Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 22.septembris 2021, 14:44 | 1 komentārs | 684 skatījumi

Dimants skolo

“Man jau sen ir diena,” pandēmijas laikā desmitos no rīta sazvanīts, saka Salmo darbinieks Elgasts Dimants. Viena no svarīgākajām makšķernieka spējām – spēja agri piecelties – viņam tātad piemīt, bet Elgastam piemīt arī tādas spējas, ko īpaši augstu vērtē citi makšķernieki.

Tās ir spējas būt par copmaņu kolektīva dvēseli un dažādu pasākumu organizētāju. Preiļu novada mājaslapā www.preili.lv Dimanta vārds ir atrodams gan makšķerēšanas sacensību sekmīgo dalībnieku starpā, gan dažādu copes maču un citu pasākumu rīkotāju galvgalī: viņš ir gan Latgales čempionāta organizētājs un galvenais tiesnesis, gan makšķernieku stāstu vakaru un Preiļu novada bērnu copes dienas rīkotājs. Bet īpaši Elgasts lepojas ar to, ka viņa dibinātās bērnu makšķernieku skolas audzēkņi ir atraduši savu vietu dzīvē un viens no sekmīgākajiem audzēkņiem – Andris Kukors – Preiļos pat saimnieko makšķernieku veikalā. Tagad Dimants gaida savu mīļāko copes gadalaiku – pavasari upmalā.

Lucavsala un luči

Tev ir 63 gadi, par vienu gadu mazāk nekā man. Varbūt bērnībā esam vienos ūdeņos makšķerējuši?

Nu, es esmu dzimis un audzis rīdzinieks, bērnībā dzīvoju Revolūcijas (tagad Matīsa) un Avotu ielas stūrī. Mana tante dzīvoja Pārdaugavā, Vēju ielā, tā ir rajonā starp Bauskas ielu un Bieķensalas ielu. Bieži braucu pie tantes, un makšķerēt mēs, puikas, tad gājām uz Lucavsalu.

Tad gluži blakus tomēr neesam bijuši, es tikai līdz Āgenskalna līcim un Zundai gāju, tur veči smukus brekšus vilka. Kā Lucavsalā ķērās?

Salu tilts tad vēl nebija uzcelts, uz Lucavsalu varēja tikt pa koka tiltu. Ķērām, ko jau puikas ķer – raudiņas, kazragus, kādu asarīti vai plicīti. Tantes vīrs Koļonkulis bija baigais ribaks, viņš mani ievilka copē. Ķērām ar viņa saliekamajām bambusenēm, pludiņi bija spalvas vai griezti no priežu mizas vai korķa. Āķi bija drausmīgi, aukla – Kļinas, kā jau krievu laikā.

Reiz 60. gadu beigās nopirku Vācijas Demokrātiskās Republikas auklu, tā bija smuka, visās varavīksnes krāsās, žēl bija tīt laukā.

Varēja dabūt arī tādas, bet tās bija baigie mēsli. Kļinas auklas makšķernieki krāsoja paši, vārīja mizās un kā tik vēl ne.

Tavā bērnībā Lucavsalā bērnu makšķerēšanas svētki vēl netika rīkoti, bet zivju droši vien bija vairāk nekā tagad.

Zivis bija, nevarēja sūdzēties. Onkulis sataisīja iebarošanas ēsmu, un tad mēs ķērām arī tādas zivis, ko var nest mājās un cept. Lucavsalā gar upi bija daudz tautas, veči makšķerēja, mēs, puikas, pa vidu. Citreiz vēl palasījām tukšās pudeles…

Apvienojāt patīkamo ar derīgo – rūpējāties par tīru vidi un ieguvāt kapitālu.

Protams, alus pudele maksāja 12 kapeikas! Gāju arī uz futbola mačiem Daugavas stadionā, bet futbols mani tur interesēja mazāk nekā tukšās pudeles. Varēja pilnu tīkliņu pielasīt, veikalā nodot un tad nopirkt lielo kausu kvasa par 6 kapeikām, “ūgu maizi” par 39 kapeikām, un biju paēdis kā runcis.

Skolas laikā, kad man bija kādi astoņi gadi, onkulis mani ņēma līdzi arī uz ziemas copi. Braucām uz Zvejniekciemu, uz lucīšiem. Tas bija forši.

Kamēr zivis paaugas. Makšķernieku vakarus Preiļos Elgasts Dimants rīko jau vairāk nekā 10 gadus

Uz pēdējā ledus?

Nē, uz īstā ziemā, atceros, bija pat pāri –20 grādiem. Kaut kādas siltās drēbes mamma man bija sameistarojusi. Makšķerīte – uz putuplasta saiviņas uztīta aukla.

