Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Ap copi | 17.aprīlis 2020, 16:02 | 1 komentārs | 1229 skatījumi

Ar kādu auto uz copi brauksim?

Copēt es sāku pirms 60 gadiem un ar auto pirmo reizi izbraucu pirms 50. Auto biznesā un autosportā esmu bijis iekšā līdz ausīm 30 gadus. Šajā laikā esmu iepazinis daudzas auto markas, bet šobrīd nepārstāvu nevienu, tādējādi lobēšanu vai ieinteresētību man pārmest nevar. Tāpēc dalīšos savā izpratnē par saprātīgu izvēli attiecībā uz transportlīdzekļiem copmanim – varbūt noderēs.

Ar smalku un lielu uz copi labāk nebraukt

Savu pirmo patstāvīgo došanos ar mašīnu uz copi atceros ļoti labi. Tēvam piederēja volga, kas tajos laikos bija varen smalks braucamais. Tas tika lolots un kopts, braukts tika ļoti reti, lielākoties stāvēja, apsegts ar brezentu. Braukt ar to biju iemācījies, sēžot blakus tēvam. Bet kas tad tā par braukšanu! Vienam – tas gan būtu feini! Cope dzimtajā Bērzē bija apnikusi, gribējās kaut kur tālāk, tāpēc kādā agrā rītā nočiepu tēvam volgas atslēgas un laidu prom.

Ceļš veda uz Sesavas ezeru pārdesmit kilometrus no mājām, un pie ezera biju vēl puskrēslā. Smalko mašīnu atstāt, kur pagadās, bija bail, tāpēc gribēju pa meža ceļu piebraukt pie paša ūdens. To gan par ceļu varēja saukt visai nosacīti, divas iebrauktas sliedes, un viss. Priekšā peļķe. Tajā nešaubīdamies metos iekšā un – iesēdos. Bezcerīgi, ne uz priekšu, ne atpakaļ. Ko nu? Sapratu, ka viens ārā netikšu, bet copēt gribas. Štrunts par volgu, nosvēros par labu zivīm un atstāju auto dubļos.

Neko diži neķērās, kaut kādi plicēni, raudiņas un asarīši. Pienāca laiks doties mājās. Attapīgs puika būdams, gāju uz tuvākajām mājām pēc palīdzības. Saimnieks novērtēja situāciju un kā uz glābēju norādīja uz brangu zirgu. To iejūdza ratos, tiem piesēja volgu un uzšāva zirgam pa sāniem. Es pie stūres, saimnieks un viņa dēls dubļos. Kopīgiem spēkiem mašīnu dabūjām ārā, bet lielākais nopelns, protams, bija zirgam. Kas mani sagaidīja mājās, labāk neteikšu…

Secinājums – ar smalku, lielu un smagu auto uz copi – labāk nevajag.

Kāds tad ir vislabākais copes auto? Katrs sevi cienošs vīrs uzskata, ka par auto zina visu un ka ir labākais šoferis. Ar sievietēm ir nedaudz sarežģītāk. Viņas saprot, ka nesaprot neko, toties lieliski zina, ko vēlas. Latvietis parastais ir ļoti konservatīvs un neprognozējams vienlaikus. Kā viņam izvēlēties braucamo? Cik vienkārši un tajā pašā laikā – sarežģīti. Lai arī esam kārtīgi auto speciālisti, mēs gribot vai negribot ietekmējamies no kaimiņiem, radiem un draugiem, reklāmas, sava statusa, maka biezuma un aizspriedumiem. Kā neapjukt? Pavisam vienkārši – jānosaka prioritātes.

Svarīgākais ir jautājums – kam tev mašīnu? Ideālais auto forelistam, laiviniekam, karpiniekam un ceļotājam būtiski atšķirsies. Turklāt reti kuram tas būs ne tikai copes auto, bet auto vispār, vienīgais. Arī budžets katram ir savs un visbiežāk ierobežots.

Jebkurā gadījumā copes auto nedrīkst būt pārāk smalks. Ierasties pie ūdens ar jaunu Mercedes, BMW, Lexus vai, nedod dievs, Tesla ir, atļaušos teikt, nepieklājīgi. Un nepraktiski. Copes auto jābūt vienkāršam, uzticamam un funkcionālam. Tālāk – detalizēti pa sugām.

