Sveiki, Kungi!
Lielupe tas ir forši, vai ne!?
Tāpēc, brīvo dienu atspaidā, padevos apsekot asaru sēkli "superslepenajā" vietā. Sakalas ar ķeras nemērā, bet tas deltas rajonā un man jau pietiek, labāk paurbināties-pastaigāt, moš kaut kas sanāk.
Žibulējamo atstāju mājā, bet paķēru nedaudz ķikuru, kā atkāpšanās ceļu, toties nolēmu pievērsties bezēsmas dračījamiem gabaliem. Ilgi stāvēju pie veikala stenda, līdz izlēmu par labu 2 eksemplāriem. Pirmais tāds velniņš tumšs ar sarkanu akcentiņu, otrs- korpulents, melns banāniņš ar tīģerādas pērlīti un 4gabalu ķēdīti.
Trešai copenei piesēju mazu mazītiņu zeltītu diskobumbu.
Caur dubļaino-pļančkaino ceļu pierullēju pie upes. Daži auto jau pieparkoti, bet ļaužu uz sēklīša maz. Tik vien vīrs, nedaudz nostāk kaut ko urbinās un tirinās, tālāk pa kreisi kādi trīs apseko krasta kanti.
Sasveicinos ar vientuļnieku, nedaudz patarkšķam. Šim okunenu nav, bet toties ir 4 zīmuļi, piektā aizgājusi ar trofeju. Lādās nabags. Saka, ka ķirkurus šejienieši ne sevišķi grib, vairāk vībotnieku. Kur lai tādu es rauju!?
Paejos nedaudz pa labi, laipojot starp lāmām un domājot par savu saprāu. Ledus šeit kādus 7-9 mana urbja apgriezienu biezs, uz tumšajiem plankumiem izvēlos nekāpt.
Urbinu kādus 4 cokumus un močīju ar velniņu. Tirinu, šūpinu un dauzu, jeb vienkārši mācos. Urbinu nākamo sēriju un atkal pa tukšo. Samainu uz korpulento banāno un pirmajā pravodkā ir cops un 100gramniek rokā. Jēē, ticība sagriežas šiem verķiem pa visiem 180. Tirinu vel, bet copju nav. Copīgajam āliņģim izurbinos visapkārt un tik vienā cokumā piesakās viens matrozīts. Atgriežos pie pirmā un tur uzreiz cops un tāds 150nieks galā.
Šie ņem pie pirmā pacēliena ~ 30-40 cm no grunts (dziļums tur kādi 80-100 centimetri, kā nu kurā vietā) Uztaustu kanti un urbinos zem, virs & uz tās. Kādā 7ajā cokumā, kad galīgi nepiedienīgs klusums ir iestājies, pāreju uz disko ar 2 ķikuriem uz āķa. Otrajā cokumā pie pacēliena, ~ 10 cm no grunts, tesiens pa sardziņu un ceļu jau kaut ko nopietnāku, kādu brīdi stīvēju, līdz no cokuma parādās, kastroļa lieluma mute. Uaūū, šādu asari, ziemā, neesmu piecirtis jau gadus 32vus noteikti. Iebāžu savus pirkstus šim mutē, un nevaru vien nopriecāties par miesās skaisto mamzeli. Atkabinu un stūķēju kastē, bet ak vai, kastes "tirka" ir nedaudz pa vāju savos gabarītos, bet cilvēka spēks beigās panāca savu.
Kādā trešajā cokumā, nu tas kas no mammas, piesakās viens simtnieks un es urbinos uz tālo stūri. Tā kā ledus uz sēkļa savi 40 saņtjiki token, tad mans barnaulietis čīkst, rokas svina pielietas, tāpēc urbjos ik pa kādiem 7-10 metriem ar pusstundas garām pīpauzēm. ~ 2 metru dziļumā, pēc kādas 2ās pravodkas, sardziņš ietrīcas un noliecas, es tik cērtu, a tur, a tur kūleņo mana mūža asaris galā. Slejos ar' kājās, padevu auklu, klausījos kā aukliņa dzied gar lunkas malām un lūdzu visu asaru dievu, lai apžēlojas par svētdienas makšķernieku. Zivs ar nenorāvās, bet kumpās mutes vietā, starp žļurgu iznira pīļknābja roža. Tpu, ti!!! Atkabinu un nesabučojis laižu šamo atpakaļ.
Paejos vel uz stūra pusi, bet tur sēklis jau sen kā izbeidzies, bet krasta kants apskate nekādu rezultātu nedod.
Griežos uz rīta točkām atpakaļ, a tur jau divi pingvīni ieurbušies. Es savos vecajos cokumos nedaudz papeldinu disko, apskatu kā viens izvelk pārtī strīpaiņus un dodos niedru saliņai no otras puses apurbties. Kādā 5ajā cokumā, kamēr mēru dziļumus, un čekoju perimetru, man tur lejā kāds grābstās, piecērtu un normāls kukainis galā, pumpē visādāki, līdz iedabūju caurumā, jau štukoju, kāds monstrs šamais būs, kad auziņa man trāpa tieši pa pirkstu ar tādu spēku, ka nags veljoprojām neganti smeldz. Škrobe pašam ar nedaudz (daudz).
Pienāk viens no copmaņiem, es palielos ar saviem 5iem asariem un vienu makanu. Šis ar saviem 7iem un ar vienu makanu. Cik gan maz tādai neizlutinātai dvēselītei vajaga. Škrobe tik, ka tik drīz jāmauc mājā, ģimenes pienākumi zinieties.
