Pastāsts (ar drusciņju politikas)
Boga nav, bet kaut kas ir
Jevlampijs, visai bārdains, krunkains, tuntuļains un pamatīgi paģirains slotas un sniegalāpstas operators pašā Rīgas viducī, torīt pulksten sešos un četrdesmit septiņās minūtēs izskatījās vēl briesmīgāks nekā pērnā gadusimteņa japānis, kurš saskatījies Hirosimas dīvaino1945. gada 6. augusta saullēktu. Patiesībā Jevlampijs (no Rīgas krievu vecticībniekiem cēlies, tāpiņ tāds dīvains priekšvārds) bija lāga vīrs pašos spēka gados, latviskā kontekstā rēķinot, tas nozīmē - gadi viņam bija, bet spēka nemaz. Un naudas vēl mazāk nekā spēka, ja vien tas einšteiniski un relatīvi ir iespējams.
Briesmīgi viņš jutās divu iemeslu dēļ. Pirmais - viņš bija zaudējis derībās kaimiņam Jurkam par referenduma iznākumu, otrais - viņam bija grūti gan morāli, gan fiziski. Jevlampijs, sniega lāpstu vicinot, nikni pie sevis purpināja - kaut jel čorts būtu parāvis Lindermani, referendumus, latviešus, krievus, kā arī to, kas izdomājis krutku un sniegu arīdzan.
Tomēr arhaiskais Vecrīgas sētnieks nepadevās un ne mirkli pat nedomāja nogāzties pie ielas stūra kā aizkauts pelikāns un alkohola abstinences skavās garu ārā laist. Ko darīt, viņš pie sevis štukoja gluži kā ļeņins Razļivā, bīdot un čupojot balto, graudaino substanci čupās, čupiņās un māsās kaudzītēs.
Visiem krietniem cilvēkiem zemes virsū ir zināms, ka cilvēciskajām paģirām piemīt stirnas īpašības. Tās tavā galvā skrien un auļo kā gadi, melodiski zāgē kā rozenštrauhi, urbjas kā urbanoviči Latvijas valsts pamatos, met kūleņus kā ušakovi maratona trasēs un ir tik nenogurdināmas kā rubiki. Arī tik apnicīgas un nenogurdināmi vienmuļas kā dombrovskīši, un padzīt tās nevar ne ar referendumiem, ne lēmumiem, ne balsojot, ne arī piketējot, paģiru briesmas ir apkarojamas, sagūstāmas, pie sienas liekamas un nošaujamas tikai ar vienu metodi - to pašu paģiru cēloni, to biš' trakās govs pienu, ļurļaku, šmakovku vai ko citu vismaz tikpat spēcinošu un relaksējošu šķidrumu jebkuram saprātīgam organismam.
Jevlampijam (kurš nenoliedzami bija saprātīgs organisms) strādāt negribējās nemaz, un kuram tad svētdienu rītos ir gribēšana? Tomēr palikt mājās un vārtīties migā nebija lietderīgi divu apsvērumu dēļ. Pirmais - mājās neviens glābējs eņģelis no debesjuma nenolaidīsies un graķīti nepasniegs, nedzīvojam taču kaut kādā Ēdenē, otrais - Skelets Jevlampija atlikušas un pamatīgi nolietotās sastāvdaļas sagrauzīs, miltos saberzis un šmucspainī ielidinās.
Skelets bija Jevlampija laulātā draudzene (ja vien dažas sievas tā var dēvēt), vispār jau cilvēks visnotaļ jauks un ne tikai guļot ar mākslīgajiem zobiem pret sienu. Par Skeletu viņa tika saukta sen, un pie tā vainojama bija tikai un vienīgi viņas nelaiķe māmuļa, kas mazo atvasīti, paģiru un citu briesmu pillajā pasaulē laižot, bija par daudz salasījusies visu sieviešu bībeli " Vējiem lidzi" . Un mazā brēkule padomju zagsā pirms sedesmit deviņiem gadiem, dažiem mēnešiem, pāris dienām, duča stundām un sekunžu saujas tika iegrāmatota, iereģistrēta un iezīmogota kā Skārleta.
Un kurš padomju cilvēks gan var izrunāt šitādu teksasisku penteri - Skārleta, tāpēc jau vismaz otrajā klasē mazā, bižainā un toreiz vēl smaidīgā Skārleta kļuva par Skeletu. Patiesībā tā viņu vienmēr un visur aizmuguriski sauca gandrīz visi, tikai klātienē ne, jo tāpat kā šausmu filmās arī šim Skeletam bija asi kauli. Un pieciest to, ka vīrs paģirās vāļājas pa gultu un neiet uz darbu, riskēdams to zaudēt, nevar arī vismaigākais skeletiņš, tāds, kas darināts no ziloņkaula, alabastra un tīra samta.
