Cik trakam jābūt, lai kļūtu par čempionu?

Crazy Fish FFA komanda ar Jāni Priedīti un Rihardu Krūmiņu sastāvā pagājušogad daudzus pārsteidza ar stabilu turēšanos līderu grupā un kopvērtējumā ar izcīnītu Latvijas čempionu titulu karpu makšķerēšanā. Par to, kāds bija šis ceļš, īsi pēc čempionāta beigām parunājām ar jaunajiem čempioniem.

Sakiet atklāti – cik trakam ir jābūt, lai komandai izdomātu tādu nosaukumu? Kaut ko ielietojāt?

Jānis: Mēs vispār nelietojam neko. Esam samērā traki pa dzīvi, ikdienā daudz sportojam, karpu cope nav vienīgā mūsu aizraušanās. Tāpēc arī no vairākiem variantiem beigās izvēlējāmies šo.

Un FFA? Ko nozīmē burti?

Rihards: Tā ir jauna karpu copes organizācija, ko būvē Raivis Trečaks. Mēs plānojam tajā iesaistīties un palīdzēt darbos.

Raivis arī jums palīdz ar padomu? Māca siet pavadiņas? Galu galā sieviešu izlases trenera statusā izcīnījis pasaules čempionāta medaļas un kaut ko no karpu copes saprot...

R: Mēs cenšamies uzsūkt informāciju no visiem, kas ar to ir gatavi dalīties. Raivis mums reizēm palīdz ar padomu, arī Jānis Placēns neskopojas.

J: Tas gan nenozīmē, ka mēs akli klausām visam, ko mums kāds saka. Vienmēr izrunājam dzirdēto savā starpā un kopīgi pieņemam lēmumu, kā rīkoties. Un bieži vien izdarām pretēji tam, ko kāds ir ieteicis. Domājam ar savu galvu.

Kādās reizēs jūs prasāt padomu?

R: Piemēram, parādās nogājieni. Vai beidzas copes. Kaut kas strādāja un vairs nestrādā. Ko darīt? Tad pajautājam pieredzējušākiem vīriem, kas Baļotes ezerā ķēruši karpas jau gadiem. Mums taču nav tādas pieredzes, un mēs to ļoti labi apzināmies.

Kā jūs vispār nokļuvāt līdz karpu copei?

R: Reiz par pāris eiro biju nopircis pīkstuļus, visparastāko statīvu, svingerus par vienu eiro un aizbraucu uz Berga dīķiem, lai saprastu, ko karpu makšķerēšana vispār nozīmē. Kā sagaidīju pirmo paravozu, tā arī saslimu ar to visu...

J: Es ar tēvu regulāri copēju plēsējus pavasarī un rudenī, ar draugu arī karpās šad tad aizbraucu, patika. Tad pirms diviem gadiem paziņa uzaicināja piedalīties sacensībās, un tur arī bija pirmā maču pieredze. Sajutu sacensību azartu, kas iedeva papildus motivāciju. Startējām Gards komandā.

R: Tur mēs abi ar Jāni arī iepazināmies un uzreiz sajutām komandas ķīmiju, kas mums ir joprojām. Saprotamies no pusvārda, bez liekām diskusijām sadalām darbus.

Un šogad nolēmāt startēt divatā?

Jā, Gards komandā bijām trīs, bet šogad izdomājāt darīt, kā profesionāļiem pienākas, – startēt divatā.

Arī pasaules čempionātā komandā ir divi cilvēki. Ja gribi būt gatavs startēt izlasē, labāk jau no paša sākuma iemācīties cīnīties tieši tādā formātā. Divatā esot, piemēram, ir jāiemācās risināt savstarpējas domstarpības.

J: Mums tādu nemaz nav. Mēs visus jautājumus, problēmas izrunājam un vienmēr nonākam pie vienota risinājuma. Varbūt kādreiz viens vai otrs piekāpjas, bet parasti mūsu viedokļi sakrīt. Mums ir tas knikšķis.