Vai –20 grādos tev rokas nesala?

Bija visādi, bet nu jau vairs neatceros, sala vai nesala – bija liels azarts iekšā. Un, kad ar vilcienu esi gabalu nobraucis, mājās uzreiz nevari tikt, nākas vien sēdēt un copēt.

Cik tālu Zvejniekciemā gājāt jūrā?

Apmēram līdz kilometram. Tad jau ledus bija riktīgs.

Ko jūs tur vilkāt – lucīšus vai lučus? Tagad pie zivju tirgotājiem lučus vairs neredz, tikai lucīšus...

Smuki luči bija. Atceros, Avotu ielā čigāni tirgoja lučus par rubli kālā, pergamenta papīrā ietītus.

Kur tad viņi lučus dabūja? Paši makšķerēja?

Es armijā Krievijā esmu redzējis čigānus makšķerējam. Preiļos dīķī arī viņi ķer, jā.

Ko ar saviem lučiem darījāt – kūpinājāt vai cepāt?

Cepām – kur tad pilsētā kūpinās? Garšīgi bija! Man jau vispār jebkuras zivis garšo, un labāk ceptas nekā kūpinātas. No Latvijas zivīm vislabāk līnis un sams.

Ko lučiem likāt uz āķa? Odu kāpurus?

Jā, motiļus, tos onkulis Vecrīgā zooveikalā pirka, un vībotniekus.

Tie jau bija deficīts. Atceros – pie zooveikala tagadējā Grēcinieku ielā ziemā bija lielas veču rindas ārā, kad tur bija pievesti motiļi. Vēl atceros, ka tur dažreiz tirgoja stepes bruņrupučus par 82 kapeikām gabalā. Nesen vienā zooveikalā tādu pašu bruņrupuci ieraudzīju, tikai nu jau cena cita – 150 eiro… Kur vēl ziemā gājāt?

Uz Mazo Baltezeru esam gājuši. Man loms nebija tik svarīgs kā pats process, biju gatavs braukt jebkur. Skolas laikā biju riktīgs pašpuika, pa Maskavas forštati un Grīziņkalnu dauzījāmies, kāvāmies un ko tik nedarījām. Manam draugam ome dzīvoja Senču silā pie Baltezera, tur makšķerējām, un tur es pirmoreiz piedalījos arī tīklu likšanā. Ko tur liegties – zināmā vecumā gandrīz katrs makšķernieks to ir darījis. Drauga onkulis tur caurām vasarām ņēmās ar zivīm, un mēs arī vasarā pa Baltezeru vien dzīvojāmies – ko Rīgā akmeņos darīsi? Ar čimbuli par zaķi aizbraucām līdz Juglai, no turienes uz Senču silu gāja upes tramvajs. Arī Bābelītes ezerā peldējāmies un pamakšķerējām, kādas raudiņas un asarīši tur bija.

Kad tev uzradās pirmais spinings?

To man uzdāvināja 13 gadu vecumā – smagu čehu stiklašķiedras spiningu ar Ņevas spoli. Pirmo līdaku izvilku jau pirmajā spiningošanas reizē Juglas kanālā pie kuģīšu piestātnes, tādu ap kilogramu.

Tātad tev nav bijis posms, kad neticas, ka ar spiningu var kaut ko dabūt…

Gluži pirmajā metienā jau to līdaku neizcēlu, bet pirmajā reizē gan. Taču es nebūtu pārdzīvojis, ja arī neko nenoķertu, man makšķerēšana ir svarīga kā atpūta, kā process. Protams, dažreiz jau izbesījies, ja izmētājies pa tukšo. Toties ar pludiņmakšķeri vienmēr var kaut ko izvilkt.

Pirms armijas makšķerēšana man palika citu hobiju ēnā. Spēlēju ansamblī, situ bungas, spēlējām dejās, zaļumballēs Ķegumā, Ērgļos. Tas bija jautrs laiciņš. Tomēr drusku arī pacopēju. Mans draugs, ansambļa ģitārists, bija liels makšķernieks. Viņš dzīvoja pie Āķēnu jeb Pulgožņa ezera, kam otrā pusē Rūdolfa Blaumaņa mājas Braki. Tajā ezerā bija līņi un smukas karūsas, arī normālas līdakas varēja noķert. Piektdienā aizbraucām, pacopējām, sestdienā balle, svētdien vēl drusku pacopējam – un atpakaļ uz Rīgu. Reiz, ugunsūdeni sadzēries un saderējis uz polšu, Ogres upei pārgāju pāri tiltam pa margām...

Pie Eikša ezera. Latvijas čempionātā zemledus makšķerēšanā (pirmais no labās). 2008. gads

Armijā pamakšķerēt dabūji?

