Izr. no Dgr. 13.05.2012
"
Lielupe 4. cēliens 2012"
It kā taisījos laist naktī uz pirmdienu, bet tā kā darbā nesanāca visu apdarīt līdz galam, tad nācās plānus nedaudz pamainīt un braukt izlūkos dienu ātrāk. Vel nedaudz svārstos par vakars-nakts-rīts vai tikai rīts cēlieniem, bet palieku pie burvīgas nakts copes.
Sestdienas diena iesākās ar lielu optimismu, turpinājumā dzīve velreiz pierāda, ka tomēr esmu normāls doģiks, arī vējels bija gana auksts un sparīgs, bet jau dodoties uz copes ārēm, garīgais ir atkan līmenī. Ko tu muļķim padarīsi? Ne lokās, ne lūzt!!
Vienvārdsakot, un nedaudz arī vairāk, no mājām izrullēju ~ 20:00, vel tik ieskrienu bodē pēc gaismekļiem, kurus pielikt pie fīderspicītes (viss pārējais jau plānveidīgi sagādāts) un tad tik aidā tālēs jau tumstošajās. R pamale tāda makten pelēka krāsojās un auto stiklā sāk dauzīties pa kādai lietus lāsei, bet nekas baigi mitrinošas.
Uzgriežot uz Liepājenes stāv stopētājs, es metu malā, paņemu onku (šis palicis bez transporta un šofera, kurš esot pārgrauzies vafelītes pēc LV kāsiena Norgēm. Es jau nodomā, ka ja uzvilktu šamos, tad droši vien būtu kā stikliņš, he he he!) Ar maizītēm nedalos, priekšā kā nekā neliels copes maratons un visādi var gadīties.
Braucot pār Kalnciema tiltu, upe izskatās samērā mierīga, rietenis kā nekā. Kad izraušos no autiņa, kad izpekelēju visu, kad noripinu līdz upītei jau sāk krēslot. Neesmu te bijis jau divas nedēļas: viss zaļš, niedres jau izbāzušas savus snīpjus no ūdens, kā arī lēpju muguras var manīt šur un tur. Jūtu, ka būs!!
It kā priekšā daudz stundas, bet taj' pat laikā kaut kā drudžaini steidzos iemērkt tārpus ūdenī. Sagriežu pirkstus ar niedrēm, saslapinu vakariņas veljoprojām esošajā mērceklītī, bet optimisms spiežas gan pa acīm, gan pa ausīm laukā.
Iejaucu divu veidu blagoslawa brokastis, nedaudz carpix un iemaisu ar' tārpeļus. Tikmēr uz sliekas paņem pa kādam sīkasarelim un gadās viens tāds uz 200gr noteikti. Ir vērts iemērkt tīkliņu. Līdz ar tumsu jau spraužu tārpeļus uz fīdermakšķeres, ar kuru baroju krasta kanti, un paspēju tikt pie pāris plicēniem un breksēniem, bet kad nākas jau durt ko acīs, lai ko saskatītu, tad copes ar pārtrūka. Vējels
iegriezās vairāk uz ziemeli, kas pūš tieši sejā, bet tā kā jauda tam tāda niecīga, tad īpaši par to nepārdzīvoju.
Turpinu barot, mainīt tārpu salikumus, veidojot dažādus pulciņus, komandas utml saietus, bet tas laikam šoreiz nav noteicošais. Vai nu zivju nav, vai arī tām kaut kas nepatīk?
Uzzvanu vel Dzenītim (šis teicās ar šonakt Piebalgas brekšus patramdīt), lai uzzinātu kā iet un kādi nakts plāni, bet šamajam krāniņš pa īsu izrādījies un tāpēc vakaru pavada pie teļļuka, nakti gultā un rītu Vells sazin kur!?
Nu ja neķersies, tad plāns iet uz auto nosnaust no 1-3jiem, bet tā kā jūtos ļoti labi un miegs nenāk, un ceru uz to, ka pavērsies apetīte, turpinu zvilnēt upes krastā cītīgi barojot neredzamo.