Mājās skablījot zivis, kuņģi šīm piesisti pilni ar mikro makrelēm. hmm..... .
Kā jau tas mēdz notikties, sirds nemierīga. Lūdzu visai savai sadzīvei un mūža mīlai atļauju, un saņemu dziļāko "Jā". Lieliski! Tik viņām brīžiem “Jā” nozīmē “Nē” un otrādi, bet šoreiz dziļi neanalizēju, jo esmu cēla mērķa vadīts augonis.
Vakarā, kad esmu dabūjis pa stīvo, nedaudz pārsienos. Uz vienas no pindzelēm uzmočīju kaut ko līdzīgu makrelei, manuprāt, un sāku gaidīt rītdienu.
A rītdiena atnāk ar ziemeļu sniegputeni. Autiņa neviena un esmu šeti kā pirksts - vienspats.
Urbināt daudz nevajag un dodos uzreiz uz sēkļa kreiso malo. Patīru vecos cokumus un sāku ar banānveidīgo - klusums. Tad ar auziņu un ķikuriem - tas pats. Pāreju uz vēžveidīgo, arī nekā. Hmm.. ? Iestājas lielais pārdomu brīdis.
Paskraidu tur, tad šur, bet copju nav. Tā paiet pirmās 2 stundas.
Dodos uz mēles izvirzījumu, kas novietojies ~ 1/3 no upes platuma. Uztaustu kanti un apstrādāju to ar korpulento melnīti. Tur kar ~ kants viducis pie nolaidiena piesakās simtnieciņš. Pārbaudos ar uz viduci, bet ~ 4m klusums. Ejos atpakaļ un apstrādāju kantes vidusdaļu un pašu sēkļa kori. Asariņi piesakās katrā 3-6ajā cokumā. Nav lieli, bet, zinieties, tāpatās patīkami. Ko ievēroju, tad neviens nepanesās uz dročīšanu, bet piesakās praktiski pirmajā laidienā uz leju, kam turpmāk pievēršu vairāk uzmanības. Aizeju līdz kants galam, tā arī klusē. Atpakaļ dodos pa to pašu maršrutu, kuru paplašinu uz dziļuma un uz sēkļa pusi. Daudz urbināties nevaru, jo ledus ~ 40cm biezs, dukas par mazu, vai urbjamais ne tāds.
Pa kādam okunenam jau trāpās, bet ļoti slinki. Vis tāpatās uz nolaidienu un uz pašu pirmo. Tik viens 150nieciņš piesakās pēc otra dribla uz leju šūpājoša resnuļa.
Vienā no pēdējiem cokumiem atkal paķer kaut kāds makans, kačā līdzīgi kā vakardienas pīļknābis, bet ceru, ka milzu okunens. Turu, turu, tam pa godu pieceļos kājās un te pat jau būs, nu, nu, te pat jau tu esi un tirkš, atkal auziņa atrodas man rokās. Vells, tā arī neieraudzīju, kas pa vellu bija.
Varbūt vel, bet nekā. Aizeju iztaustīt sēkli pie saliņas, moš šie iznākuši tur baroties, bet pārbaudītie cokumi klusē manā padusē. Paejos saliņai no otras puses un tur ~ 2m dziļumā piesakās 2 sīkaļas, bet šoreiz uz tricelēšanu. Pārbaudu vel lāsmaino krasta kanti, bet nekā.
Dodos velvienā sērijā pa zivīgajiem krajiem. Tur piesakās tik vel divi atlikušie strīpaiņi šajā upē.
Pēc pusdienām, šokolādi saēdies, slāju uz auto pusi. Putenis pieņēmies miesās, pie auto mani vel sabada divi stirnu āži, bet varbūt arī nē. Ā, vel tur siroja viens kaķis. It kā maigs un mīlīgs, bet kā aizgriezies, tā ķepa kastēs caurumā un cenšas aizbagarēt žuves. Šamā acu priekšā vienu asariņu ar izvilku. Nu tik že-ēlabaini ņurdēja. Rrrrr, mrrrrr. Mana sirds bija cieta, es jau zinu visus šos gājienus: Draugs draugam draugs - Si Si Dra.
Kam lai palielās ar saviem okuneniem? Jums godājamie & cienītās. Protams Kuršu vikingi un skarbie Malēnieši nedaudz iesmies bārdās savās, bet mēs Aistu tautas ar neesam nekādie švakuļi.
Vispābā mans ir super apmierināts, esmu noticējis beztārpainajiem un vispār, tie okuneni ir ļoti alkatīgi, vismaz mazie. Par lielajiem vel nedaudz jāpadomā.
Mans štuko, ka atrast pareizo makreļu imitāciju un uzminēt šamo kustības būs īstā panākumu atslēga. Ir kādi ieteikumi? Moš kādu silikonveidīgo uz nano džiga? Moš dračīju ne tā? Es jau iztēlojos, ka manis kustinātais kustonis tur ņemās, bet tāda kilavniece asaru mamma ņirdz savu apaļo vēderu turēdama.
Jums tādu paš’ pavasari ar vēlot,
Otinjsh
PS Mammu nenofočēju, jo pirms fotosesijas, pamanījos šamo nokopt. Gaļenieks tāds!
PSS Lielākais okunens izrādījās 400nieks (minēju , ka 350nieks). Tos kurus saucu par 200niekiem, knapi pāri 100niekiem vilka. Lūk tāda tā sausā statistika.
PSSS Tā ka vel ķešā ir pārītis brīvo dienu, tad laidīšu zvīņaino medībās Peipīšā plašumos ar Vingri un Dzenīti. Moš kaut kas izdodas ar’.
