Ābeles zivju ciltis

Mūsu senčiem vajadzēja būt ļoti izmanīgiem, ķerot zivis, – tāds ir viens no secinājumiem, kuru ieguvis ciklā Latvijas filmas Latvijas simtgadei uz kinoekrāniem iznākušās populārzinātniskās filmas Baltu ciltis režisors Lauris Ābele.

Baltu, Eiropas pēdējo pagānu dzīve, no kuriem vēlāk radušās latviešu un lietuviešu nācijas, 13. gadsimtā kopumā bija skarba un nežēlīga, taču mūsdienu makšķernieks viņus varētu arī apskaust, jo zivju bagātība bija nesamērojama ar mūsdienām. Filmu Lauris veidojis kopā ar jaunākajiem brāļiem Raiti un Mārci. Ar otro brāli Lauris spēlē vienā rokgrupā SoundArcade, ar jaunāko kopā makšķerē. Tai skaitā, arī meklējot tādas copes vietas, kuras 13. gadsimtam ir tuvāk nekā Latvija.

Uz copi čībās

Tu esi vecākais brālis no trim. Visi esat makšķernieki?

Vidējais brālis Raitis makšķerēšanā halturē, lielāki makšķernieki esam ar jaunāko brāli Mārci. Bērnībā ķērām visi, tas bija pie vecāsmātes Saldū, copējām Cieceres upītē. Es tad zivis neēdu, ķērām kaķim. Mēs tur bijām vesels bars bērnu, kas makšķerēja, otra copmaņu grupa bija vietējie alkoholiķi un kādi vientuļi vīriņi, kas gandrīz katru dienu sēdēja pie upes. Nekāda lielā komunikācija mums ar viņiem nesanāca.

Kāpēc tā?

Mēs bijām konkurenti – viņi lasīja tukšās pudeles, mēs arī. Tās nododot, varējām veikalā nopirkt kādu copes piederumu. Tie vīriņi droši vien uzskatīja, ka mēs ejam viņu teritorijā.

Varējāt pudeles dot viņiem apmaiņā pret vērtīgiem padomiem.

Jā, laikam Copes Lietās lasīju – ja iesācējam makšķerniekam zinošais makšķernieks iemācīs, kā noķert mēra zivis, tad jaunais vairs zemmēru negribēs ņemt. Man tā ir ar forelēm, atļautā paturamā izmēra robežās mazākās tomēr neņemu.

Kad omīte aizgāja no šīs pasaules, mūsu makšķerēšana beidzās. Atsākām, kad jaunākais brālis nopirka spiningu un makšķeri un teica, ka jāatsāk. Grūdienu tam droši vien deva mūsu runas par to, ka vajadzētu vairāk būt pie dabas. Bērnībā bijām gājuši pārgājienos, devušies laivu braucienos, bet vēlāk kļuva grūtāk atrast motivāciju iešanai dabā. Brāļa nopirktie kāti bija labs iemesls izrauties no pilsētvides mums saprotamā veidā. Paši smējāmies, ka kaut kādas bērnības copes iemaņas esam aizmirsuši. Piemēram, izlaidām visu auklu, cik uz spoles bija, un velcējām pāri Ineša ezeram, bet diezgan ātri gan sapratām, ka tāda metode ir muļķīga.

Gluži viss aizmirsts tomēr nebija, bērnībā makšķerēšanas grāmatas tika lasītas, tajās bija arī praktiski padomi. Atceros vienu: ja noīrē laivu, paskaties, kāda ēsma iepriekšējam makšķerniekam izkritusi uz grīdas. Vēl viens padoms, kas bērnam šķita interesants, bija sapalu ķeršanas metode, uzliekot āķi ar ēsmu uz mizas, papludinot zem zariem un tad noraujot no mizas nost. Tādu metodi tagad izmēģināju Irbes upē ar spārēm. Tur man nevienu mušiņu neņēma, bet uzliku īsto spāri uz mizas, un rezultāts bija.

Kuras upes bērnībā izbraukājāt?

