Kautiņš ar lasi

Pazīstu ne vienu vien copmani, kas pēc pirmās satikšanās ar nopietnāku lašu papu tūlīt dodas uz veikalu pēc visresnākā kāta un jūras izmēra multiplikatora. To arī var saprast – katrs, kas dabūjis paturēt galā zivi virs desmit kilogramiem, sapratīs, par ko ir runa. Jo satikšanās parasti notiek pieklājīgā straumē un pārsimts metru zemāk ir nodevīga krāce, kurā tad kautiņš arī beidzas. Ar laša uzvaru...

Skaidrs gan ir arī tas, ka resnāks un smagāks bomis nebūt nepalīdz tai procesā, kas ir pirms laša pieķeršanās, – rokas un ķermenis, tādu vicinot, nogurst daudz ātrāk. Līdz ar to aktīvā darbā pavadītā laika apjoms samazinās. Bet, kā saka īstie lašu matadori, zivs var paņemt tikai to mānekli vai mušu, kas ir ūdenī. Kamēr pūtini sagurušās rokas, uz copi cerēt nav vērts.

Šo aspektu gan var uzlabot ar daudzām stundām sporta zālē pirms un pēc sezonas. Otrs variants ir vēl dziļāk iebraukt maciņā. Visiem zināms fakts – jo vairāk naudas samaksā par kātu un spoli, jo lielāku izturību dabūsi pretī ar mazāku inventāra svaru. Un mazāks svars mūsu gadījumā nozīmē arī vairāk laika, kad vizulis vai muša ir ūdenī.

Vēl viena ziepe ir mānekļa prezentācija. Resnāka aukla ļauj zivi vilkt jaudīgāk, bet tievāka nozīmē tālāku un precīzāku metienu. Lasim reizēm patīk stāvēt upes vidū, tādēļ metiena tālums mēdz būt no svara. Ja krastā ir vairāki makšķernieki, nereti pie copes tiek tieši tas, kurš var tālāk aizmest. Pat pāris metri klāt šādā situācija var būt izšķiroši.

Aukstā ūdenī lasis ir ļoti pasīvs, nekur tālu skriet negribēs un celties augšup ne tik. Tādēļ ir ļoti svarīgi novadīt mānekli pēc iespējas lēni un dziļi. Smagāks māneklis, protams, grimst ātrāk, bet galvenais tā bremzētājs, gluži kā izpletnis, ir pie tā piesietā aukla. Jo resnāka aukla, jo izpletnis lielāks, ar tievāku auklu mānekli nogremdēt sanāk ātrāk. Un tas ir ļoti būtisks aspekts, copējot aukstā ūdenī, un nekāda sporta zāle te arī nelīdzēs.

Tā nu katrs mēs mēģinām atrast to savu zelta vidusceļu, balansu starp nepieciešamību pēc jaudas zivs izvadīšanas procesā, savām fiziskajām izturības spējām un maka biezumu. Un tad vēl pats galvenais aspekts – ko tad mēs īsti vēlamies no copes? Skaidrs – ja vienīgā interese ir zivis krietni pāri desmit kilogramiem, aprīkojums virzīsies uz resno galu. Bet tāda izmēra kukaiņi jau neķeras katru dienu. Un pat ne katru gadu. Tur vajag pacietību un dzelzs nervus, lai tādu sagaidītu. Pārējiem, kam pa starpām gribas sajust prieku arī no mazāku zivju vilkšanas, dilemma kļūst pavisam komplicēta. Viņiem vilkt pāris kilogramus smagus taimiņus ar nopietnajiem lašu kātiem ir bezgala nepieklājīgi vai, kā minimums, neinteresanti.

Vēl lielāku putru šai stāstā ievieš mūsdienās aktuālais noķer&atlaid princips. Lašu populācija ir apdraudēta gandrīz visās pasaules upēs, tādēļ kulinārām vajadzībām tos patur arvien retāk. Makšķernieki paši labi saprot, ka, apēdot visu savu lomu, pilnīgi noteikti nonāks situācijā, kad zivju upē vairs nebūs. Un ķert tās vairs nevarēs. Tiem, kas šo nesaprot, tiek sniegta palīdzīga roka arvien stingrāku makšķerēšanas noteikumu, to ievērošanas kontroles un sodu formātā.

Vienlaikus aizvien skaidrāks top arī tas, ka veiksmīgai atlaišanai, kuras rezultātā zivs ne tikai aizpeld, bet patiešām izdzīvo bez būtiskas ietekmes uz reproduktīvo veselību, ir svarīgi to izvadīt pēc iespējas īsākā laikā. To savukārt palīdz izdarīt jaudīgāks aprīkojums – dūšīgāks āķis, resnāka aukla, jaudīgāka spole un nopietnāks kāts. Atgriežamies pie tā paša, ar ko sākām…

Interesanti, ka šī dilemma vienlīdz skar gan spiningotājus, gan mušotājus. Arī sezonas maiņa neko daudz nemaina – gan ziemā un pavasarī, ķerot nonārstojušo ķeltu, gan vasarā un rudenī svaigo, tikko no jūras ienākušo lasi, problēma paliek tā pati. Protams, svaigais lasis ir par kārtu nopietnāks cīnītājs, tam ir pulka vairāk spēka un enerģijas rezervju, cīņa ir jaudīgāka un ilgāka. No otras puses, ziemā straume mēdz būt krietni spēcīgāka nekā vasarā, un tas ķeltam dod vismaz minimālu iespēju izglābties no fotosesijas. Bet vajadzība sameklēt to vienu – optimālo – risinājumu makšķerniekam vienalga nekur nepazūd. Gribas arvien vieglāku, elegantāku aprīkojumu, lai varētu copēt ilgāk un efektīvāk, bet pietiekami jaudīgu, lai ātri un droši izvilktu pēc iespējas lielāku zivi.

Palīdzīgu domu šīs dilemmas risināšanā var sniegt pavisam vienkāršs jautājums – bet kā mūsu senči ar šo visu tika galā? Laši taču tika vilkti gan Daugavā vēl pirms visu hesu uzbūvēšanas, gan slavenajās Skotijas un Norvēģijas upēs, kur to copei ir vairāk nekā simtgadīgas tradīcijas. Arhīvos netrūkst bilžu ar vīriem, kas veiksmīgi uz mušiņkāta pievārējuši divdesmit, divdesmit piecus un pat vairāk kilogramu smagus pirmsnārsta lašus. Bet viņu rīki taču ne tuvu nebija tik izturīgi kā mūsdienās ražotie. Bambusa kāti, kas parādījās pagājušā gadsimta vidū, jau bija milzīgs solis uz priekšu. Pēc tam nāca stiklašķiedra, tad karbons. Tas pats ar auklām un āķiem. Par spolēm vispār nav ko runāt – tajos laikos visa bremzēšana bija ar roku. Un tomēr veči vilka.

Uz visu šo filozofēšanu dīvānā pie kamīna garos un tumšos ziemas vakaros uzvedināja viena interesanta grāmata. Tā ir par “moderno” lašu copi un izdota Anglijā vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem. Tajā var atrast lašu copes nianses, kuras mūsdienās, manuprāt, ir nepelnīti aizmirstas, makšķernieka paša prasmes, zināšanas, tehniku un veiklību aizstājot ar brutālu karbona kātu un titāna spoļu multidisku bremžu spēku. Bet vai tas ir tas, ko mums vajag?

Tādēļ īsi pārstāstīšu vienu šīs grāmatas nodaļu un beigās tad katrs varēs izdarīt secinājumus pats, pat ja kaut kas no tālāk rakstītā mūsdienās izklausīsies muļķīgi vai pat pēc fantastikas. Sarunāts?

Atstāsts no A. Bridžesa grāmatas “Modernā lašu makšķerēšana” (1969). Nodaļa “No skata līdz nāvei”

Tava zivs izgriezās no savas atpūtas vietas un no sāniem paņēma mušu, kuru tu biji vadījis šķērsām straumei un nedaudz uz augšu, iedodot kātā raksturīgo rāvienu, kas izgāja cauri tavam ķermenim kā elektriskās strāvas trieciens, neatstājot ne mirkli šaubām – lasis ir kārtīgi uzāķēts.

Kā likums lasis ņem mušu samērā lēni. Muša, kāda tā parasti tiek vadīta šķērsām straumei, arī kustas diezgan lēni. Dažreiz tā pat vienkārši pendelējas uz vietas auklas galā, bet citkārt vispār ļenganā auklā, tikai straumes nesta, peld lejup ūdens plūsmas ātrumā. Niknais rāviens, ko makšķernieks dažkārt sajūt kātā, parasti nozīmē to, ka muša ņēmiena brīdī ir kustējusies lielā ātrumā vai nu straujā driftā šķērsām straumei, vai arī pats ķērājs to ir ātri kustinājis, džerkojot uz priekšu un atpakaļ ar mērķi izprovocēt zivi uz copi.

Amerikā un Eiropā, milzīgus lašus uz tajos laikos pieejamiem rīkiem veči vilka samērā bieži

Ja laša celšanos uz mušu ir izdevies vizuāli ieraudzīt, man vajadzētu ieteikt uzreiz nepiecirst, bet dot laiku viņam pagriezties un doties atpakaļ dziļumā, vienlaikus kārtīgi aizverot muti. Tomēr pārāk ilgi gaidīt arī nevajag. Sevišķi, makšķerējot ar lielām, smagām grimstošajām mušām, lasis ļoti ātri sajutīs mutē metālu un spļaus to ārā. Tādēļ šādā situācijā aukla jānostiepj, jau ieraugot laša muguru pagriežamies atpakaļ uz dziļumu.

Ja lasis paņem mušu tālumā, kur ņēmiens nav vizuāli saskatāms, kā tas visbiežāk notiek, makšķerējot ar grimstošu auklu, nostiep auklu uzreiz pēc tam, kad pamani tajā dzīvību vai arī sajūti rāvienu. Zivs mušu mutē jau ir paņēmusi, pirms tu ieraugi auklas apstāšanos, un tev atliek vien paļauties, ka āķis ir kārtīgi ieķēries mutes kaktiņā. Aukla šādā situācijā ir jānostiepj uzreiz, kamēr vēl zivs nav mušu izspļāvusi.

Iespaidīgie lomi liek domāt ne tikai par veču (un ne tikai veču) fiziskajām spējām, bet arī par kaut kādām mistiskām viltībām, kas mūsdienās daudziem nav zināmas

Lasis, kas paņēmis ātri peldošu mušu, parasti uzāķējas pats. Tas pats notiek, ja ņēmiens seko brīdī, kad muša pendelējas uz vietas pēc ilgākas kustības šķērsām straumei, vai arī brīdī, kad makšķernieks velk mušu iekšā tieši pret straumi. Gadījumos, kad lasis paņēmis šādu mušu, āķis, ja vien lasis uzreiz nav pagriezies sāņus, parasti ir švaki ieķēries kaut kur pašā degungalā, un, visticamāk, sekos nogājiens. Šādā situācijā ieteikums ir uzreiz iedot zivij brīvu auklu, pašam makšķerniekam izkāpt krastā, aiziet krietni zem zivs un tad strauji piecirst. Ar zināmu veiksmes palīdzību āķis izrausies ārā no degungala un strauji iecirtīsies laša mutes kaktiņā, kas ir tam visdrošākā vieta.

Tas, kas tevi, lasītāj, domājams, izbrīnīs visvairāk, ir tas, ka, tikko uzāķētam lasim uzreiz pēc copes iedodot brīvu auklu, tas paliek uz vietas un nekur nekustas. Ja netici, pamēģini tā izdarīt pats. Deviņās reizēs no desmit, ja uzāķētam lasim iedos pilnīgi brīvu auklu, tas nekur nekustēs. Tieši tas ļauj makšķerniekam izmantot momentu, izkāpt krastā un aiziet pa straumi uz leju, lai nostātos zem laša un sagatavotos cīņai.

