Dabas skaņas mānekļos

Nevēlos apgalvot, bet varētu būt tā, ka esam makšķerlietu rokdarbu meistaru lielvalsts. Tagad neuzskaitīšu visus, bet domāju, ka par Alfonu Krūmiņu nebūs dzirdējis tikai retais. Nu, varbūt tie, kas spiningu rokās nekad nav turējuši.

Mana pirmā tikšanās ar meistaru notika vismaz pirms kādiem gadiem pieciem. Tas bija Latvijas krasta (foreļu) spiningošanas čempionāta noslēgums. Sēdēju pie kafijas krūzes (varbūt alus kausa) un pārdomāju sacensību notikumus. Pienāca vīrs un palūdza atļauju piesēst. Mēs runājām, protams, par copi, un sarunas beigās viņš man uzdāvināja trīs paštaisītus šūpiņus forelēm. Vienā no maniem Zviedrijas braucieniem tie izšāva. Un tā konkrēti! Gāja laiks, un pavisam nesen ieraudzīju FB Alfona publicētu foto ar tiem pašiem šūpiņiem. Tā mēs sazinājāmies otro reizi un vienojāmies par sarunu, kuru arī tu tagad vari izlasīt.

Kaķīša ezera dzelmes kupraiņi

Ļoti medīgi šūpiņi līdakām. Garums – 7 cm, svars – aptuveni 10–11 g

Copes līkloči

Neko nesarežģīšu un uzdošu parasto jautājumu – kā līdz tām zivīm tiki?

Pats sākums? Pats sākums man bija Mārupes dīķī, onkulis iedeva trīsdaļīgo bambusa makšķeri ar pludu un auklu. Man bija deviņi vai desmit gadi uz to brīdi…

Pirms cik gadiem tas iznāk?...

[Nedaudz parēķinām…] Iznāk 60. gadu sākums. Asarīšus un mazas baltās zivtiņas uz slieku ķēru. Ar to arī viss sākās. Biju cītīgs makšķernieks un kātu gandrīz no rokām neizlaidu, tamdēļ onkulis nolēma man to uzdāvināt. Toreiz dzīvoju Daudzesē, Jēkabpils rajons bija…

Pag, kā tad tiki līdz Mārupes dīķim?

Rīgā dzīvoja tante, netālu no Mārupes dīķa, un biju uzaicināts ciemos. Mani, lauku puiku, uz zvēru dārzu aizveda, bet tas dīķis man nelika mieru. Tur taču kaut kam ir jābūt. Bet nebija, ar ko, un tad, kā jau laukos dzīvodams, es ar tādu ķūzīti, nogrieztu no lazdas. Tur apkārt bija upītes, mazi ezeriņi, un tas bambusa kāts man bija lepns instruments. Tā arī pamazām sākās manas makšķernieka gaitas.

Kā nonāci līdz spiningam?

Līdz tādam normālam spiningam dikti grūts un tāls ceļš bija jāmēro. Pirmie spiningi no stiklašķiedras bija smagi, un vēl inerces spole. Tad padomju laikos parādījās pirmās bezinercenes Delfin, arī smagas, no metāla, pārnesumu tai nekādu nebija. Vēl stāvošā ūdenī varēja kaut kā pavilkt, bet, kā trāpījās upītes ar straumi, tā vairs neko tur nevarēja izdarīt. Auklas jau arī nekādas nebija – Kļinas ar sadalījumu 0,2 mm, 0,3 mm, 0,4 mm un tā tālāk, tādu vidusposmu kā 0,25 mm nemaz nebija. Tad parādījās tās pašas Delfin spoles, jau nedaudz modernākas, un tā pamazām, pamazām. Caur Mednieku makšķernieku biedrību varēja šad tad dabūt mantas, kas tika no Somijas vestas, tad jau varēja tikt pie normālākiem instrumentiem.

Es vēlējos jautāt nedaudz par citu – kā tev tajā posmā no pludiņa līdz spiningam gāja. Vismaz man tas bija ļoti strauji, vienā mirklī…

Man tāpat. Vēl kādu brīdi, mētājot spiningu, iemetu arī makšķeri, bet copes momentu neredzi, pieciršana nekāda, un tāda muļļāšanās vien sanāca, tamdēļ pārgāju tikai uz spiningu. Lai gan visas makšķeres vēl dzīvas.

