Priekšroka gumijzivīm

Sava tēva baleta solista, tagad Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa pēdās pa dejas līniju Gusts Leimanis nav gājis, toties makšķerēšanā gan. Tikai darba intensitāte viņa picērijā Raugs Pizza neļauj Gustam uz ūdeņiem atrasties tik bieži, cik gribētos. Lielajām līdakām gan no tā ne silts, ne auksts, jo gandrīz visas zivis viņš laiž atpakaļ. Metāla fani Leimani atceras kā basģitāristu no smagā roka un metāla grupas SIA Radikal pirmā sastāva, bet spiningošanā viņš dod priekšroku nevis metālam, bet gumijzivīm – jo lielākām, jo labāk. Process ar tādām nav tik intensīvs, toties ne katram ir trāpījušās vairākas vienpadsmitnieces…

Metru nepatur

2006. gada maijā Copes Lietās intervējām tavu tēvu, un uz jautājumu, kurš no jums ir lielāks makšķernieks, viņš atbildēja, ka dēls. Tu pasākumam pieejot daudz profesionālāk. Viņš arī iedeva bildi, kurā tu esi redzams ar Ālandu piecinieci līdaku. Tobrīd tev bija 24 gadi.

Tā ir, bet tēvs ir pie visa vainīgs, jo makšķerēšanas gaitas mēs uzsākām kopā.

Tēvs intervijās ir stāstījis, ka tu esot iemācījies staigāt Juglas ezermalā.

Pirmā cope, ko atceros, bija mednieku mājā pie Sabiles. Tēvs gan makšķerēja, gan medīja. Tai mājai blakus bija karūsu dīķis, viens mednieks man iemācīja pareizi iemest, un karūsas pieteicās viena pēc otras. Pielasīju pilnu spaini. Tas, manuprāt, sākumā ir svarīgākais – dabūt azartu, kad zivis ķeras. To redzu arī ar meitu – esam braukuši uz asarīšiem, un esmu redzējis, kā viņa priecājas, kad kādu izvelk.

Intervijās var lasīt, ka liels makšķernieks ir bijis arī tavs vectēvs kinorežisors Aleksandrs Leimanis. Viņa copes biedrs bijis Jura Podnieka tēvs Boriss Podnieks. Reiz Leimanis izlasījis avīzē sludinājumu, ka Lodē Gaujas krastā pārdod mājiņu. To nopirkuši, jo, kā stāstījusi tava vecmāmiņa aktrise Baiba Indriksone, Leimanis bija izdomājis, ka brīvdienās noteikti makšķerēs. Tikai jau pirmajā ziemā zagļi mājiņu uzlauzuši un copes kasti ar visiem vizuļiem un āķiem aiznesuši.

Es vectēvu diezgan maz atceros, viņš nomira, kad mēs vēl bijām mazi. Zinu, ka viņš brauca forelēs uz Amatu. Man vēl ir saglabājies viņa foreļu kāts, īss un šausmīgi lokans. Esmu to rādījis foreļotājiem, un viņi taisīja lielas acis, brīnījās, kas tas tāds ir. Ar to kātu vectēvs pludināja tārpu čemuru. Šodien tāds foreļu ķeršanas veids vairs netiek atzīts.

Pie Juglas ezera mēs dzīvojām vasarās. Tas bija faktiski pretī tam līcim, kurā pēc tam, kad atļāva braukt ar benzīna motoru, atklājās daudz lielu līdaku. Tā braukšana tika atļauta pirms kādiem četriem gadiem. Tie, kas tagad 1. maijā brauca pār Juglas tiltu, teica, ka laivas ezerā bijušas no tilta līdz pat ezera tālākajam galam.

Tad jau drīz tur vairs lielo līdaku nebūs...

Kļūst jau mazāk ar katru gadu. Bērnībā mēs ar kaimiņu piepūtām laivu, braucām iekšā ezerā, pie akmens piesējām striķī maizes ķieģeli, nogremdējām un tad ķērām ar pludiņmakšķeri. Tā gan it kā sacūko vietu, bet mums gāja labi – bija pat tādas copes, kad zivi nevarēja izvilkt, tā mūs ar visu gumijas laivu vilka projām. Droši vien tās bija karpas.

Karpas esmu ķēris Rūjienā 80. gados, kad tiku līdzi kompānijā tēvam, – viņš uz tiem karpu dīķiem brauca pīlēs, es sēdēju un makšķerēju.