Jā, tur diezgan izcopējāmies. Dienēju Maskavas apgabalā. Mācījos Celt-niecības tehnikumā, un no trešā kursa mani iesauca un ielika stroibatā – celtniekos. Biju dispečers RBU – javas betona mezglā [rastvorno betonnij uzel]. Tas bija baigi labais amats! Maskavas apgabalā armija būvējās nenormāli daudz, mums bija java, smiltis un citas būvniecībai nepieciešamas lietas, tāpat kādas 15 mašīnas, un viena mašīna strādāja pa kreisi.

Tā droši vien strādāja visvairāk...

Jā, sitām gaisā betonu, smiltis, cementu… Naudas bija papilnam, piemēram, par kravu betona dabūjām 40 rubļus. Oficieri ar mums draudzējās, jo visi kaut ko cēla un visiem vajadzēja haļavu. Tik lielu zagšanu “tautas klasē” nekur citur neesmu redzējis kā Maskavā krievu armijā.

Tad jau tev tas bija kūrorts, ne armija.

Nu, kādas sešas reizes gauptvahtā esmu bijis pa desmit sutkām, kā nu bez tā: daļas pamešana bez atļaujas, meitenes… Armijā mums gāja lustīgi. Tur apkaimē bija vairāki ezeri, džeki ar pašizgāzējiem mūs uz tiem aizveda, un tur mēs ar meitenēm dzērām alu un arī pamakšķerējām. Maskavas veikalos copes rīkus un piederumus varēja dabūt. Bija tāds dienvidslāvu veikals Jadran…

Atceros, pats esmu tur 80. gados aukstā ziemā garā rindā stāvējis un dabūjis deficītu – bārdas putas...

Tur varēja arī šo to makšķerēšanai nopirkt.

Rīko un tiesā. Latgales čempionāts pludiņmakšķerēšanā Rēzeknes upē. 2011. gads

Kategrade un Nīcgale

No armijas atgriezies, labi ekipēts copei?

Pēc armijas sākumā copēt nebija daudz laika – biju agri apprecējies, trīs bērni, nācās rauties vairākos darbos. Kad bērni jau bija paaugušies, man tā ģimenes mājsēde sāka apnikt, un tad atcerējos, ka ir labs iegansts – cope! Sāku ar draugiem aktīvāk braukāt, un 1980. gadā pirmoreiz atlaidām uz Latgali. Bijām aizbraukuši uz Baltkrieviju vēžot, un, atpakaļ braucot, džeks saka: pie Preiļiem ir viens foršs ezers, tur ir vēži. Saucas Kategrades ezers. Aizbraucām uz turieni, nodzīvojām tur divas dienas un saķērām smukus vēžus un arī līdakas. Mums tā vieta tik ļoti iepatikās, ka sākām uz to braukt katru gadu. Mans čoms strādāja ātrajā palīdzībā, tad nu esam arī ar ātrās palīdzības mašīnu uz copi braukuši: ieslēdz sirēnas, pie veikala piebrauc, šmigu sapērk... Trakā jaunība. Bet izcopējāmies tur ļoti labi.

Vēlāk sapazinos un sadraudzējos ar bobsleja treneri Rihardu Kotānu, viņam aiz Preiļiem ir mājas. Kotāns mani uzsēdināja uz copi Daugavā pie Nīcgales. Tā ir kļuvusi par otru manu mīļāko copes vietu. Pirms Nīcgales baznīcas Daugavā ir sala, man tur jau entos gadus laiva stāv. Nu tur mēs riktīgi līdakas esam vilkuši ārā! Pāris reizes Rihards bija uz turieni bobslejistus atvedis, rīkojām komandu mačus no krasta.

Daba tur ir vienkārši fantastiska. Aizej pie upes, un elpa aizraujas! Daugavā tur ir liels akmens, un tad, kad ir zems līmenis, tas ir virs ūdens. Piebrauc ar laivu, uzkāp uz tā akmens un tik met uz bedrēm.

Ko tu tur met?

Labākie lomi tur lielākoties ir bijuši uz šūpiņiem. Labas bija, piemēram, Spinex sudrabainās karotes. Strādā tur arī rotiņš, bet vairāk stāvošās vietās, aiz meldriem. Kad Edgars Vērpe vēl taisīja copes raidījumus, viņš reiz ar laivu brauca garām un piestāja, parunājām. Uz tās salas dažreiz paliekam teltīs ar visiem bērniem.

Es tur netālu, Sēlijas krastā, mēdzu svinēt Jāņus un zinu, ka Daugavā ūdens līmenis dažādās vasarās ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, 2019. gada Jāņu dienā mēs spēlējām futbolu Daugavas gultnē, upe līdz pusei bija sausa.