Iespējams, palīdz tas, ka karpu makšķerēšanas pieredze un zināšanas jums ir ļoti līdzīgā līmenī. Konflikti nereti veidojas tad, kad viens komandā uzskata sevi par gudrāku, pieredzējušāku. Turklāt nav svarīgi – pamatoti vai nepamatoti.

R: Jā, mēs uzsūcam visu informāciju, ko varam iegūt, bet izanalizējam, vai ņemt to vērā. Piemēram, ja kāds saka, ka jāmakšķerē 150–180 metros, mēs apdomājam, vai spēsim to izdarīt ne tikai vienreiz vai divreiz, bet pastāvīgi trīs dienas no vietas. Ja saprotam, ka ne, labāk nemaz nemēģinām.

Spožais sezonas sākums

Savus startus šogad sākāt NGT kausā?

R: Jā. Pirmais posms bija Vipēdī, kas bija mūsu pirmais starts jaunajā formātā. Ezers, protams, maziņš, visu nosaka vēja virziens.

Sevišķi pavasarī...

R: Palikām piektie. Uzreiz ievērojām, ka mums ir tāda forša sadarbība, viss sanāk. Lielākais jaunums bija tas, ka izrādījās – mēs spējam ķert zivis. Ja pagājušajā gadā sacensībās vilkām pa 4–5 zivīm, tas jau bija prieks un uzvara.

Un tad nāca uzvara NGT kausa otrajā posmā Baļotes ezerā. Kā tur gāja? Sektors jums bija labs...

R: Jā, 53. sektoru izvilkām. Mēs gan parasti nedalām sektorus labos un sliktos. Kāds ir – tādā jāstartē! Bija auksti, pa nakti pat sačoks sasala. Copju bija daudz un jau no pirmās stundas. Tā mums bija pavisam jauna pieredze, jo iepriekš reti kad tikām pie copes jau pirmajā dienā.

Jums sektorā vienkārši zivs bija.

J: Jā, vilka visi trīs tā ezera gala sektori. Mēs, meitenes un Dais. Zivs bija maza, bet daudz.

R: Mums tur galvenais bija apsteigt tuvākos kaimiņus, kas arī izdevās.

Ko barojāt?

R: Šogad visu laiku strādājam ar Aiki Baits barībām. Jau pagājušajā gadā sākām, ražotāji bija jauni un pretimnākoši.

J: Mums svarīgi liekas tas, lai barības ir svaigas un kvalitatīvas. Nekādu īpašo atlaižu un sponsorēšanas mums nav, vienkārši pozitīvs personiskais kontakts. Tie ir lietuvieši, kam arī bija interese ar mums sadarboties.

Jūs viņiem pasūtāt kādas specifiskas receptes?

Nē, viss standarta sortiments, kas ir. Nekā speciāla. Vienīgi viņi vienmēr parūpējas, lai tas, ko saņemam, būtu maksimāli svaigs. Kad uzrādījām rezultātus, sākām sadarboties ciešāk, dabūjām mazliet draudzīgāku cenu.

Ir sajūta, ka šāda barību izvēle palīdzēja sasniegt rezultātu?

J: Zini, sezonas beigās ir sajūta, ka viss, ko darījām, palīdzēja. Tai skaitā barības. Nedomāju, ka ir no svara – Aiki Baits vai kāds cits ražotājs, galvenais, manuprāt, lai produkts ir kvalitatīvs un svaigs.

R: Nav tādas zelta boilas, uz kuru ķeras 24/7 jebkurā ūdenstilpē. To mēs beidzot esam sapratuši. Agrāk arī domājām – pasaki, uz ko jāķer, un viss notiksies. Ir bijušas reizes, kad blakus uz vienu un to pašu boilu velk, bet mēs uzliekam – un nekā. Nav tā, ka nopirksi Aiki Baits un uzreiz uzvarēsi.

Aiki Baits sortiments ir plašs?

J: Nav. 6–7 dažādas boilas, visas pieejamas gan kā parastās, gan šķīstošās.

Visas arī lietojat?

