pasaules varenajiem: ar Prātnieku, Bisaru, Svērteli un Pietuku. Ķencis ir tāds kā Prātnieka rokaspuisis, cītīgs mērnieka un tā palīgu „apciemotājs”. Viņš arī bija pirmais no Čangalienas pagasta, kas brauca ar kukuļiem pie mērnieka uz Slātavu ciemos, kad vēl nenojauta, ka diena beigsies cietumā.
Prātnieka nelietībās Ķencis lielu lomu nespēlē, jo viņš pārāk vientiesīgs dižiem plāniem, bet viņš ir gana paklausīgs – tāpēc Prātnieks ielaižas ar viņu „darījumos”. Ķencis nav ļauns, bet gan aprobežots, tāds kam nemitīgi gadās visādas sīkas ķibeles un kļūdiņas, humoristiskais personāžs.
Viņa ticība ir maza blēdīša ticība – Dieviņam jāklausa, kārdinājumam jāmēģina pretoties, vakarā gar kapiem nestaigāt – tur nelāgas dvēseles klaiņo, viņa kaislība – šņabītis.
Dievu lūdz retos gadījumos, pie tam pats sev iestāstīdams, ka nevar jau Dievu bieži un par visādiem niekiem lūgt, neaizmirst arī ar lakatiņu sausās acis paberzēt, lai Dieviņš domātu, ka Ķencis tik sirsnīgi lūdzis, ka apraudājies.
Nekādus lielos darbus „Mērnieku laikos” paveicis nav un no viņa tā īsti nekas nav atkarīgs, bet interesants tieši kā personāžs – atdzīvina visai smagi lasāmo romānu. Īpaši tas redzams, lasot slaveno „Ķenča lūgšanu”.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA:
* KAUDZĪTES MATĪSS UN KAUDZĪTES REINIS „MĒRNIEKU LAIKI”
14.augusts 2019, 23:29 |
links 
