Mehāniķis Tiltiņš

Viens no slavenākajiem Latvijas copes rīku metālistiem smalkmehāniķis un, nebaidos šī vārda, juvelieris Imants Tiltiņš ir pārliecināts: lai noķertu zivi, jāpārzina svarīgākās matērijas kustības pamatformas. Un tās ir: mehānika, optika, termodinamika, akustika jeb – vienkārši sakot – fizika. Zinātni var apgūt no mācību grāmatām, bet pārbaudīt šīs patiesības praksē uz savas ādas un sajūtām iespējams tikai dabā, saskarē ar gaisu, gaismu un ūdeņiem. Šīs matērijas formas Imanta dzīvē ir bijis gana daudz, ir tagad un, par prieku mums visiem, cerams, būs vēl gadiem ilgi.

Imants ir dzimis madonieša un kaislīga makšķernieka Pētera Ezeriņa ģimenē, tēvabrālis Jāņonkulis arī labprāt vicinājis badapātagu un vilinājis zivis no tuvākiem un tālākiem Vidzemes augstienes ūdeņiem. Tā vīriem ar šādu uzvārdu vajadzēja, un viss, un āmen. Imantam vēl nebija seši gadi, kad puikānu lielie sāka ņemt līdzi uz praktisko copi. Pirmās pašrocīgi izvilktās līdakas noķeršanas priekus mazais Imis izbaudīja pirmajā skolas gadā. Ar tēva
darinātu lazdas makšķerīti, palielu pludu un pamatīgu āķi resnas auklas galā septiņgadīgais knauķis pievārēja savam augumam iespaidīgu, vismaz kilogramīgu aszobīti–zaļsvārcīti. Tas notika Lazdonas ezerā. Un tad jau maisam gals bija vaļā: katrs brīvais brīdis tika pavadīts ar pīcku rokā. Izvērsties bija, kur. Vilināt vilināja Dreimaņu ezers, Dūka, Baltiņš, Kaķītis, Kāls, milzīgie Lubāna plašumi, straujā Aronas upīte un toreiz pārbagātā Aiviekste. Kādreiz visvisādu zivju sugu tur esot bijis neticami daudz, un tajā faktā, ka ūdens faunas pārstāvju kļuvis krietni mazāk, sava daļa vainas jāuzņemas arī Imantam. Manīgajam censonim ar gadiem nāca pieredze, un vakaros no kārtējās makšķerēšanas reizes viņš atgriezās ar aizvien smagāku loma tarbu uz pleca.

Šis ir jaunākais Imanta Tiltiņa autentisks izdomājums un ražojums – alumīnija žibuļi zandartiem. Tos jau veiksmīgi testējuši labākie mūsu valsts plēsīgo zivju ķērāji. Vizuļi paredzēti vertikālai spēlei no laivas vai ledus, taču labi un rezultatīvi spēlē arī spiningojot.

Agra rudens loms Engurē. Skaistas līdakas iekāroja lēni vadītus vieglos paštaisītos bleķus.

Saruna ar Imantu pēc kopā pavadītas ziemas copes dienas Āgenskalna līcī risinājās viņa meistardarbnīcā Pārdaugavā. Jautāju Tiltiņam: Kā tu no­­nāci pie nepieciešamības nodarboties ar makšķerēšanas piederumu izgatavošanu?

Liekas neticami – neatceros, kādā tas bija, bet vienā 1927. gada avīzē bija raksts, ka toruden Lubāna ezerā bijusi ļoti laba lašu nozveja. Arī mazajā Aronā un visā Aiviekstē lašu un foreļu bijis papilnam, nemaz jau nerunājot par dižajiem Aiviekstes ālantiem, plaužiem, līdakām, asariem, mežavimbām, raudām, sapaliem un asariem. Un vēl sami, un vēdzeles, un milzu karpas. Ālantus varēja pievilkt maisiem, un upmalā dzīvojošie vīri tā arī darīja. Ālants ir viena dumja zivs. Kur viņš ir – tur noķert nav grūti. Ja tajā vietā ir desmit – noķersi desmit; ja simts – tad arī vi­­sus. Tāpēc tagad viņu ir kļuvis tik maz. Pats uz viena sutināta dzeltenā zirņa esmu izvilcis 5,8 kilogramus smagu šķaunadzi. Ar zirņiem baroju, ar tiem ķēru. Arī lielas karpas nesmādēja šādu ēsmu. Aiviekstē bija un arī tagad ir tādas vietas, kur lielo karpu ne­­trūkst. Tikai jāmāk noķert. Karpas upē dzīvo bedrēs, tur tās sevi dažreiz uzrāda, izmet lo­­kus virs ūdens, bet neēd. Baroties viņas iziet no savas istabas pa straumi kādus piecdesmit līdz simt metrus uz augšu vai leju. Tur arī jākaisa barība un jāvilina pie āķa. Ar spoles makšķeri, 0,16 mm auklu un 0,14 mm pavadiņu esmu vilcis desmitnieces. Veči krastā stāv un brīnās, kā ar tādiem diegiem var noķert pamatīgus sazānus. Es tik smeju: nav, kur steigties, jānoregulē pareizi bremze, un turi viņu kaut vai stundu, kamēr pagurst. Ar lāpstas kātu un virvi jau nav nekādas baudas.

Kad sāki spiningot un kad uztaisīji savu pirmo bļitku, savu pirmo vizuli?

Šī ir tikai neliela daļa Imanta Tiltiņa paša rokām darināto vi­­zuļu. Visiem āķiem sarkani vilnas dzīpari. Tie uzlabo līdaku apetīti.

Tas bija vēl pamatskolā. Mūsu darbmācības skolotājs Kaskēvičs bija traks copmanis, un viņš zināja, ka man arī patīk makšķerēšana. Novēroja, ka man padodas darboties ar bleķiem, metāliem, un prasīja, vai es negribot pamēģināt uztaisīt kādu bļitku. Veikalos jau maz kas sešdesmitajos gados bija nopērkams. Paņēmu no tēva kastes labākos žibulīšus un taisīju līdzīgus, metāla varēja atrast papilnam. Noderēja tukšas dažādu kalibru patronu čaulītes, nospēru mājās kādu sudraba karotīti, sagriezu kādu bungu šķīvi. Citi saka, ka bungu šķīvji esot tie labākie, dzidri skanot. Tā ir, bet copei šāda bļitka diez ko laba nav. Skaņu slāpē aukla, sakabes riņķi, karabīnes. Plēsīgo uz­manību visvairāk piesaista cilvēka ma­­ņām neuztveramas mikrovibrācijas. Zivīm, it sevišķi plēsīgajām, uz ādas un sānu līnijas ir milzīgi daudz jutīgu punktiņu – sensoru, kas uztver visniecīgākos ūdens vibrāciju viļņus. Kāpēc nezūdošas vērtības spinin­gošanā ir slavenie zviedru Abu Garcia gofrētie atomi, kanādiešu klasiskie viljamsi, krievu udačka un černospinka? Tāpēc, ka šo vizuļu virsmā ir iestrādātas dažādas rievas un rieviņas, zvīņas un actiņas, un, dažādā ātrumā velkot, rodas vajadzīgā, plēsoņas kairinošā vibrācija.

Arī vizuļu formai ir svarīga nozīme, tāpēc ir klasiskā karotīte, S veida šūpiņi. Dažu dienu vai pat pusstundu plēsoņām patīk, ka vizulis mētājas no sāna uz sānu, citreiz, ka tas griežas ap savu asi, dažreiz, ka planē sāņus. Katrreiz nostrādā kaut kas savs, tāpēc jau ir tik neiedomājami daudz vizuļu veidu, formu, lielumu un krāsu. Būtiska ir katra nianse, kaut neliels ieliekums. Ilgu gadu pieredze spiningošanā man ir parādījusi, kas ir labākais, un pie tā es pieturos. Nav jāizdomā ritenis no jauna, visa pasaules ražošana balstās uz pakaļdarinājumiem. Pietiek kaut ko pamainīt, tikai mazliet, un tas jau būs tavs izdomājums un darinājums.

Bet kas ir tas īpašais, ar ko atšķiras tieši Tiltiņa vizuļi?

Noteikti tas, ka vizuļus taisu no dažādiem metāliem. Vienādas formas bleķus gatavoju gan no parasta dzelzs, gan kapara, gan misiņa, gan alumīnija, gan no sudraba, savienoju vienā šūpiņā vairākus metālus. Katras formas vizuļiem ir dažāds svars, dažādi lielumi. Ir gadalaiki, kad plēsoņām vairāk patīk vieglāki un mazāki mānekļi. Pareizāk būtu teikt – nevis patīk, bet neatbaida, nerada aizdomas, ka tur kaut kas nav dabīgi. Līdakas ir izteiktas sanitāres. It sevišķi lielās. Tās slēptuvē gaida tuvu garām peldošu slimu vai savainotu zivtiņu. Lielās neies skriet metriem tālu pakaļ žirgtajām un straujajām. Trofejnieces var neēst nedēļām, kamēr sagaidīs viegli saķeramu barību. Tāpat sanitāri ir sami un vēdzeles. Bet asari, zandarti un mežavimbas ir izteikti mednieki. Pavērojiet, kā baros medījas šīs zivis. Tālu dzirdama raksturīgā asaru čāpstināšana, skaļie zandartu un meže-
ņu uzsitieni ar asti un redzamas ūdens
šļakatas. Par savu izdomājumu varu uzskatīt košu akcentu pie āķa. Ziemas bļitkām noteikti iekrāsoju sarkanu apakšdaļu, uz vizuļu trijniekiem lieku sarkanu kembriku un koši sarkanus vilnas dzīparus.

Tavi darinātie vizuļi veikalos nopēr­kami jau savus divdesmit gadus, daudzi draugi un paziņas tevi uzmeklē paši un pasūta vai iegādājas tiltiņus. Vizuļi ir atpazīstami un strādā, arī es ar tiem esmu noķēris ne vienu vien desmitu līdaku. Kādi ir tavi spiningotāja prak­tiķa novērojumi un ieteikumi pārējiem copmaņiem?

Vērojiet dabu un ūdeni, centieties domāt kā zivs. Un domāt veselīgi. Kādu pārtiku jūs vēlaties ēst? Protams, dabīgu. Tāpēc arī zivij jācenšas piedāvāt tāds māneklis, kas kustas un izskatās dabisks. Tumšā laikā zivis ūdenī izskatās tumšākas, tādas tās redz arī plēsoņas, tāpēc liksim pasīvākus un nemanāmākus vizuļus. Saulainā un spožā laikā zivtiņas atspīd, zvīņas atstaro gaismu, tad vajag izmantot košākas krāsas, agresīvākus vizuļus, sudrabiņu, nospodrinātu bleķi. Ja ir daudz tukšo copju, līdakas piesit, bet neuzkožas, iesaku pamainīt trijniekus. Nevis lielāku un platāku, bet ar garāku kātiņu. Gaišajās vasaras naktīs līdakas ņem arī tumsā, Engurē pamatīgas šķilas esmu noķēris ap pusnakti. Tiltiņš garantē – ar tiltiņu ķēriens būs!