Mola breksis

Neviens, mani ieskaitot, nevarēja iedomāties, ka zvērināts forelists var konvertēties un sadomāt ķert brekšus ar fīderi. Arī savu draugu un paziņu pulkā arvien biežāk redzu pārorientēšanos no viena copes veida uz citu. Un ir ļoti labi. Parunājot ar zinātājiem, esmu sapratis, ka atrast breksi var vienmēr, tik vien jāzina vietas, kur meklēt. Kurzemē! Liepājā! Jūrā? No mola? Jā!

Fīdera tēma man asociējas ar cerību par laba izmēra zivīm, īpaši jau breksi. Sporta sīkzivis – manā skatījumā – fīderim nepiestāv. Pagaidām. Un liels bonuss, kuru esmu sajutis visai nesen, ir tas, ka nav žēl kādu zivtiņu aiznest mājās – sieva un meita ļoti priecājas par ekoloģisku pārtiku. Foreli paņemt nespēju.

Jau pavasarī, pie Bārtas upes sēžot kopā ar Jāni Senzjuku, kurš Liepājas pusē ir labi zināms brekšu mednieks, nonācām pie likumsakarīgas brekša migrācijas kartes – ziemā viņu ķer upē; pavasarim iesilstot, tas noslīd zemāk, bet joprojām noķerams upē, kam seko nārsts Liepājas ezerā, un tad jāmeklē pilsētas kanālā. Bet pats interesantākais moments ir jūnijā, ap Līgo, kad breksis ir noķerams no moliem. Grūti pateikt un būtu visai interesanti saprast, vai šie brekšu bari ir tie paši, kurus pirms tam paretina Bārtā, par ko runājām iepriekšējā žurnāla numurā. Vietējie no mola noķeramo sauc par jūras breksi. Un ļoti iespējams, ka tas Bārtā tomēr neiepeld, par ko liecina viņa jūtami atšķirīgā uzvedība.

Ja Jānis saka, ka dosies uz molu, tad tas nozīmē, ka breksis ir pienācis. Neesot daudz, bet pa kādam ir. Un, kamēr pats nepārbaudīsi, nesapratīsi. Plāns Līgo svētkiem ir skaidrs – Liepāja.

Vērotājs no malas

Uz pirmo sesiju aizskrienu vien kā skatītājs. Sākumā vienmēr ir vērts novērtēt situāciju, un vislabāk to var izdarīt bez kāta rokās. Jānis un bariņš kolēģu visai nopietni okupējuši mola malu. Vietu nav daudz, jo, lai arī mols garš, tomēr ir konkrēts posms, kurā zināmu iemeslu dēļ grib tikt visi. Bet džeki viens otru pazīst, iztiek bez kautiņiem un vietas sadala gandrīz draudzīgi.

Parunāju ar Jāni, lai saprastu, ko man nāksies darīt ar barībām un ēsmām. Viņš izmanto Sensas, miksē dažādu veidu breksim paredzētās garšiņas, pievieno mušu kāpurus, graiza sliekas un lej klāt aromāta pastiprinātājus, īsāk sakot – manām iesācēja acīm liekas daudz un sarežģīti. Saņemu arī visai loģisku skaidrojumu. Presings liels, džeki baro pamatīgi – kas ar putru, kas ar budžeta klases barībām. Reizēm ūdenī tiek raidītas arī sporta klases lietas. Ja jauc barību, tad tavējai jābūt viskārdinošākai, lai breksis aizietu prom no punkta, kurā viņš ir iesēdies un ir jau kāda kolēģa sarūpēts galds. Loģiski!

Pasēžu no 22:00 līdz 1:00 un piefiksēju, ka zivis trāpās tikai diviem copmaņiem bara vidū. Arī šeit ir izskaidrojums – ilgi sēž, labākajā vietā un džeki zinātāji. Janka saka, ka viņa breksis pienāks, tas ir laika jautājums. No rīta saņemu atskaiti ar rezultātu – septiņi laba izmēra brekši. Cope švaka, bet pārējiem vispār nulle. Aktivitāte sākusies uz rīta pusi.

Šeit arī pirmā atšķirība, kura iezīmējas, copējot jūras breksi, – naktī viņi neķeras. Labi rezultāti var būt visas dienas garumā, bet nakts klusē.