Auto forelistam

Viņš parasti copē viens vai divatā, tāpēc vislabāk noderētu neliels džipveidīgais vai priekšpiedziņas auto. Bieži gadās braukt pa maziem meža celiņiem, kur krūmi skrāpē mašīnas sānus, bet zālē nodevīgi paslēpies celms vai akmens var sabojāt apakšu. Tāpēc padomā, vai pavisam jauns un spožs braucamais tiešām ir pelnījis, lai pēc vienas forelēšanas sezonas tāds vairs nebūtu.

Atceries – jo mazāks, augstāks un īsāks auto, jo vieglāk tas pārvarēs šķēršļus un jo vieglāk to būs izglābt, ja gadīsies kā man ar volgu. Augstāka sēdpozīcija atvieglos iekāpšanu ar garajiem zābakiem vai brienambiksēs, ko pirms katra pārbrauciena uz jaunu vietu negribas vilkt nost. Vienkārša salona apdare un gumijas paklājiņi ir obligāti.

Konkrētāk par modeļiem. Nevaru iedomāties labāku forelista auto par klasisko Land Rover Defender, īso versiju. Visticamāk, tādam gan būs padaudz gadu, jo tos vairs neražo, un arī lietoti tie maksā daudz. Bet Defender iemieso visas labās īpašības komplektā ar izcilu stilu! Neviena cita mašīna mežā pie upes neizskatīsies labāk!

Jeep Wrangler ar dīzeļa motoru. Arī lieliski izskatās un ir patiesi funkcionāls. Man tikai ir nelielas bažas par kvalitāti un uzticamību.

Vēl kā forelista auto man ļoti patiktu jaunais Suzuki Jimny, kam ir lieliska caurgājība un aizkustinoši patīkams izskats. Jā, arī dārgs, bet arī vecajam džimnijam nav ne vainas, ja izdosies tādu atrast.

Dacia Duster. Vienkāršs, bez pretenzijām uz stilu, bet praktisks un noderīgs. Lētākais un nebūt ne sliktākais no mazajiem džipveidīgajiem. Var paveikties atrast nenobrauktu lietotu.

Škoda Jetti. Labs, drošs un uzticams. Tikai ļoti mazs bagāžnieks, un nav vietas rezerves ritenim. Pietiekami daudz lietotu, jaunus vairs neražo.

Citi džipveidīgie, protams, arī derēs, piemēram, Toyota Rav4. Tikai atceries, ka japāņiem ar dīzeļiem un ekonomiskumu ir tā pašvakāk.

Protams, pastaigas svaigā gaisā ir veselīgas, tomēr jēdzīgāk ir kātot gar upi, forelējot, nevis brienot neskaitāmus kilometrus no auto līdz pašai upei.

Auto laiviniekam

Te nu jāatceras pats svarīgākais princips: kāda laiva – tāds auto. Vai otrādi. Smalku laivu, kas maksā trīsdesmit un vairāk tūkstošus, nu nekādi nedrīkst vilkt ar vecu Passat (piedod, neko sliktu par šo auto nesaku). Stila neatbilstība šādos gadījumos ir katastrofāla, mazi puikas uz jums rādīs ar pirkstu, bet meitenes to pašu pirkstu grozīs pie deniņiem. Vēl kategoriskāk ir aizliegts vilkt, piemēram, tūkstoti vērtu Lottu, piemēram, ar jaunu Volvo XC90. Vai vēl trakāk – uzkrāmēt to uz jumta!

Ja laiva kaut kur stāv stacionāri, tad ir pilnīgi vienalga, ar kādu mašīnu tiec līdz ūdenim, ka tikai inventārs un motors ietilpst. Taču mūsdienās visi grib būt mobili un skraidīt apkārt, jo copēt visu laiku vienā ūdenstilpē skaitās truli.

Tāpēc daudzi velk laivu sev līdzi ar piekabi. Šim pasākumam vajag atbilstošu mašīnu. Lielai laivai vajag pietiekami jaudīgu un atbilstoša smaguma auto. Ļoti vēlama būtu pilnpiedziņa, jo tumsā un slapjdraņķī pa slidenu slipu no ūdens izvilkt smagu laivu uz piekabes var nebūt nemaz tik viegli. Atceries, ka sajūgu nosvilināt, velkot laivu ārā no ūdens, ir vienkāršāk par vienkāršu, tāpēc visdrošākais ir automāts. Jo īpaši tāpēc, ka var gadīties vajadzība pie stūres piesēdināt kādu citu.