J: Jā, barojam gan šķīstošās, gan parastās. Proporcija varbūt kaut kur ap 60:40. Arī naktī, kad spombot nedrīkst. Mūsuprāt, šķīstošās ir svarīgi turēt barības sortimentā. Vismaz Baļotē noteikti.

Uz mata arī liekat šķīstošās?

J: Baļotē uz mata mums labāk vafteri strādā, sabalansētas montāžas. Ķērām gan arī uz šķīstošajām, arī sniegavīrus likām, bet vafteri deva vairāk copju.

Vai bija kādas garšas, kas uz mata strādāja labāk? Vai visu laiku bija jāmeklē?

R: Visu laiku jāmeklē. Ne reizi nebija tā, ka ilgāku laiku no vietas strādātu viena ēsma. Ir jāmaina krāsa, ēsmas izmērs. Pārmetam reizi stundā pusotrā, tāpat kā visi.

Vēl spožāks starts čempionātā

Okei, un tad nolēmāt startēt Latvijas čempionātā? Kas deva to grūdienu? Sezonas sākumā daudzi domāja – izvēlēties čempionātu vai komercmačus...

J: Mēs tajās peripetijās neiesaistījāmies, neesam no tiem, kas jaucas organizatoriskās lietās. Domājām šogad izlaist Latvijas čempionātu, bet tad pēdējā brīdī abi sazvanījāmies ar vienu paralēlu domu – tomēr startējam.

R: Jā, vienkārši gribējās sacensties. Parasta cope tomēr mūs mazāk uzrunā, gribas sacensību azartu. Jau iepriekš bijām nolēmuši startēt NGT kausā, bet ar to likās par maz. Tad arī pieteicāmies Latvijas čempionātam.

J: Pie tam mums ļoti patīk Baļotes ezers, jo tajā labas iespējas uzrādīt labu rezultātu ir samērā daudzām komandām, nav tādu izteikti labu un sliktu sektoru.

Pirmajā posmā trāpījāt sektorā, par ko nebija ne mazākās nojausmas, cik labs vai slikts tas var būt...

J: Jā, 55. sektors. Tas ir jauns, tikai šogad iekārtots. Neviens pirms tam tur nebija makšķerējis. Komandas tur saliktas samērā tuvu viena otrai, nav daudz brīvas vietas. Mums liekas, ka Baļotē zivs jūtas drošāk, ja blakus ir brīvs ūdens. Tāpēc vienmēr labi ir malējie sektori.

Svaigs sektors, kurā zivis pirms tam nav dauzītas, var izrādīties arī gana produktīvs...

J: Sektors samērā tālu bija sekls, nācās strādāt tālā distancē. Iestartējām labi – sākumā salīdzinājumā ar kaimiņiem, vēlāk jau atrāvāmies arī uz kopējā ezera fona. Pirmajā dienā bijām trijniekā. Zivis tajā sektorā bija un arī kustējās.

R: Tas posms mums sanāca samērā viegls, jo visas copes bija pa dienu. Naktī varējām mierīgi izgulēties. Likām modinātāju uz sešiem un tad sākām strādāt. Tas tiešām ir interesanti, ka dažādos sektoros zivis uzvedas tik dažādi.

Varat mierīgi pagulēt, ja tik ilgi nav copes?

J: Mēs zinājām, ka no rīta copes būs un atgūsim iekavēto.

R: Atceros, pirms pirmajiem startiem mums stress sākās jau nedēļu iepriekš. Tagad sektorā esam pavisam mierīgi, strādājam vispār bez stresa. Arī šajā posmā īsti nestresojām, nolēmām darīt visu tāpat kā iepriekš NGT kausa posmā. Ja jau tad strādāja – strādās arī šoreiz! Neko jaunu nemēģinājām izgudrot. Un zivis bija. Vienīgā atšķirība, ka NGT posmā lielākā daļa copju bija naktī, bet te atkal otrādi. Arī pēc tabulas var redzēt, kā ar katru svēršanu mēs palielinājām zivju skaitu. Tātad zivis nāca vairāk un vairāk, visu darījām pareizi.

Un vinnējāt...

R: Jā, ar lielu atrāvienu. Tas laikam arī bija tas brīdis, kad sajutām, ka kaut ko varam. NGT kausa rezultātu daļēji varēja izskaidrot ar veiksmi izlozē, bet tas, ka uzvarējām divus mačus pēc kārtas, tas jau mums pašiem bija pārsteigums.

Nevajag darīt to, ko nevajag darīt

Tad nāca otrais posms?

R: Otrais posms gan nāca kā pamatīgs izaicinājums. Trāpījām 15. sektorā pēc jaunās kartes. Bijām reāli iespiesti starp vairākām komandām, turklāt spēcīgām. Laikapstākļi jau bija krietni savādāki, bija karsts, un likās, ka būs tiešām grūti. Tā arī bija, ķērās daudz, bet ļoti mazas zivis. Vienā naktī saskaitījām, ka esam izvilkuši 48 zivis, no kurām tikai 11 bija ieskaites. Katru zivi nācās precīzi svērt, lai saprastu – likt maisā vai laist uzreiz vaļā.

Bet tuvākos kaimiņus tomēr izdevās apiet, kas mums arī bija svarīgi. Beigās palikām ceturtie. Varējām tikt trijniekā, bet uz noguruma fona pēdējā vakarā sataisījām kļūdas. Tā kā visu laiku ķērās mazas zivis, auklu gadījās atstāt klipsī...

Tālāk vari nestāstīt...

R: Jā, tieši bija svēršana ar filmēšanu, kad svingeris burtiski uzšāvās kosmosā un kātu ar visu rodpodu sāka vilkt prom. Pacēlu kātu, un – tinkš! – aukla pušu.

J: Un tā divas reizes ar trīs minūšu intervālu uz diviem kātiem... Pēc tam piedevām sākās nogājieni, kuru pirms tam nebija vispār.

Zivīm patīk sodīt par tādām rupjām kļūdām...

R: Jā, kaut kas nesagāja. Bet no kļūdām mācāmies. Kopumā tas izvērtās par ļoti grūtu posmu, copju bija daudz, gulēt nesanāca vispār.

Mēģinājāt kaut ko mainīt, lai tiktu vaļā no mazajām?

R: Mainījām iebarojamā frakcijas, ēsmu lielumu. Bet problēma bija visam krastam. Netālu no mums komandai Ej Sporto mazo zivju procents bija vēl lielāks. Ielaisto zivju īpatsvars ezerā ir liels. Tu iemet, un mazā ir klāt jau pēc piecām minūtēm. Turklāt apēdīs arī 24 mm boilu. Neko daudz tu tur neizdarīsi!

J: Turklāt starp mazajām gadījās pa kādai lielākai. Starpība starp 1,45 kg un 1,55 kg jau nav liela, bet viena iet ieskaitē un otra ne. Tāpēc ir jāvelk visas un jāskatās, ko varēs atstāt.

R: Beigās vienalga bijām ļoti apmierināti ar savu sniegumu, parādījām, ka varam cienījami nostartēt arī grūtā sektorā.

Metāt tālāk par kaimiņiem?

Nē, līdzīgi. Mēs vispār līdz šim neesam novērojuši, ka tai milzīgajai distancei, ko visi tik ļoti cenšas uzsvērt, būtu nozīme. Nav tā, ka mēs nevaram aizmest. Protams, varam – abi esam labi fiziski trenēti. Arī inventārs neatpaliek. Reizēm mēģinām to tālo distanci, bet redzam, ka tā nedod nekādas priekšrocības. Svarīgāk ir uztaustīt, kur tajā brīdī ir zivis, un tur viņas ķert, vienalga, kāda ir distance. Māris Nuķis, piemēram, ir parādījis, ka var rezultatīvi makšķerēt arī tuvā distancē. Viņš ir uzvarējis vairākas sacensības un arī mums ir daudz ko parādījis. Nav jāmet 180 metri, lai vinnētu. Ikdienā Baļotē vispār tiek makšķerēts 70 metros.

Distance kļūst svarīga tad, kad zivis sāk baidīties no auklām...

Baļotē tas ir mazāk izteikti. Tur ir lielāki dziļumi un daudzviet dūņas, tāpēc auklas tur netraucē. Arī gremdēt tās nav vajadzības.

Tad nāca NGT kausa fināls Rudiņos...

R: Diez vai par to ir vērts runāt. Katrā ziņā turpmāk mēs rūpīgāk izvērtēsim, kādos ūdeņos startēt. Tajā ūdenstilpē ir divi izteikti sektori, kas aizsniedz teritoriju starp salām. Tik seklā ūdenī presinga apstākļos, kādi ir sacensībās, visas zivis salien tur un attiecīgie sektori arī velk. Pārējie mierīgi var braukt mājās, ko mēs arī izdarījām. Svarīgāk bija gatavoties LČ pēdējam posmam Kintai ezerā.

Kurš krutāku montāžu parādīs?

Kintai ezers jums bija kaut kas pilnīgi jauns. Bijāt tur trenēties?

R: Nē, pilnīgi melna bilde. Nesanāca laiks, un nav jau arī pārliecības, ka viens treniņš būtu ko īpašu devis. Vācām informāciju no visiem, kas tur bija bijuši. Nakti pirms izlozes palikām mājiņā 27. sektorā, no rīta pamodāmies un ieraudzījām, ka viss sektors vārās, karpas lec burtiski nepārtraukti. Lūdzāmies, kaut izvilktu šo sektoru, bet, protams, nekā.

Dabūjām desmito. Uzrakstīju saviem Aiki Baits paziņām. Uzzinājuši, kurš sektors, atbilde bija īsa – «Ouč...» Kas nozīmē: nav labi, veči! Pēc statistikas sacensībās tur nekas labs nav vilkts. Lietuvietis vēl arī pateica, ka būs daudz jāstrādā. Tajā brīdī mēs līdz galam nesapratām, cik tieši daudz tas būs. Beigās varam teikt, ka tik daudz nebijām strādājuši nekad.

Jūs taču abi sportojat daudz...

R: Ar visu to pēc sacensībām visi muskuļi sāpēja, stīvums pa visu ķermeni.

J: Bija ļoti daudz jābaro. Tajā posmā izbarojām vairāk nekā Baļotē visā sezonā kopā. Kādus 150 kg. Baļotē uz vienu gonku aiziet apmēram 40 kg.

Jums tik daudz vispār bija līdzi?

R: Mums piekabē vienmēr ir līdzi. Jo nekad nezini, kā zivs atsauksies. Protams, vienmēr ir bail pārbarot, bet Kintai ezerā tā nebija. Kamēr vēl nepūta vējš, bija salīdzinoši mierīgi, bet pēdējā dienā, kad pacēlās vējš, copes nāca burtiski ik pēc pāris minūtēm. Rezultātā mums bija 66 zivis, vidējais izmērs – ap 9 kg.

Ar tādu zivju daudzumu, kāds ir Kintai ezerā, pārbarot patiešām ir sarežģīti...

R: Tur ir arī 18 un 20 kg eksemplāri. Viens tāds ruksītis iesūc kilo boilu pārdesmit sekundēs. Tāpēc arī nolēmām barot maksimāli daudz visiem atļautajiem līdzekļiem. Domāju, tā arī bija panākumu atslēga.

Atradāt sektorā arī kādus interesantus punktus?

J: Jā, bet ne ar marķieri. Vienkārši ievērojām, ka dažos punktos copju ir vairāk, uz tiem arī koncentrējāmies. Strādāja praktiski tikai viena makšķere, ar to arī vilkām. Turklāt sataustīt ar svinu tajā vietā neko īpašu nevarēja. Nezinu, kāpēc zivis tur tā tusējās.

Sanāk, ka atradāt tos punktus uz dullo?

R: Tā jau parasti. Sākumā izvieto makšķeres dažādās distancēs, tad pamaini attālumus, līdz uztausti, kur zivs ir. Kintai ezerā uz grunts tiešām nevarēja sataustīt nekādas izmaiņas, pilnīgi vienmērīga grunts visā sektorā. Arī dziļums visur viens un tas pats. Tāpēc arī startā nebarojām vispār, bet pirmās stundas mēģinājām saprast, kur ir zivis. Kad to noskaidrojām, tikai tad sākām barot.

Un uzbērāt zemūdens kalnu?

J: Principā – jā. Un barošanas vietu nemainījām visas trīs dienas.

R: Kāda jēga kaut ko mainīt, ja tas strādā. Tāda taktika mums ir arī citviet – kaut ko mainām tikai tad, ja iepriekšējais nestrādā.

Varbūt zivis pazina jūsu barību? Tomēr lietuviešu boilas Lietuvas ezerā...

R: Aiki Baits bija kādām sešām komandām. Nedomāju, ka pie vainas bija kāda zelta boila. Arī citām komandām bija svaigi uzrullētas un labas boilas. Tas nebija izšķirošs rādītājs.

J: Turklāt nebija arī tā, ka strādātu viena boila. Mēs visu laiku mainījām ēsmas, meklējot to, kas dod labāku rezultātu.

R: Vienīgais, ko varam atkārtoti uzsvērt un ieteikt jaunajiem, – nevajag strādāt ar vecu barību! Dažreiz iesācēji no pieredzējušām komandām dabū barību, kas palikusi pāri pēc sezonas... Nezinu, ko uz tādas var noķert.

J: Arī veikalā ne vienmēr var noteikt, cik svaiga ir boila plauktā.

R: Man ir paziņas, kas, plezīrā braukājot, vafterus vai popapus tur bundžiņā vairākus gadus. Kas tur labs var sanākt? Mēs to sakām no savas pieredzes, jo iepriekšējos gadus paši strādājām ar vecu barību. It kā darījām visu to pašu, ko blakus sektoros, bet nevienu zivi nevarējām noķert. Zivs vienkārši nenāca uz to barību. Jāstrādā ir ar svaigu!

Pirms padsmit gadiem Ārijs ar Uģi vinnēja Latvijas čempionātu ar ļoti vecām boilām. Vajadzēja tikai pirms iebarošanas tās apliet ar verdošu ūdeni. Toreiz no laivas baroja. Tas gan nav jāuztver kā padoms...

J: Sacensībās jau svarīgi ir tas, ka cieši blakus stāv daudzas komandas un karpai ir iespēja izvēlēties, pie kā tad viņa ies pirmām kārtām. Plezīrā braucot, varbūt var ķert arī ar ko mazāk svaigu.

Ko vēl bez boilām barojat?

J: Kaņepes, tīģerrieksti. No kukurūzas pamazām atsakāmies. Pievienojam Sticky Baits šķidrumus, aminoskābju kokteiļus, arī CC Moore. Bet ar tiem īpaši neaizraujamies.

Barības cenu par kilogramu īpaši neceļat kosmosā?

J: Nē, tieši otrādi, daudzas lietas esam stipri vienkāršojuši. Arī āķiem mums ir vien daži Kordas un Hayabusa modeļi, Kordas pavadas materiāli. Pavadas tāpat mums ir tikai divu veidu, neko nesarežģījam. Arī Kintai ezerā neko nemainījām, tās pašas montāžas, āķi, boilas. Tikai šoks bija jānomaina uz mono, tādi tur noteikumi.

R: Vadāmies pēc teiciena, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Zivs taču nepeld apkārt un nemeklē, kurš krutāku montāžu ir uztaisījis.

J: Vienīgais, ko var variēt, ir attālumi un mata garums.

Ar to zivju daudzumu, kas Kintai ezerā bija jāvelk, pieļauju, no svara bija fiziskā sagatavotība.

R: Tā ir. Ar to nogurumu tu vairs nevari iemest, kur vajag, iebarot, kur vajag, sāc pieļaut paviršības, un rezultāts pasliktinās. Mēs abi divi fiziski esam ļoti spējīgi, varam tās četras dienas nokapāt.

J: Pastāvīgi trenējam gan spēku, gan izturību. Vismaz trīs reizes nedēļā ejam uz sporta zāli, tas ir minimums. Esam sportiski un aktīvi arī ikdienā. Pluss ir arī tas, ka varam pilnībā viens otru aizstāt, nav tādu lietu, ko viens nevarētu izdarīt, bet otrs var. Līdz ar to varam otram ļaut pagulēt, kad vajag.

R: Lietuvā gan diez ko pagulēt nesanāca. Arī tad, kad copes pieklusa, bija jāpaspēj sagatavot sistēmas, stikus, barības, jānoklipsē jaunas makšķeres.

J: Katls vārījās pusi dienas – tāds barības apjoms bija jāsagatavo.

Paši sevi pabarot neaizmirstat?

R: Tas ir ļoti svarīgi. Mēs paši taisām sev ēst, nepaļaujamies uz organizatoru nodrošināto barošanu. Mums ir pašiem sava recepte ar lielu daudzumu proteīna un enerģijas avotu, lai būtu spēks strādāt četras dienas.

Daudzi šo aspektu ignorē. Ne tikai karpu sportā, arī citos virzienos. Neiedziļinās, cik būtiski sacensību laikā ir parūpēties par pietiekamu enerģijas rezervi. Kāda ir tā jūsu recepte?

R: Brokastīs mums ir 7–8 olas uz abiem, meža gaļas desa, bekoniņu piegriežam un daudz siera ar maizi.

J: Otrs variants, ja galīgi nav laika gatavot, ir tortilja ar zemesriekstu sviestu.

R: Reizēm brokastīs uztaisām auzu pārslu putru. Pusdienas gan mazāk ēdam, galvenā ēdienreize ir vakariņas ap pieciem sešiem. Vakarā ir tā jāpaēd, lai var visu nakti strādāt un vairs īsti ēst pat negribas līdz brokastīm. Vakariņās mums ir griķi, rīsi vai makaroni ar meža gaļas konserviem, daudz pupiņu un gatava saldskābā mērce. Sanāk tāda kā Boloņas mērce. Plus gurķi, tomāti.

J: Plus pa vidu visādi saldumi, tviksi, čipsi, kolas, fantas. Ļoti daudz aiziet, jo enerģiju visu laiku vajag.

R: Kā ekstra, kad vairs nav laika gatavot, mums ir proteīna batoniņi no sporta veikala. Tie reāli aizstāj veselu ēdienreizi.

Okei, izklausās garšīgi. Kāda jums šogad šķita sacensību organizācija?

R: Milzīga atšķirība ar pagājušo gadu. Ir piedomāts pie sacensību kultūras, lai cīņa būtu godīga, lai nav nevajadzīgu pārpratumu, diskusiju. Man patika arī garšīgā zupa startā, tas nodrošināja draudzīgāku atmosfēru. Arī komunikācija ir sakarīgāka un produktīvāka. Vispār nav nekādu domstarpību, čatā ir tikai bildes, smaidiņi, viss pozitīvi. Cepuri nost Ērikam par organizāciju!

J: Varbūt komandu varēja būt vairāk, lai burziņš lielāks. Bet domāju – ar šādu organizāciju nākamgad noteikti būs vairāk. Arī tiesnešiem paldies, bija tiešām sakarīgi, korekti, godīgi. Tas ir ļoti no svara.

Un balvas?

J: Ļoti patīkami, protams, saņemt. Balvas gan nav tas, kā dēļ mēs piedalāmies sacensībās, mums nav mērķis atsist ieguldīto tādā veidā. Šis mums ir vienīgais hobijs, tas atņem daudz ģimenēm veltāmā laika, tāpēc ir svarīgi to darīt kvalitatīvi un no sirds.

Kāds ir tālākais plāns?

J: Gribam tikt izlasē, protams! Labi ir jānostartē divus gadus pēc kārtas, jānokļūst reitinga augšgalā un jātiek sastāvā.

R: Skaidrs, ka mums gribas braukt uz pasaules čempionātu. Domāju, mūsu šī gada rezultāti parāda, ka esam tam nobrieduši. Tāpēc gatavojamies nākamajam gadam.

To arī novēlam! Tiksimies jaunajā sezonā!