Jā, līmenis ir ļoti dažāds. Saimnieks, pie kura mēs turam laivu, reizēm sazvanīts saka: varat nebraukt, sala visa ūdenī. Bet citreiz līdz salai no krasta var aizbrist. Salas otrā krastā veči mēdz likt naktsšņores, sēdēt uz samiem un brekšiem. Man tur reiz bija nometnīte, telts uzcelta, kāti ārā atstāti, un kāds nofenderēja divus spiningus. Parunāju ar saimnieku, viņš teica: jā, redzējis vienu veci, kurš to varētu būt darījis. Aizbraucām pie tā veča uz māju, bet mājās viņa nebija. Pēc trim dienām saimnieks man zvana un stāsta, ka tas vīrs, ejot pa sēkli pāri Daugavai uz salu, noslīcis ar visiem maniem kātiem. Droši vien šmigā bija gājis. Dieviņš viņu sodīja…

Daugava var būt arī bīstama. Senāk tur ir arī ar brideni iets, kā jau Latgalē. Tas ir foršs pasākums, bet arī grūts. Veči ir arī noslīkuši, pavasarī tā iedami pufaikās, lai nesalst, un straume var paraut ne pa jokam.

Gan jau esi apguvis arī Pierīgas ūdeņus...

Viens liels posms manā copes biogrāfijā bija laiks, kad mans brālis dzīvoja Bolderājā, Ādama ielā. Bieži braucu pie viņa gan ziemā uz ledus sēdēt, gan Mīlestības saliņā ar gruntenēm pa nakti uz zandartiem. Reiz vienu ziemu 80. gadu vidū aukstums bija pāri –20 grādiem, Daugavā ledus pusmetru biezs. Atbraucu uz Bolderāju no centra, brāļa sieva pateica, ka brālis jau aizgājis uz Daugavu. Paņēmu kasti, urbi un gāju. Ledus bija acīm redzami biezs, bet caurspīdīgs. Gāju un pēkšņi – pļekc! – iekritu stāvus iekšā! Acīmredzot tajā vietā ledus bija paskalots. Man paveicās ar elkoņiem aizķerties aiz ledus un pašam izrāpties ārā, pirms vēl citi veči bija atskrējuši palīgā. Laikam jau afekta brīdī spēks atrodas. Tad 25 minūtes gāju līdz mājām un aizgāju, viss sasalis. Brāļa sieva mani sarīvēja ar šņabi, ierāvu groku, upeņu tēju, palīdu zem segas – un pēc divām stundām jau gāju atpakaļ.

Tad jau kaut kas labi ķērās!

Jā, pie lielās gāzes trases pieteicās vimbas. Lielākā daļa copmaņu jau tās cemerēja: liels žibulis ar pielodētiem āķiem, Ņevas spole, alumīnija kāts, no slēpju nūjas nogriezts, un 0,8 mm aukla.

Reiz mums iznāca nobīties no ledlauža Varma. Kad tas gāja, tad nevarēja redzēt, ka viņš ledu lauž – tā kā ar vilni spieda. Cope bija tik forša, ka mēs nemaz sākumā nepamanījām, ka ledlauzis nāk, bet, kad pacēlām galvu, ieraudzījām, ka tikai kādi pieci veči esam tur palikuši, un plaisa jau pie trim metriem... Kaut kā tomēr laimīgi tikām malā.

Buļļupē pie attīrīšanas stacijas ziemā pusūdenī labi nāca ārā brekši. Makšķernieku tur bija kā mītiņā – pilns! Tur pat borēties nedrīkstēja, lai nesataisītu troksni, varēja no citiem pa galvu dabūt. Brekšu bars staigāja diezgan lielā dziļumā, 5–8 metros.

Arī Vakarbuļļos uz naktscopi bija liels kolhozs. Veči jau pēcpusdienā brauca aizņemt vietu. Tur varēja redzēt arī Bolderājas bidlu dropes un klopes ainas, un arī cūkkūti viņi atstāja šausmīgu.

Tolaik jau nebija tik daudz iesaiņojuma, ko atstāt!

Alus un šņabja pudeļu, arī cigarešu paciņu bija pietiekami.

Rīgas līcī uz salakām esi gājis?

Neesmu, neviens mani uz turieni nav vilcis. Manu Rīgas draugu starpā copmaņu bija pamaz. Tagad te, Preiļos, gan, katrs otrais vecis ir ribaks.

Tu tagad esi Latgales speciālists?

Tā man dzīve iegrozījās, apprecējos otrreiz un pārcēlos uz Preiļiem.

Jāstrādā ar mēli

Kad tu sāki rīkot makšķernieku pasākumus?

