Vakardien tomēr neizturēju un neskatoties uz galīgi nepareizo dienvidu, dienvidrietumu vēju, tomēr vilkām vairāk kā 200 km uz jūru, kaut gan priekšnojautas bija diezgan drūmas. Pieredze uz šādiem gadījumiem protams, ir un liela, tāpēc izlēmām, ka sāksim ar Kolkas ragu un pie nelabvēlīgiem apstākļiem ( zāle, straume) lēnām pārbrauksim visas iespējamās vietas Ventspils virzienā. Izejot jūras krastā Kolkā mūs sagaida tāds sānu pūtiens, ka kolēģis tik norūc:" vājprāc"! Taču izlemjam pamēģināt bez sistēmas ar pliku svinu. Iemetu cik vien tālu iespējams, un nogaidot 10 min. konstatējam, ka nav ne zāles, ne straumes. Līdz ar to parkojamies nost. No plkst. 18 līdz pilnīgam saules rietam, neredzam ne copes, ne zivis. Vienīgi ik pa brīdim līdzpaņemtās mantas jānopurina no smilšu kaudzēm. Tiklīdz spožā ripa pazūd aiz apvāršņa notiek tas par ko es jau klusībā cerēju, jo butes, rudens iesākumos, vislabāk ķeras tumsā.
Cope aiziet ne pa jokam. Mugura slapja. Līdz plkst. 3 viss iet gludi un tad laikam kāds jūrā ir izgāzis pieklājīgu jūras zāļu kravu. Taču mēs varam pasmaidīt un satīties lai aiztītos.
Kopumā man 47 gab. Izmērs ideāls. Nevienas plaukstiņas. Divām plekstēm garums no purns līdz astes galam 42 cm!!!
Nu jā, un vēl jāpiebilst, ka paldies visu augstāk stāvošajam, ka tas iečukstēja ausī:"paņem līdzi brienambikses", jo strādāja tikai tālie metieni. Turklāt plēsām iekšā ar pilnu jaudu, jo tālāk jo butes bija lielākas.
Nu aptuveni tā.
4.septembris 2012, 11:29 |
links 