Toties, cītīgi pildot savu pienākumu Rīgas iedzīvotāju, Vecrīgas iemītnieku, Rīgas Domes un Dieva priekšā, Jevlampijam ne reizi vien bija uzsmaidījusi paģiru Lielā veiksme. Raugi, Jevlampijam nācās apslaucīt, apgrābstīt un izlāpstot tos pāris Vecrīgas kvartālus, kuros atradās divi naktsklubi, trīs kafejnīcas un viens nelegāls bordelis. Pēdējo piecu vasaru dažos agrajos rītos Jevlampijs bija juties gandrīz kā Aļaskas jaunatklājējs - zelta skalotājs. Jo dārgie mūsu sirmās galvaspilsētas viesi ne tikai runāja pavisam nesaprotamās suņu mēlēs un čurāja pie Brīvās Mildas. Lielais vairums no viņiem uzvedās ka mazi aptrakuši bullēni pavasara pirmajās ganībās - lēkšoja apkārt, fotoaparātu siksnu astes svaidīdami, strēba no visiem pieejamajiem Rīgas alkohola strautiem un mēgināja aplēkt katru vietējo toli, kas, cičus izkārusi un minijubčos ieņaugusies, bija izgājusi pastaigāties Rīgas centra promenādē un naudīgu ārzemnieku medībās. Pēc tādām bakhanālijām vietējos kaujas laukos palika pār daudz labu saimniecībā un veselībā ģeldīgu mantu, Jevlampija ķērienā līdz im bija nonākušas vairākas cienījamas un pat lietojamas trofejas - Bulgari gredzens (sieva to aizstiepa uz lombardu un nopārdeva par Jevlampijam nezināmu naudas summu, apgalvojot, ka tā būšot viņu abu zārku nauda), gandrīz vai vesela (maķenīt ieplēsta tikai kreisā piedurkne) angļu cūkādas jaka, dažas cigarešu etvijas, pāris fotoaparātu, viena torbveidīga taša ar uzrakstu "Louis Vuitton" (Skelets ar to gāja uz tirgu vai dārzeņu bodi un glabāja tajā sīpolus), bet, pats galvenais - dažkārt izdevās tikt pie paliekām no svešzemju kungu galda klunkšķošās daļas. Vienu reizi lāga ielu slaucītājs tika pie viskija "Chivas Regal" litrīgās buteles, citkārt viņam uzsmaidīja gandrīz pilna "Bisquit VSOP" pudele, šajā brīdī atceroties smalko spranču konjaksusliņu Jevlampijam acīs teju vai saskrēja asaras. Par sīkumiem - pusdzertiem aliņiem, apgāztiem, taču pilnībā neiztukšotiem vietējā ražojuma pusstopiem pat runāt nav jēgas, tādas paliekas var atrast ne vien dārgajā un izlepušajā Vecrīgā, bet pat Moskačkā
un Bolderājā arīdzan, kur vietējie aborigēni ar dvēseles degvielu ieraduši rīkoties taupīgāk. Turklāt Jevlampijs gandrīz pāliecinoši un simtsprocentīgi piederēja pie tiem Alkohola okeāna kuģotājiem, kas burā stiprās un dziļās jūrās. Alu viņš jaunībā protams, dzēra, ne nu varbūt kā zirgs, bet dūšīgs kumeļš gan. Tomēr, gadiem ritot un kauliem sākot dīvaini sprakšķēt, Jevlampijs atklāja, ka viņa nemirstīgā dvēsle vairāk kāro kā ņiprāka par miestiņu, nu tāda dzēriena, kam grādu drusku vairāk nekā veselīga cilvēka miesām. Un tādēļ uz kāda nāburga, paziņas vai kolēģa aicinājumu ieraut pa aliņam allaž atbildēja noraidoši un ironiski, teikdams:
" Vai ta tagad ir alus? Agrāk, jā, manā jaunībā, tad gan ražoja bairīti! No trīs stopiem jebkurš zellis tagad būtu zem galda! Kad, to sadzēries, gāji pačurāt, tad - caurums zemē un putas līdz ceļiem!"
Divvārdsakot, viņš bija kļuvis par pārliecinātu Mendeļejeva piekritēju, jo katrs pusstudēts skolaspuika tagad zin, ka Dmitrija M. lielākais un vēsturiskākais atklājums ir fakta konstatācija, ka vodkai jābūt akurāt 40 grādus krepkai, citādi tā ne vellam neder un var garšot tikai sievišķiem vai kaut kādiem aizjūras diegbikšiem. Un tādēļ alu viņš nebija smeķējis ilgi, jau kopš pašiem Padomijas laikiem, turklāt kāpēc gan vecajam slotas un lāpstas āzim gan tagad pēkšņi mainīt bārdu? Ja točkā pie Maņas puslitrs spirta šķaidekļa priekš labiem klientiem maksā tikai septiņdesmit latvju kapeikas, bet tāda paša izmēra veikala alus ir vismaz tikpat dārgs, tad pilnīgi skaidrs, kuru no nektāriem pārtikā lietos darbinieks ar minimālo divsimta algu, nu nesēdīsies vis vakarēt alus restorānā.