Kurzemes upes. Ar tēvu pa Ventu laivojām. Viņš gan nebija makšķernieks, bet sapalu ķeršanu bija apguvis. Tagad ar brāli daudz braucam, esam nopirkuši piepūšamo laivu Dulkan ar koka grīdu, arī mazu motoriņu, kuru gan ņemam līdzi tikai uz ezeriem, ne upēm. Arī grupā SoundArcade, kurā spēlēju, visi ir makšķernieki, izņemot manu vidējo brāli. Arī studijā visi ķer, tad nu laivu braucienus taisām katru vasaru. Man jau liekas, ka tas ir vislabākais piedzīvojums – braukt ar laivu pa upi un makšķerēt, tad katru dienu ir kaut kas jauns. Fantastiska upe ir Pededze – šaura, zivīga un ļoti dziļa. Pakāp metru no krasta, un uzreiz pāri galvai.

Kā Latvijas upes tagad izskatās?

Vispār upju krasti kļūst tīrāki, laikam cilvēki mainās. Mēs kādu laiku darījām to, ko nedrīkst, – ja vietās, kurās piestājām, atradām atstātus atkritumus, aplējām ar benzīnu un sadedzinājām. Tagad netīrākās vietas tomēr ir tās, kurās piestāj laivotāji, kuru tagad ir daudz.

Ar kādu copes veidu atsākāt makšķerēšanu – ar spiningu, makšķeri vai vēl ko citu?

Mēs tādu klasisku sistēmu izgājām, gan ar gruntenēm ķērām, gan spiningojām. Reiz mums bija koncerts Mālpilī. Pa ceļam centrā piestājām kaut ko savākt, un tur pie mums iznāca grupas Rūsa vokālists Viesturs Polikarps. Viņiem bija bijusi kāda ballīte, Polikarps bija čībās un rītasvārkos. Tāds viņš iekāpa mūsu busiņā, aizbrauca līdzi uz Mālpili, pēc koncerta mēs apmetāmies pie Jūdažu ezera, uzkūrām ugunskuru un sākām makšķerēt. Visu nakti mums tik labi ķērās brekši un karpas, ka neiznāca pat gulēt aiziet, ķērām tik zivis, cepām un ēdām. No rīta atnāca inspektors un teica, ka karpas viņi gribot ezerā iedzīvināt, lūdza, lai laižam tās atpakaļ. Atlaidām arī. Tad atgriezāmies Rīgā, aizvedām Polikarpu atpakaļ uz vietu, kur viņš bija iekāpis, un viņš vēl tagad piemin, cik tas bija labs brauciens.

Interesantākā laikam ir spiningošana, vari gan gar upēm staigāt, gan no laivas mētāt. Viens mūsu grupas biedrs sāka nodarboties ar mušošanu; kad braucām ar laivām pa Ventu, viņš iedeva man pamēģināt. Pēc tās reizes pievērsos arī šim veidam.

Ar mušu nekurienē

Kur tu mušo? Latvijā nav īpaši daudz mušiņmakšķerēšanai tādu īsti piemērotu vietu, krūmu daudz...

Mušoju ne tikai Latvijā. Nu jau daudzus gadus reizi gadā mēs, četri džeki, ar prāmi pārbraucam uz Helsinkiem un tad laižam līdz Zviedrijas Lapzemei. 22 stundas ceļā līdz Kirunai, nav pārāk ērti, bet nav arī pārāk dārgi, līdz 100 eiro par benzīnu no cilvēka. Tur noīrējam helīti, vēl par 150 eiro no katra, mūs ieved nekurienē un atstāj. Reiz samaksājām helītim drusku vairāk, un mūs ieveda kalnos pie sniega. Telefona zonas tajā nekurienē nav gandrīz vienmēr, bet tur arī malkas nebija.

Jūs taču to iepriekš zinājāt?

Jā, un drusku malkas mums iedeva līdzi. Helikopteram ir svara limits, bet mums parasti ir maz mantu. Gājām no kalna sešas dienas, katru dienu pa desmit kilometriem lejā. Tas nav pārāk viegli, jo jāiet ātri, lai paliek laiks makšķerēšanai.

Kādas tur ir copes vietas?

Es teiktu, ka Lapzemes upes ir kā ezeriņi, no kā iznāk upīte un tālāk atkal aiziet ezeriņš. Pašā augšā ir tikai foreles un Arktikas pālijas, zemāk parādās arī alatas, lejā ir gan foreles, gan līdakas, gan asari. Ir bijis tā, ka man ir 0,16 mm monofilā pavadiņa uz mušu, es no krasta iebrūku iekšā, saduļķoju ūdeni un ieraugu, ka man peld pretī divarpusniece līdaka. Pirmajā brīdī pat sabijos. Skaidrs – līdaku interesē, vai kaut kas ēdams nav iekritis ūdenī. Uzmanīgi nometu blakus līdakai melno strīmeri, kas man bija virsū, un viņa ar lūpu uzķērās. Sapratu, ka tad, kad līdakai pielēks, kas noticis, viņa noraus pavadiņu. Atcerējos Franča Šūberta dziesmu Forele, kurā vēstīts, kā makšķernieks, lai noķertu foreli saduļķo ūdeni. Es arī tā izdarīju, tad ievilku līdaku mazajā uztveramajā tīkliņā un izmetu krastā. Pēc tam ēdām viņu un teicām: ēdam līdaku, kas ēdusi foreles.

Tātad tagad tu zivis ēd?

Jā, un ziemeļos viņas ir īpaši garšīgas. Kad atsāku makšķerēt, sapratu, ka nu zivis ir arī jāēd, un cenšos tās veikalā nepirkt. Ziemeļos mums toreiz bija tāda foreļu un Arktikas pāliju diēta, ka līdaka beigās likās ļoti atsvaidzinoša. No Copes Lietām esmu iegaumējis viena džeka teikto, ka viņš uz ziemeļiem ņem līdzi ingveru, soju un vasabi un ēd ziemeļu zivis kā suši. Es arī tā daru. Svaiga zivs, tā pagatavota, ir lieliska, un pēc tam, kad esi tādas ēdis, veikalā pirktās vairs nešķiet tik garšīgas.

Cik lielas pālijas tur ķeras?

Ziemeļos baigi lielu nav, esmu dabūjis līdz 45 centimetru garas.

Kā jūs ziemeļus atklājāt?

Grupas biedrs Mārtiņš Ābols un vēl divi džeki meklēja ceturto. Es tad biju tikko atsācis makšķerēt. Pirmoreiz palikām apdzīvotā vietā mājiņā aiz polārā loka un no turienes staigājām apkārt. Nākamajā reizē jau bijām sapratuši, ka mušiņniekam jāstaigā garāki gabali, un tad bija tas sešu dienu nāciens no kalna lejā. Tā bija slodze un azarts! Biju paņēmis līdzi trīs Bauskas aliņu bačokus. Soma svēra 35 kilogramus, kalnos pa dienu bija karsts, naktīs auksts. Es nebiju paņēmis līdzi neko piepūšamu, uz kā gulēt, jo Latvijā iztieku bez tā, bet tur katru nakti no četriem līdz pieciem biju kā agonijā, jo no zemes nāca baigais aukstums. Aizņēmos no drauga jaku, liku uz tās galvu un, kad galva atsala, griezos otrādi un atkausēju kājas.

Vajadzēja tos Bauskas alus bačokus likt spilvena vietā.

Vajadzēja likt kādus egļu zarus, bet egles parādījās tikai zemāk. Tā tu no reizes uz reizi sāc saprast, kāds inventārs ir noteikti nepieciešams. Nākamajā braucienā no sešām dienām trijās gāza lietus. Man bija it kā laba jaka, bet beigās viss tik un tā kļūst mitrs. Trešajā dienā jau teltī sausās drēbes un guļammaiss liekas kā svētvieta. No rīta, ejot vārīt kafiju, nākas vilkt slapjas zeķes, un vienu dienu gāza tā, ka nebija jēgas pat no telts līst ārā. Tad mēs gājām naktī, jo ziemeļos vasarā nav lielas atšķirības starp dienu un nakti.

Jā, atceros, kā mēs Storumanā pirmajā vakarā ilgi sēdējām pie galda, līdz mājas saimnieks teica: “Ejiet gulēt, tumšāks nekļūs.”

Drēbes beigās mums bija mitras kā grīdas lupata. Kad beidza līt, cēlās bieza migla. Gājām, mēģinot orientēties pēc papīra kartes, bet īsti nevarēja saprast, kur ejam. Kad migla izklīda, izrādījās, ka esam tomēr nonākuši pareizā vietā klints pakājē. Nākamajā dienā spīdēja spoža saulīte, mēs nomazgājāmies, izmazgājām drēbes un jutāmies ļoti forši. No tās reizes secinājām – jāparedz varbūtība, ka visas dienas var līt, tātad jānopērk labāka jaka.

Paikas ņemat līdzi daudz?

Nē, jo ceram, ka noķersim zivis. Ņemam rīsus, griķus, kaut ko enerģijai, jo tā tiek ļoti patērēta. Ir bijis tā, ka vakarā, kad beidzam iet, apēd kādu konfekti, kaut vai ledeni, un uzreiz jūti, kā enerģija nāk atpakaļ.