Šad tad tomēr uztaisu kādu specpasūtījumu. Šie lašiem domāti

Kokteilis un variācijas par tēmu – krāsas, lielumi un izliekumi

Kas tevi saista spiningošanā?

Oi! Daudz kas saista! Pirmais jau taisīšanās, domāšana – kā man ies, ko darīšu… Par to, ko noķeršu un cik noķeršu, par to es nedomāju, bet par visu procesu gan. Agrie miglainie rīti, ceļš braucot, saplūšana ar dabu. Braucot skatos, kas notiek dabā, vasarā jau ātri metas gaišs, putni kokos, lapsas un zaķi skrien, citi dzīvnieki – tātad būs cope. Ja jau dzīvnieki barojas, tad arī zivis ēdīs.

Braucam kopā ar kolēģi, un viņš man saka: “Ko tu grozi galvu, putnus kokos skaties?!” Atbildu, ka man ir jāredz, piemēram, ko vistu vanags dara; ja viņš sēž sausa koka zarā, tātad savu darbu dara.

Tad jau arī pārējais – laivas ielaišana, rīta smarža, sajūta, ka esi dabā...

Tev vairāk patīk rīta cope vai vakara?

Man ir tikai rīta cope līdz pusdienlaikam. Tad sākas karsta saule, un tad vairs ne, man ir tikai rīta cope! Gribas jau kaut ko noķert, bet man ir tā – tas, kas ir līdz pusdienas laikam, tas ir.

Pa zivju takām

Standarta jautājums – kādas ir tavas lielākās trofejas?

Mežene – 4 kg, līdaka – 11 kg, karpa – 7 kg, jā, arī uz spininga, paņēma Vīķezerā, kas ir netālu no Jēkabpils. No vēdzelēm man nekā nav, asaris pusotra kilograma. Es jau tikai uz plēsīgajām zivīm.

Tu tagad dzīvo Aizkrauklē. Tavi mīļākie ūdeņi ir tepat, vai mēdz aizdoties arī ārpus Latvijas robežām?

Nē, nekur nebraucu. Mīļākais man ir Kaķīšu ezers Vidzemes augstienē. 2017. gadā to lielo asari noķēru Lobes ezerā, tas ir netālu no Kokneses. Tā kā aizpērn bija ļoti augsts ūdens, bet Lobes ezers ir sekls un aizaudzis, tad sanāca ar laivu labi pabraukt, ar visām tām lietavām līmenis bija pacēlies par 70 –80 cm. Pateicoties tam, sanāca diezgan rezultatīvi paspiningot vēlā rudenī, un paņēma šis lielais asaris.

Uz ko pieteicās?

Uz manu mazo vizulīti. Uz to pašu, ko arī tu mēģināji.

Nu re, nonācām beidzot līdz pamattēmai! Kā tu sāki un kā nonāci līdz tam, ka vajag taisīt pašam?

Strādāju tādā vidē, kur cilvēki paši taisīja sev vizuļus, un arī es šad tad pie kāda tiku. Es kādreiz bungas spēlēju, un garāžā bija aizķērušies bungu šķīvji no Rīgas Instrumentu fabrikas. Man viens paziņa regulāri prasīja: “Alfon, nogriez man kādu gabalu no šķīvja vizuļiem.” Tā nu es griezu un nolēmu, ka vajag mēģināt pašam kaut ko uztaisīt. Tā nu izdomāju formu, patiesībā nošpikoju no tāda krievu laika vizuļa ar nosaukumu Udačnaja. Man sanāca drusciņ savādāks tas vizulis – platāks… un vispār savādāks. Uztaisīju, Piksteres ezers turpat blakām (jauks ezers savā laikā bija – asari smuki ķērās, labas līdakas bija) un braucu testēt. Sākumā nekas man neķērās, un tad sāku mainīt locījumus. Neviens meistars jau nestāsta savus knifus. Pats domāju – kā taisīt, ko pamainīt, un tā man tā forma vēl līdz šai dienai ir.

Tad sāku taisīt dažāda platuma, dažāda izmēra un svara. Protams, metāli ir dažādi – biezāki, plānāki, var salodēt divus kopā. Tad nu eksperimentēju un mācījos. Platāku izklopēt, caurumiņu izurbt... Patiesībā vēl joprojām mācos.