Par mednieku kļūt negribējās?

Es pat nezinu, vai man patiktu medīt. Agrāk jau medību kultūra nozīmēja gaļu, kuru veikalā nevarēja nopirkt.

Arī izvilktu zivi laist atpakaļ skaitījās dīvaini...

Tas arī šodien ne vienam vien šķiet dīvaini, lai gan tagad zivi lētāk ir nopirkt veikalā nekā nomakšķerēt. Es pilnīgi noteikti esmu par principu noķer&atlaid, it sevišķi attiecībā uz trofejas izmēriem. Dažreiz apēst 60–70 cm līdaku – kāpēc ne? Bet kāpēc man būtu jāpatur metrs? Ko es darīšu ar 60 kotletēm?

Tad tev Šveicē liela makšķerēšana neiznāktu, tur mēra zivis laist atpakaļ nedrīkst. Ja atļauto skaitu esi salasījis pirmajā pusstundā, tev tajā dienā jātin makšķeres kopā… Copes azartu laika gaitā esi saglabājis?

Protams! Tikai aizņemtības dēļ esmu kļuvis izvēlīgāks – ja braucu makšķerēt, pirms tam paskatos laika prognozi, ūdens līmeni. Agrāk devos uz copi, vienalga – būs vai nebūs, bet tagad, ja man tā brīvā diena ir, mēģinu trāpīt, lai manā uztverē diena būtu rezultatīva.

Uz kuriem ūdeņiem tu biežāk brauc?

Uz Lielupi. Agrāk tā bija Babīte, tur mēs kādreiz ezerā bijām arī 2–3 reizes nedēļā. Kad tur vēl bija Mednieku un makšķernieku biedrības bāze, man tur bija “sava” 14. laiva – vienmēr kaujas gatavībā. Tā Babīti ļoti labi iepazinu. Līdaku jau tur ir daudz, un, ja viņas ēd, cope ir laba. Babītes ezers ir ļoti interesants, var tur ložņāt pa kanāliem, var copēt atklātās vietās.

Maldījies Babītes niedru sienās neesi?

Vienreiz esmu. Tas bija pirms laba laika Mežakrastu bāzē. Man tad vēl nebija autovadītāja apliecības, uz copi mani aizgādāja vecmamma. Aizveda un atstāja, bija sarunāts, ka pakaļ ieradīsies tēvs. Iebraucu ezerā, saķēru zivis un, kad bija jādodas malā pa šauru eju niedru sienā, nevarēju to atrast. Tad sākās maza panika. Šodien jau telefonā ir navigācija – vari braukt ezerā un iekļūt tādā miglā, ka vispār nesaproti, kur atrodies, bet atver Google Maps un visu redzi.

Kā laika gaitā Babītē ir mainījies līdaku daudzums?

Man šķiet, tas tur ir stabils, neesmu jutis samazināšanos. Par Lielupi gan var teikt, ka tur kļūst mazāk, lielāku zivi var retāk noķert.

Kurā Lielupes posmā tu makšķerē?

Parasti starp Liepājas un Ventspils šosejas tiltiem. Ja gribu copēt asarus, tad braucu uz Priedaines pusi. Ja trāpa uz brīdi, kad asari sapulcējas medīt mailes, kas no augšas dodas uz jūras pusi, tad var smuki savilkt.

Bet Lielupes zandartus?

No tiem vēl maz ko saprotu, neesmu īsti pievērsies. Kaut kad būs jāsāk. Eholotē es zandartus tur redzu.

Kā tu Lielupē asarus velc?

Man ir divas tehnikas. Viena – dropšots. Esmu novērojis, ka tas sāk strādāt uz rudens pusi. Otra – mikrodžigs. Vai citreiz vienkārši uz sēres stāvu, iemetu un velku. Maza gumijzivtiņa spēlē, asari piesakās. Lietoju “aizliegto ieroci” – uz dropšota lieku Lucky John Ballistu – mazu tārpiņu ar asti. To var nokost īsāku vai atstāt garāku – atkarībā no asara apetītes. Ja lielāku mānekli viņš negrib, nokožu Ballistai pusi nost un lieku uz āķa – to asaris būs gatavs apēst. Uz rudens pusi asaru mānekļi, protams, kļūst lielāki.