Reizi h piesakās pa kādam plinderam. Izmetu vel nelielu loku pa upes palienām, lai sasildītos, jo diezgan dzestra tā nakts ir izrādījusies, bet arī tas neveicina zivju apetīti, toties lieliski noder man. Notiesāju vienu sviestmaizi, pārmetu, uzdzeru koliņu, pārmetu, izdzeru kafijas krūzi, pārmetu, apētu dubulto snikeru, pārmetu utt utjpr, jeb naktī ļoti grūti ir sekot regulārai pārmešanai, iestājas tāda kā meditācijai līdzīga apātija un zūd laika izjūta, jo takš nenotiek nekas, bet optimisma veljoprojām ir pilna raga.
Visas cerības lieku uz rītu. Līdz ar rīta krēslu iejaucu jaunu barības porciju un šeku reku, copes seko viena otrai, tik ne tie lielie breki, bet gan mazie plicēni un breksēni 200-500gr. Cope turpinās ~ 0,5h un tad atkal izbeidzās.
Jau ir normāli gaišs un tārpus varu uzmaukt pats ar savu acu palīdzību, tikai, kad eksperimentējot ar ēsmām, esmu nonācis līdz nelielai ķikuru kaudzītei un 1 mušeniekam kātiņa nosegšanai, tad sākas skaistas copes. Tādi, nu tādi pavilcieni bez nekādas priekšspēles, visi tukšā. Tad atkal spicīte lēnām noliecās, nu kādus 5cm, nostīvinās atkal un nekas vairs neseko. Nekādi neizdodas piecirst. Kaut kas viņiem nepatīk, bet lejā tur viņi token ir, un tas arī ir tas visbesīgākais, ka nevari izštukot kas tieši.
Slieku un mailīš kombinētā makšķere ar klusē. Vispār upe šajā rītā nu ļoti, ļoti klusa: ne plēsēji dzenā savus upurus, ne mailītes dauzās pa ūdensvirsmu, tik tāds rāms plūdums, bet optimisma vel ir pārpārēm.
Šā un šitā, līdz beidzot, pēc kārtējā pavilciena, sajūtu galā normālu smagumu, kas pēc pārcelšanas pār krasta kanti, uzreiz hodā dodas piekrastes līcītī. Tiešām tas nebūs breks! Jo šādi skrējieni šamam ir neraksturīgi, bet jau pievelkot pie ūdens virsmas redzu, ka tiešām prāvs makans kūļājas te, tur un tad atkal te. Nevis tas kurš bronzas, bet gan sidrabotā kleitā tērpies meitietis. Slaids vel un ar' dikti skaists. Tā ka pa meitiešu smagumiem neesot ētiski runāt, tad lai paliek pie manis. Āķis šim pašā lūpas kaktiņā, tā ka bija potenciālais shods.
Vel mēģināju ko izmānīt, bet copju skaits bija pretēji proporcionāls manam negulēto stundu skaitam, tāpēc nolēmu doties mājā. Puķes jaunām un vecām mammām, brokastis un čučumuiža bija tas, kas mani sagaidīja nedaudz vēlāk.
PS Šī bija viena no tām reizēm copē, kad jutos ļoti labi arī tad, ja vispār nekas neķeras. Kaifs pilnīgākais! Citreiz noteikti būtu tās pāris stundas nolauzis vai arī aizrullējis uz māju.
PSS Foķiks vel aizvien gļuko, tāpēc Jums jātic uz vārda.
PSSS Sievišķis bija pilns ar vel nenobriedušiem ikriem, tā kā līdz fakucim vel kāds pārīt' nedēļ' jāpgaida .
PSSSS Šo necopi noveļu uz divām lietām: -Laika apstākļi (80%); -Kaut kur esmu nošāvis ar barību garām(20%).
Tādu paš' necopi, bet taj' pat laikā optimismu vēlot,
Otinjsh
13.maijs 2012, 23:23 |
links 