Šajā gadsimtā. Salmo tad vēl nestrādāju. Tajos gados ap Rīgu nebija ziemas, un Grabovskis ar Ziediņu prasīja, vai nevar kaut kur Latgalē rīkot Latvijas čempi. Divus gadus pēc kārtas saorganizējām to Eikša ezerā Preiļu rajonā. Tad sadraudzējos arī ar Pēteri Lideri. Jau pirms tam biju sācis rīkot pirmos novadu čempionātus makšķerēšanā. Pirmais čempis spiningošanā notika Šķaunē, atsaucība bija ļoti liela. Tad tas kaut kā panesās, veči teica, ka vajag vēl.

Spiningošanā agrāk rīkoju trīs posmus: Feimaņu ezerā, Daugavā pie Dunavas un Rušonu ezerā. Ziemā arī bija trīs posmi: Eikša ezerā – tas ir padziļš, bet balto zivju ir daudz, Feimaņu ezerā un vēl kādā. Rēzeknes upē divreiz rīkojām pludiņmakšķerēšanas čempionātu. Forša vieta, tikai jāizpļauj bija – vienāds dziļums, vienāds krasts.

Bērnības vietā. Lucavsalā, kur Elgasts apguva pirmās copes iemaņas, 2001. gadā rīkotie bērnu makšķerēšanas svētki viņu iedvesmoja bērnu makšķerēšanas skolas izveidei

Čempionātos tu sāki darboties kā dalībnieks vai uzreiz kā rīkotājs?

Es vairāk rīkoju. Spiningošanā pats arī piedalījos, bet ziemā ir daudz darba, kamēr sarīko, zonas jātaisa, jāskatās, kā cilvēki sasēžas...

Maču rīkošana ir liels darbs...

Daudz ir ar mēli jāstrādā! Ja tevi nelaiž pa vienām durvīm, ej pa otrām, pierādi. Teiksim, es aizeju uz domi, saku: “Te būs Latvijas čempis.” – “Nu un?” Saku: “Vai jums novadā kāds Latvijas čempionāta posms vispār ir noticis?” – “Nē, nav.” Saku: “Nu tad tagad notiks!’

Jāstrādā ar mēli, jāiet sarunāt. Ja tu pats neko nedarīsi, neviens tev neko nedos. Vislielākā atsaucība ir pirms vēlēšanām.

Tātad copes mači jārīko pirms vēlēšanām?

Nu, Preiļu novads man ir daudz palīdzējis vienmēr. Novada domes priekšsēdētājs Aldis Adamovičs vienmēr bijis ļoti pretimnākošs, palīdzējis gan ar transportu, gan balvām. Liels paldies arī manam darba devējam Salmo, Antrai Vaišļai un Normundam Grabovskim, it sevišķi bērnu makšķerēšanas skoliņas izveidē. Mācījām bērniem siet makšķerītes, ķērām dīķos, arī pāris ziemas festivālus bērniem uz ledus organizējām. Bez atbalsta tādus svētkus sarīkot ir grūti, arī līdzekļi vajadzīgi – tagad gandrīz visi krasti ir privāti, visi grib naudu. Pie Rušona pats gribēju nopirkt zemes gabalu – nekā, viss jau nopirkts!

Mačus tu ne tikai rīko, bet arī tiesā. Cik godīgi ir dalībnieki? Intervējot iznācis visādus stāstus dzirdēt gan par zivīs iebāztiem akmeņiem un skrotīm, gan līdzatvestām zivīm…

Varu teikt, ka pludiņnieki ir godīgāki. Zemledus makšķerēšanā Latgales čempī ir žilījušies, pats gan neesmu pieķēris. Ledu likuši maisiņos un tamlīdzīgi. Bieži tādas lietas nenotiek, tomēr gadās. Laivās tiesnešus ielikt nevaru atļauties, tas pasākumu sadārdzina. Tāpēc pagaidām vairāk paļaujamies uz dalībnieku godaprātu.

Vispār jau man gribētos to rīkošanu nodot kādiem jaunākiem. Cik tad var ņemties… Kad es vēl pastā strādāju, rīkojām kausu Dzelzs Zivs ar draudzīgo uzņēmumu piedalīšanos, ieskaitot Lattelekom, Latvijas Televīziju. Maijā regulāri braucām uz Puzes ezeru atklāt sezonu. Tagad Latgalē mums ir lielā grupa Cope Latgalē un šaurāks loks, saucas Molekula, septiņi cilvēki. Braucam ar ģimenēm pa Daugavas lokiem, copējam visi, svinam jubilejas. Var teikt, ka cope mūs visus apvienoja.