Par modeļiem, ko ieteikt mobilajiem laiviniekiem. Derēs rocībai atbilstoši praktiski visu marku džipveidīgie. Noteikti ar dīzeļmotoru.

Manas simpātijas pieder eiropiešiem. Tas pats Land Rover: Defender, Freelander, Discovery. Lietotus Freelander un Discovery iespējams atrast arī par ļoti pieņemamu cenu.

VW Touareg un Tiguan. Labi, bet, salīdzinot ar konkurentiem, dārgi. Vai labāki? Nezinu, nezinu…

Škoda Kodiaq. Ļoti simpātisks, bet vēl praktiski nav lietotu.

Volvo XC60 un XC90, arī Cross Country. Ļoti labi auto, bet dārgi pat lietoti, un var uzrauties uz viltotu nobraukumu.

Protams, var jau mēģināt vilkt un izvilkt laivu arī ar visādiem pseidodžipiem un olroudiem, bet es neieteiktu. Un var arī ar japāņiem. Ja aziāti sirdij tuvāki, tad vislabāk Toyota, arī Nissan, bet uzmanies no vecākiem modeļiem, tos rūsa ēd ātrāk nekā eiropiešus, un atceries par degvielas ne-ekonomiju, ja tā tev ir svarīga.

Ļoti forši ir laivu vilkt ar džipveidīgajiem pikapiem. Tikai ir viena liela problēma – tie nenormāli rūsē. Gandrīz visi pie mums pieejamo marku pikapi tiek ražoti Āzijā: Taivānā, Malaizijā un citās līdzīgās valstīs, kur par virsbūves apstrādi un izturību pret rūsu netiek domāts pēc noklusējuma.

Arī man kādreiz bija pikaps – Ford Ranger. Tehniski nevainojams, brauca labi un pārliecinoši, bet tā rūsa… Tāpēc jau pēc dažiem gadiem un tikai ar 80 tūkstošu nobraukumu ar lielu prieku un atvieglojumu no reindžera šķīros. Amerikāņu pikapi varētu būt labāki, bet pie mums tie praktiski nav dabūjami. Savukārt no lietotiem un ievestiem amerikāņiem es ieteiktu izvairīties nezināmās vēstures dēļ.

Auto makšķerniekam–ceļotājam

Tādu romantiķu ir diezgan daudz. Galvenais virziens – Skandināvija. Attālums pamatīgs. Lai nokļūtu līdz mencām, paltusiem, jūras velniem un citiem briesmoņiem Norvēģijā, var sanākt tuvu 2000 kilometru vienā virzienā. Līdz forelēm un alatām pie polārā loka – tūkstotis un vairāk katrā virzienā. Bet tās neskartās pasakainās dabas un lieliskās copes dēļ ir to vērts.

Tādam ceļam vajag lielu, ērtu, ekonomisku, bet galvenais – uzticamu auto. Vislabāk busiņu. Neriskē braukt ar divdesmitgadīgu, lai cik drošs par to justos Latvijā. Noteikti pārbaudi un sagatavo mašīnu ceļojumam uzticamā servisā. Pārbaudi riepas! Tām jābūt labām un pietiekami jaunām. Noteikti atrodi vietu rezerves ritenim. Man pašam ir nācies piedzīvot dramatiskus brīžus, kad jāpaspēj uz prāmi, jābrauc vēl 900 km, bet motors gandrīz izbeidzies, agonē avārijas režīmā un sasniedz augstākais 80 km stundā no kalna un pa vējam. Un pilnai laimei bijām palikuši bez rezerves riepas. Tajā dienā svešvalodā ļoti bieži tika pieminēta māte. Uz prāmi paspējām tikai tāpēc, ka bijām izbraukuši stipri agrāk nekā parasti.

Ieteicamo busiņu modeļu ir pietiekami daudz: VW Caravelle / Transporter; Peugeot Expert, Citroen Jumpy, Renault Trafic.