Lielupē ir gadījies atrast vietas, kur tādi 500–800 gramu asari ņem. Vienu rudeni arī Babītē ar tēvu šitādus savilkām. Biju iebraucis ezerā, kad bija zems un dzidrs ūdens, domāju – neko jau nenoķeršu, bet pabraukāšu pa ezeru un paskatīšos, kas tur notiek, jo tādā laikā ir iespēja redzēt grunti. Atradu vietas, kur asari uzturas, viņus vienkārši varēja redzēt. Pēc tam septembra beigās vai oktobra sākumā aizbraucām un nolūkotajās vietās smuki savilkām.

Vai rotiņus tu lieto?

Pēdējā laikā ne. Protams, man tie ir, bet lietoju varbūt uz kādu sapalu. Esmu pārgājis uz lielajiem mānekļiem.

Lai mazās līdakas neķeras?

Īstenībā tā nav tiesa. Pēdējoreiz Lielupē mētāju 23 cm gumiju, un to pakampa mēra līdaka, varbūt tikai uz pusi garāka par pašu mānekli. Protams, mazākas līdakas lieli mānekļi atsijā, jo ir jau bēdīgi, ja tāda ierij rotiņu līdz barības vadam un, kad ņem mānekli ārā, satraumējas. Ar lielu mānekli arī traumas nav tik smagas.

Vai tas ir galvenais iemesls, kāpēc tu lieto lielus mānekļus?

Nē. Viens iemesls ir lielāka iespēja tikt pie trofejas.

Toties ar mazāku ir intensīvāks process...

Taisnība. Tam, kam patīk ekšens, lai visu laiku kaut kas ķeras un uzsit, tam jālieto mazi mānekļi.

Turklāt reizēm mazu mānekli paņem arī lielās...

Tas īstenībā notiek diezgan bieži. Katru pavasari parādās ziņas, ka kāds ar mikrodžigu izvilcis lielu līdaku. Ja līdaka ēd, tad viņa daudz nešķiro. Aprīļa beigās ar vienu kompāniju biju Somijā. Tur citi ķēra ar japāņu vobleri, kas izskatījās pēc mailes, un viņiem gāja stipri labāk nekā man ar gumijām – visām līdakām, kas tika paturētas un atgrieztas vaļā, no vēdera izbira tādi “vobleri”, tādas zivtiņas bija viņu barības bāze. Pēc tam jūnijā aizbraucām ar tēvu, un tad tur līdakām lielā gumija jau bija cieņā.

Ar lielo gumiju cope ir savādāka – līdaka mauc pa to ar lielu spēku, sitiens ir baigs. Pati cīņa varbūt nav tik ilga, bet zivij tas ir labāk, jo viņa ātrāk tiek līdz laivai, ātrāk tiek atbrīvota.

Tu visas zivis laid atpakaļ?

Principā – jā. Dažreiz paņemu kādu apēšanai, bet tas nav primārais mērķis. Es nebraucu makšķerēt tāpēc, ka gribu zivi apēst, man patīk pats process.

Liels māneklis disciplinē

Cik noprotams, tu ar tēvu kopā esi diezgan daudz copējis arī ārpus Latvijas.

Jau sen, ap gadsimtu miju, sākām braukt uz Ālandu salām. Tur jau ļoti ātri iemācās un saprot, kas strādā, kas ne. Tas man deva lielu paātrinājumu iemaņu apguvē, jo zivju tur ir daudz.

Ālandu salās gan daži latvieši diezgan ātri pamanījās nokaitināt vietējos, un noteikumi kļuva arvien stingrāki. Dažviet vairs tikai vienu līdaku dienā drīkstēja paturēt un daudz kur nedrīkstēja makšķerēt – parasti tie bija tie līči, kur vislabāk ķērās.

Jā, nārsta līči, kur cope vislabākā, kartē visi sarkani… Vietējos nokaitināja ne tikai latvieši, bet arī citi. Mēs sākumā braucām uz Brando Ālandu austrumdaļā, tur reiz bija aizturēti leiši ar saldējamo furgonu. Starp citu, šogad 1. maiju atklājām Usmas ezerā, tur arī bija pilns ar lietuviešiem, mājiņās latviešu bija daudz mazāk nekā leišu.