Tu rīko ne tikai copes mačus, bet arī makšķernieku vakarus.

Par to arī ir jāsaka paldies Preiļu pašvaldības atbalstam. Tajos vakaros uzaicinu viesos kādu pazīstamu makšķernieku – Normundu Grabovski, Pēteri Lideri, Lailu Grīnbergu, Hariju Raciborski, Kristiānu Godiņu, Ingu Dukaļski, Guntaru Kurzemnieku, fīderistu brigādi… Runājam par ķeršanas paņēmieniem, jaunumiem inventārā, dalāmies pieredzē. Atsaucība ir liela.

Cik tu pats cītīgi seko rīku progresam?

Ar inovācijām esmu uz jūs. Eholote man ir, bet es to nemāku lietot. Senāk ķērām bez jebkādām eholotēm. Reiz, kad man jau bija labs inventārs, biju Latgalē copēt ar vienu vietējo onku. Šim parasts kāts, Ņevas spole, 0,8 mm aukla, galā prasts bleķis… Viņš mani ar visu manu smalko inventāru apķēra vienā setā!

Atceros pirmos Latvijas čempionātus spiningošanā, kad visi ar airiem brauca iekšā. Tad jau tā meistarība parādās, kad tu bez visādiem pribambasiem zini, kur aizairēt un kā noķert zivi. Tad čempionātos bija pat tā, ka veči sanāca stacijā un nezināja, uz kurieni būs jābrauc. Tāpēc pludiņsacensības ir interesantas, tur ir jādomā, ko un kā iebarosi. Spiningošanā – kam stiprāks motors, tas ātrāk tiek līdz īstajām vietām.

Ko tu vispār vari teikt par Latgales ezeriem, cik tie ir zivīgi?

Lielākā daļa ir brekšu ezeri, breksis te ir mērķa zivs. Man arī patīk pāris reizes gadā pasēdēt, foršs pasākums, nakts paiet, copējot un pie ugunskura runājot par visu ko. Ir te arī līdaku ezeri kā Feimanis, tur ir liels presings. Rušons pavasarī ir labs uz līdakām. Ziemā uz Rušonu brauc breksi ķert.

Uz kuru Latgales ezeru tu rīdziniekam ieteiktu braukt martā?

Tagad var braukt uz tā saucamo gurķu zivi, uz stintēm.

Ezera salakām...

Jā, uz Ilzas ezeru. Ezera salaka sāk ķerties ap Jaungadu. Pagājušoziem, kad ledus nebija, veči salakas vilka no laivas. Es tur šogad jau piecas reizes esmu bijis. Tur ir kā kolhozā, sestdienās un svētdienās makšķernieku pilns ezers, visi ar teltīm sēž. Cope notiek bedrēs, mazākajā ir no 10 līdz 13 metru dziļumam, lielākajā – no 13 līdz 18 metriem. Tur vajag sistēmu. Es parasti ņemu bļitku, noņemu tai trijžuburi un uzlieku mazo luminiscējošo āķīti un vēl divus āķus augšā. Ezera salaka ir nenormāli garšīga!

Rīgā mēdz uzskatīt, ka Latgales ezeri ir diezgan izkāsti. Vai tā ir?

Ir vietas, kur pakāš, bet tagad viss ir daudzmaz sakārtots, pašvaldības rūpējas. Ezeru te ir tik nenormāli daudz, ka visus nevar pieskatīt. Un, ja vietējais tur ieliek savu tīkliņu, tā jau nav nekāda bēda, galvenais, lai tīklus neaizmirst un tie nestāv ūdenī ar sapuvušām zivīm. Nevar arī teikt, ka tikai Latgalē liek tīklus, es vairākas reizes esmu Engurē trāpījis nelegālos tīklos, arī Babītes ezerā esmu tādus uzgājis, Limbažos... Tīkli ir visur. Trakākais posms tīklu ziņā bija 90. gadi, kad viss juka un bruka, tad pat ar vadiem vilka ārā.

Tagad liela diskusija zvejnieku un makšķernieku attiecību sakarā rit par Burtnieku.

Pāris reizes gadā aizbraucu arī uz turieni. Nu, pagājušajā sezonā Burtniekā bija galīgi pa švako! Nezinu, kur ir problēma. Ja jau tas ezers tautā ir tik populārs, tad zveju tur tomēr vajag aizliegt vai atstāt tikai minimālu zvejas limitu.

Kas tagad notiek Lubānā?

Raudas tagad var ķert, un martā Lubānā nāk arī lielais rudulis. Jāiet gar meldriem, urbies tur iekšā un ķer ar mormišku – nāk laukā ruduļi no puskilograma uz augšu. Skaista zivs!

Uz Rāznas ezeru tu copēt brauc?

