vakar tāds sterils laiciņš, ka ta darīt, eh - mauks uz Burtnieku, skatīs vaigā tās briesmas, kā tur motori, tīkli, uttutjp. Satikām takuzini, noskatījām virzienu, rekutur līdz tām tīklu rindām un tad pa labi, nu okej, kājas pār pleciem, ragavas kautķermeņu kraušanai slīd labi un aiziet.Pirmais km, otrs, kur vien acis rāda, tīklu rindas, pa labi, ar , pa kreisi ar,
tātad zivju ka biezs, neliks taču to mantu tukšā baseinā.Nolemjam doties pa kreisi, kā ierasts, un nekļūdamies, brīvs placis cik acis rāda, uz spoguļa perfekti sakrautās iepriekšējo dienu urbju atstātās čupiņas, tūkstotis, miljons, kas to zin, ja no katras pa mazam asarītim, fūre pilna, ko ta mums vēl te darīt, a neko, sākam urbt, heinola,moris , takuzinis ar krievu tik vālē , ko ta es, izpakojos uuuuuun , kas tad tas, ledus pa cietu, kas tas par brīnumainu ūdens sastāvu, kauguros teicās ejot kā sviestā, a šeit nekā, droši vien pie vainas zviedru tērauds, no gada stāvēšanas palicis mīksts, neko darīt, uzguļos un pulēju cik jaudas, vairāk pa trīs vienā reizē neizdodas, sagurstu, bet tas labi , var nodoties dabas baudīšanai, ne mākonīša, ledus bumsijās kā traks, vienu brīdi liekas krievu bumbvedējs klāt. Ak par copi kautko derētu? Noķērām 5 sugu zivis, apskatījām vietējās brīnumbļitkas, ar šamām, kad ne vienas ļaunas acs nav klāt, varot darīt brīnumlietas:)
Piektdien brauksim atkal, ja kādam Rīgā zināms Moras nažu ASINĀTĀJS , padod lūdzu ziņu.
17.februāris 2015, 21:48 |
links 