Pēdējoreiz Ālandu salās biju pirms diviem gadiem. Tur ir jābrauc uz nedēļu, bet šobrīd darba apstākļi man ir tādi, ka izrauties uz septiņām dienām īsti nevaru atļauties. Varu tikai uz trim četrām.

Ja labi sokas zināmā vietā, ar dažām copes dienām mēdz pietikt atliektiem galiem.

Jā, bet divas dienas aiziet ceļā. Esam pasākuši braukt uz Somiju 100 kilometru rādiusā ap Helsinkiem. Tas ir īsāks ceļš nekā līdz Ālandu salām, zivis tur ir, daudz un lielas. Tomēr Ālandi man patīk labāk, tur ir akmeņi, ir līči, var kaut kādas struktūras apmētāt, tur ir kur aci piesiet.

Somijā braucat uz vienu un to pašu vietu vai katrreiz meklējat jaunu?

Vairāk uz vienu. Jaunā vietā ir jāvelta laiks izpētei, un, ja tev laika īsti nav, to nevar atļauties, jo plašumi tur ir milzīgi.

Kā Somijā līdakas ņem?

Vissliktāk ir bijis novembrī. Kad zāle nopūst, ir bijis ļoti grūti kaut ko noķert. Oktobrī ir okei, septembrī arī. Augustā neesmu bijis, bet zinu, ka arī tad ar līdakām tur viss ir kārtībā. Man vislabāk patīk maija beigas, jūnija sākums, faktiski līdz Jāņiem. Tad zāle vēl nav saaugusi līdz augšai, ir forši vadīt mānekli, līdakas ir salīdušas zālēs vai pie tām.

Un tur tu darbojies tikai ar lielajiem mānekļiem?

Jā, lielākais ir 26 cm garš – lielā cūka. Īsti mazāku mānekļu man arī līdzi nav. Es spriežu tā: ja līdzi būs kaut kas mazāks, neizturēšu un gribēšu pārslēgties. Tāpēc man tie mānekļi visi ir puslīdz vienāda izmēra. Ja es gribētu vienkārši paķert līdakas, tad ņemtu citu kasti, kurā ir dažādi vobleri, bet tagad man laivā ir viens mānekļu komplekts, džerki, puslīdz viena izmēra. Šādi man nav variantu, jo viegli jau ar lielajiem mānekļiem nav – var visu dienu nomētāt un copi neredzēt. Tad vienā brīdī piezogas doma, ka ar mazāku māneklīti varētu vismaz kaut ko dabūt.

Ar tēvu esmu bijis arī Volgas deltā. Pirmajā dienā jēgeris mūs aizveda uz līdakām. Ķērās, pieklājīgi sakot, lopā.

Mēs ar tavu tēvu reiz ap 2000. gadu bijām vienā copes kompānijā Volgas pietekā Ahtubā, tur līdaka nebūt nebija mērķa zivs, visi ķēra karpas, samus, mežavimbas, zandartus...

Deltā ir savādāk. Es jēgerim vienā brīdī prasīju, vai te katru dienu tā ķersies. Metām aiz viena niedru pudura, un pieteicās visu laiku. Arī asari tur bija fantastiski, līdz pusotram kilogramam. Uz tiem gan bija tālu jābrauc, tad mēs vienu dienu veltījām speciāli asariem. Biju Copes Lietās salasījies par sistēmām, kur viena džiggalva vieglāka, otra smagāka, var divas zivtiņas paralēli vilkt – un uz abām pieteicās milzīgi asari!

Bet vietas ir jāzina pat Volgā.

Jā, braucām līdz tai vietai vismaz stundu. Jēgeris mums bija zinošs, tur uzaudzis. Vienu reizi braucām ar viņu uz samiem, vienā bedrē pakvokojām, neko nedabūjām. Ķērām arī meženes, bet tam mums pietrūka meistarības, jo jāmet bija zem zariem, kritušiem kokiem. Viena smuka mežene man uzsēdās, bet tā ārdījās, ka beigās pie laivas aizgāja. Galvenās zivis tomēr bija līdakas un asari.

Baroja mūs kā uz kaušanu – putra trīsreiz dienā, belaši…

Mums Volgā vienās pusdienās pasniedza laikam vienu no garšīgākajām lietām, ko iznācis baudīt, – pēc skata it kā necili kabaču salātiņi, bet izrādījās, ka tie ir belugas salāti. Fantastiska garša… Nuja, bet tagad uz Volgu neviens ilgi nebrauks.