Likteņa maigais spēriens Jevlampiju tajā bēdu rītā pārsteidza nu tikpat spēji kā Hārlemas nēģerzelli Ziemassvētkos, dāvānā saņemot zelta biezķēdi. No tuvējā naktskluba "Piektdiena pagalam" iztenterēja divi stāvi. Uzreiz bija redzams - tie visu nakti nav tikai pīrādziņus vien kostējuši un šniceles pa telēķi stumdījuši, tiem pamats ielikts tik gruntīgs, ka kājas gandrīz vai četrdesmit piecu grādu leņķī ceļgalos liecas. Nosteberējuši metrus padsmit, abi tālzemju džentlmeņi apstājās pie pakša, sinhroni atpogāja vietiņas virs ķūļa un palaida tāāādas strūklas pret mājas sienu, it kā naktsklubā vai vēstniecībā būtu saņēmuši slepenu uzdevumu pārkrāsot visu Vecrīgas sniegu dzeltenā krāsā. Tālāk viss norisinājās gluži kā De Finesa ķinītī. No šķērsielas izbubināja municipālo miliču dampītis, izlēca pāris dūšīgi uniformēti tēvaiņi un abus čurubrazerus ierāva iekšā savā Bertā. Viens rūciens, un municipālā Berta pazūd ap nākamo stūri. Un gaisā tik novirmo skaņas, ko paspējis izkliegt viens no gūstekņiem - "Vīārr observerveerrr afzēkancil Jurāāp", vai kaut kā tamlīdzīgi, Jevlampijs nebija kompetents visādās doiču vai čangļu mēlēs. Tomēr viedā Slotasvīra acs bija pamanījusi to, ko neredzeja un nepamanīja municipālie kārtības ērgļi - pirms urinizācijas viens no aizdzertajiem svešiniekiem pret sniega kaudzi atstutēja tādu paprāvu kuļķeni, tā bija baltā krāsā un tāpēc gūstītājiem acīs nepaspēja iekrist.
Jevlampijs, elpu aizturējis, kūņojās uz sīkā nozieguma vietu. Kā tad, kuļķene ir un pie tam pilna!
Atrāvis plastmasas bagāžas maisam galu vaļā, Jevlampijs noelsās un nokrumšķinājās kā vecs lapstēviņš, sajutis peles smaržu. Iekšā, glīti iepakotas atsevišķā kartona kārbā, atradās desmit pudeles Valmiermuižas alus un puslitra neredzētas izcelsmes dzēriens ar šilti "Tullamor Dew" . Blakus kārbai apsveikuma kartiņa ar tekstu :
"Expensive to observers from the Council of Europe
Dārgajiem novērotājiem no Eiropas Padomes"
Arnis Cimdars
Atlikušo sniega palieku stumdīšana Jevlampijam vairs nebija prātā, turklāt gandrīz jau viss darbiņš bija sarosīts pirms šis debesu un Eiropas Padomes dāvanas. Sakrāmējis savus štrumentus sētnieka šķūnītī, iepriecinātais vīrs gariem gārņa soļiem slāja taisni pie kaimiņa Jurkas, tā paša, ar kuru uz polšu vakar bija tik nelaimīgi saderejis, ka vismaz Rīgā referendumā vinnēs krievu valodas pieprasītāji. Un, protams, ka tajā pašā dvorņika ankambarītī Jevlampijs bija paspējis caur dunošo galvu kaistošajās ribās ieliet divus neredzētos un nekad nebaudītos Valmiermuižas aliņus. Ak tu, mī un žē, cik tas dzēriens bija gards! Jau pēc pāris krietniem malkiem tumšā dzēriena paģiru briesmas sāka bālēt un grimt nebūtībā, lai slavēts tas Cimdars un izslāpušie ārzemju viesi! Par tādu dievu kā Tullamors sētnieks Jevlampijs gan dzirdējis lidz šim nebija.
Pēc vairākām stundām dzīvokļa priekšnamā Jevlampijs ieklumburēja sprauns kā kamielis, kas oāzē pabijis un gana līdz ūkai kaut kādu ambroziju pastrēbies. Mazo pusotras istabeles plašo miteklīti tūdaļ piepildīja apiņu rūgtenā smarža, putu saldenais aromāts un īru viskija dūmakainais smārds. Mazgādams rokas pie ķēķa izlietnes, Jevlampijs uzmeta acis sievas pūra vienai no galvenajām sastāvdaļām - linu dvielīša ar diegiem izšūtu tautiska plikņa korpusu un uzrakstu: " Meita gahja uz avotu". Pārlaimīgais namatēvs tūdaļ iedziedājās - " Meita gāja uz avothu alutiņu nostrēbties, zaļa krūze rociņā, lai dzīvo sveiks, hip, hip, urrā! Latvju alum nav ne vainas, hip, hip, trallalā!
Skārleta, pārnākusi mājās no baznīcas (kā jau svētdienās ierasts), savu vīru atrada sēžam klubkrēslā un malkojot Valmiermuižas bairīti tieši no pudeles.
"Vecen, Dieva nav, bet alus ir!", uzgavilēja savam Skeletiņam laimīgais un salāpītais Slotas operators.
27.februāris 2012, 08:56 |
links 