Nodomāju, ka nav jau mega loms, bet, ja izdotos dažus skaistuļus piemānīt, tad būtu ļoti labi, jo mājās gaida vēl neiemēģināta dāvana – kūpinātava, kuras iesvētības vairāk par mani gaida ģimenes zivju ēdājas.

Stājos strīpā

Līgo vakars pavadīts pavisam mierīgi, un Jāņu vakaram ballītes vietā varētu pierunāt kādu kolēģi pašam breksi noķert. Tā arī notiek. Zvans draugam, un braucam. Visu dienu cītīgi gatavoju inventāru, pārsienu makšķeres. Salieku visu, kas būs nepieciešams, un divreiz pārliecinos, vai tiešām viss ir. Tas man turpmāk būs kā ieradums, jo uz fīdera sesiju Nabes ezerā vienreiz aizbraucu bez kātiem un spolēm... Vai tev tā ir gadījies?

Piedomāju arī pie barībām, bet savu taupību nespēju atmest. Spainī no paciņām ieberu pāri palikušās Boland un Salmo Brekšu barības, pievienoju Sensas Breksi, kuru ļoti iecienījis Janka. Tumšākai krāsai piemetu klāt vienu Boland Melno Breksi. Arī zemeņu garšas aromatizatoru, jo tagad taču ir zemeņu laiks. Smaržo kā dārgas smaržas. Samitrinu tā pamatīgāk, lai viss labums nonāk līdz lejai un mazāk pievilina nevēlamos viesus.

Pa ceļam vēl padiskutējam par gaidāmo makšķernieku skaitu uz mola. Es saku, ka būs daudz, Alvis tomēr uzskata, ka ir svētki un tā ir legāla iespēja drusku, tā teikt, atiet. Un mums abiem izrādās taisnība. Copmaņu, kuri atteikušies no tradicionālās alus iedzeršanas, ir gana daudz, bet varēja būt arī vairāk, jo vieta mums abiem atrodas.

21:00 esam uz vietas. Salieku savas iecienītās fīdermakšķeres. Viena ir Feeder Concept Distance ar 80 g testu, otra – Salmo Sniper ar 90 g testu. Līdzi atbraukusi arī smagā artilērija Distance 150, bet laikapstākļi, straume un vējš pilnībā komfortabli, lai priecātos ar smalkākiem rīkiem.

Barībai pievienoju mušu kāpurus, bet, lai arī kā gribas iegriezt slieku, Jānis iesaka uz vakaru un nakti to nedarīt, jo tad aktivizējas jūras grunduļi jeb tautā sauktie bullīši.

Kamēr mēs pētām copes distances un meklējam vietu, kur uz grunts ir kāds pleķis bez zāles, ciemos ierodas meita un sieva. Tik ļoti gribas zivi, ka pašas gatavas braukt pakaļ.

Tikai trofejzāle

Pirmie metieni, un sākas cīņa ar pamatiedzīvotājiem – buļļi un pliči ēd kā traki. Var strādāt ar 50 g barotavām. Lietoju #10 āķus, lai virsū var uzspraust labu kumosu balto un slieku. Sliekas šķērēju uz pusēm, lai izdalās sula.

Laba ziņa – viens kaimiņš īsā laikā tiek pie diviem brekšiem. Tas, no vienas puses, vieš cerību, bet skaidri redzams, ka džeks zina, ko dara. Pēc sarunām dzirdams, ka ķer jau no pusdienlaika, turklāt arī vietā iesēdies pareizajā. Nekas, gaisā virmo brekša smarža – jābūt! Kūpinātava gaida, sieva un meita gaida. Turpinām strādāt!

Vakars paiet, vērojot kolēģi, kuram ķeras. Pārējie ar skaudību tik noskatās. Mums trāpās butīte, raudiņa, plicis. Es bieži pārmetu, lai uzklātu kārtīgu galdu, ja breksis pienāks. Viss notiek pēc jau redzēta scenārija, kad ķēra Jānis – pēc 23:00 cope izslēdzas. Nevienam nekā, un nolemjam, ka jāpaguļ.

Man līdzi piepūšamais matracis, super silts guļammaiss. Gulēdams turpat mola malā, sajūtos nedaudz kā bomzis, bet dažas miega stundas iedos enerģiju rīta cēlienam.

Pamostos no smagas spoles griešanās skaņas, paveru guļammaisu un redzu, ka Alvim kāts ripā, bet pats viņš uz kaut ko skatās pāri mola barjerai. Ar lēkšanu izlecu no guļammaisa un veltu Alvim dažus cenzētus vārdus, jo viņš, redz, ķer breksi un nemodina mani. Ar rokām jau taustu pēc garā uztveramā tīkliņa, bet te Alvis sāk smieties. Pusmiegā nesaprotu, par ko, bet izrādās, ka cīņa notiek nevis ar breksi, bet ar kārtīgu zāļu kušķi, kurā iepinusies ūdenī atstātā sistēma. Tad arī es sāku smieties. Bet smiekli ātri beidzas, jo man iznāk identiska situācija, un nu jau es stīvēju zāļu paklāju. Labi, ka vienu kātu tomēr izvilku ārā, citādi vēl būtu sapinušies savā starpā. Vairs tā nedarīšu, un tu arī nedari.

Nakts tumsā notikusi kadru rotācija. Džeks, kurš visiem lika izskatīties pēc amatieriem, ir prom, viņa vietā cits. Nu ir patiesības mirklis – vai viņam arī ķersies?

Šeit jāpiemin viena interesanta lieta par ēsmām. Vakara sarunas laikā dzirdēju kolēģi sakām, ka vislabākā ēsma ir motilis. Lielais vairums tai lietai tomēr pieiet vienkāršāk un uz āķa mauc slieku, mušu kāpurus un abus divus kopā. Jānis arī brekšiem kā vienu no pamatēsmām liek motili. Man motiļa nav. Nu nav un nav!

Viņi izvēlas mani!

Pirmos rīta brekšus atkal redz vietā, kurā ķērās vakarā. Jāizdara secinājumi. Sāku aktīvi barot un biežāk pārmest, smalcinu sliekas un iegriežu arī barībā, lai smarža ūdenī izplatās un brekša kungs atrod ceļu pie manis. Ķeras pa kādam plicim, bullītim, taču kādā brīdī sīkzivis apklust. Sagaidu breksim raksturīgo copi, piecērtu – pumpē...

Paskatos pa labi – Alvis jau gatavo sačoku. Paskatos pa kreisi – tur visi vēro mani. Nav pārāk romantiski, bet tāda tā bara cope ir. Velku, kaifoju, uzsmeļam, priecājos, ņemu ārā āķi un ar acs kaktiņu manu, ka raustās otra makšķere. Piecērtu, un atkal ir! Lēnām, nesteidzīgi baudīdams procesu, velku. Divi brekši dažu minūšu laikā! Pirmkārt, prieks par to, ka man ir izdevies breksi pievilināt. Otrkārt – būs kūpiņš.

Pēc mirkļa cits kaimiņš velk, un rodas sajūta, ka viss notiks. Bet nekā. Sēžam, sēžam, un klusums. Te arī nākamā mola specifika – breksis te tiešām ir grūti noturams uz iebarotā punkta. Tas pienāk, uzēd un aiziet. Jāgaida nākamais riņķis. Barības daudzums un kvalitāte ir izšķirošs faktors, lai uzkavēšanās būtu pietiekami ilga dažām copēm, tomēr rāmi nolikt uz punkta jūrnieku ir grūti.

Sāk beigties barība, bet jaunu nejaucu, jo Alvis nav visai apmierināts ar pasākumu, kaimiņiem arī neveicas, jāpošas būs prom. Laikam priecīgākais uz mola esmu es. Skaidri zinu, ka visu daru pareizi. Domājams, ja būtu palicis ilgāk, tad brekši noteikti izvēlētos mani. Uzvara!

Kad ierodos mājās, ir agrs rīts. Mājinieki vēl sapņo, bet es rosos ap brekšu iekšām un darbinu kūpinātavu, lai šī rīta brokastis būtu pārsteigums. Kūp, silst un smaržo.

Pirmie kucēni jāslīcina – tādas ir manas domas, bet meitenes gan laiza pirkstus un jautā, kad atkal braukšu brekšos. Zivis ir jāēd, tās ir gardas un veselīgas, bet jābūt atbildīgam un jāņem vien tik, cik vari apēst. Pagaidām novērojumi liecina par pretējo...