Esmu arī dzirdējis, ka tur ar zivīm kļuvis stipri švakāk.

Tagad tevi bieži var sastapt Āgenskalna tirgus pirmajā stāvā tavā picērijā Raugs Pizza, kur tu cep Romas stila picas šķēlēs. Vai uz picas var likt vēl kādas zivis, atskaitot tunci? Es reiz vienā Kurzemes līča piekrastes kafejnīcā ēdu picu ar buti...

O, par buti uz picas nebiju dzirdējis! Bet īstenībā uz picas var likt jebko. Mēs liekam tunci, anšovus, tie ir konservēti. Itālijā gandrīz visās picērijās ir pica Frutti di Mare – mīdijas, astoņkāji, garneles. Šeit man ar tādiem produktiem negribas riskēt.

Keda galā

Kuras vēl bez Lielupes tagad ir tavas copes vietas?

Noteikti gribu braukt uz Cieceres ezeru. Tur manam čomam ir māja ezermalā, tātad var apvienot ciemošanos ar copi. Zivis tur ir līdakas, zandarti, asari. Tikai šis ezers ir jāsaprot. Tas ir īpatnējs, ļoti stāvi krasti, dziļš, visa cope notiek divu metru līnijā gar krastu – niedres, zāles, un aiziet kante lejā. Copes blogeris Alex Crazy Fisherman šogad maijā tur vairākas smukas līdakas noķēra. Es tur eholotē rudenī pirmoreiz redzēju jokaino skatu, kad ir 18–19 metru dziļums un 7 metros pāris metrus biezs zivju slānis. Tur esot daudz avotu un zivis pie grunts neturas, vairāk dzīvojas pusūdenī vai krasta līnijā.

Noteikti vajadzētu apciemot Alūksnes ezeru. Vienu no savām lielākajām līdakām esmu noķēris tur. Svēra 11,6 kilo, garums bija apmēram 1,19 metri. Liela, resna, platu muguru, un izvilku ne tādā vietā, kur lielām līdakām it kā būtu jābūt, bet pavisam citā.

Ko viņa paņēma?

Lielo cūku. Ūdens tur ir ļoti dzidrs, redzēju, kā līdaka no zālēm iznāca augšā. Bijām noenkurojušies, metu paralēli.

Tam bija jābūt diezgan satraucošam skatam, jo ūdenī zivis izskatās lielākas.

Tieši tā, un, kad līdaku pievilku klāt, vispār šķita – ārprāts. Rudens, līdaka labi uzēdusies… Tikai Alūksnes ezerā var būt grūti ar copēšanu, ja trāpies vējainā dienā. Un izmaksu ziņā pāris dienas Alūksnē, ja bišķiņ pieliek klāt, jau iznāk Somija.

Usmas ezers copes ziņā tagad ir atkopies. Šogad maija sākumā, kad zāles vēl nebija, divas dienas nomalāmies pa tukšo, bet pēdējā dienā es dabūju 92 cm līdaku, bet mans laivas biedrs – 85 cm.

Kura ir tava lielākā līdaka?

Vai nu tā no Alūksnes, vai tā, ko izvilku Babītē, neķerot lielās līdakas – nostrādāja trīsdaļīgs vobleris. Tā līdaka arī svēra 11,6 kilo, bet garumā bija 1,20 metri, biju pat Copes Lietām aizsūtījis bildi. Man bija 28 g testa kāts, ar brālēnu slīdējām, mētājām, piemetu pie viena pudura, un bija baigā cope. Līdaka uzpeldēja augšā, un redzēju, ka viņa uz mani skatās, it kā teiktu: “Nu, ko tu man tagad izdarīsi?” Uzpeldēja un stāvēja, man kāts saliecies. Tad sekoja cīņa, sačoks neatbilstoša izmēra, tomēr dabūjām līdaku laivā, nosvērām, nomērījām un veiksmīgi palaidām vaļā.

Parasti jau neatbilstoša izmēra uztveramais tīkliņš tik lielu līdaku gadījumos nozīmē tā salaušanu.

Toreiz tas tikai ielocījās. Es tajā laikā vēl nebraucu uz lielām līdakām. Tagad man ir pieredze, zivi nemaz laivā neceļu iekšā – turpat sačokā noāķēju, nomēru, ļauju atjēgties…

…nobildējies ar trofeju.