Auto parastajam jeb universālajam copmanim

Laikam universālo jeb daudzpusīgo makšķernieku skaitliski ir visvairāk. Tie ķer visur un visu, ko var noķert. Visdažādākajos apstākļos un ar jebkurām metodēm. Tiem parasti ir visdažādākie auto. Bet, kā smejies, kas der visam, tā īsti neder nekam. Kā nav laba universāla spininga, kas derētu, piemēram, gan forelei, gan zandartam, tā nevar būt universāls auto, kas ideāli derētu visiem dzīves gadījumiem un visiem copes veidiem.

Tāpēc iesaku, tomēr noteikt savas prioritātes un galvenās prasības mašīnai. Copmanim parastajam derēs jebkurš no iepriekš aprakstītajiem auto, bet ir arī daudzi citi. Galvenais, ko gribu atgādināt, – izvēlies pilnpiedziņu vai priekšpiedziņu. Makšķerniekam parastajam ieteiktu auto ar universāla virsbūvi un dīzeļmotoru. Uz copi taču bieži un tālu jābrauc, daudz mantu līdzi, un degvielas ekonomija arī svarīga.

Vēl šai kategorijai varu ieteikt tautā sauktos bulku vāģus pasažieru versijā, kas nu jau atgādina mazus minivenus vai pat džipveidīgos. Labāk saukšu tos par multiauto. Domāju, tie ir nepelnīti atstāti novārtā. Tie ir ļoti ērti un ietilpīgi, un, salīdzinot ar klasiskajiem vieglajiem, multiauto ir augstāka sēdpozīcija un klīrenss, tie ir vienkāršāki, robustāki un izturīgāki. Un pēdējie multiauto ir pat ļoti patīkami pēc izskata, piemēram, Peugeot Rifter un Citroen Berlingo, arī VW Caddy. Noderēs arī Peugeot Partner un Renault Kangoo. Labā ziņa ir tāda, ka visiem multiauto ir labi dīzeļmotori, bet dažiem – pat 4x4 versija.

Es pats īsti neesmu copmanis parastais. Mans pirmais paša auto bija vecais zapars, vabolīte, tā teikt. Zaļa. Un veca. Neko labāku nevarēju atļauties. To nopirku sava drauga Jura Vilka ietekmē – viņam arī bija zapars. Zils. Arī vecs. Abi divi zapari bija briesmīgi mēsli, ko regulāri un pamīšus remontējām. Kurš tajā brīdī kustējās, ar to laidām uz copi.

Tā kādā vēlā rudenī ar Vilka zilo vaboli devāmies uz Enguri – uz lielajām līdakām. Krievu laikos Engure bija militāristu pārziņā, un latvietim savā zemē bija pazemīgi jālūdz atļauja tur copēt. Mēs to negribējām darīt, tāpēc pa kluso, pa slepeniem meža celiņiem centāmies tikt līdz ezeram, un tur no pūšļa pa meldriem un lagūnām bez jebkādām atļaujām tikt pie līdakas.

Līdz ezeram vairs nebija tālu, kad priekšā atkal parādījās peļķe. Liela. Cik dziļa – nezinājām. Pa virsu pirmais ledus. Es, kā zināms, esmu ļoti drosmīgs, tāpēc nešauboties gāju pārbaudīt ar savu svaru. Vilks, brauc droši, – teicu, – ledus stiprs. Zapars nav nekāds smagais, bet par cilvēku tomēr smagāks gan. Un ielūza, maita! Palika uz vēdera. Visi četri rati ūdenī. Atmiņā atausa volga un zirgs, tikai šoreiz bija jāiztiek bez tā. Toties sekss pašiem ar sevi un literārā pēcpusdiena ar mātes vārdiem mums bija daudzu stundu garumā. Ārā tikām varonīgi neilgi pirms tumsas iestāšanās.

Secinājums – zapars, lai ar cik izcilām spējām apveltīts, nepeld un nelido. Tātad copei neder. Tālāk domā pats...

Juris Bogdanovičs Foto: shutterstock.com

 
 
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Malgomajfisk

Es tieši tādu infu ieliku kafejnīcas logā,-

šeit CORONAS nav,

bet ir svaigi pīrādziņi...:)

21.apr Atbildēt | Ziņot 1
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager