Man te tāds garāks vervelējums sanāks:)
Dakteri saka: vajag iemācīties sadraudzēties ar savu slimību, nevis neieredzēt to. Ne jau es krievus domāju kā slimību, bet gan mūsu tautu savstarpējās attiecības. Lai sadzīvotu ar „slimību”, ir jāapzinās un jāpieņem tās neārstējamība. Un jāapzinās ir viena lieta- nekādas integrācijas, asimilēšanās, naturalizēšanās ,utt nebūs!NEKAD!
Mēs ar krieviem esam tik atšķirīgi ,cik vien atšķirīgas nācijas var būt!(nu nerunāsim te par nēģeriem). Mēs varam kopā dzert šņabi, braukt copēt, drāzties ar krievu meitenēm, utt,(jo būtībā jau mums citas izejas nav), bet mūsu it kā ārēji nemanāmais ģenētiskais kods(sauksim to tā) ir absolūti savādāks. Salīdziniet latviešu un krievu iecienītākos krāsu toņus-latviešu pasteļtoņus un krievu debeszilā apvienojumu ar dzelteno, salīdziniet latviešu Lielvārdes jostu ar krievu puķainajiem tepiķiem, salīdziniet latviešu viensētas ar krievu kolhoziem! Šīs lietas tik drausmīgi daudz liecina par cilvēka domāšanu! Kaut kad jau esmu te minējis ,ka ar ķīniešiem mums būtu daudz vieglāk sadzīvot, nekā ar krieviem! Kā dziedāja Edgars Liepiņš: „”ķiļķens ar klimpu vārījās katlā vienā”, un kas no tā visa sanāca...
Un fīča jau ir viena-NEKO JAU DARĪT NEVAR! Mums ir jāsamierinās ar faktu,ka nu neizdzīsim mēs tos krievus ārā, un paši viņi nekur nebrauks, jo te ir daudz labāk ,nekā roģinā, un to viņi ļoti labi saprot. Un mums ir jāsaprot, ka viņi jau diez ko nav vainīgi pie tā, ka te ir piedzimuši.
Un tāpat viņiem ir jāpieņem fakts, ka lai arī kā viņi to gribētu, mēs nekad viņus neuzskatīsim par savējiem, jo tam visam bez manis minētajiem aspektiem nāk vēl talkā vēsturiskais naids.
Un tikai samierinoties ar šo „slimību” mēs ar krieviem varēsim normāli līdzāspastāvēt. Pretējā gadījumā mēs visu laiku BEZJĒDZĪGI cīnīsimies viens ar otru.
18.februāris 2012, 21:25 |
links