Lašu un foreļu vizuļi

Mūsdienās veikalos ir visdažādāko vizuļu piedāvājums. Tur it kā var nopirkt jebkādus rotiņus, šūpiņus un voblerus, bet vēl aizvien pats drošākais, lētākais un efektīgākais ir ņemt un izgatavot lašu vai foreļu vizuļus pašam. Vai kādu firmas vizuli pilnveidot, lai tas būtu piemērotāks konkrētiem copes apstākļiem.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē Rīgā dzīvoja izcils forelists. Viņu sauca Artūrs Ķikuts. Artūrs bija pazīstams ar to, ka bieži prata noķert vienu vai vairākas 2 kg smagas strautenes, kamēr citi par to tikai brīnījās. Pats mēdza izgatavot sev makšķeres, spiningus, vizuļus, un vēl viņš bija tas, ar kuru forelēs dažreiz brauca Maestro Raimonds Pauls.

Lašu spiningotāja vizuļu maks. Visi praktiski vienādi. Tie ir Blue Fox.Tāds kapara tonis nav labs upēs, kas ietek Barenca jūrā pašos ziemeļos, bet ir tīri labs tajās, kas tek Ņencu autonomajā apgabalā uz austrumiem no Arhangeļskas

Lielmeistara foreļu rotiņi

Vienreiz, kad ciemojos pie Artūra, viņš man parādīja foreļu vizuli, ko pats bija izgatavojis un mēdza izmantot. Uz 25–30 cm gara gabaliņa parastas 0,40 mm spininga auklas bija piesiets vienžubura strīmeris, augstāk, kur vajadzētu būt svariņam, bija korķa gabaliņš, kas pēc formas un izmēriem atgādināja rotējošā vizuļa svariņu, bet vēl augstāk – maza lapiņa no ļoti plāna metāla. Toreiz viņš lapiņas izgatavoja no Liepājas vai Indijas šķīstošās kafijas bundžas. Tagad tai varētu izmantot jebkuru alus skārdeni, bet tolaik tādu fiziski nebija. Pašā augšā konstrukciju noslēdza vienkārša karabīne. Iznāca rotiņš, kam svariņa vietā ir korķis, bet stieples vietā – aukla.

Šo rotiņu lielmeistars meta pa straumi uz leju un pieturēja aiz akmeņiem. Viņš vienmēr strādāja ar pagaru foreļkātu. Par foreļkātiem viņš sauca gan mušiņmakšķeres, gan spiningus. Uzskatīja, ka tam obligāti jābūt 2,80 m garam, bet par īsākiem, piemēram, 2,60, vai 2,40 m, teica, ka tie nekam neder, jo ar tādiem nevarot drillēt. Ko nozīmēja vārds “drillēt” – nezināja un nezina neviens. Ar tik garu kātu šo peldošo rotiņu noteikti nebija grūti vadīt un vienā konkrētā aizstraumē to varēja pieturēt uz vietas, laist uz leju, vilkt augšā un atkal pieturēt.

Tas, cik efektīgi ir pludināt rotiņu lejā pa straumi un pieturēt aiz akmeņiem, vēl būtu diskutējams jautājums, bet šī Artūra Ķikuta konstrukcija demonstrēja, kādi var būt konstruktīvie risinājumi, ja lietai pieiet radoši. Galu galā, kāpēc rotiņš ir jāmontē uz stieples? To var darīt arī uz auklas vai trosītes. Kāpēc obligāti jābūt svariņam, ja tā vietā var likt korķi vai krelles. Kāpēc plika āķa vietā neizmantot strīmeri? Artūra attieksme pret copi bija ļoti radoša, un tas deva lieliskus rezultātus.

Tieši šāda pieeja un jaunu, individuālu tehnisko risinājumu meklējumi bija tas, ko es centos pārņemt no lielmeistara un tāpat kā viņš vienmēr mēģināju atrast kaut ko jaunu.