Cik gadu ir pagājis kopš tava pirmā uztaisītā mānekļa?

Nu 35 noteikti! Ja ne visi četrdesmit!

Vai kāda forma ir palikusi arī līdz šodienai? Tāda, ko varētu nosaukt par klasiku?

Jā, divi trīs modeļi ir palikuši, un tos tiešām var saukt par klasiku, jo tie bija ķerīgi gan tad, gan mūslaikos. Tagad tirgus ir piesātināts, ieej veikalā: gumiju – oi, vizuļu – oi, vobleru – oi! Tomēr vizulis ir vizulis, un, ja tu tam tici, mīli viņu, tad rezultāts būs. Ja ne šodien, tad rīt, bet būs.

Locījums man ir viens, pamainu platumu, garumu, svaru… Be tas S veida locījums paliek. Vēl jau ir karotes veida vizuļi, bet vispār ir gan vasaras, gan rudens vizuļi. Ar lielu S veida izliekumu ir vasaras vizulis, tam ir ļoti liela amplitūda, staigā centimetrus divdesmit uz vienu un otru pusi. Tam ir agresīva spēle, ja tā varētu teikt. Neagresīvā spēle ir laiviņveida izliekuma vizulim, tas tā kā paviļājas, apveļas. Rudenī, ziemai kalorijas uzņēmusi, plēsoņa negrib skriet pakaļ kaut kam agresīvam, vajag mierīgāku spēli. Vasarā viss ir savādāk, arī mazās zivtiņas iet pa gaisu, un plēsoņai jākustas, bet rudenī jau viss kļūst mierīgāks.

Pamanīju, ka taviem darinājumiem ir pumpiņas vai punkti, kas tos uzreiz atšķir no citiem. Tur ir kāda doma vai shēma apakšā?

Man reiz atveda somu ražotāja Kuusamo katalogu, kas bija pilns ar dažādiem krāsainiem vizuļiem, kur pumpiņas ir uzkrāsotas, man savukārt šīs pumpas ir ieurbtas un aizlietas ar krāsu. Es nezinu, varbūt kāds vēl Latvijā kaut ko tādu dara, bet man šķiet, ka es vienīgais šādu tehnoloģiju izmantoju. Krāsas izmantoju fluorescentās, un, ja es tās krāsotu tāpat pa virsu, tad ātri nobružātos, bet tā es ieurbju ar attiecīgi bori un krāsu iepildu. Caurumus izdomāju, kā taisīt – lai būtu simetrija. Salīdzinājumam – divi vienādi vizuļi: viens gluds, otrs ar urbumiem. Gludajam ir viena spēle un ūdens pretestība, urbtajam pavisam cita, un, protams, tas ir rezultatīvāks. Tā es sāku taisīt tādus.

Ir dažādi krāsu salikumi. Uztaisu vizuli un dodu testēt. Man galvenais testētājs ir Edgars Staris, viņš arī foreļu sacensībās piedalās. Lūk, Edgars notestē un dod man atsauksmes. Viņam vislabāk patika balts vizulis no bungu šķīvja ar ieurbtiem caurumiņiem, kas aizpildīti ar asinssarkanu krāsu. Ļoti veiksmīgs uz asariem un līdakām.

Lobes ezera makans – 1,42 kg, 2017. gada rudens

Līdaku vizuļi ar vienžuburi, bet arī pārējām plēsoņām garšo

Tā sāku pamazām eksperimentēt. Piemēram, ar zaļu krāsu. Pie tās nonācu, taisot ziemas vizulīšus. Parādījās āķi ar ielietu epoksīda pilienu. Bet kā man pašam šādu pilienu dabūt? Ļoti vienkārši – trīsžubura staklē ielīmēju Swarovski kristāliņu, tad apgriežu āķi otrādi un ar epoksīda tepi, izmantojot smalkus instrumentus, izveidoju bumbiņu baltā krāsā. Tā man sanāk trīsžuburis ar baltu fonu. Tad krāsoju zaļu, dzeltenu un sarkanu. Beigās vēl ar smalku irbulīti salieku no melnas nagu lakas punktus.