Jā. Pēdējā laikā esmu pārstājis bildēt, man jau ar tādiem foto pilns instagrams.

Nu, daudzi tādas līdakas nenoķer visā mūžā...

Man ar tām lielajām vienmēr kaut kā ir sanācis. Arī Ālandu salās sākumā bija lielās: 7–8–9 kilo. Mēs turklāt tās makšķerējām no krasta. Bāzē ar līdakām bija pašvaki, pabraucām tālāk un tā copējām.

Brando?

Nē, tas jau bija uz lielās salas. Braucām tur rudenī, kad mājiņās neviena vietējā nav. Vasarā šie tur atpūšas, tad nevar pa viņu pagalmu staigāt. Piebrauc, pamētā kādās caurtekās, slēgtajos līčos... Ja es tur aizbrauktu ar tām zināšanām, kas man ir tagad, būtu ļoti interesanti.

Ko tu tagad darītu savādāk?

Būtu lietojis lielos mānekļus. Tajā laikā lielākā man bija 18 cm gumija, un tad jau tēvs teica, ka es auklas galā kedu esot piesējis. Kad pēc Ālandu copes tādu iemetu Babītē, likās – ko es te vispār daru, kas tās par muļķībām?

Tādu mānekli jau vienu pašu velkot ārā, liekas, ka kaut kas galā ir. Gunārs Ķirsons kādreiz tika teicis, ka jāliek līdaka trijniece uz āķa un ar to jāķer īsti lielās.

Par Ķirsonu klīda arī leģendas, ka viņš mānekļus pirms copes nedēļu tur kopā ar pūdētām zivīm, lai līdaka tos labāk sajūt.

Zviedrijā esi makšķerējis?

Nē. Norvēģijā esmu – saidas, mencas, jūras asarus. Sākumā priecājāmies par saidām, nesām malā, bet tie, kas Norvēģijā jau vairākas reizes bijuši, mums teica: ko nu šitās, mēs tās kaijām atdodam. Tomēr saida arī ir ļoti garšīga zivs, pelēcīga gaļa, bet uzcepta paliek balta.

Svaigi ķerta menca arī ir ļoti garšīga...

Jā – tur uz vietas. Sasaldēta un atvesta – tas vairs nav tas. Tagad no Norvēģijas drīkst izvest tikai 10 kilogramus zivju, ja tu dzīvo makšķernieku bāzē. Ja nedzīvo bāzē, tad vēl mazāk. Ja norvēģi sāk uzskatīt, ka pat jūru var izķert sausu, tas jau ir nopietni.

Reiz bijām netālu no Nordkapa, un tur vienā brīdī man tā cope kļuva pārāk ekstrēma – viļņi tādi, ka simt metru attālumā stāv laiva, un tu to brīžam redzi, brīžam ne. Turklāt laika apstākļi tur var mainīties ļoti strauji, ūdens ir auksts, nav nekādas vēlēšanās iekrist.

Vēl sliktāk būtu, ja vējš laivu triektu pret klinti… Vai paltusus tur ķērāt?

Bija viena zivs, kas šķita paltuss… Mēs trijatā to vilkām pusotru stundu. Es laidu lejā pilkeri, un viņa to pakampa pusceļā. Novilka līdz gruntij, iztina 80 metrus auklas un apgūlās. Šlepējām augšā – 15 metrus pietin, viņa 40 metrus aiziet, 15 pietin, 20 aiziet. Mēs trijatā mainījāmies, jo fiziski piekūsti, tā ņemdamies. Vilkām, kamēr pašā augšā zivs atāķējās…

Itālijā, kur esi dzīvojis, arī makšķerēji?

Tad es vēl biju sīks, tikai ar pludiņkātu sēdēju Garda ezerā. Tagad skatos, ka dažs labs tur ar spiningu ķer melnos basus. Kad bērni paaugsies, būs jāaizbrauc uz vecajām vietām, Gardas ezerā zivis ir, zušus ieskaitot.

Tagad tu tikai spiningo vai arī ar makšķeri kādreiz pasēdi?

Ļoti reti, tikai ar bērniem. Man tomēr vairāk patīk medību process, piemēram, sapalu ķeršana, kad, pa upi brienot, jāslapstās.

Kur tu uz sapaliem ej?

Lielupē pie Bauskas. Ķeru ar mazu voblerīti, 4 gramu krenku. Tur drīkst makšķerēt tikai no jūnija, pieļauju, ka maija beigās sapalu cope tur varētu būt interesantāka. Jebkurā gadījumā sapals ir ļoti sportiska zivs.

Atskaitot Babīti, citos seklajos piejūras ezeros esi spiningojis?

Ar sievu uz Kaņieri braucam diezgan regulāri. Viņa ir no Līvāniem, viņas tēvs ir liels makšķernieks. Agrāk abi braucām arī uz Gauju lašos, daudz laika pavadījām copējot. Tagad bērni ir ieviesuši korekcijas, kamēr mazi, uz laiku esmu zaudējis savu copes biedru.

Kuram labāk ķeras – tev vai sievai?

Ļoti bieži sievai. Kopā bijām Ālandu salās, un skaita ziņā viņai noteikti bija labāki rezultāti. Viņai ir savas metodes, savi mānekļi. Lielas zivis viņu tik ļoti neinteresē, tām esot baigie zobi.

Tavs tēvs joprojām ir aktīvs makšķernieks?

Es teiktu, ka tagad viņš ir aktīvs ceļotājs. Kovidlaikā visas dabas takas izstaigāja. Makšķerē viņš tagad mazāk, karpās vairs nebrauc.

Forelēs tu vēl kādreiz aizej?

To tagad vismazāk. Tā ir liela ņemšanās – brikšņi, privātīpašnieki, kas izlaiž suni ārā… Laivā man patīk būt vienam, bet forelēs vienam iet negribētos.

It sevišķi, kopš Latvijā ir saradušies lāči...

Arī tas. Nesen runāju ar vienu makšķernieku, viņš stāstīja, ka ne reizi vien ir redzējis lāča pazīmes, piemēram, svaigu ķepas nospiedumu upes gultnē. Tādā brīdī copes azarts stipri noplok.

Var jau būt, ka kādā brīdī lāčus Latvijā sāks medīt, kā tas ir Igaunijā.

Dzirdēju, ka arī ar roņiem kaut ko sāks darīt. Kad rudenī Lielupē zandarti saskrien iekšā, makšķernieki viņus ķer. Posmā starp Majoriem un Dubultiem – roņi tur ir regulāri. Tu tur centies mēra zandartu izvilkt, bet ronis uzpeld augšā ar trīskilogramīgu zandartu, apveļas uz muguras un mierīgi ēd.

Ronis parāda, kā zandarti jāķer.

Jā, parāda, ka zandarti tur ir. Kad ronis uzrodas, cope apsīkst, jo zivis izbīstas. Augstākā vieta Lielupē, kur esmu redzējis roni, ir pie Kalnciema muižas.

Ziemas cope tev patīk?

Nē. Esmu ar tēvu bijis, bet man salst pirksti.

Metāla cienītāji tevi atceras kā grupas SIA Radikal basģitāristu. Ko tēvs teica par tavu izvēlēto mūzikas žanru?

Atbalstīja. Tas bija skaists laiks, mēs bijām uz viļņa, publika bija vienotāka. Tagad visi ir ļoti izkaisīti pa stiliem, pa gaumēm.

Kāpēc beidzi spēlēt grupā?

Nav laika. Mēģinājumi parasti ir sešos vakarā kaut kur pie VEFa – ej nu tur tiec tajā sastrēgumu laikā no Pārdaugavas. Un, ja jāspēlē mājās, man uzreiz ir divi palīgi klāt – viens rauj vadu ārā, otrs groza pogas.

Makšķernieks neviens cits bez tevis grupā nebija?

Nē. Tagad daži ir kļuvuši, skatos – skaņu operators Didzis jau lašos brauc.

Pēdējais jautājums: kur tevi ar spiningu var redzēt jūlijā?

Neesmu vēl pārliecināts, vai man būs brīvs laiks makšķerēt. Pašlaik picērijā jāstrādā no rīta līdz vakaram. Ja būs brīvs laiks, gribu pievērsties live tehnoloģijām. Esmu jau pielicis pie laivas devēju, saslēdzis ar eholoti un pārliecinājies, ka viss strādā, bet vēl neesmu izmēģinājis uz ūdeņiem. Braukšu skatīties, kur ir asari, ko dara zandarti un vai tajās vietās, kur pie zālēm metu līdakai, kāds arī lien no tām zālēm ārā.