Alu tu vienmēr tādos ceļojumos ņem līdzi?

Esmu piedzīvojis, gan ne Lapzemē, ka pasākums aiziet ballītē un makšķerēšana pazūd. Tā ir pļēgurošana, un tas nav interesanti. Bet paņemt līdzi dažus aliņus, pastiept un pēc tam pie ugunskura apsēsties un iedzert – pavisam cita garša! Blašķītes mums ziemeļos ir līdzi tikai tonusa uzturēšanai.

Plāns pārtikt no zivīm ziemeļos jums piepildās vienmēr?

Jā. Pirmajā reizē daudz ko sapratām – kādi rotiņi strādā...

Vai tad nekurienē nav tā, ka visi mānekļi strādā?

Nē. Ūdens tur ir ļoti dzidrs. Biju atradis foršu vietu no klints, kur varēju visu ko mest un skatīties, kā strādā. Sāku ar savas rotiņu kastes pārbaudīšanu. Ja uzliku kaut ko pārāk spīdīgu, bija sajūta, ka saulē zivis no tāda briesmīgi mirdzoša tā kā baidās. Toties, ja iemeta skandināvu ražotos tumšākos rotiņus vai tumšāku Mepps, uzreiz bija labāks rezultāts. Secināju, ka forelei vajag tumšāku. Toties Arktikas pālijai vajag kaut ko tādu, kas sit pa nerviem – koši sarkanu, kas vēl burbulīti met, jo šī zivs ir ļoti agresīva. Vietējie teica, ka forelēm arī mušas, strīmeri ir vajadzīgi tumši un lieli. Tā arī teica: jo lielāki un melnāki, jo labāk.

Tajā nekurienē tu brauc tikai ar mušiņmakšķeri vai arī ar spiningu?

Nerakstīts likums ir braukt ar mušu, bet mēs ar draugu ņemam līdzi arī spiningu. Ja gāž lietus vai pūš stiprs vējš, ar foreļkātu cope ir efektīvāka nekā ar mušu. Mazo rotiņu var nokost līdaka, bet ir vērts riskēt, cerot, ka āķis tai ieķersies mutes kaktiņā.

Kā tur piesakās alatas?

Mums ir piecdesmitnieku klubs – jānoķer alata virs 50 centimetriem. Tā ir diezgan liela, Latvijā esmu noķēris tikai 35 centimetru alatu, lai gan Ventā nārsta laikā esmu redzējis, ka tur ir tiešām lielas alatas, pie 45 centimetriem. Bija pat grūti noticēt, ka tas ir Latvijā. Blakus viens vīriņš meta gruntenes, bet uz tām alatas nereaģēja. Mēs tam vīriņam neteicām par lielajām alatām, jo, ja kaut ko tādu ierauga, var pamosties pirmatnējas tieksmes un sagribēties tās durt.

Tajā ziemeļu alatu piecdesmitnieku klubiņā mums nav tikai viena kolēģa. Šogad viņš izvilka 49 centimetru alatu...

Kādā klubiņā tu esi līdaku kategorijā?

Neesmu pat piecnieku klubiņā, lielākā man ir četriniece. Rekordlīdaka man vēl ir priekšā.

Jā, nevajag saskumt, nebūt ne visi makšķernieki ir izvilkuši desmitnieces, daudzi arī līdz piecniecei netiek. Tajā ziemeļu nekurienē citus ķērājus gadās sastapt?

Dažreiz zemāk satiekam pa vientuļniekam. Dzīvot tur neviens nedzīvo, atskaitot sāmus, tos redzējām aizpagājušogad. Sāmi dzīvo kā indiāņi, drīkst likt tīklus. Redzējām vienu sāmu ģimeni, viņi nesa kastes, pilnas izķidātu pāliju, foreļu un alatu. Varētu domāt, ka viņi ir negausīgi, bet zviedrs, kas mūs pavadīja, paskaidroja: lai gan zviedriem tas īsti nepatīk, sāmi joprojām dzīvo, ganīdami ziemeļbriežus un gādādami pārtiku ziemai. Tās izķidātās zivis, ko mēs redzējām, viņiem bija domātas ziemas krājumam.

Gandrīz baltu ciltis...

Jā, atskaitot to, ka sāmiem ir motorlaivas un mobilie telefoni. Citādi viņu dzīvesveids ir diezgan līdzīgs.

Kājas īkšķis zvaniņa vietā

Tu jau arī ziemeļos tajā reizē, kad viss izmirki, dabūji izbaudīt kaut ko no baltu cilšu dzīves skarbuma. Pats esi stāstījis, ka senie balti mitro kāju problēmu atrisināja, nevelkot nost apavus, un tad tajos izveidojās silts mikroklimats, tīrie subtropi ar franču siera smaržu...

Patiesībā makšķerēšanas pieredze dažas izdzīvošanas lietas ļauj izjust gandrīz vislabāk un noderēja mums arī filmai. Mums Baltu ciltīs bija arī sadaļa par makšķerēšanu, bet beigās dabūjām daudz ko izgriezt ārā, lai filma nav par garu. Tomēr viena aina bija, kur sievietes darbojas ar harpūnām...

Jā, kā īsti senie balti zivis ķēra? Man nesen pa rokai trāpījās 1993. gada Dabas un vēstures kalendārā publicētais Saulveža Cimmermaņa raksts – Kā latvietis zivis ķēra. Tur lasāms, ka vēl 20. gadsimta sākumā populāra bija ķeršana ar rokām, apdullināšana ar vāli zem ledus, ķeršana ar cilpām, smelšana... Kā tai rakstā bija teikts, šie ieguves veidi eksistēja, kamēr tiem bija reāls pamats – viegli dabūjamu zivju pārpilnība.

Cik zinu, zivis gan dūra ar žebērkļiem, gan šāva ar loku. Atrastie makšķerrīki ļauj secināt, ka zivis senatnē varēja būt ļoti lielas – līdakas līdz 25 kilogramiem, īsti ziemeļu krokodili... Nuja, tajā ainā bija paredzēts, ka sieviete durs foreli. To mēs, protams, nopirkām veikalā. Ielikām stikla kastē, ko iegremdēja ūdenī, kastes laukums bija 60 reiz 60 centimetri. Man likās, ka es kā makšķernieks varēšu to zivi nodurt. Operators turēja kameru zem ūdens. Kaste gribēja uzpeldēt augšā, sešiem džekiem tā bija jāspiež uz leju. Likās, ka tik mazā laukumā noduršu viegli – bet man nekas nesanāca, tikai saduļķoju grunti. Ierobežojām laukumu vēl mazāku, un atkal nekā, forele vienkārši papeldēja sāņus. Mums jau sāka trūkt laika, bija jāfilmē nākamā aina... Beigās es zivi nodūru un sapratu, cik nožēlojama ir bijusi mana duršanas tehnika un cik prasmīgiem un ar cik labu reakciju apveltītiem vajadzēja būt mūsu senčiem...

To droši vien atsvēra patiešām lielais zivju daudzums.

Jā, upes tad nebija tā sačakarētas kā mūsdienās. Ejot pa foreļupēm, esmu redzējis, kā mazie hesi tās ir samaitājuši. Ar draugu bijām aizbraukuši uz Vaidavu un ieraudzījām, ka posms pēc hesa ir absolūti tukšs.

Kā tev ar brāļiem radās interese par baltu senatni? Mani bērnībā stipri iespaidoja Laimoņa Pura grāmata Degošais pilskalns, vēl tagad tas modelis stāv apziņā, lai gan saprotu, ka īstenība varēja arī stipri atšķirties no romānā aprakstītajām ainām.

Mani arī iespaidoja Laimoņa Pura grāmatas. Protams, tur senatne aprakstīta romantizēti, bet nav arī tā, ka viss būtu gluži aplam. Kaut ko izlasīju arī vecajās Atpūtās, ko vecāmāte slēpa. Tātad interese par pagātni vienmēr ir bijusi. Tad mums bija īsfilma Kurši, kas radās no pasūtījuma Kurzemes attīstības aģentūrai, kam vajadzēja materiālu par kulta akmeņiem. Vairākas filmēšanai piemērotas vietas noskatīju, staigādams gar foreļupēm. Makšķerēšana vispār ir viens no labākajiem veidiem, kā iepazīt Latviju. Mums ir daudz fantastiski skaistu vietu! Piemēram, man bija šķitis, ka Ventu zinu, bet, kad braucām garām Šķērveles ietekai, tur ir dolomīta klintis, kur augšā aug egles – īsta Aļaskas sajūta! Daudz ir tādu iedvesmojošu vietu, kurās tāpat vien droši vien nesaņemtos nonākt, bet šis hobijs to ļauj.

Citu savu hobiju – mūziku – esi mācījies mūzikas skolā?

Nē, viss noticis pašdarbībā. Mūsu tētis bija mūzikas fans. Viņam bija bītlu plates, es pavisam mazs tēvam uz pleciem dziedāju Yellow Submarine. Tēvs arī nopirka mums pirmo kasetnieku. Padomus mūzikā – un arī makšķerēšanā – tagad var saskatīties jūtubē, bet, kad es mācījos skolā, informācijas bija mazāk. Viens džeks no vecākām klasēm mācījās spēlēt ģitāru, parunāju, un viņš man ieteica, kur pamācīties. Divus mēnešus pamācījos, labi sanāca, un ar brāli uztaisījām grupu.

Mūsu rokgrupa SoundArcade ir izdevusi trīs albumus: 12 Songs of the Jackalope, Moving the Great Hadron un Daughters of Molestia. Otra grupa drīz Latvijā izdos vinila plati. Tas, ko spēlējam, nav pamatstraumes mūzika, bet tās niša pie mums patiesībā ir liela. Vairākas Latvijas grupas brauc pa Eiropu, spēlē kopā ar pazīstamām amerikāņu grupām, bet populārās mūzikas apritē šī informācija nenonāk – un nevajag arī, neatkarīgās mūzikas dzīve iet savu ceļu. Par mums plašāka sabiedrība zina maz, es savukārt neko nezinu par tādām lietām kā Dziedi ar zvaigzni.

Cik plaša ir tava mūzikas ēdienkarte?

Man patīk mūzika, kas ievelk klausītāju un ļauj pameditēt, vienalga, vai tas ir liels troksnis vai Ņujorkas minimālisms – psihodēliskā mūzika, avangarda roks, progresīvais roks... Viena no autoritātēm man ir King Crimson. Nopirku viņu plati, kad RiTonī, slēdzot rūpnīcu, bija liela plašu izpārdošana.

Atceros, Uldis Rudaks toreiz atnesa uz Dienas redakciju milzu kaudzi dažādu skaņuplašu, par vairākām nemaz nebiju zinājis, ka tādas te izdotas.

Droši vien tur bija vēl daudz kas vērtīgs, ko es tolaik nezināju.

Kas tavā dzīvē tagad ieņem lielāku vietu – mūzika vai kino?

Bija brīdis, kad kino lietas akumulējās un vairs neatlika laika mēģinājumiem un arī makšķerēšanai. Tā jau notiek, kad kaut ko nopietnu sāc darīt. Bet pēc kāda laika jaunajos ūdeņos pierodi, uzņem ritmu, un tad arī makšķerēšanai laiku var atrast. Mūsdienās jau daudzi ir tik aizņemti, ka kļūst kā muļķīši, nav labi būt tik aizņemtam. Pirms diviem gadiem atsākām regulārus mēģinājumus. Makšķerēt pagājušogad sanāca drusku mazāk. Tagad gribas aizbraukt, pastaigāt uz taimiņiem.

Makšķerēšana man ir ļoti svarīga, bet tā nekad nebūs saistīta ar personiskām ambīcijām. Var teikt, ka tagad man pirmajā vietā ir kino, bet mūzika turpat blakus vien ir un bieži vien arī kopā, tās lietas savā starpā nekonkurē. Ar brāli Raiti esam kopā gan kino, gan grupā. Kad pirms 11 gadiem atsākām makšķerēt, grupas vokālists Mārtiņš Ābols arī bija atsācis apmēram tāpat, pēc līdzīga pārtraukuma.

O, jums grupā ir gan Ābeles, gan Ābols...

Jā, divi Ābeles, Ābols, Zāle un Spole.

Kārtīgs copes komplekts...

Mums bija arī menedžeris Āboliņš, un Pārdaugavā mēģinājām pie drauga, kura uzvārds ir Āboltiņš... Nuja, kad vokālists Ābols bija atsācis makšķerēt un mans brālis nopircis makšķeres, bundzinieks arī izdomāja, ka sāks. Ievedām viņu copes veikalā. Sākumā viņš gribēja nopirkt vislētāko kātu, bet pārdevējs piedāvāja nedaudz dārgāku. Bundzinieks sāka interesēties, ar ko viens atšķiras no otra... un nu jau viņš ķer lašus virs desmit kilo ar rīkiem, kas maksā ne mazāk kā mana ģitāra. Mūs viņš sen ir apdzinis gan lomu ziņā, gan inventāra vērtībā, gan zināšanās.

Tu ej arī uz lašiem?

Lasi neesmu izvilcis, tikai taimiņus. Bet vienmēr esmu bijis blakus, kad kāds noķer, Salacā mani draugi ņem un izceļ lasi turpat, kur es esmu metis. Pieļauju, ka svarīga ir gan gultnes zināšana, gan mānekļa izvēle, gan, kā man šķiet, laša nokaitināšana. Vismaz man tā vairākas reizes ir gadījies, ka kāds pienāk un izvelk lasi vietā, ko es pirms tam esmu diezgan čakli nostrādājis. Man patīk ziemā gar upi pastaigāt.

Uz aizsalušas upes tu nelien?

Man patiesībā patīk visi makšķerēšanas veidi, ar ziemas copi tikai esmu maz nodarbojies. Salaku ķeršana Lielupē gan bija forša: rokas salst, zivis smaržo pēc svaigiem gurķiem, vakarā uzcep...

Nesen Ventspilī cits Ābele – Aldis Ābele – atvēra alus krogu, un tur uzkodās dod garšīgas fritētas salakas...

Esmu ziemā ķēris arī mazos asarīšus, bet tas mani neaizrauj. Viena smieklīga asaru copes reize bija kanālā pie Juglas makdonalda. Bijām tur ar mūsu draugu, viņam bija līdzi arī viens viņa draugs ar tēvu, tādu krievu vīriņu. No rīta mašīnā viņš mums pilnas ausis pierunāja ar dažādiem copes ticējumiem un folkloru, sākot ar tādiem kā zivju ķeršanās prognozēšana atkarībā no tā, uz kuru pusi no rīta krāns stāv.

Uz ledus lielākā daļa vīriņu bija vateniekos, mēs savukārt snovborda apģērbā, jo mums speciāla ziemas copes apģērba nebija. Vārdu sakot – bijām diezgan koši. Sēdējām tur vidū, ķērām mazos asarīšus, nekādas copes tehnikas mums, protams, nebija, tāpēc ķērās slikti. Drauga draugs mācīja, kā jāķer, bet viņa tēvs tikmēr staigāja gar kanāla malām, ķēra tur un ik pa brīdim pienāca pie mums un izgāza no jakas asarīšus. Viņam bija svarīgi, lai citi neredz, ka viņam ķeras, tāpēc viņš tos asarīšus krāmēja pie mums. Tā kaudzīte pēc katra viņa pienāciena kļuva aizvien lielāka, un pēc kāda laika pamanījām, ka mums tuvumā sāk sēsties citi veči. Drauga drauga tēvs tikmēr turpināja nākt pie mums – parunā, noķer brīdi, kad neviens neskatās, un – žļurks! – izgāž kārtējo asarīšu porciju. Veči uz mums skatījās ar cieņu.

Esi makšķerējis ne tikai Lapzemē, bet arī Marokā...

Jā, kad bija Ryanair labie piedāvājumi, četrus gadus braucām uz turieni sērfot. Marokā katram uzrodas draugs, mums uzradās vietējais izsitējs, kuram pat seja bija iedauzīta. Viņš bija strādājis uz kuģa ar igauņiem, mācēja pāris vārdus krieviski. Mēs ar viņu iedraudzējāmies, palīdzējām dabūt aliņu – vietējie, it sevišķi ramadāna laikā, to nedrīkst pirkt. Reiz mums divi pieauguši vīrieši palūdza, lai nopērkam viņiem vīnu, gaidīja mūs aiz veikala stūra kā puišeļi. Vēlāk gan uzzinājām, ka bijām riskējuši, – ja policija mūs par to saņemtu ciet, būtu normālas nepatikšanas.

Tas mūsu vietējais draugs sarunāja braucienu ar zvejniekiem. Viņi ar smagām koka laivām un veciem motoriem iebrauc okeānā, un cope ir vienkārša – auklu tur ar roku. Caurumotā plastmasas pudelē sastampā smiltis un sardīnes vienā putrā, nolaiž to līdz gruntij un gaida, kad atnāks zivis. Ja neatnāk, maina vietu. Kā viņi okeānā orientējas bez GPS, man nav skaidrs.

Kādas zivis tur pieteicās?

Doradas, tad lielas zivis kā no Disneja multenēm, tad sarkanie jūras asari. Izvilku vienu zivi, kas izskatījās kā jūras asaris, tikai tāds kā apdedzis, kā čūlām noklāts. Gribēju ņemt nost no āķa, bet vietējie sāka bļaut, ka to nedrīkstot aiztikt, tad es divas dienas gulēšot ar temperatūru. To zivi viņi aizsita projām ar koku. Meitene, kas mums bija līdzi, noķēra murēnu triju zušu resnumā, ievilka laivā, un visi vietējie džeki, kas bija basām kājām, uzlēca uz sēdekļiem un sāka bļaut, lai mēs arī lecam. Murēnai esot dubultais žoklis, ar ārējo viņa ieķeras ādā un ar iekšējo rauj iekšā gaļu. Murēnas vietējie ķer, apsējuši auklu ap kājas īkšķi, – kad viņa pieķeras, makšķernieks jūt un sāk vilkt.

Filmējot Baltu ciltis, tu saskāries ne tikai ar senajiem baltiem, bet arī ar dažām mūsdienu subkultūrām, piemēram, senā dzīvesveida un ieroču faniem.

Jā, tāpat kā mēs varam izdomāt brīvdienās braukt uz lašiem, tā viņi izdomā braukt uz mežu, gulēt no egļu zariem taisītā nojumē, padzīvot kā 13. gadsimtā. Citi izdomā padzīvot kā Pirmā pasaules kara strēlnieki, piemēram, uzdevums ir ziemā ielēkt upē un tad pie ugunskura izžāvēt drēbes. Viņiem ir arī festivāli, kas publikai ir slēgti vai kur žurnālistus ielaiž tikai uz vienu dienu. Kā dažs makšķernieks nopērk inventāru par tūkstoti, tā viņi ir gatavi ziedot tūkstošus, piemēram, bruņukreklam. Viņi ir ļoti interesanti sarunu biedri, protams, ja iegūsti uzticību. Jo viņi uzskata, ka dara lietas pa īstam, bet filmētāji visu var tikai sačakarēt ar muļķīgu interpretāciju vai paviršu attieksmi pret autentiskumu. Filmēšanas sākumā mums ar viņiem bija daudz diskusiju, ko var darīt un ko nevar, bet pamazām procesi kļuva raitāki, kad bijām sapratuši, ka diskusijas ir jātaisa pirms filmēšanas, nevis jau laukumā.

Cik tuvu mēs varam tikt seno baltu autentiskumam?

Tuvāk varētu tikt, ja kaut ko vēl atradīs. Visi jau cer, ka atradīs rakstību. Kā teica mans brālis, ja pēkšņi kādā purvā arheoloģiskajos izrakumos atradīs divmetrīgu cepuri, koncepcija mainīsies, un mūsu filmā visi staigās ar divmetrīgām cepurēm. Mēs savā filmā piedāvājam tikai fantāziju, un konsultanti mums norāda, vai kaut kas ir galīgi nepamatots. Kino Rakstos recenzijā mums tika pārmests, ka filmā ir pārāk daudz kapuču, izrakumi to esamību šeit īsti neapstiprina.

Kad tevi Radio SWH intervēja Pauls Timrots, viņu gandrīz visvairāk interesēja, kā 13. gadsimta ceļinieks, pa svešām vietām ceļodams, vispār varēja palikt dzīvs...

Jā, ja tālaika sirotāji mežā ieraudzītu sēņotāju vai gaujmalā vientuļu makšķernieku, viņi to, visticamāk, paņemtu par vergu.

Ja eksistētu laika mašīna, ar to varētu pārbaudīt, cik kaislīgs makšķernieks katrs ir – fanātiskākie droši vien riskētu ar nokļūšanu verdzībā, lai tik redzētu to zivju bagātību, kāda bija 13. gadsimtā...

Man tāda laika mašīna daļēji ir Lapzeme – makšķerēt man patīk arī Latvijā un uzskatu, ka te tam ir viss nepieciešamais, bet Lapzeme ir Eiropas pēdējā savvaļa. Tur var redzēt dabas neskartību. Tajā notiek skarba cīņa par izdzīvošanu. Arī mums, lai tur izdzīvotu, visu laiku ir kaut kas jādara, kaut vai malka jāgādā. Tikai vakarā pie ugunskura var piesēst un padomāt.

Citas ziņas no copes pasaules: https://www.copeslietas.lv/site/zinas/