Tagad aizbraucu uz ezeru testēt – asaris ņem kā traks un tieši pašu āķi. Pēc vizuļa manevra āķis vēl veic kustību, jo man ir ar kustīgiem, nevis ielodētiem āķīšiem, un brīdī, kad āķis apstājas, seko arī cope. Šādi es nonācu pie tā, ka arī vasaras vizuļiem papildus sarkaniem un melniem punktiem uztaisu zaļus. Un tad štukoju, kādus krāsu salikumus izmantot – sarkans ar melnu, melns ar dzeltenu, zaļu ar dzeltenu un ļoti labi vasaras vizuļos strādā.

Makšķernieku diskusijās bieži tiek cilāts jautājums – vai zivis atšķir krāsas. Kāds ir tavs viedoklis?

Atšķir! Veči pēta, bet atšķir!

Te mūsu domas saskan, lai gan copmaņu vidū vienprātības nav. Es vairāk pēc savas forelista prakses spriežu. Copēju ar baltu – nekas nenotiek; uzlieku kapara – copes sākas. Es gan vairāk to norakstu uz dažādu metālu dažādo skaņu ūdenī. Vai tā ir baltā lapa, kapara vai cita, turklāt vai metāls ir krāsots vai nav. Katrai lapai būs sava skaņa vai vibrācija ūdenī. Ko tu par to saki?

Dažādās vietās ūdens sastāvs ir dažāds – sāļu un skābju piejaukumi. Teiksim, ir ezeri, kuros balts vizulis jau pēc dažām stundām ir oksidējies un kļuvis brūngans. Ir atkal ezeri, kur taisni otrādi, – piemēram, kapara vizulis top gaišāks. Vizulis visu laiku atrodas tajā sāļu un mikrodaļiņu sajaukumā. Sanāk gandrīz kā caur smilšpapīru vilkt. Un atkarībā no ūdens sastāva arī katrs metāls reaģē citādi – kapars vienā veidā, misiņš citā un baltais metāls vēl savādāk. Un zivs jau nav glups radījums; ja jau haizivs no 11 km attāluma asiņu smaku sajūt, vai tad līdaka glupāka?! Zivs jau to visu sajūt, vizuļa vilkšanas laikā kaut kādi mikro elektrolīzes, strāvas impulsi tiek radīti. Šķietami vienkāršais nav nemaz tik vienkāršs.

Nu jau mēs iebraucām riktīgi dziļos ūdeņos, bet atgriezīsimies pie krāsām – balts, melns, sarkans, zaļš. Tad zivis tās atšķir vai neatšķir?

Atšķir, atšķir! Sēdi laivā un apskaties – kādā krāsā koki, kādā ūdens, debesis kādā tonī, un atradīsi, kādu vizuli ņemt. Tieši vasarā zaļais ar dzelteno strādā. Es neko nefleitēju, tīri no savas prakses un novērojumiem saku.

Tieva, gara ģimnāziste no Kaķīša ezera. Tik tievu vēl nebija nācies izvilkt. Garums – 86 cm, bet svars tikai 2,5 kg

Laiviņveida vizuļi, ko iecīnījuši visi plēsēji – gan līdakas, gan asari, gan zandarti, gan arī pa kādam lašveidīgajam

Nu tad klāj vaļā universālo formulu. Teiksim, baltais ar sarkanajiem punktiem – kādā dienā jāliek?

Kastē jābūt visādiem vizuļiem! Kādreiz nostrādā tas, kādreiz kaut kas cits. Vienotas formulas nav, bet, kādas krāsas ir apkārtējā dabā, pie tādām ir jāturas. Bet var jau arī kaut ko citu mēģināt, tas jau nav liegts.

Ir tas vispārpieņemts apgalvojums, ka tumšā laikā jāizmanto gaiši vizuļi un gaišā laikā – tumši. Es bieži daru pilnīgi otrādi…

Nu redzi – vienotas formulas nav. Vajag eksperimentēt! Cenšoties to nodefinēt, var sapīties un pats visā saputroties. Un ir jau ne tikai krāsas, bet arī vizuļa lielums, platums. Mētāju palielu vizuli un jutu tikai copītes, uzliku mazāku – un ir asaris galā! Tātad viņam tas lielums nepatīk.

Rotiņus jau tu netaisi, vai ne? Tava tēma ir tikai šūpiņi un ziemas vizuļi.

Nē, rotiņus netaisu, kaut ko sev vien pārtaisu. Man pietiek ar šūpiņiem, jo vēl tur visu neesmu atkodis un ir daudz jāmācās. Man te piedāvāja – taisi alumīnija bļitkas zandartiem. Atbildēju – priekš kam?! Kam man līst iekšā jaunā tēmā, ja vēl šo pilnībā neesmu apguvis? Varbūt kaut kad… Neesmu speciāli zandartus ķēris un neesmu atkodis šo zivi, lai gan pagājušogad Kaķītī divus uz 5 kg dabūju, ne jau ubagus kaut kādus, bet kārtīgus zandartus.

Tavi vizuļi ir kaut kā sistematizēti? Te domāju vienotu formu, nosaukumu, vai tev ir savādāk?

Man ir divas formas: S veida un karotīte, un tās es nemainu. Tā ir klasiku klasika, kur man jauns velosipēds nav jāizdomā, es mainu garumus un svaru, kas ir ļoti svarīgi, lai var strādāt ūdenstilpēs ar dažādu dziļumu. Vēl svarīga lieta, ka vienādas formas, bet atšķirīga svara vizuļi uzvedīsies pilnīgi atšķirīgi un neatkarīgi no dziļuma.

Vēl gribēju par krāsām papildināt – kapars ar baltu, dzeltens ar baltu un kapars ar dzeltenu. Ļoti liela atšķirība starp vizuļiem, kas nostrādā kolosāli. Tiem ir pilnīgi cita spēle un atsitiens.

Latvijā pēdējā laikā lašu tēma dikti populāra, neesi mēģinājis kaut ko lašiem un jūras forelēm uztaisīt?

Nē! Lai gan Edgars Staris uz mana vizuļa noķēra laikam taimiņu. Nē, tas nav man! Mana zivs ir asaris, uz to arī eju. Protams, paņem arī skaistas līdakas un zandarti. Un zandarti neatkarīgi no dziļuma. Iemetu vizuli, noskaitu līdz divi trīs, sāku tīt, un zandarts galā. Muļķības, ka tie tikai pa grunti dzīvo, viņi ļoti bieži paceļas pusūdenī vai vēl augstāk un vaktē maziņās zivtiņas. Un trešajā metienā vēl viens zandarts galā… tāds trijnieks. Tā arī visa mana zandartu sezona.

Visu gadu spiningoju, skaisti asari trāpījās, līdakas – divnieces, trijnieces. Pa sezonu divi trīs zandarti gadās, parasti jūlijā, pēc nārsta. Tas viss Kaķīša ezerā – tas man mīļākais. Nesen nopirku grāmatu, kas izdota 50. gados tieši par Kaķīti, tur aprakstīts vēsturiskais gājums gan par pašu ezeru, gan apkārtējiem iedzīvotājiem. Ļoti interesanta grāmata! Un tā Kaķītis mani velk kā magnēts, āķis lūpā. Kas tur tos 100 km ko nobraukt! Braucot pat nedomāju, ko noķeršu.

Ziemā arī copē?

Tagad mazāk, agrāk gan bieži. Kā tad citādi varēju notestēt savus ziemas vizulīšus? Jā, tagad mazāk, nav jau to ezeru te apkārt. Lobe, bet tur veči gaļenieki sabrauc, ūdas liek, inspektori ar viņiem cīnās. Kam man tādu vidi? Man patīk klusums! Tādu, kādu varu Kaķītī dabūt. Ezers apsaimniekots, apsargāts, aizbrauc, laivu tev iedod, viss civilizēti. Kam man ar kādu karot un cīnīties!

Pirms kāda laika, tāpat kā ar tevi, sēdējām un runājām par dzīvi un mānekļu taisīšanu ar pazīstamu rotiņu meistaru – Leonu, kam otra sirdslieta ir ģitāras spēle. Uzzinājis, ka arī tev mūzika ir sirdslieta, sāku vilkt paralēles. Makšķerēšana, mūzika un vizuļu meistarošana – šajās trīs lietās ir kaut kāda sakarība?

Es varbūt tā īsi, jo tas patiesībā ļoti garš stāsts. Es sēžu laivā, ne jau tā vienkārši sēžu un spiningoju, bet klausos dabas skaņās. Dabā ir ļoti daudz skaistu skaņu, tikai jāmāk tās uztvert, un tā ir ļoti plašu pārdomu viela. Un no dabas skaņām veidojas manas kompozīcijas. Saliekot šīs skaņas – vēja pūsmu, ūdens čalas, putnu dziesmas, koku šalkas, veidojas ļoti skaista buķete, kas dod man iedvesmu arī vizuļu izgatavošanai. Arī katram metālam ir sava skaņa, un, to visu sevī akumulējot, var kaut ko skaistu radīt.

Tu tiešām garu stāstu pamanījies izklāstīt pavisam īsi un konkrēti…

Tā es jūtos… varbūt kāds teiks, ka Alfons lielās, bet man tādu necopes dienu nav. Vienmēr ķeras, tikai jāatrod īstais māneklis. Jāatrod atslēdziņa dienai, un to var uziet pavisam vienkārši. Ja neķeras, tad mierīgi uzpīpē, paveries debesīs, papēti ūdeni – kāds izskatās. Vai tas zied vai ir dzidrs, kāda temperatūra, kādas straumes veidojas ezerā vēja ietekmē. Ir visādi knifi, kas dod vielu padomāšanai par to, kāda tad ir situācija, nevis tikai vālēt un vālēt. Un jābūt pacietībai, lielai, un ticībai. Kolēģis skraida pa ezeru, bet es mierīgi. Zinu – ja šobrīd uz tā sēkļa nav, tad būs pēc stundas.

Copē tikai ar saviem vizuļiem vai tomēr izmanto kaut ko citu arī?

Ir jau kastē arī kāds vobleris, bet pārsvarā tomēr pats ar saviem. Kaut ko jau patestēju gan, bet, piemēram, gumiju tēma galīgi nav mana. Tā industrija jau attīstījusies tik tālu, ka pilni veikali ar tādām un citādām, un veči tik pērk, pērk un gremdē. Visiem vajag ātru rezultātu. Man tas nepatīk. Pie viena secinājuma gan esmu nonācis – instrumentiem ir jābūt labiem, tā, lai ar spici jūti, ko māneklis dara. Nekādu augsto līmeni sasniedzis neesmu, varētu teikt – tādu vidējo.

Brangam lomam vajadzīgs brangs sargs

Ir varbūt doma par kādu jaunu modeli vai ko citu, ko gribas uztaisīt?

Tādu jaunu ieceru nav, jo gribas jau izdomāto izstrādāt līdz pilnībai, tur katra niansīte daudz ko nozīmē. Kaut paņemot tos pašus, ko taisu, – varbūt pamainīt smaguma centru, teiksim, aizmugurē plānāku, priekšā biezāku, kaut ko paveidot citādi tehniski. Varbūt niansēs liekumus pamainīt. Piemēram, aizmugurē vai nu vairāk, vai mazāk paliekt, liekuma līniju izveidot. Tās ir nianses – ja tas vizulis strādā, tad arī strādās. Bet pa lielam – ja jau esmu atradis īsto ceļu, tad pie tā jāturas. Ko tur skraidīsi – no ceļa grāvī un atpakaļ? Ir meistari, kas izgudro jaunas formas, bet es esmu savu atradis, un mani viss apmierina. Un, ja vēl cilvēki saka, ka viss ir forši, ko tad man vēl izdomāt?!

Tev ir brīnišķīga iespēja izteikt kādu novēlējumu Latvijas copmaņiem!

Nekad nedomā – ko es šodien noķeršu. Saģērbies attiecīgi laika apstākļiem. Paņem līdzi visu nepieciešamo, pat vairāk, varbūt kaut ko nepierastu zivīm piedāvāt. Brauc, kāp laivā un spiningo! Lai visiem ne asakas, atrast īsto dienas formulu un tikt pie dāsniem lomiem!

Nobeigumā nedaudz no sevis. Savā ziņā man ļoti patīk rakstīt intervijas, jo tā ir brīnišķīga iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iespējams, pat iegūt jaunus draugus un daudz ko uzzināt. Arī no Alfona sev paņēmu lietas, par kurām iepriekš nebiju aizdomājies. Ceru, ka arī tev būs kāds atklājums, par kuru ir vērts padomāt nedaudz vairāk.

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!