Bijušajā PSRS vizuli Uralka veikalā pārdeva tikai baltu, tāpēc arī krievu kolēģi meklēja iespēju, kā šo šūpiņu padarīt lasim iekārojamāku

Mani pirmie paša taisītie – forelēm

Kad man bija 15 gadi, iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, kas bija pazīstams kā VEF tehnikums, un tur apguvu specialitāti 0501 (metālu apstrāde ar griešanu un metālu tehnoloģija). Makšķernieku veikalos tolaik praktiski nebija nekā, bet tā saucamie firmas vizulīši bija ārkārtīgi vērtīgi, un tajos laikos reti kurš uz tiem reāli spiningoja. Šādus vizuļus bija pieņemts burtiski kārt pie sienas, veidot no tiem kolekciju un lepoties vai arī censties izgatavot kaut ko līdzīgu paša rokām. Taisīt vizuļus man palīdzēja mācības tehnikumā – es nepārtraukti centos radīt kaut ko jaunu.

Toreizējā Ļeņina, tagad Brīvības ielā, gandrīz iepretim Vidzemes tirgum, atradās trīs veikali Prasmīgās rokas, kuros varēja nopirkt šādus tādus metāla atgriezumus, diegus un citu materiālu pārpalikumus no rūpnīcām. Tad nu es sev par pirmo mērķi izvirzīju izgatavot 2 g smagos ABU Droppen vizulīšus, turklāt, būdams 15 gadus vecs maksimālists, paģērēju, lai tie būtu labāki par Droppen un uzreiz apsteigtu slaveno zviedru kompāniju.

Piemērotu trīsžuburu āķu nevienā veikalā nebija, bet mums bija izdevies nopirkt vienu paciņu ar nelieliem norvēģu vienžuburniekiem, kas bija domāti naktsšņorēm. Atlika tos tikai salodēt kopā pa trim. Parastā pudeles korķī 120 grādu leņķī vienu pret otru uztaisīju trīs griezumus, ievietoju tur trīs norvēģus un salodēju. Rezultāts iznāca kolosāls. Taču ar parastu trīsžuburi apsteigt zviedru koncernu nebija iespējams, tāpēc uz katra trīsžubura es uzsēju visvienkāršāko mušu no spalvas, kuras es speciāli imitāciju siešanai laukos biju izplūkājis no mūsu gaiļa kakla. Rezultātā iznāca trīsžuburi ar skaistu mušu un vismaz āķu ziņā zviedru ABU jau bija apsteigta.

Tālāk nolēmu ķerties klāt lapiņai. Interesanti – kaut arī lapiņa ir pati svarīgākā rotiņa detaļa, to izgatavot nepavisam nebija grūti. Veikalā Prasmīgās rokas nopirku piemērota biezuma misiņa plāksnīti. Tā kā man nebija 2 g smaga Droppen rotiņa parauga, bija tikai četrgramīgs, sākumā izskaitļoju 2 g modeļa lapiņas izmēru. Tad uz kartona uzzīmēju šablonu un ar parastu adatu to pārzīmēju uz misiņa plāksnītes. Pēc tam ar metāla šķērēm izgriezu piecas sagataves un ar vīli likvidēju visus asumus.

Biju sataisījis piecas lapiņu sagataves un ar adatu atzīmēju urbuma vietas. Ar punktsitni tās iefiksēju, lai urbis trāpītu precīzi tur, kur nepieciešams, un katrā lapiņā izveidoju pa caurumam. Pēc tam ar lielāka diametra urbi paņēmu nost asumus un izveidoju tajos fāzītes.

Pēc tam ķēros pie lapiņas ieliekuma. Šim darbam man bija īpašs metāla kaltu komplekts, kādus izmantoja rotkaļi Vidusāzijā un Eiropas dienvidos. Vienkārši izliku uz galda biezu gumijas gabalu un uz tā ar kaltu centos izveidot nepieciešamo izliekumu. Izdevās lieliski! Protams, visas piecas lapiņas nebija pilnīgi vienādas. Rūpnieciski ražotās bija visas kā viena, jo tām izmantoja matricu, puansonu un presi, kas kopā maksāja ļoti dārgi, bet es piecas man vajadzīgās lapiņas sameistaroju virtuvē uz galda ar metāla kaltu un āmurīti, un to pašizmaksa bija tuvu nullei.

Svariņu izgatavoju no svina skrots un krellītēm, bet visgrūtāk virtuvē radāmā detaļa izrādījās skaviņa, ar kuru lapiņa turējās uz montāžas stieples un ap to rotēja. Risinājumu atradu tai pašā veikalā Prasmīgās rokas – tur nopirku āķīšus, ko izmantoja šuvēji. Pats āķītis man nebija vajadzīgs, es ņēmu tikai to daļu, aiz kura tas aizķērās.

Tādā veidā biju izgatavojis savus pirmos foreļu rotiņus un nakts melnumā ar pašu pēdējo vilcienu, kas no Rīgas dzelzceļa stacijas uz Ieriķiem toreiz devās jau pēc pusnakts un Līgatnes stacijā pienāca pēc vieniem naktī, devos uz Līgatnes upīti. Kad izkāpu no vilciena, kājām nogāju vēl aptuveni 5 km un sāku spiningot. Foreles uz maniem vizuļiem sēdās lieliski, un līdz kādiem septiņiem rītā biju noķēris piecas skaistas foreles, no kurām lielākā svēra apmēram 600 gramus.

Kāda zinoša kolēģa izgatavots lašu šūpiņš. Pēc formas tas atgādina zviedru Toby, tikai pārklāts ar varu, vecināts, nav lakots, un sānos ir piekniedēta jaunsudraba plāksnīte

Sudrabs vai jaunsudrabs

Pagājušā gadsimta 60. un vēl 70. gados ļoti iecienīti bija sudraba vizuļi. Makšķernieki izvalcēja piecu latu sudraba monētas, un tad no šī materiāla, kas bija garena un ieliekta sudraba plāksnīte, izgatavoja šūpiņus vai rotiņu lapiņas. Uz sudraba vizuļiem tiešām zivis ķērās labāk, bet tie iznāca pārāk dārgi. Vēl nepatīkami bija tas, ka piecu latu monēta pēc valcēšanas izstiepās, līdz ar ko izstiepās uz pieclatnieka attēlotās sievietes seja un Latvijas ģerbonis.

Nedaudz vēlāk mēs sudrabam atradām aizvietotāju. Tas bija melhiors jeb jaunsudrabs. Tas ir vara, niķeļa un cinka sakausējums, kas vizuāli atgādina sudrabu, tikai to ir daudz vieglāk apstrādāt un izgatavot vajadzīgo izmēru lapiņas.

Nav noslēpums, ka mūsu upēs pavasarī ir iespējams noķert jūras foreles jeb tā saucamos taimiņus. Šai gadalaikā ūdens līmenis upēs ir diezgan augsts, tāpēc paši populārākie rotiņi šo zivju spiningošanai ir tie, kas pēc izmēra un formas ir līdzīgi Mepps Aglia Long Nr. 2 vai Nr. 3 atkarībā no upes platuma, dziļuma un straumes ātruma. Bet ko darīt, ja Nr. 2 ir pārāk viegls un mazs, bet Nr. 3 pasmags un par lielu? Atbilde ir skaidra – jāņem rokā instrumenti un nepieciešamā manta jāizgatavo pašam.

Pavasarī, parasti marta sākumā, mēs vienmēr braucām spiningot uz vienu un to pašu upes posmu un bijām to iepazinuši perfekti. Zinājām, kādam ūdens līmenim līdz centimetriem un kādai ūdens caurplūdei kubikmetros ir jābūt, lai varētu atklāt spiningošanas sezonu. Vēl sekojām ūdens svārstību dinamikai atkarībā no sniega, ledus un zemes atkušanas ātruma un nokrišņu daudzuma. Pat zinājām katru vietu, kur pavasarī uzturas jūras foreles. Ja upe ir perfekti izpētīta, atliek tikai izvēlēties īsto vizuli. Ja visi copes apstākļi ir zināmi gadu un pat vairākus gadus uz priekšu un ir skaidrs, ka Nr. 2 ir pārāk viegls, bet Nr. 3 pārāk smags, tad nākas pašam taisīt kaut ko tiem abiem pa vidu.

Pats piemērotākais materiāls, lai izgatavotu lapiņu, ir melhiors jeb jaunsudrabs. To var taisīt mājas apstākļos uz cietas gumijas paliktņa vai uz ozolkoka bluķa. Jaunsudrabs ir piemērots tieši mūsu upēm, jo to krastos ir mīksti ieži, ūdens mēdz būt dzidrs tikai tad, kad ilgi nav lijis, bet parasti, un it sevišķi pavasarī, tas ir vairāk vai mazāk duļķains, tāpēc lapiņai jābūt spožai, lai zivs to labāk redzētu.

Tad, kad eksperimentāli ir izgatavots vajadzīgais vizulis, atliek tikai turpināt ražošanu. Pie upes īstu matadoru no iesācēja var atšķirt pēc vizuļu kastes vai maka. Matadoram visas lietas būs vienādas, jo viņš zina, kurp ir atbraucis un kas jādara, bet iesācējam līdzi būs dažādi vizuļi.

Volongas upē Ņencu autonomajā apgabalā lasis ir paķēris spininga vizuli

Tā, piemēram, vienreiz 70. gadu sākumā sporta biedrības Daugava makšķernieku klubs Gaujā lejpus Gaujienas rīkoja spiningošanas sacensības. Tur piedalījās arī izcils forelists, kas lieliski pazināja šo posmu. Autobusā mēs sēdējām netālu, un es viņam jautāju, uz ko tur lai spiningo, jo tieši uz to vietu atbraucu pirmo reizi. Viņš atvēra savu vizuļu kastīti, kurā bija kāds ducis vienādu rotiņu. Visiem lapiņas bija no jaunsudraba un gandrīz pilnīgi vienādas. Bija redzams, ka tās nav štancētas, bet izgatavotas ar primitīviem instrumentiem. Visi vizuļi bija gandrīz pilnīgi vienādi pēc svara un lieluma un bija tikai nedaudz mazāki par Mepps Aglia Long Nr. 1. Kāpēc ducis pilnīgi vienādu lietu? Tāpēc, ka uz tām tur vienmēr labi ķeras, un būtu stulbi kaut ko eksperimentēt. Taču rotiņu vajag diezgan daudz – tāpēc, ka ir siekstas un vizuļus nākas noraut.

Starp citu, toreiz Gaujā es neko īpašu nenoķēru, bet večuks ar savu dvīņu kastīti pārliecinoši uzvarēja.

Citus sudraba radiniekus, tādus kā dzīvsudrabs, izmantot nedrīkst. Ir redzēti pilnīgi traki makšķernieki, kas ar dažādām ķimikālijām savos šūpiņos cenšas ierīvēt dzīvsudrabu. Pirmkārt, tas ir ļoti kaitīgi gan pašam, gan ģimenes locekļiem, jo dzīvsudraba tvaiki būs mājās un arī automobilī. Otrkārt, tiek piesārņots ūdens un krasti, kas var kaitēt visam dzīvajam. Treškārt, dzīvsudraba pārklājums neturas ilgi, un copes laikā to nākas klāt vēl un vēl. Tas nozīmē, ka līdzi ir jāvadā pudelīte ar šo metālu un ķimikālijām, kas nenovēršami piesārņos drēbes un atstās negatīvu ietekmi uz visiem apkārtējiem cilvēkiem.

Aleksejs Gedercevs ar savu pirmo zivi pie Belousihas upes, kuru viņš noķēra uz kapara krāsas rotiņa

Vizuļi ziemeļu lasim

Mans pirmais brauciens uz Kolas pussalu pēc lašiem bija ļoti neveiksmīgs, jo es pamatīgi kļūdījos ar vizuļu izvēli. Paņēmu līdz visus gaišos rotiņus un šūpiņus, bet izrādījās, ka Titovkas upē, kas ietek Barenca jūrā pie pašas Krievijas un Norvēģijas robežas, un visās citās ziemeļu upēs Murmanskas apgabalā un Finnmarkas provincē Norvēģijā ir tik dzidrs ūdens, ka visi mūsu baltie un misiņa vizuļi nekam neder, jo ir pārāk spoži. Pie mums Latvijā un Skandināvijas dienvidos upes tek pa mīkstiem iežiem un ūdens mēdz saduļķoties, toties tur tās plūst pa granīta akmeņiem un visapkārt ir akmeņu krāvumi, un ūdens ir dzidrs gan agrā pavasarī, kad kūst sniegs, gan vasarā un rudenī, kad līst lietus.

Tā, kā ar gaišajiem un spilgtajiem vizuļiem iekritu es, tāpat ir iekrituši daudzi spiningotāji no Latvijas. Uz vietas vienīgā iespēja ir smukos vizuļus nokvēpināt. Tam izmanto Karēlijas bērza tāsi, kas degot rada īpaši melnus un lipīgus dūmus, un tikai ar tādiem vizuļiem tur ir iespējams noķert kādu lasi.

Toreiz licences darbības laiks bija 24 stundas. Bija polārā diena, un es spiningoju 23 stundas no vietas. 4 km garo licencēto posmu nogāju vairākas reizes. Redzēju lašus lēkājam un citus spiningotājus un mušiņmakšķerniekus tos izvelkam, bet pašam nebija nevienas copes ne uz skaistajiem Crocodill šūpiņiem un ne uz kādiem spīdīgajiem rotiņiem.

Rotiņš Korsar, ko bija iecerēts ražot, bet tas neizdevās. Tā lapiņu esmu pārklājis ar varu un vecinājis bez lakošanas. Cilvēks, kas ražoja Korsar, ieraudzījis savu vizuli ar vara lapiņu un sarkanu diegu uz āķa, bija ļoti skeptisks, tāpēc tad, kad beidzot bija aizbraucis uz ziemeļiem un neko nevarēja noķert, bija to vidū, kas meklēja Karēlijas bērza tāsi, lai nokvēpinātu sava rotiņa lapiņu

Brīnumainā kārtā saglabājies pirms 45 gadiem no trīs norvēģu vienžuburiem manis lodētais āķis ar uzsieto kušķi no gaiļa kakla spalvas, jo toreiz viens mans Droppen tipa vizulis neizdevās, tāpēc vienu āķi es uzmontēju uz Mepps Nr.1. Pušķis ir pamatīgi paplucis, un ir redzams, ka toreiz montāžas diegu nemaz nebija un pušķis ir siets no visparastākā melnā diega

Pirmo lasi izcēlu tikai uz otro licenci, kad biju nokvēpinājis pirmo rotiņu. Vēlāk vietējais inspektors man pateica, ka daudzi spiningotāji no „Pribaltikas” mokās ar saviem spožajiem vizuļiem, un nākamajā reizē ieteica braukt ar tumša kapara vizuļiem, kas ziemeļu lasim esot vispiemērotākie.

Kad atgriezos Rīgā, uzreiz sāku meklēt tumšus kapara vizuļus, bet izrādījās, ka tādi nemaz nav atrodami. Tie skaistie un firmīgie vizuļi pat kapara krāsā bija pārāk spoži.

Tad ķēros pie lietas pats. Vispirms lapiņas gatavoju no tā saucamā elektro vara, ko izmantoja augstsprieguma iekārtās, bet izrādījās, ka 99,9% varš ir pārāk smags un ļoti slikti spēlē. Tas nederēja ne šūpiņiem, ne rotiņu lapiņām, tāpēc izdomāju veselu plānu un izstrādāju savu tehnoloģiju, kā pašam uztaisīt kapara rotiņus.

Nolēmu izmantot elektrolīzi. Hromēšanas procesā pirms hroma uzklāšanas metāli tika nosegti ar ļoti plānu vara kārtu. Tad es ar savām misiņa lapiņām un Crocodill tipa misiņa šūpiņiem devos uz elektrolīzes cehu un sarunāju, lai manus izstrādājumus pārklāj ar varu. Kad tas bija izdarīts – lapiņas un šūpiņi bija kļuvuši nedabīgi spilgti sarkani. Izskatījās tā, it kā būtu nokrāsoti ar koši sarkanu krāsu, un no vara toņa nebija ne vēsts.

Tad es tos papulēju ar filcu un īpašu pastu, un – parādījās vara spīdums, tikai atkal bija pārāk spožs. Labi, ka savu ražošanu biju sācis laikus un bija pietiekami daudz laika tā saucamajai vecināšanai. Vienkārši pulētās detaļas atstāju galda atvilktnē, un pēc laika tās sāka sūbēt. Pēc pulēšanas Cu vienkārši lēni sāka reaģēt ar gaisa skābekli, un beigās izveidojās vara oksīds, kas deva skaistu kapara krāsu. Tad, kad vizuļi bija tādi, kā man vajadzēja, pārklāju tos ar plānu lakas kārtiņu.

Mūsdienās lapiņu ir iespējams vienkārši nokrāsot vara tonī un uzmontēt uz stieples jaunu rotiņu. Tas būs kā no veikala, un pusceļā uz ziemeļiem uz tādu varēs piemānīt lasi. Tikai tas nevecināsies un neapsūbēs, tāpēc neiegūs tik tumšu vara krāsu, kādu vajag, lai veiksmīgi ķertu lašus dzidrajos galējo ziemeļu ūdeņos

Tādu mantu saražoju ļoti daudz. Pirmkārt, nodrošināju ar tiem sevi vismaz desmit gadus uz priekšu un apgādāju arī visus savus draugus, kuri devās ķert lašus uz Krievijas ziemeļiem. Visās nākamajās reizēs, kad pats braucu uz Kolas pussalu (bet es turp devos vienu vai divas reizes sezonā), man nekad nebija nevienas tukšas copes dienas. Bija tā. Ja nopirku piecas licences – noķēru piecus lašus. Ja nopirku astoņas licences – noķēru astoņus. Rezultāts bija 100 procenti, lai gan vidēji Kolas pussalas lašupēs tolaik realizēto licenču skaits bija ap 25 procentiem, kas nozīmēja, ka vidēji lasi noķēra tikai katrs ceturtais spiningotājs, kamēr es realizēju visas licences. Arī manu draugu rezultāts bija tuvs 100 procentiem.

Braucot uz Krievijas ziemeļiem, man makā atradās tikai pilnīgi vienādi vizuļi, un nekādos eksperimentos es neielaidos.

Vienu reizi tad, kad Latvija jau bija neatkarīga un Krievijā bija milzu jukas, atbraucu uz Belousihas upi. Tur bija izvērties konflikts starp inspektoru un copmaņiem, kuru vidū bija maskavieši, vietējie no Murmanskas un pat četri spiningotāji no Latvijas, bet ne no manu draugu loka. Copmaņi apvainoja amatpersonu, it kā viņš esot nosprostojis Belousihas ieteku Voroņā ar tīklu, tāpēc viņi trīs dienās pa visiem ir noķēruši tikai vienu mazu lasīti. Šitās muļķības par lejtecē saliktajiem tīkliem esmu tur dzirdējis daudzkārt. Tās parasti stāsta tie, kas vienkārši neprot ķert zivis.

Biju turp aizbraucis ar Latvijas futbola izlases kapteiņa Vitālija Astafjeva sievastēvu Artūru Kiriļenko. Gājām pie inspektora atvērt licences. Nabaga vīrs bija tā novests, ka gandrīz raudāja, un pateica, lai katrs izvelkam pa pieciem lašiem (lai gan uz vienu licenci drīkstēja tikai vienu): “Noķeriet un parādiet tiem tur!”

Kad gājām uz upi garām neveiksminieku teltīm, Artūrs ar viņiem nedaudz aprunājās. Tie teica, ka upē lašu neesot, un, ieraudzījuši manu Artūram iedāvāto rotiņu, paziņoja, ka uz tāda lasi viņš nekad nedabūs.

Piegājām pie upes, un Artūrs tūlīt pat izvilka pirmo. Tas svēra kādus 4 kilogramus. Pēc tam viņam uzreiz pieteicās otrs lasis, kas bija daudz lielāks, bet nelaimīgā kārtā kātam salūza spole, un kompanjons bija spiests atgriezties to nomainīt. Neveiksminieki, kas bija palikuši teltīs un pie auto, Artūra pirmo lasi nosauca par cūceni un teica, ka iesācējiem uz nejēdzīgiem vizuļiem vienmēr veicas.

Mēs abi gājām tālāk. Leģendārajā vietā, kur Paška Belugins uz mušas izcēla 12 kg smagu lasi, man viens uzsēdās, bet paspruka. Virs krāces, kas bija iesaukta par Veļas dēli (Stiraļnaja doska), noķēru savu pirmo lasi. Otro izvilku līkumā, kurš saucās Divi akmeņi (Dva kamņa). Trešo un ceturto lasi piemānīju lielajā kanjonā virs pirmā ezera un, kad biju jau noķēris četrus gabalus, kas kopā svēra vismaz 20 kg, nolēmu virzīties atpakaļ, jo lomu bija grūti nest.

Satiku Artūru, un viņam tai brīdī pieteicās kārtīgs lasis. Palīdzēju to paņemt aiz astes. Skaistulis svēra nedaudz pāri 7 kg. Es turpināju iet virzienā uz auto stāvvietu un inspektora būdu. Pa ceļam vēl reizi iemetu līkumā, kur bija tie divi akmeņi, un noķēru piekto piecnieku. Nu man kādi 3 km bija jānes 25 kilogrami...

Skaists, tik tikko no jūras ienācis aptuveni 5 kilo smags lasis

Artūrs atnāca vēlāk. Viņš bija izvilcis vēl divus, tā ka rezultātā mums neizdevās izpildīt desmit lašu norunu, kā bija atļāvis inspektors. Man bija pieci, bet Artūram četri, kopā deviņi. Tie, kas bija lamājuši inspektoru un teikuši Artūram, ka viņš nenoķers nevienu, no kreņķiem tajā vakarā pārdzērās un nākamajā dienā visi aizbrauca prom.

Vēl pēc kādiem sešiem gadiem nolēmu no Norvēģijas uz Rīgu braukt caur Murmansku. Kad bijām šķērsojuši Norvēģijas un Krievijas robežu, atcerējos savu pirmo un ne visai veiksmīgo braucienu uz Titovku un nolēmu tur iegriezties un pacopēt.

Tur sagaidīja īsts pārsteigums. Kad izkāpām no auto, izdzirdēju, ka kāds krievu valodā kliedz: “Valdis! Valdis!!!” Pie mūsu mašīnas pieskrēja vecs vīrs un teica: “Pomņiš, kak ja tebe skazal, čto lososja nužno loviķ na mednuju bļesnu!” (Atceries, ka es tev teicu, ka lasis ir jāķer uz kapara vizuli). Tas bija tas pats inspektors, kas pirms 15 gadiem man to bija pastāstījis.

Mēs nopirkām pa licencei un ātri vien noķērām pa lasim. Prom braucot, uzdāvināju krievu inspektoram savu vizuļu komplektu ar vara pārklājumu, kuri man bija reāli izdevušies un uz kuriem laši ziemeļos ķērās ļoti labi.