Principā ne, jo man krīt uz nerviem tas, ka tik lielā ezerā nedrīkst braukt ar benzīnmotoru. Esmu tur bijis ar elektromotoru, un, kad viļņi saceļas, tad netiec krastā – ej tu nost! Rušonā drīkst braukt ar benzīnmotoru, bet Rāznā ne – toties inspektors drīkst. Kur tas der?

Kā tagad ķeras Rušonā?

Pirms mačiem vasaras beigās vilkām ļoti labus asarus, bet – kā mači, tā šie negrib ķerties.

Pie katalāņu samiem. Ebro ar copes biedru Kasparu Vilnīti. 2017. gads

Pirmspandēmijas eldorado. Elgasta Dimanta Ebro blice. 2019. gads

“Dēlis lido!”

Ziemā uz Peipusu dodies?

Regulāri! Tur jau mums tā Molekula izveidojās. Žēl, ka šoziem neiznāca tikt. Krievu laikos braucām uz Peipusu no darba ar GAZ-51, sauktu par ļetučku – aizmugurē kulba, iekšā buržuika, brauc kūpēdams un dziedādams.

Peipusā man ir ķēries labi, tikai beidzamajos gados ar asariem ir švaki. Raudas tur var saķert, bet man pietiek ar 5–6 kilogramiem, vairāk ne, man nevajag kā citiem, kas velk kamanās pa 25 kilogramiem raudu. Atved mājās un nezina, kur likt.

Kādas ir tavas mūža zivis?

Daugavā ar spiningu uz bleķa esmu izvilcis astoņnieku samu. Desmitnieču līdaku man ir diezgan daudz. Jaunībā pirms armijas nodarbojos arī ar zemūdens šaušanu, Mazajā Juglā pie gāzes trases esmu nomedījis līdaku virs 13 kilo. Tolaik jau nekādu gudro kombinezonu nebija, atceros, bija par 25 rubļiem gumijotas bikses līdz pleciem un jaka ar kapuci. To visu kopā sarullēja, jostu pa virsu – man bija sataisīta armijas siksna ar piešņorētiem svina gabaliem. Harpūna bija ļoti vienkārša – alumīnija slēpju nūja, tai roktura galā piestiprināta plakanā aviācijas gumija (Ļeņina ielas veikalā Čaklās Rokas tādu varēja nopirkt) un otrā galā trijžuburis. Gumiju aizāķēja aiz īkšķa un nostiepa.

Un ar tādu rīku varēja noturēt trīspadsmitnieci līdaku?

Harpūna gāja zivī iekšā kā sviestā. Bija jau ko turēt, bet Iecavas upē sešiniece karpa pretojās vēl niknāk nekā tā līdaka, gandrīz izrāva man šauteni no rokas ārā.

Bet tās savas desmitnieces esi izvilcis ar spiningu?

Jā. Vislabāk ir ar džerku. Pavilkos uz pirmo džerka vilni un tagad arī regulāri izmantoju. Atceros – vienā no pirmajām reizēm Latgalē metu džerku un dzirdu, ka laivā kādus 45 metrus no manis makšķernieks saka: “Oi, kas par dēli lido!”

Džerkošana ir smags fizisks darbs...

Jā, bet man patīk. Ar džerku arī Somijā ir daudz ķerts. Ālandu salās esmu bijis tikai vienreiz, man tur nepatīk – laivas mazas, arī sadzīves apstākļi ne visai. Somijā braucam uz Turku pusi, pie Marko, tur ir labas laivas, labi motori, zivis var saķert. Es gan gandrīz nekad neesmu no Somijas zivis vedis mājās. Ja kādam vajag, savas atdodu.

Ālandos tev nepatīk. Kā ar citiem ārzemju ūdeņiem?

Reizes četras esmu bijis uz Baltkrievijas Kausu. Vislabāk man patika Dņepra pie Ukrainas robežas. Ļoti skaista upe, krāčaina, piesakās ālanti ap pusotru, diviem kilo uz maziem voblerīšiem, arī līdakas un sami tur ir. Kauss bija labi organizēts, tiesāšana nopietna, kā padomju laikos. Mēs braucām ar savām laivām. Protams, ar vietējiem sacensties bija grūti, bet pēdējie arī neesam palikuši. Baltkrievi ir ļoti draudzīgi, ar viņiem var runāt par visu, atskaitot politiku. Nu, un uz robežas arī iznāk čakars un kratīšana, tev jābūt dokumentiem gan laivai, gan motoram, citādi var arī neizlaist.

