Brālīt, par tām komjauniešu būšanām neesi nu tik viennozīmīgs, situācija tomēr bija vairāk atkarīga no vietas (skolas) un cilvēkiem (skolu vadības, komsekretāriem skolā un rajonos). Mani, piemēram, neviens komjaunatnē stāties nespieda (mācījos Rīgas 2. un 8. vidusskolās), tomēr beigās radās vajadzība. Proti, gan māmuļa, gan daži citi prātīgi cilvji teica - universitātē stāsies, tātad stājies arī komjaunatnē! Jo, redzi, tur ar visiem tiem iestājeksāmenu konkursiem bija tā - ja uz vienu (pēdējo) vietu kandidēs divi cilvēki ar identiskiem rezultātiem, uzņemts tiks tas, kurš ir komjaunietis. Tad nu ar tām ļeņina jaunatnes būšanām sanāca vesels teijāteris. Skolā mani uzņēma 10 .klases laikā (skolas komjauniešu sekretārs - klasesbiedrs, ļoti foršs čoms un draugs, starp citu, Raiham tagad copes čoms), tā galīgā uzņemšana trešdienās Rīgas Oktobra rajona (tagad Centra rajons) komkomitejā. A trešdienās mums tā sabiedriskā ražošanas prakse (tēlojām, ka apgūstam amatu kādā no zavodiem). Skaidrs, ka trešdienas - prieku dienas, pa vieniem vārtiem iekšā un uzreiz pa otriem ārā, guļai, ves ģeņ svoboģen. Tā nu kādā trešajā trešdienā pēc kārtas, jau silti ieņammājis, atceros - jopcikiņ mani taču klases komsekretāre (obligāti jābūt klāt) gaida tajā rajona komitejā uz to pasākumu. Fiksi speros turpu. Bet galvā ir prieks, liels prieks. Tad nu aizsperos, tur tas galvenais sekris, tāds mazs slāvu tautības ukrītis, mani sāk tirpināt. Un pamana - johaidī - jaunais ļeņinietis patiesībā ir labi ieķēris trockists. Man pasaka, lai sagatavojos labāk (tipa nākamreiz), bet uzreiz, protams, zvans uz skolu. Japāņu Muhameds un ebreju Buda, nākamajā dienā mana māmuķīte izsaukta pie skolas direktores, trobele kā piektajā gadā. Tā nu rāmi paiet gads ir 11.klase un čoms (tas sekretārs) man prasa - nu kas ir, tad tu stāsies vai nestāsies? Saku - viņi taču vēl nav atgājuši no pērnā pārsteiguma, var vēl pedāļus atstiept no šoka un diez vai uzņems šo grēcinieku viņu paradīzē. Tu ko, saka čoms (viņš skaitījās arī pilsētas komkomitejā, činā augstāks rangs), tur jau sen visi tie sekretāri apmainīti.
Tā nu devos turpu un iestājos. Ā, vēl viens patīkams sīkums. Iestāšanās anketu jāparaksta diviem "galvotājiem". Vienu parakstiņu uzlika tas pats mans čoms, otru vēstures stundas laikā devu parakstīt klases teicamniekam Gurķim. Skolotāja pamanīja to cedeli, sagrāba, izlasīja un pati parakstījās otrā galvotāja vietā. Viņa bija skolas mācību daļas vadītāja un skolas partijas sekretāre, starp citu. Jo biju pie viņas labākais šajā jomā un mīlulīc. Policijas komisāra Rekšņas māmiņa Rasma Rekšņa, lai smiltiņas viņai kā pūks.
A kad atnācu no armijas (pirms tam paspējis iestāties vēsturniekos), mājās iegāju hauziņā, komjaunieša biedra karti aizsvilināju un iemetu baltajā brīnumā. Un norāvu ūdeni, uzskatot savas saistības pret komjaunatni pilnīgi un galīgi izpildītas.
27.februāris 2017, 08:23 |
links 