Tas ir nekur neredzēts fenomens – laša apstāšanās pēc brīvas auklas iedošanas. To varētu izskaidrot ar mirkļa apjukumu, tomēr, visticamāk, tā ir absolūta vienaldzība, ko lasis demonstrē, nejūtot nekādu auklas spiedienu. Turklāt šādā stāvoklī tas var atrasties praktiski neierobežotu laiku. Būtu pat interesanti uzzināt, vai jau uzāķēts lasis, kam iedota brīva aukla, būtu ar mieru paņemt vēl vienu mušu, ko tam pie deguna noliktu cits makšķernieks. Tas tiešām apstiprinātu apziņu, ka lašu ķeršana ir kaut kas patiešām nežēlīgs. Lai kāds tomēr būtu šādas laša uzvedības iemesls, makšķerniekam tā dod laiku un līdz ar to milzīgu priekšrocību pretstāvē ar zivi.

Vai nu ir īstais brīdis nostiept auklu? Jā, jo tu atrodies krastā krietni uz leju no laša un gatavs viņam sekot jebkurā virzienā, kur tas izdomās doties. Tas, ka tu esi uz leju no zivs, nozīmē, ka visdrīzāk zivs sāks skriet pa straumi uz augšu.

Tavs mērķis šajā brīdī ir likt lasim pašam sevi nogurdināt pēc iespējas ātrāk. Vecā lašu izvadīšanas metode bija vienkārši visu laiku vilkt, cik vien jaudas, neatkarīgi no tā, vai zivs atradās no makšķernieka pa straumi uz augšu vai uz leju. Mūsu senči to sauca par kaušanos ar zivi un lielījās, ja spēja visu procesu no pieķeršanās brīža līdz gafam [Latvijā aizliegts] izpildīt minūtē uz mārciņu zivs svara. Mūsdienās ar nelielu piedomāšanu mēs to pašu procesu veicam divreiz īsākā laikā, turklāt ar ievērojami vieglākiem rīkiem. Nekas tā nepaildzina laša nokausēšanu kā šāda monotona, taisnvirziena vilkšana. Ja zivs atrodas no makšķernieka pa straumi uz augšu, spēcīga vilkšana to vienkārši novilks uz leju. Savukārt, ja zivs ir pa straumi uz leju, jebkura vilkšana tikai palīdz tai cīnīties ar straumi. Tā ir bezcerīga kļūda iedomāties, ka ikreiz, kad makšķernieks velk auklu uz savu pusi, lasis tiek nogurdināts, jo velk pretī, – lasis neprot peldēt atmuguriski kā zutis.

Lasi līdz gafam [Latvijā aizliegts] noved ne jau sāpes vai asiņu zudums. Tas ir tikai un vienīgi nogurums, nekas vairāk. Un visātrākais veids, kā nokausēt, ir kaitinot likt viņam nogurdināt pašam sevi. Iedomājies sevi džiudžitsu meistara vietā, kas lieto otra vīra spēku viņa paša pievārēšanai. Laša vilkšanas jēga nav noturēt āķi zivs mutē un noteikti ne izvinčot to krastā (lasis tam ir pārāk spēcīgs), bet gan likt viņam skriet.

Tagad laša dabiskā reakcija pret galvas vilkšanu vienā virzienā ir cīnīties pretējā virzienā. Virziens tavā gadījumā ir pa straumi uz augšu, kur zivs galvenais pretspēks ir plūstošais ūdens. Tieši šeit slēpjas galvenais iemesls, kādēļ makšķerniekam jāatrodas no laša uz leju pa straumi – lai liktu zivij skriet pa straumi uz augšu.

Ja lasis ir apstājies, centies to iekustināt, velkot galvu uz sāniem. Vienīgais, kas ir nepieciešams, nedaudz novirzīt to no balansa, mazliet pagriezt tā, lai straume no vienas puses spiestu vairāk nekā no otras un izkustinātu viņu no vietas.

Joprojām nekustas? Pavelc vienmērīgiem, pārliecinošiem rāvieniem. Esi gatavs nolaist kātu, ja viņš lec. Lieliski. Ja nebūsi lēcienam atbildējis ar savlaicīgu “paklanīšanos”, tava tūļāšanās var beigties ar pārrautu pavadu. Lasis, atrodoties gaisā, rausta galvu un kustina ķermeni tik strauji, ka kāta elastība to vienkārši nepaspēj amortizēt. Tādēļ vienīgais drošais risinājums ir lēciena brīdī iedot lasim pēc iespējas vairāk brīvas auklas. Kad viņš ir atpakaļ ūdenī, vari droši pacelt kāta galu gaisā. Kāta resnajam galam cīņas laikā nekad nevajadzētu veidot ar auklu leņķi, mazāku par 70 grādiem. Tad ir vienkārši neiespējami vilkt tik spēcīgi, lai tiktu pārrauta pavada.

Tātad lasis beidzot šaujas prom gluži kā ātrvilciens pāri visam pūlam. Dod tam tik daudz auklas, cik vien tas vēlas, bet pats seko līdzi, cik vien ātri spēj, neļaujot izvilkt ārā no spoles visu auklas rezervi. Viņš kaut kur pusceļā apstājas? Pavelc dūšīgi, lai atkal sāk skriet. Un viņš to dara atkal.

Stop. Tu atcerējies ķērāju, kuru ievēroji labu laiku pirms tam un ap kuru nevajadzētu ļaut lasim apskriet apkārt? Tad pacenties aizskriet zivij garām un pavilkt uz augšu, liekot viņai kustēties pretējā virzienā – pa straumi uz leju.

Tas nenostrādā, un viņš joprojām skrien pa straumi uz augšu. Turi, cik vien cieši spēj, velkot krasta virzienā. Tev rokās ir gana jaudīgs rīks, un šī ir tā retā reize, kad tā potenciāls ir jāliek lietā. Jā, varētu ielikt vēl vairāk spēka, nolaižot kāta galu zemāk, bet tas nav droši. Turi kātu gaisā. Spēcīgā straume un tavs jaudīgais spiediens uz sāniem lasim izrādījās par daudz, un tas šaujas pa straumi uz leju.

Viņam pakaļ! Dod tik daudz auklas, cik viņš vēlas, un gan jau pats pieklusīs. Tā... viņš dodas uz leju, atkal šķērsojot visu pūlu, garām tai vietai, kur pieķērās, atstājot skatītājus ar vaļā muti. Nu gan kļūst nopietni, jo auklas uz spoles ir atlicis pavisam maz, bet lasis nodevīgi strauji tuvojas krācēm uz leju no pūla. Ja viņš tajās ieies, tad uz redzēšanos. Šoreiz vairs nebūs iespējams to apturēt ar brutālu spēku, kā izdevās iepriekš, lasim skrienot pa straumi uz augšu. Šoreiz ūdens plūdums ir viņa palīgs, nevis tavējais. Vienīgas, kas tev atlicis, ir viltība.

Spēcīgi pieturi spoli ar pirkstu, vienlaikus pavelkot kātu spēcīgi atpakaļ. Tad strauji nolaid kātu un ar roku velc ārā auklu no spoles, dodot lasim maksimāli daudz brīvas auklas.

Viņš apstājas praktiski uz pašas krāces lūpiņas. Straujais auklas spiediena zudums ir radījis lasī sajūtu, ka ir ticis brīvībā. Ļenganā aukla pa straumi aizpeld garām, un, kad zem zivs izveidojusies pamatīga cilpa, ir laiks atkal no visa spēka paraut. Šāds lejup vērsts ievilciens liek lasim atkal kustēties pretējā virzienā – nu jau pa straumi uz augšu. Drīz tas sāk kūļāties pa dziļumu, un, kamēr tu atvelc elpu, parunāsim par to, kas būtu darāms, ja lasim tomēr izdotos apmest auklu ap to ķērāju pūla augšgalā.

Ja lasim ir izdevies apmesties ap ķērāju un nekāda vilkšana viņu nespēj dabūt atpakaļ, tev joprojām ir cerība. Ja iespējams, šķērso upi un pavelc no pretējā krasta. Vai arī varbūt pretējā krastā ir makšķernieks, kas varētu savu mānekli pārmest pāri tavai auklai, aizķert to un pavilkt savā virzienā. Ja nekas no šī nav iespējams, pēdējā cerība ir pārgriezt auklu (bekingu), ļaujot mušiņauklai palikt ūdenī. Tad piesien pie atlikušās auklas (bekinga) akmeni vai kādu svina gremdu, ja gadās pa rokai, tad piesien pāris mušas ar lieliem āķiem un pacenties nomakšķerēt savu nogriezto auklu kaut kur pa vidu starp lasi un ķērāju. Tas izklausās visnotaļ neticami, tomēr gadījumā, ka lasis stāv mierā un mušiņaukla nav nekur aizpeldējusi un tev izdodas to nomakšķerēt, rezultāts var izrādīties visnotaļ negaidīts. Ja ir izdevies nogriezto auklu savākt, atliek to izvilkt no ķērāja un piesiet atpakaļ klāt pie auklas, kas ir uz makšķeres, un turpināt cīņu. Visā šai procesā ir jābūt maksimāli uzmanīgam, dodot auklai brīvību, nekādā gadījumā nedrīkst pavilkt pašu zivi – tad tā aizies ar visu auklu kā likts.

Tu gribēji teikt, ka lasis pēc garā skrējiena ir nostājies pūla vidū dziļumā un vairs nav izkustināms? Pavelc auklu ar roku. Ja tev būtu pieejama laiva, šis būtu īstais brīdis kāpt iekšā, uzbraukt tieši virs laša un mēģināt to ar roku pavilkt tieši uz augšu. Tas parasti izkustina sastingušo zivi. Ja laivas nav, met tam ar akmeņiem. Strikti runājot, mest lasim ar akmeni ir aizliegts. 1923. gadā pieņemtais likums (The Salmon and Freshwater Fisheries Act) aizliedz lašu un foreļu ieguvē izmantot gaismu, raidīt uz to svešķermeņus un par ēsmu izmantot ikrus. Šī likuma pārkāpējam draud sods līdz 50 mārciņām, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā soda mēri ir vēl drastiskāki. Tur gan nav paskaidrots, vai 50 mārciņas ir par pirmo akmeni vai par katru nākamo arī, bet jebkurā gadījumā šis pasākums izskatās ļoti dārgs. No otras puses, domāju, ka pat visbargākais Augstākās tiesas tiesnesis mūs soda vietā paslavēs, redzot šādu neatlaidību. Galu galā to nemaz nevar traktēt kā zivs ieguvi, metot ar akmeņiem, jo pats lasis patiesībā varētu būt akmens. Vismaz pēc uzvedības spriežot.

Vēl viena – galējā – metode, kā izkustināt šādu gulošo lasi, ir, riskējot pārraut pavadu, laist darbā kaut ko līdzīgu atsitējam. Akmeni vai svina gremdu ar stieples cilpu uzāķē uz auklas un nolaiž lejā lasim tieši pie deguna. Tas viņu noteikti pamodinās, un prom viņš metīsies skriet šķērsām visam pūlam, cenšoties atbrīvoties no akmens, kas pastāvīgi dauza pa purnu.

Ja izdodas atkārtot iepriekšējo triku ar zivs apturēšanu pēdējā brīdī, tad, visticamāk, lasis ir gana noguris, lai varētu sākt stiept uz krasta pusi. Centies to novirzīt uz kādu seklāku vietu, pamazām ietinot auklu spolē. Parasti spoles vibrācija tracina lasi un provocē uz nākamo skrējienu, tādēļ izvadīšanas beigu fāzē, sevišķi, ja uztveršanu var uzticēt kādam citam, labāk ir vilkt lasi uz krastu, pašam kāpjoties atpakaļ, nevis pumpējot un tinot spoli. Šāds vienmērīgs spiediens lasi biedēs daudz mazāk nekā pumpēšana, raustīšana un spoles vibrācija.

Ja pie rokas nav uztveramā tīkla vai gafa [Latvijā aizliegts] un lasi nolemts dabūt krastā, tad pirms tam ir vērts ar papēdi izveidot krasta oļos tādu kā grāvīti un vilkt lasi pamazām tajā iekšā. Spirinoties viņš ar asti tikai vēl vairāk virzīs sevi pa tādu grāvīti krasta virzienā. Savukārt, ja lasi uztver ar uztveramo tīklu, tad labāk ir to turēt ūdenī nekustīgi pret straumi, ļaujot zivij pašai tajā iekrist. Visbeidzot, ja nolemts lasi ņemt aiz astes ar roku, tā ir jātur ar plaukstu galvas virzienā, bet rādītāju un īkšķi astes virzienā – tādā gadījumā satvēriens sanāk drošāks un lasis nespēs no tā atbrīvoties.