Ļoti forša vieta ir Ebro upe Spānijā, tur esmu bijis jau četras reizes. Mums ir grupa Ebro, astoņi cilvēki. Pirmoreiz aizbraucu pirms gadiem septiņiem, vairāk intereses pēc, bet labi atvilkos. Braucam starp Mekinenzi un Kaspi. Ir jābrauc tā, lai iebrauktu svētdienas naktī, jo tur arī vietējie makšķerē, tad vietas var būt aizņemtas, bet svētdienas vakarā daudzi brauc prom. Mēs braucam ar busu, velkam līdzi savas laivas un motorus, arī ģeneratoru.

Tur var ķert arī no krasta?

Krastā vairāk karpinieki sēž, un arī asarus var vilkt no krasta. Asari tur ir riktīgi – pusotrinieki! Met pret klints malu, rotiņš krīt ūdenī, un asaris ņem. Protams, ne jau vienmēr viņi ņem, bet vienreiz ar trešo mepu riktīgi atvilkāmies, neviens asaris nebija mazāks par kilo. Man tur galvenās zivis bija asaris, zandarts un sams. Zivju tur ir ļoti daudz. Citreiz brauc mājās no samu copes vietas, iemet vobleri, un ik pēc piecām minūtēm divnieks zandarts galā. Starp citu, voblerus tur bieži ņem karpas. Pēdējā reizē man bija tā – gāju uz asariem, un paņēma kaut kas tāds, ka 0,1 mm pītā aukla vienkārši iztinās, un viss. Mans kolēģis pagājušovasar uz džiga izcēla karpu virs 5 kilo, pusotru stundu cīnījās. Tur ir arī basi, bet tie piesakās reti.

Kādi ir Ebro sami?

Milzīgi! Manam kolēģim pirmajā reizē bija trīs deviņdesmitnieki un trīs astoņdesmitnieki. Paturam tikai tādus, ko var ēst, no pieci līdz astoņi kilo, lielākus ne.

Un kādi ir Ebro inspektori?

Inspektori tur ir regulāri, bet mēs jau visu laikus reģistrējam. Zivis tur drīkst paturēt tikai ēšanai, uzkrāt nedrīkst. Karpas un basi ir jālaiž vaļā.

Kad uz Ebro jābrauc?

Mēs braucam jūlija beigās, augustā, bet runā, ka vislabākā cope esot septembrī. Vienu gadu mēs dabūjām pasākumu beigt divas dienas ātrāk, jo uznāca vētra. Vējš tur starp kalniem tā ierauj, ka telts aiziet pa gaisu.

Volgas samus neesi traucējis?

Nē, Volgā neesmu bijis. Visvairāk man gribētos tikt uz Kamčatku.

Pamakšķerēt kopā ar lāci…

Palaisties lejā pa upi, pavērot dabu. Čaļi mani aicina uz Norvēģiju, bet tai vilkšanai no dziļuma vēl neesmu nobriedis.

Ko tu kā copes sacensību rīkotājs vari teikt par makšķerēšanas popularitāti jaunajā paaudzē?

Vispār viņi ir diezgan kūtri. Nu, tie, kas ir gājuši cauri manai makšķerēšanas skolai, visi ķer. Protams, tagad jaunajai paaudzei ir citas nodarbes. Mūsu bērnībā mums, puikām, bija viena doma – ka tik prom no mājas.

Tava sieva arī copē?

Dažreiz ir pat mani apķērusi!

Kad tu no saviem 63 gadu augstumiem atskaties atpakaļ, ko vari teikt par jaunību – bija tad zivju vairāk vai nebija?

Drīzāk var teikt, ka tauta nebija tik badīga. Pierīgas ezeros zivju noteikti bija vairāk, kaut vai tajā pašā Baltezerā un Juglas kanālā. Tagad tur nevar normāli pamakšķerēt, kad ar ūdensmočiem un slēpēm vālē. Latgales ezeros jaunībā neķēru, tāpēc nezinu, kā te tolaik gāja, bet tagad zivis Latgalē ir!

@Egīls_Zirnis

 
 
[1] Komentāri | dilst | aug
 
badapiicka

"Cope notiek bedrēs, mazākajā ir no 10 līdz 13 metru dziļumam, lielākajā – no 13 līdz 18 metriem."- šoziem bijām reizes piecas laikam, zivs turējās pārmaiņus no kādiem 12-13 līdz pat 25metriem, tur dzenājos pēc zivs visos līmeņos, bet lomi ļoti švaki... Pat pieriebās klausīties, kā paziņas stāstīja- "nezinu, kas tev tur, vakar bijām- viss ok, katrs normāli savas 200+ pievilkām" (((

Tā jau process feins, tik to izslavēto salaku rijību gribējās pieredzēt, bet nekā. Ceru, ka būs laba 21./22. ziema..

22.sep Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager