Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intevija | 18.maijs 2023, 21:25 | Komentēt | 1262 skatījumi

Copes arhitekts

Ir interesanti intervēt cilvēkus, par kuriem es daudz ko jau zinu, taču par kuriem kaut kas saka: bet tu parunājies, pavelc aiz sev vien zināmām stīgām – un skaņa atnāks. Tad tu pavelc – un nāk agrāk nedzirdētas atklāsmes. Tā bija arī šoreiz ar Pēteri Zilbertu.

Toreiz es biju iegādājies zemes gabalu un nolēmis, ka jāsāk celt sava māja. Vairs neatceros, kas mani iepazīstināja ar arhitektu Pēteri Zilbertu, bet, šķiet, jau pirmajā tikšanās reizē noskaidrojām, ka mums ir kopīgs hobijs – makšķerēšana. Tas bija vienojošs faktors, lai mājas projekts tiktu apspriests arī copējot.

Pētera Ālandu lepnums

Aptuveni pirms 30 gadiem

Daudz ūdeņu no tā laika aiztecējis un arī zivju noķerts un atlaists. Pēteris no vienkārša arhitekta aizdienējās līdz Ogres pilsētas galvenā arhitekta amatam. Šo laiku Ogres pilsētas būvvaldē atceras kā interesantu darbības posmu. Bija milzīgs celtniecības bums. Uz galda milzums projektu. Tai skaitā tagadējā Brīvības iela Ogres centrā, kas paredzēta tikai gājējiem.

Vēl pirms darbošanās Ogres pilsētas domē interesants, arī vēsturiskā ziņā, bija projekts Cesvainē. Tur nodega pils, bet tajā bija daļa Cesvaines skolas. Līdz ar to bērniem nebija kur mācīties, un tika izsludināts konkurss par vidusskolas būvniecības projektu. To vinnēja AS Pilsētprojekts, un Pēteris bija šī projekta vadītājs un galvenais arhitekts.

Taču mūsu sarunā galvenā tēma būs cope – gan kādreiz, gan tagad.

Penicilīna ieskāvienos

Mēs esam pazīstami gandrīz 30 gadus. Daudz ir kopā copēts, sēdēts pie ugunskura vēdzeļu laikā, spriests par zivīm un kalti plāni nākotnei… Cik ilgu laiku tu jau šajā saulē esi pavadījis?

Nu jau ir 66 gadi. Esmu pensionārs, un arī makšķerēšanas karte man vairs nav vajadzīga. [Pēteris smejas.]

Pēc skata tev varētu dot kādus 55. Ne cietumā, es runāju par vecumu.

Mūsdienu vobleri ar pagājušā gadsimta relikvijām

Cenšos sevi saglabāt sportiskā formā. Fiziskas aktivitātes jebkādā veidā. Tas palīdz. Galvenais neslinkot un ar sevi strādāt.

Es īsti neatceros, ka, mums iepazīstoties, tu būtu bijis azartisks copmanis...

Principā – jā, tajā brīdī bija citas prioritātes.

Vienmēr visus interesē, kā cilvēks ir sācis copēt. Kādam tēvs, vectēvs, kaimiņš, mammas paziņa…? Kā bija ar tevi?

Vectēvu man nebija. Bērnībā dzīvoju Rīgā, Lāčplēša ielas galā, kas atdūrās pret Daugavu. Ļaudis tur leknās pļavās ganīja govis, piemājas sētā audzēja cūkas. No mūsu pašreizējā punkta skatoties, tas bija interesants laiks. Māte veda mūs ar māsu peldēties Daugavā, pie Zvirgzdu salas. Tur bija Dinamo peldētavas sporta bāze. Laikam varēja izīrēt arī laivas.

Dinamo?

Tajā laikā, šķiet, viss bija zem padomju Dinamo: peldētavas, sporta bāzes, stadioni… Uz minēto vietu Daugavā mēs braucām sauļoties, peldēties, un es redzēju, ka puikas makšķerē. Tagad, mēģinot atcerēties, domāju, ka man bija kādi 5 gadi. Puikas šeit ķēra mailītes. Tajos gados visa piekraste smaržoja pēc penicilīna – te, Daugavas krastā, atradās penicilīna fabrika. Kas gan nezina penicilīnu?! Tajos gados visus atkritumus šī fabrika pa vienkāršo meta upē. Visas zivis, ko varēja noķert tuvumā, smaržoja pēc šī produkta. [Smejas.]

Vai šī būtu mīļākā vieta mājā?

Starp citu, hipiju aizsākto seksuālo revolūciju savā laikā iededza tieši penicilīns, kas ļāva cilvēkiem vairs tā nebaidīties no attiecīgām slimībām. Tā ka nav ko abižoties par piesārņoto likteņupi, jo arī tagad daudziem šaurpieriem zivis ir pie vienas vietas.

Tajā vietā viss krasts bija pilns ar laivām. Atceros, kā vīri tur viņas darvoja. Bija arī alumīnija kazankas ar lieliem dzinējiem. No šī vecuma arī atceros pirmo saskarsmi ar makšķerēšanu. Mammai paprasīju, lai nopērk man kātu, un... atceries, bija Suvorova ielā copes bode..

Eh, šīs skaudrās, bet tīkamās bērnības atmiņas… Rīgā tai laikā bija divi vai trīs copes veikali. Viens Suvorova ielā, viens Vecrīgā, kur ziemā vienmēr vārtrūmē varēja dabūt motili un baltos. Veči savukārt pie veikala virināja mēteli, taču ne tam nolūkam, ko piekopj viens otrs vientuļos parkos, bet gan ar iekšpusē piespraustiem porolona gabaliem, kas savukārt bija pilni ar pašlodētām mormiškām un bļitkām. Neesmu pārliecināts, kurā laikā Tērbatas ielas veikals uzradās...

Tieši tā. Tajā laikā mums ar iztiku bija stipri žēlīgi. Dzīvojām četri cilvēki 16 kvadrātmetros puspagraba dzīvoklītī. Man kā puikam tomēr radās arī kabatas nauda, jo kā daudzi arī es lasīju pudeles un burkas un nodevu. Aiznesot divus tīkliņus ar stikla taru, es jau varēju kaut ko nopirkt. Citi pirka un krāja markas, kas tajā laikā bija ļoti populāri. Notika mainīšanās un visādas citādas darbības, bet es gāju uz copes bodēm un visu savu naudu atstāju tur. Pirku āķus, svariņus un citas lietas, cik nu nauda atļāva. Piemēram, Kļinas auklu, tad parādījās zilā VDR aukla.

Nūūū – kurš tika pie Demokrātiskās Vācijas auklas, tas jau bija pirmais džeks ciemā!

Atceros, ka mamma, protams, neko nesaprotot no makšķerēšanas, nopirka man bambusa spinindziņu ar koka rokturi, mazo ziemas spolīti un spīdīgu ziemas bļitku ar vienu āķi. [Smejas.] Tēvam cope neinteresēja, tāpēc nebija arī saprašanas, kādu inventāru vajag iepirkt. Man šķiet, ka šī makšķerīte tā arī istabas stūrītī palika stāvam.

Taču vasarā bālo pilsētas puiku veda ar vilcienu uz Piebalgu, kur pie Gaujas augšteces līkumiem atradās Ducenu dzimtas īpašums – Ķīšu mājas. Vecāmāte ar daļu ģimenes bija atgriezusies no Sibīrijas un savās mājās bija dabūjusi stūri turpmākai “saulainajai” nākotnei. Pārējās istabās dzīvoja kolhoza Gaujaslīči darbarūķi – jauni vīrieši un sievietes ar visām savām jaunības hormonu vētrām. Kā jutās atbraucēji, sapratu stipri vēlāk.

Šeit saņēmu arī savus pirmos pienākumus, jo tuvējās mājās bija savi lopi – govis, aitas, un mums, bērniem, rotācijas kārtībā bija tie jāvada ganībās. Ganos gāju ar savu brālēnu Jāni un vienaudzi Edvīnu no kaimiņu mājas. Tā nu sākās arī mūsu kopīgās copes gaitas. Pirmie kāti bija no lazdas, aukla – baltais spolīšu diegs, bet āķa vietā – saliekta kniepadata. Uz sliekām ķērās mazi asarīši, ko lepni nesām uz mājām cepšanai vai vistām – sadalījums pēc izmēra.

Gaujas augštece bija interesanta: dziļi atvari mijās ar meldru pilnām un straujām caurtecēm. Aizstraumēs lieli sapali ķēra spāres un vareni plunkšķinājās. Tos kā milzu torpēdas varēja vērot no Gaujas tilta. Centāmies ar akmeņu palīdzību pievārēt. Uzpeldēja gan tikai kāda mailīte (tās tajā pusē tika dēvētas par piskām, visas sīkās zivis tā tika sauktas). Pēc kāda laika no Rīgas un Cēsu copes bodēm jau savedu pieklājīgāku inventāru, kas ļāva vilkt zivis krietni lielākā izmērā.

Meistars paliek meistars

Nebija neviena pieaugušā, no kā kaut ko pamācīties?

Kaimiņpuikas Edvīna vectēvs bija meistarīgs copmanis. Vecs, salīcis, pakurls vīrs, kam Gaujā bija vienkocis (laiva izgrebta no viena baļķa). Viņš ar dzīvo zivtiņu ķēra līdakas. Darbojās ar milzīgu līdaku makšķeri, kurai apakšdaļa bija no kaltētas eglītes stumbra, bet augšējā – no izkaltēta bērziņa. Makšķere bija aptuveni 7–8 metrus gara, ar lielu priedes mizas pludu un mazāku vīna pudeļu korķa pludu pirms lielā. Galā – liels trīsžuburis.

Mums, puikām, vienmēr interesēja, kas vecajam Bērziņtēvam ir pār plecu pārmestajā ādas somā. Viņš tik parasti norūca: kas māk, tam nāk... Bet tarbā vienmēr bija vismaz trīs līdakas svarā no 1,5 līdz 2 kg. Gan jau bija arī lielākas, taču to tagad vairs neatceros. Nu skaidra lieta, ka mums arī šādas makšķeres savajadzējās, un tās arī tika sadabūtas. Tad jau mājās parādījās arī pa kādai līdakai.

Kad man bija aptuveni 10 gadi, par kolhozā nopelnīto naudu nopirku savu pirmo stiklašķiedras spiningu. Protams, ar inerces spoli. Par vizuļiem un citiem mākslīgajiem mānekļiem neko daudz nezinājām, tāpēc šis kāts tika izmantots copei ar dzīvo zivtiņu. Atceros, man tika stāstīts, ka vēl pirms manas parādīšanās Piebalgas pusē pavasaros Gaujas gultnē tika iedzīti mieti un tiem piestiprināti egļu zari, tā izveidojot kaut ko līdzīgu aizsprostam. Ūdens cauri tecēja, bet zivīm tikt cauri šim durstīgajam mūrim bija grūti. Tās izvēlējās vidusceļu, bet tur vīri bija ielikuši murdu. Vienreiz tur esot bijusi tāda līdaka, ka saimes galdā uzliktai galva un aste katrā galā karājusies pār malu. Bezmaz sūnām apaugusi. Tāds stāsts.

Vēl par copi sešdesmitajos gados laukos, kad vērienīgi tika svinēti Jāņi...

Jāņi? Vai tad nebija bail no padomju varas, kas šos svētkus sauca par pļēguru un nacionālistu svētkiem. Pat Jāņu sieram tika mainīts nosaukums pret Lauku vai Ķimeņu sieru, un Pelše jāņogas lika pārdēvēt par sarkanajām upenēm! Katrā gadījumā Līgo svētki no svētku sarakstiem tika svītroti!

Nu nē. Mums Piebalgā gāja vaļā pa riktīgam. Kārtīgi ugunskuri, dzīvā mūzika, dziedāšana, dejošana, alus, bet to, ka kāds būtu tā nopietni apdzēries, es nemaz neatceros. Mēs, sīkie, tādi no 5 līdz 15 gadiem, kopējām pieaugušos un pulcējāmies nelielos bariņos un gājām no mājas uz māju ar visām Līgo dziesmām. Protams, iemalkojām arī pa alus krūzītei, bet tas vairāk, lai atdarinātu pieaugušos. Nu, lūk, bet tas interesantākais bija zivju ķeršana ar kakažu.

Ar kooo? Kas tas tāds?

Parasti pieaugušie Jāņu vakarā uzvilka padriskātas drēbes, paņēma trijbridi, kas mūsu pusē tika saukts par kakažu, kannu ar alu, zivju kuli un devās uz Gauju. Mēs, puikas, saprotams, līdzi. Mūsu uzdevums bija nest alus kannu, zivju kuli un reizēm palīdzēt ar kakažas astes galu, kas nebija fiziski viegls darbiņš. Bradāšana bija pieaugušajiem līdz jostas vietai, bet mums, puikām, ūdens bija līdz lūpai. Zivju kulē parasti bija līdakas, raudas, asari un sapali. Tur, augšpusē Gaujā, bija arī līņi un ālanti, bet tos lietpratēji ķēra ar tinēm. Arī mēs, puikas, mēģinot atdarināt pieaugušos, izveidojām savu kakažu, bet saprotams, mazāku.

Starp citu, lai cik tas būtu jocīgi, bet peldēt es iemācījos tikai 5. klasē un nevis laukos Gaujā, bet Rīgā, Daugavas sporta nama mazajā peldbaseinā.

Nu šito gan varētu saukt par kroņa numuru! No bērna kājas dzīvot Gaujas krastā, bet iemācīties peldēt tikai pusaudža vecumā un Rīgā peldbaseinā!

Bija viens piedzīvojums bērnībā, kad kopā ar draugu Tāli, kas jau bija labs peldētājs un kam bija zemūdens šautene (tāda ar gumiju uzvelkama bulta), aizbraucām pie manis uz laukiem pašaudīt zivis. Man vienā brīdī arī šī štelle iepatikās un palūdzu, lai viņš atļauj man ienirt un kaut ko nošaut. Uzvilku masku, trubiņu, iegāzos atvarā. Gar acīm viss nogriezās, sarijos ūdeni, un ar to tad arī viss man beidzās.

Pētera lielākās līdakas galvas izbāznis ar lūpā iekabināto vobleri

Forelists un avantūrists

Tu man šādas lietas nekad nebiji stāstījis. Bet tagad pie mūsdienām. Tu esi copmanis augu gadu?

Nē, ziemā es neeju. Esmu pāris reizes bijis, bet kaut kā nepavilkos. Varbūt netrāpīju uz lomiem, kas varētu ziemas copei piesaistīt. Tie vīri, kas mani uzaicināja, arī dodas sezonā varbūt pāris reizes. Nu nebija tādi īsti profesionāļi, tāpēc varbūt šī cope atkrita loma neesamības dēļ. Bijām Pērnavas līcī un Alauksta ezerā.

Zivju ir daudz abās nosauktajās vietās. Laikam tiešām būs bijusi necopes diena vai vāji gidi.

Pērnavas līcī, cik atceros, bija daži lucīši.

Tā ka nav man arī ziemas aprīkojuma, lai, teiksim, rīt dotos ar tevi uz ledu.

Tad tagad tev ir iestājusies pauze, bet pienāks pavasaris un…?

Pirmais ir uz forelēm. Pastaigāju pa mazām upītēm.

Ļoti labi, un tagad izstāsti man savas slepenās vietas. Es nevienam neteikšu, nerakstīšu… varbūt. [Pēteris gardi smejas.] Vai es pateicu ko smieklīgu? Esmu pati nopietnība…

Nu labi. Lielā Jugla, Mazā Jugla. Ir, kur pastaigāt. Nemaz nav tālu no Ogres. Noteikti aizbraucu maijā uz spiningošanas atklāšanu. Taču pavasarī galvenā nodarbe ir saistīta ar foreļu ķeršanu, ko daru jau no 80-ajiem. Atnācu no dienesta padomju armijā... o, ienāca prātā kāda neliela avantūra no armijas laika, bet tai nav sakara ar copi.

Stāsti augšā!

Pēc augstskolas pabeigšanas tiku iesaukts armijā un sāku dienestu Kaļiņingradā 1. tanku divīzijas artilērijas pulka reaktīvajā divīzijā pie slavenajām katjušām. Biju baterijas vecākais komandieris. Visa tā lieta man kaut kā galīgi nepatika.

Tev. Nepatika. Padomju armijā un nepatika. Un ko tad tu nez darīji? Sūdzējies mammai?

Nē. Apejot sava pulka vadību, atradu ceļus, kā aizsūtīt vēstuli PSRS aizsardzības ministram.

Kam???

PSRS aizsardzības ministram! Rakstīju, ka esmu izmācījies par arhitektu, bet, dienējot divus gadus artilēristos, es kā profesionālis būšu zaudētājos. Lūdzu mani pārcelt uz celtnieku vienībām.

Un kā tev tas viss beidzās? Jaunizcepts virsnieciņš, letiņš, norāda PSRS aizsardzības ministram, kur viņam dienēt. Tas tik ir numurs!

Beidzās ar to, ka tiku izsaukts uz savas divīzijas vadības štābu. Tur man kārtīgi nodeva pa biksēm, ka esmu apgājis viņus. Pulka komandieris bija gruzīns, tāds diezgan despotisks, visa viņa komanda bija uz pakaļas par šādu izlēcienu. [Smejas.] Taču viss izdevās. Tā kā atklājās, ka viņiem pulkā ir arhitekts, un tā kā bija sabrukušas garāžas, kurās, starp citu, glabājās arī ieroči, es tiku nozīmēts uz mājām taisīt projektu.

Kur “uz mājām”! Uz kazarmām!

Nē, uz mājām, uz Latviju!

Man laikam kaut kas šodien nav lāgā ar dzirdi. Tu vēl pasaki, ka no mājām vadīji celtniecības darbus PSRS 1. tanku divīzijā...

Mani nosūtīja uz Latviju uzzīmēt projektu garāžai ar 20 mašīnām. Kad atgriezos, iedeva palīgā zaldātiņus, un vienu kravas auto pārtaisīja par paneļu vedēju. Tad braucu uz Lietuvu un vedu vairākus zaldātiņus uz Akmenes ķieģeļu rūpnīcu strādāt. Tā no Lietuvas PSR apmaiņā pret dzīvo darbaspēku ieguvām ķieģeļus garāžu būvniecībai, jo nebija jau materiālu, no kā celt.

Tāds interesants bārters. Dzīvais spēks pret akmeni.

Tā nu es par lielu nepatiku kā pulka, tā baterijas priekšniekiem veselu gadu mierīgi vadīju garāžu būvniecību. Starp citu, zināju, ka vietējie iet uz dažādām ūdenskrātuvēm un velk ļoti labus lomus, bet man vienkārši tam nebija laika. Tā tāda liriska atkāpe no copes tēmas.

Prastāk vairs nemēdz būt. Ālandu līdaku killeri
Mūsdienu vobleri ar pagājušā gadsimta relikvijām

Pirmās bezinerces spoles, pirmie mānekļi un foreles

Palikām pie pavasara copes...

Pavasarī visu nosaka laika apstākļi, kur ietilpst arī plūdi un līdz ar to ūdens līmenis dažādās vietās. Savu laiku sadarbojos ar Jāni Stikutu un darbojos Salmo paspārnē, kur zīmēju vizuļiem prototipus. Tas, šķiet, bija pirmais Salmo katalogs. Tur bija pašu štancētie šūpiņi, citādi vizuļi, vobleri. Vēlāk gan ražotni laikam pārcēla kur citur.

Pienāca tāds brīdis, kad sāku interesēties par mušiņmakšķerēšanu. Te gan nepateicu, ka padomju laikos, kā mana paaudze jau zina, ar copes inventāru bija, kā bija. Taču tie, kas bija mednieku un makšķernieku biedrībā, par nodotajiem aļņiem, briežiem un cūkām (šķiet, gaļa gāja kaut kur uz Zviedriju) pretī saņēma daļu valūtā un daļu tieši precēs. Starp tām bija arī copes rīki. Man kā arhitektam bija savi sakari un līdz ar to parādījās pirmās Cardinal spoles, ABU kāts, un tad jau varēja sākt arī kaut ko vilkt.

Es atceros savu pirmo izbraucienu uz Babītes ezeru. Lai vispār tiktu tur iekšā, tev biedrības labā vajadzēja nostrādāt konkrētas stundas dažādu darbu. Es, piemēram, darvoju laivas. Diemžēl man starp paziņām nebija tādu cilvēku, kas labi pazītu šo ezeru un zinātu pateikt, kas un kā. Es redzēju, kādas līdakas vīri veda ārā, bet man tajā pašā laikā bija labi ja tādi dūcīša izmēri. Tad veči pārmetoši smējās, kur es tādus esmu vispār noķēris. Atceros, ka iesākumā skatījos uz viņu milzīgajiem uztveramajiem tīkliņiem un brīnījos, kam tādi monstri vajadzīgi. Izrādījās, ir gan vajadzīgi. Turklāt tas inventārs nevienam nebija tik plašs kā tagad, tie paši standarta šūpiņi un rotiņi, bet nu strādāja Babītes ezerā labi.

Pēc tā visa, ko es saskatījos, sāku iegādāties citu inventāru. Tas pats attiecas arī uz forelēm. Visu laiku jau tu centies apgūt ko jaunu un smelties zināšanas arī no malas. Uz forelēm arī tagad eju pārsvarā ar smalkiem Mepps rotiņiem, 0,22 mm monofilo auklu. Vienmēr, uz forelēm ejot, somā ir saliekamais zāģītis. To līdzi ņemt iesaku visiem – ja, ejot pa mazām aizaugušām upītēm un metot, vizulis ieķeras, tad šis ir labs palīgs, lai savu mantu nezaudētu.

Es regulāri redzu zaros karājamies vizuļus, bet, lai tos dabūtu lejā, nezāģēju kokus. [Smejas.] Nozāģēju garu un pēc iespējas taisnāku zaru un tam galā piesienu turpat nogrieztu zaru žāklīti. Ar šādu paņēmienu praktiski nodrošinos, ka nekad, vismaz forelējot, neko atstāju kokos.

Varbūt tev bija kāds forelēšanas skolotājs?

Par tādu varētu uzskatīt mana tēva draugu. Tajā laikā viņam bija aptuveni 80 gadi, un viņš bija Daugavpils muzeja direktors, beidzis Mākslas akadēmiju, tāds Oskars Kalējs. Arī viņš savā laikā bija izsūtīts uz Sibīriju. Praktiski es ar viņu nekad forelēs nebiju bijis, jo viņš jau bija tādā vecumā, kad bradāšana pa foreļupēm vairs nav prāta darbs, manas mācību stundas bija stāsti par to, kā visu darīt. Nu tad es arī sāku darboties jau daudz gudrāk ar pavisam citiem lomiem.

Pirmais bija ar tārpu (tad vēl nebija aizlieguma). Naktstārps + skrotīte. Viņš arī izstāstīja man vairākas savas iecienītās vietas. Piemēram, Mergupe. Tad vēl upītes, kas ietek jūras līcī. Ar viņa zināšanām tā lieta aizgāja un foreles ķērās itin labi. Viņam bija tāds teiciens: drillēt (laist un pieturēt). Nesen lasīju viena forelista rakstu, kur arī parādījās šis vārds. Tagad, protams, visa darbība ir vērsta uz mānekļiem, un pirmie ir rotiņi. Līdzi ir arī mazi voblerīši, bet ar tiem es kaut kā tā īsti neesmu aizsācis ķert foreles.

Tu pieminēji arī mušošanu...

Bija tāds brīdis, kad pievērsos mušiņmakšķerēšanai. Sāku siet arī savas mušas, bet tur ir nepieciešama milzu pacietība. Kaut kāds komplektiņš man joprojām ir. Vēl pie šī makšķerēšanas stila var pieskaitīt sapalu ķeršanu ar porgumijas vaboli. Tas ir negrimstošs, peldošs variants. Tā tehnika ir vaboles dauzīšana pa ūdens virsmu. Tā kā sapals ir zibenīga zivs, acīmredzot tā jau redz vaboles lidojuma brīdi, un, vienā vietā tai vairākkārt atsitoties pret ūdeni, seko precīzs grābiens. Lielais sapals kā uztaisa mutuli! Uh, ļoti aizrautīga cope. Mazie tika saukti par pionieriem, vidējie – par komjauniešiem.

…un tad nāca partijas veterāni!

Partijnieki jau bija virs kilograma. Galvenokārt cope notika pa Lielupi.

Es jau domāju, ka tu pārsvarā ganījies pa Ogres upi un to dari arī tagad.

Nē. Tu zini – tagad, kad ar visiem tiem darbiem esmu apkrāvies, iznāk mazāk aizbraukt, bet Ogres upē, protams, sapali ir. Vēl ir nācis klāt arī apstāklis, ka, kompensējot neaizbraukšanu uz ūdeņiem, es varu stundām rakņāties pa saviem copes krājumiem. Sieva jau smejas: ko tu tai pagrabā dari? Bet es tur pārkrāmēju kastu kastes, tiek plānota kauja. Bet, kad aizbrauc uz kaujas vietu, tad izrādās, ka apstākļi kopš iepriekšējās reizes ir strauji mainījušies un vajadzīgais nemaz nav paņemts līdzi... [Smejas.]

Rīt uz copi! Meklējam kaujas lādiņus!

Kaujas plāni pensionāra garā

Tu šai ziņā neesi viens, man ir līdzīgi. Es arī esmu sācis kasīties pa garāžu – copes noliktavu, un arī man agrāk vajadzēja labi ja pusstundu un jau biju gatavs braucienam, bet tagad gatavošanās ir krietni garāka. Ja es mājiniekiem pasaku, ka braucu uz garāžu, tad viņi stabili zina, ka pāris stundas manis nebūs. Ko es tur daru? Sieva smejas: viņš skaita vēl nenoķertās zivis.

Nu tā tas ir. Lai aizbrauktu uz copi – gatavošanās pusstunda agrāk un puse dienas tagad. Cope sastāv no divām daļām. Pirmā ir plānošana un gatavošanās…

Varbūt projektēšana un gatavošanās…? [Atkal nevaram normāli parunāt.]

Nu labi – projektēšana un gatavošanās. Tā ir pirmā daļa, jo man ļoti patīk pētīt kartes, meklēt vietas, piebraucamos ceļus, pētīt caur satelīta kartēm vietas dabisko skatu. Otrā daļa ir pati cope. Man patīk arī šad tad paeksperimentēt ar veciem rīkiem – pēc principa, kā tas varētu būt šodien. Vēl tehnikuma laikos sāku ar inerces spoli un primitīviem kātiem, bet to pašu vieglo rotiņu varēju iemest ļoti precīzi un tālu. Vienreiz pirms iedomātās copes nolēmu, ka iziešu pagalmā un tomēr pamēģināšu tur. Nesanāk nekas!!! [Smejas.]

Kas tevi saista vasarā?

Nākamajam gadam esmu sagādājis inventāru copei ar fīderi. Zinu, ka tu esi specnaz uz šo lietu, un esam vienojušies, ka braukšu mācībās. Tas man ir jāapgūst, jo daudzās TV pārraidēs redzu, ka fīderis strādā fantastiski.

Labi, labi, tikai nebūs nemaz tik vienkārši. Tu esi arī vēdzeļu copmanis.

Jā, vēdzeles ir manā topā, jo patīk tā noskaņa. Apmācies, tumša novakare, iekurināts ugunskurs, samestas gruntsmakšķeres, copmaņu sarunas ar desiņu cepšanu un priecīgā zvaniņa gaidīšana. Vai tad nav forši?

Te nāk prātā divi gadījumi. Viens rudenī kopā ar draugu aptuveni pirms 30 gadiem, Daugavas kreisais krasts iepretim Ogres Trikotāžas fabrikai. Tas stāsts ir ne tik daudz par copes gudrībām, cik par dzīves situāciju. Pārcēlāmies pāri uz upes kreiso krastu. Vēdzeles, iestājoties tumsai, laikam bija nolēmušas sarīkot dzīres, jo ķērās vienkārši fantastiski. Zvaniņi zvanīja kā pie… Man bija jau trīs, draugam, šķiet, tikpat, bet cope nerimās. Te čomam kļuva slikti no līdzi paņemtā ēdiena. Tik slikti, ka sametās bail par viņa veselību, un braucām mājās. Es nezinu, cik tajā naktī mēs būtu izvilkuši, bet tur gāja kā leiputrijā.

Otrs gadījums bija vietā, kur mēs ar tevi vairākkārt esam bijuši, – Juglas upē. Parasti jau braucam kompānijā divatā, bet toreiz kaut kas tev tur nesanāca un es aizbraucu viens. Smidzināja smalks sniedziņš, debesis piķa melnumā, redzēt neko nevar, ja vien neiededz pieres lukturi, bet mazajās upītes, ejot uz vēdzelēm, kā zini, daudz spīdināt nav tas labākais variants. Tā nu sēžu drūmā klusumā...

Laikam tas bebra kungs bija piepeldējis stipri par tuvu un aiz pārsteiguma laidās lapās. Tajā brīdī pāris metru no manis viņa sitiens ar asti pa ūdeni bija kā lielgabala šāviens nakts klusumā. Ir grūti aprakstīt savas izjūtas, bet es ātri novācos un braucu mājās. Kādas tur vairs vēdzeles!

Vimbas, līņi, brekši…

Kā jau minēju, tad šai ziņā ņemšu tevi pie dziesmas, jo inventāru esmu sagādājis (it kā), un nākamajā gadā sākšu skoloties. Uz līņiem esmu braucis, bet, ja teiktu, ka ir bijis kas atzīstams un atmiņā paliekošs, tad melotu. Kaut ko līdz galam neizprotu. Šogad sāku aktīvi copēt vimbas. Lielupē. Arī nav vienkārši. Pirmajā reizē izvilku trīs zivis, divas aizgāja. Bet tas kolhozs… Man nepatīk, meklēšu vietas, kur var tā pa mierīgo.

Šoreiz pusdienu galdā būs taimiņš

Laši, taimiņi…

Jā, uz tiem braucu. Braucu uz Gauju, zivis, protams, laižu atpakaļ, kā to paredz likums, bet cope ir. Tie gan ir taimiņi, laši man nav trāpījušies. Interesanta cope, jo vizuli mētā starp ledus gabaliem un nākas pie daudz kā piedomāt. Nav tas patīkamākais laiks, bet ir interesanti.

Vēl interesantāk izskatās, kad kāds izvelk spožo, palūr apkārt un skrien ar zivi pa stāvo Gaujas krasta kanti uz mašīnu. Laikam bads dzen tuvāk džipam… Šādas lietas jau droši vien nebeigsies. Mēs esam tā audzināti, un, lai arī ārstējamies, tomēr šī slimība ir kā audzējs: cits kļūst vesels, cits aiziet… Viens no taviem makšķerēšanas virzieniem ir cope jūrā un tās piekrastē.

Jā, tas gan. Butes, zuši, jūras grunduļi, luči, mencas – tas viss ietilpst jūras copē, ko parasti sāku jau vasaras vidū. Sāku ar Ziemupes posmu. Braucam kopā ar sievu un mazdēlu. Mazdēlu esmu apmācījis jau no 4 gadu vecuma, tagad viņam ir 12. Viņa profesionālisms ir aizgājis tik tālu, ka, piemēram, šogad Lobes ezerā viņš laivā iecēla 11 līdakas, kamēr es tikai vienu… Nu labi, es gan sēdēju pie motora un cilāju enkuru…

Tā teikt, tu biji apkalpojošais personāls, bet mazdēls copēja...

Man jau beigās kļuva garlaicīgi, jo darbojos tikai ar uztveramo tīkliņu. Tiklīdz mēģināju ko pats, tā puikam līdaka galā. [Smejas.]

Lobes ezers savā ziņā ir dīvains. Ilgu laiku es to nespēju atkost. Jā, protams, aizbraucu un kaut ko noķēru, bet ne tuvu tiem lomiem, ko vīri tur vilka. Tad pamazām sāku ieklausīties pieredzējušāko un vietējo stāstītajā, un tad tā lieta aizgāja. Sāku darboties ar Rapalas pretzāļu vobleriem. Gremdēt, celt, gremdēt, celt. Pārsvarā gan uz šo ezeru braucu viens, jo ne visiem nervi tur to procesu un ne visiem ir attiecīgs inventārs, lai kapātos pa zālēm.

Šo ezeru izmantoju arī kā dažāda spiningošanas inventāra izmēģinājumu poligonu. Te ir gan asari, gan līdakas un lielā daudzumā. Izmērs varētu būt labāks, bet sportiskā ziņā ir ļoti interesanti.

No Lobes nāk tāds piedzīvojums. Pirms kāda laika piedzīvoju 60 gadu jubileju un atļāvos sev uzdāvināt Stellas spoli, normālu kātu un astoņdzīslu auklu. Tagad katru mānekli, pat visvieglāko, varu aizmest ļoti tālu, kas seklajos ezeros nav mazsvarīgi. Iemetu Sebiles gumiju, iznāca tālu pie zāļu pudura, bet kaut kā metiena brīdī laikam biju atsitis vaļā bremzes slēdzi. Sekoja liktenīgs belziens pa kātu, bet tāds, kāds man Lobes ezerā vēl nebija bijis, un, protams, zivs aizgāja.

Seklie ezeri vairāk vai mazāk tomēr ir apgūti. Vēl gribētos atkost ezerus un copi, kur dziļums ir virs 4 metriem.

Atgriežoties pie jūras un butēm – te ļoti svarīgi ir sameklēt pareizo vietu. Reti kad nestrādā, piemēram, vārīta garnele. Tas ir tāds standarts, bet padārgs prieks. Tāpēc pamīšus ar šo ēsmu izmantoju kādu raudiņu vai citu balto zivi, ko nopērku vai pats noķeru. Der, protams, arī reņģes un brētliņas, bet galvenais tomēr ir pareizi izvēlēta vieta.

Zivju leiputrija Ogres novadā

Cik tev bija gadu, kad atnāci dzīvot uz Ogri?

Tehnikuma laikā. Tas bija aptuveni 16 gadu vecumā.

Tad jau tu trāpīji vēl uz to laiku, kad nebija uzcelts Rīgas HES.

Jā. Tā jau ap pilsētu Ogres upē un Daugavā bija zivju leiputrija. Laši, taimiņi, cauru gadu vimbas, milzīgs daudzums brekšu. Nekāds retums nebija zuši un vēdzeles. Veči maisiem stiepa mājās nēģus. Pietika visiem. Par samiem nemaz nerunāsim, bet te būtu piebilstams, ka šīs zivis vēl labāk iedzīvojušās tieši starp hesiem. Laikam patīk lēni plūstošais un siltais ūdens. Zuši toreiz gadījās arī lieli, un auklas tika rautas pušu kā diegi. Šad tad izdevās savākt pie krasta pieskalotos ar aizlauztu mugurkaulu. Lielākais, ko pusdzīvu pārnesu mājās, svēra ap 2 kg.

Par šo tematu es arī varētu stāstīt ilgi, jo Ogre bija pilna ne tikai ar lašiem, taimiņiem, forelēm un zušiem, bet arī anormālu skaitu nēģu, ko veči stiepa mājās cukura maisos. Bija arī gar Ogres salu esošajām mazajām saliņām (Daugavas pusē) aizlauztie un caur Ķeguma HES izlocījušies zuši kā trubas. Tie visi bija pusdzīvi, bet vairāk gan beigtie kā balti rēgi peldēja puspuvuši mazo saliņu pakrastē. Šad tad atradās arī kāds pusdzīvs, un vienreiz pats tādu, sēžot uz sapaliem, ieraudzīju. Pabridu no krasta dziļumā un elementāri paņēmu. Tā truba bija aptuveni pusotra metra garumā, un es kā puika stiepu viņu pār plecu uz mājām cauri visai Jaunogrei. Nezinu, ko cilvēki padomāja, jo diez vai visi tajā atpazina zuti. Droši vien daudzi nodomāja, ka puika ir galīgi dulls – stiepj pār plecu čūsku, un aste pa zemi velkas.

Bet tajā laikā mēs tādi arī bijām. Drosmīgi, bezbailīgi un bez prātošanas, ko par mani padomās. Tas bija izdzīvošanas laiks “saulainajā” padomijā.

Atceros pamācošu gadījumu Saulkrastos. Iebraucu jauns cilvēks bez pieredzes jūrā ar gumijas laiviņu aptuveni 600 metrus no krasta. Visapkārt laivas. Visi ķer asarus un kaut kādas spīdīgas zivis, kā siļķes. Lielums tāds ļoti patīkams. Nezinu, kas tās bija. Es ātri noorientējos, kas un kā, un arī ar diviem āķiem sāku uz dzīvās ēsmas ķert sudrabotās zivis. Savas divas stundas nomakšķerēju un pēkšņi ievēroju, ka debesis pamalē kļūst tādas dīvaini sārtas. Skatos – visas laivas mauc malā. Taču man nelabi labi ķeras! Es turpinu. Pēkšņi sākās tāds negaiss, ka maz nelikās. Zibeņi, pērkoni, viļņi, drausmīgs vējš… Palaimējās, ka mani kā lieku mēbeli izmeta krastā ar visu laivu, jo vējš bija no jūras puses. Nu piedzīvojums ne pa jokam, jo ar jūru joki ir mazi. Saka jau, ka arī Burtnieks ir nejauks un makšķerniekiem mānīgs.

Par Burtnieku ir tā – ja pēkšņi sākas vējš, tad ar vājāku motoru vari arī nepaspēt izskriet malā. Man tā gadījās reiz ar elektromotoru, un, kad tiku tomēr līdz krastam, trešdaļa laivas bija pilna ar ūdeni. Vispār nepatīkamas izjūtas.

Filēšana būs ne pa jokam

Ālandi – katra spiningotāja sapnis

Es zinu, ka kādu laiku tu regulāri brauci uz Ālandiem. Kā veicās?

Lielākā ir līdaka, un tas ir loģiski, – 11,47 kg, garums – 117 cm. Tad ir vēl vairākas līdakas svarā ap 5–6 kg. Skaita ziņā, protams, vienā copes reizē Ālandi ir nepārspēti. Ja tu tur atrodi pareizo līci, tad leiputrija iet vaļā. Es Ālandos esmu bijis 6 reizes, un tie stāsti ir dažādi. Parasti braucu pavasarī, aprīļa beigās un maija sākumā. Tad līdakas tur nārsto, bet tās ir atļauts ķert un paturēt, jo zaļās tiek uzskatītas par surogātzivi. Paši vietējie viņas nemaz necopē un neēd. Līdaku ikrus esam atēdušies līdz nelabumam. Pirmās reizes, protams, akcents tika likts uz zivju ķeršanu, bet jau vēlāk man kā arhitektam iepatikās tā mežu un klinšu zona. Riktīgi arhitektūras objekti, pat pieminekļi. Tie laika zoba veidojumi klintīs kopā ar augiem ir vienkārši fantastiski. Pati cope interesanta, jo viss atkarīgs, kur tu to līdaku tajā laikā atrodi, bet tas savukārt ir atkarīgs no ūdens temperatūras. Atradīsi līci ar siltāku ūdeni – un tur būs arī līdakas.

Kas Ālandos ir efektīvākais māneklis?

Man ļoti labi veicās ar lieliem rotiņiem, taču tie ir paštaisīti. Viens vīrs man parādīja, kā tādu uzmeistarot, un tagad tie man ir topā. Starp citu, ļoti vienkārši uztaisāmi. Lēni grimst, lēni griežas un tālu var aizmest, kas dzidrajā ūdenī nav mazsvarīgi. Ļoti īpatnējs vizulis. Ja nezinātu, cik tas ir medīgs, tad diez vai viņu vispār ieliktu līdzi kastē. Tam ir arī nosaukums – Ventas vizulis.

Iespējams, tas labi strādātu arī uz lašiem un taimiņiem...

Neesmu mēģinājis, bet var pamēģināt, jo uztaisīt nav problēma un pašizmaksa arī ir maza. Nav žēl, ja notrūkst – ja vien tajā copes reizē tas nav kastītē pēdējais.

Vēl kas Ālandos labi strādāja – divdaļīgie un trīsdaļīgie mūdži. Krāsa? Tas pats burkāns. Vēl var atzīmēt Sebiles vizuļus.

Nāk prātā viens gadījums, kad braukājām ar laivu starp fjordiem, meklēdami līdakas, un uzbraucām uz vietas, kur bija 6–8 metru dziļums. Es iemetu smagu dzelzs šūpiņu, nogremdēju līdz gultnei un lēnām cēlu augšā. Uz šī nesteidzīgā pacēliena sākuma brīdi tad arī pieteicās smuki asari un līdakas. Tāpēc nevajag domāt, ka Ālandos līdakas ir tikai dziļumā ap 2–3 metriem, kā daudzi uzskata. Tā vismaz esmu dzirdējis.

Tam es varu piekrist, arī man ir šāda informācija...

Bez līdakām Ālandos esmu trāpījis uz smukām, lielām varavīksnes forelēm, kas izmukušas no vietējām audzētavām. Tā cope ir interesanta. Stāvi vienā vietā ar laivu uz enkura, bet foreles nelielos bariņos riņķo apkārt noteiktā attālumā. Un tad ir tā: tu met sistēmā vienā vietā, divas trīs izvelc, un ir aptuveni 10 minūšu pauze, tad atkal atkārtojas tas pats. Ķērās uz nelieliem šūpiņiem ar zilganu nokrāsu. Vienam kolēģim arī bija lielākā līdaka ap 10 kg.

Vēl kas attiecas uz vietējo attieksmi pret līdakām, tad vienā reizē, kad atkal bijām Ālandos, uzaicinājām vietējos uz saceptām līdakām. Ēda tā, ka šņakstēja vien, un nemaz nelikās neēdamas.

Attiecībā uz līdakām atceros vēl vienu gadījumu. Bijām Zviedrijā pie divām ģimenēm, un doma bija upē spiningot foreles un alatas. Vienam mūsu paziņam piederēja neliela mājiņa meža apvidū, īsta meža būdiņa bez elektrības, un saimnieks stāstīja, ka tur varot redzēt staigājam lāčus un nemaz ne tik reti. Tas lika mazlietiņ saausīties. No rītiem ceļoties, vēlams tomēr vispirms paskatīties pa logu...

Pati upe bija ļoti interesanta. Gaujas platuma, bet ļoti krāčaina, pilna ar lielākiem un mazākiem akmeņiem – īsta foreļu un alatu vieta. Kopumā dabūjām vienu mazu alatiņu, bet – kas pārsteidzoši – izcili labi pieteicās līdakas.

Tādā krāčainā un straujā vietā?

Tieši tā! Un vēl interesants bija fakts, ka visām līdakām vēderā bija cirslīši, tādas nelielas pelītes.

Kas vēl padomā? Klasiķis vai…? Ko tu gribētu vēl apgūt?

Gribētos tā pa īstam atkost zandartu copi. Kaut ko es te esmu savācis no inventāra un tagad meklēju kādu, kas šajā pasākumā varētu profesionāli ievadīt. Esmu mēģinājis ar vīriem zem Ķeguma HES. Redzu, ka citi izvelk, bet pašam nav, ar ko atzīmēties. Acīmredzot ir kaut kas jāuzķer, ko neesmu vēl atkodis. Uz velci Daugavā zandarti ir trāpījušies, bet tas jau ir cits stāsts.

Attiecībā uz copes lietām tu dzīvo līdzi laikam vai esi klasiķis? Kur smelies informāciju, vai arī tev tas nav tik būtiski, un tu ej savu ceļu?

Es drīzāk sevi pieskaitītu pie romantiķiem. Šad tad palasu Copes Lietu forumu, bet tā domu apmaiņas kultūra man riebjas. Vairāk tiek apspriests, kas, kur un par ko ir uzrakstījis, nevis kaut kas konkrēts pēc foruma sadaļu virsrakstiem. Līdz ar to TV labāk paskatos Latvijas copes raidījumus, arī no Krievijas, te var smelties diezgan daudz pamācoša. Noteikti mājās ir mūsu pašu žurnāls Copes Lietas, un interesantākās ir tieši intervijas ar cilvēkiem. Tā ir tieša pieredze, un katram tā ir sava. Te var gūt daudz jaunu atziņu, nevis mistiski domāt par to, cik kādā citā lapā reklamētais produkts ir labs vai slikts. Patīk pētīt vecās kartes. Piemēram, Mantnieku izdoto karšu bloku. Laba lieta katram copmanim, kam patīk apgūt jaunas vietas, jo kartes ir pietiekami smalkas.

Man savulaik izdevās iegādāties fotografētās armijas kartes, kurās visa Latvija bija kā uz delnas. Redzamas bija ne tikai mājas meža apvidū, bet arī vissmalkākie meža celiņi un strauti. Tā nu no labas sirds kādam iedevu pārbildēt, un kartes pazuda ar galiem...

Man arī bija armijas ģenerālštāba kartes. Viss vienos sīkumos. Tad ieguvu satelītkartes jau ar konkrētām vietām. Mērogs bija centimetrā 500 metri. Foreļu gaitās tas bija patīkams pluss, bet mazliet nepaveicās ar piedzīvojumu pirms kāda gada, kur atkal jāpiemin Ālandi.

Biju forelēs un pēc divām dienām, jau esot mājās, konstatēju uz kakla mazu mazītiņu ērcīti. Izņēmu, bet nodomāju: ko tur vest uz Infektoloģijas centru, dikti maza. Pēc dažām dienām koduma vietā parādījās pieklājīga lieluma apsārtums. Izgāju pārbaudes, un diemžēl atklājās, ka esmu ieguvis laima slimību. Tā ar to forelēšanu ir...

Pēc kārtīgas copes ir vērts pagulēt diendusu

Tu pats esi arī zivēdājs?

Jā, man ģimenē zivis ēd pilnīgi visi! Gatavojam dažādos veidos un visu, ko vien var noķert, jo zivs kvalitāte ar gaļu nav salīdzināma. Zivs ir daudz veselīgāka. Taču neķeru un nevedu mājās tā, lai veidotos uzkrājumi. Zivs ir jālieto svaiga.

Varbūt mūsu sarunas nobeigumā pateiksi kādu īpašu recepti?

Nekādu problēmu! Tā gan ir nevis manis izdomāta, bet gan iegūta no mums abiem pazīstama cilvēka, bet to mēs mājās izmantojam itin bieži. Cepeškrāsnī liekamo šālīti (var būt no speciālā stikla vai čuguna) izsmērējam ar sviestu un pārklājam ar ripiņās sagrieztiem sīpoliem. Pārlejam ar baltvīnu. Tad liekam līdakas fileju, kas iepriekš apstrādāta ar garšvielām (zivi, protams, var likt jebkuru). Garšvielas katrs izvēlas pats pēc savas gaumes. Šaujam iekšā līdz 160 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī un 20–25 minūtes karsējam.

Un ko darām pēc 25 minūtēm?

Nu to lai katrs izdomā pats!

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager