Patiesība, visdrīzāk tiešām ir kaut kur pa vidu.. Varu piekrist gan argumentiem ka bez kaut kādas apsaimniekošanas un investīcijām nekas neuzlabosies, un vispār bezmaksas siers mēdz būt tikai peļu slazdā un pat to var dabūt tikai otrais žurķis... Vienmēr esmu teicis, ka uz plika entuziasma nekas prātīgs sanākt nevar - vajadzīgs pragmatisks un ekonomiski loģisks pamatojums... No otras puses taisnība ir par mūsu bāleliņu dabu, ka jebkas, kas nodots jebkurā apsaimniekošanā tiek uztverts kā īpašums, kurā var uzvesties kā saimnieks nevis kā īrnieks. Ir jau ļoti uzskatāms precedents - mednieku kolektīvi, kuri, lai gan kārtību tiešām ir ieviesuši, daudzviet ir kļuvuši par slēgtiem "klaniem", kuros iekļūt no malas nav iespējams. Mani arī ļoti baida Vācijas modelis - negribu lai mani mazbērni sēdētu pie saviem (vai kluba) noprihvatizētajiem pāris krasta kilometriem un uz lieliem svētkiem apmainītos ar kvotām ar citu klubu. Pret dabisko ūdenskrātuvju privatizāciju es esmu kategoriski pret - ko Dieviņš uztaisījis, tas ir Latvijas dabas resurss, kas pieder tautai (Satversmē tā rakstīts!). Ja kāds, vēlas privātu ūdenstilpni, tad, ja līdzekļi atļauj lai uz savas zemes rok kaut jūru un uzber Niagāras ūdenskritumu. Savukārt, mazo apsaimniekošana ir nepieciešama, bet ar ļoti stingru valstisko regulāciju, kuras galvenie punkti varētu būt sekojoši:
1. Makšķerēšanas licenču cenu politikai jābūt noteiktai valstiskā līmenī. Ja kāds grib nopelnīt vairāk, lai attīsta infrastruktūru un piedāvā papildus pakalpojumus - laivas, pirtis, krogus utt.
2. apsaimniekošanas tiesības jāpiešķir atklāta konkursa kārtībā uz biznesa plānu analīzes pamata. Virs apsaimniekotāja jābūt "Damokla zobenam" - līdzko netiek pildīts biznesa plānā noteiktais, tā apsaimniekošanas tiesības tiek atņemtas un iet gaisā jauns konkurss.
3. Ar likumu jānosaka, ka apsaimniekotājam ir jānodrošina ūdenskrātuves pieejamība par valsts noteiktoi cenu jebkuram interesentam. Jāizdomā mehānisms, kas ļauj izvairīties no situācijasm, ka licences izpērk paši savējie (šāda shēma Vācijā ir ļoti izplatīta un mums jau šur tur nav labāk!).
4. Jāatstāj "brīvo" ūdenskrātuvju fonds. Lielās upes toč nedrīkst aiztikt - effektīva apsaimniekošana tur nav iespējama ģeogrāfiskās izkliedes dēļ, a kādam uzvārīties uz Daugavas katra krasta kilometra neredzu ekonomieku pamatojumu.
10.janvāris 2011, 19:08 |
links