Dzintara vimbas un citi brīnumi

Intervēt Dzintaru Eglīti man ieteica copes kolēģis. Viņš sacīja, ka satikšu neliela auguma vīru jau pieklājīgos gados, bet ar tādu enerģiju, ka varētu aizdot pieciem jaunajiem. Teikšu atklāti – es tiešām satiku cilvēku, bez kādiem Latvija jau būtu izputējusi. Dzintars ir jau trešā ģimenes paaudze, kas nodarbojas ar komerczveju. Taču Dzintars ir arī kaislīgs makšķernieks, un viņam ir ko pastāstīt arī par to.

Dzintar, šobrīd tīklus likt jūrā nedrīkst, tātad tu brauc copēt kaut kur pa iekšzemes ūdeņiem...

Jā, tagad jūrā ir liegums. Bet es braucu copēt. Galvenokārt tā ir Abava un vimbas. Patiesībā arī jūras līcis ir pilns ar vimbām. Tās ir savairojušās kā nezāles! Ja vien ūdens līmenis ļauj, tad šī zivs ienāk arī mūsu puses upēs. Un nenormālā daudzumā! No vienas vietas lielas vimbas skaitā ap 20–30. Protams, jāpabaro vai jāiebaro, un viss notiek.

Jā, jā. Nupat palielināja paturamo vimbu skaitu no piecām līdz septiņām. Kā šo “dāsnumu” komentēsi?

Nu tas ir smieklīgi, lai neteiktu vairāk. Vajag elastīgāk domāt un elastīgāk rīkoties, tad visiem būs prieks.

Kā tu vimbas ķer?

Man patīk ar pludiņu. Ar fīderi? Tā ķer tikai pensionāri. Iemet un gaida. Savukārt ar pludiņu visu laiku straumītē šancē. Tuvāk, tālāk, dziļumi mainās, krasta josla mainās, un tu visu laiku domā, pamaini savas darbības. Tas ir daudz, daudz interesantāk. Protams, fīderis nav nolikts malā, bet tam ir savi ūdeņi un savas zivis.

Nav nekāds jaunums, ka svarīga ir iebarošana. Bez tās nekādi! Grimstošās granulas aizpilda trešdaļu no jebkura iebarojamā spaiņa. Plusoju klāt vēl smalko cāļu barību. Tādā pašā proporcijā. Pēc tam piejaucu vimbu barību – 750 g. Zemi es sen vairs nelieku klāt nevienā brīdī. To izmantoju tikai tad, ja darbojos dziļākā vietā un iebarojamās bumbas vajag ātrāk dabūt pie gultnes.

Visefektīgāk šī barība un divi baltie tārpi kopā ar kustīgu lapu vai mēslu slieku strādā uz rudzu vimbām. Tas ir laiks, kad zied rudzupuķes.

Abavā esot skaisti brekši…

O, Abavā ir izcili brekši! Tur es velku tādus no 2 kg un uz augšu. Citi brekšveidīgie man skaitās paresnināti pliči.

Vai arī tagad, vēlā rudenī?

Droši! Nupat man ziņoja, ka izcili ķeras līņi! Taču tas ir kūdras purvu karjeros. Man kaut kā nesanāca aizbraukt, bet šis, es zinu, notiek katru gadu. Turklāt kāds izmērs! Divi kilogrami un vairāk. Riktīgi skaistuļi! Es vienam savam strādniekam to karjeru ierādīju, un šis tagad atvelkas šo skaisto zivi.

Taču ņem viņa tur vēlu vakarā vai pa nakti. Man savukārt – kā vakars klāt, tā acīm klapes ciet. No rīta piecelties nekādu problēmu. Vienalga, cikos.

Vienreiz izvilku līdaku uz 4,7 kg. To es Abavā uz kukurūzas izvilku ar 0,12 mm monofilo aukliņu. Tas bija kaut kas vienreizīgs! Sēdēju toreiz uz raudām un rudzu vimbām. Ir kārtējā cope. Piecērtu, un aukla aiziet zemē pie grunts. Mēģinu pievilkt uz savu pusi – nekā! Stāv kā miets. Tad pēkšņi – čirrr... – un sāk iet prom. Spole, protams, noregulēta, un gaidu, kas būs tālāk. Pirmā doma – liela karpa, jo Abavā ir skaistas karpas. Tā mēs stīvējāmies minūtes piecpadsmit.

Beidzot zivs sāka pagurt un cēlās augšā. Līdaka! Ja kāds manu fizionomiju tajā brīdī no malas nobildētu, iespējams, pat radinieki nepazītu. Mazais āķītis līdakai bija ieķēries virslūpas mīkstumā, kur zobi auklai klāt netiek – grozies, kā gribi!

Vispār līdaka nav mana zivs, es viņu neķeru pat uz dzīvo, bet šoreiz tā sanāca. Pamāju ardievas – un lai skrien tālāk. Man emocijas – tev dzīvība!

Uz vimbām vai raudām tu liec 0,12 mm pavadiņu? Raudām okei, bet vimbām nav par plānu, vai arī tu meklē emocijas?

Noteikti emocijas, jo es zivis no iekšzemes ūdeņiem mājās nevedu. Ja vien kāds paziņa neuzprasās.

Vai ir par tievu? Nezinu… Pagaidām izmantoju šo izmēru.

Vai tu kaut kad liec arī pīto auklu?

Ar pīto ir tā – vispirms es viņu sapirkos, bet tad notinu no visām spolēm nost un sadedzināju. Ja nav auklas – tad nav. Droši vien esmu par dumju, lai mācētu ar tādu rīkoties, man labāk sanāk un patīk monofilā un fluorkarbons.

Bet ir viena lieta, ko es izmantoju pilnīgi visur, – tā ir fīdera gumija. Es bez tās nekur. Vienīgā makšķere, kur to nelieku, ir garais pludiņkāts. Tur jau pati makšķere amortizē zivs izgājienus.

Kolchozā neeju

Vai tev nešķiet, ka kādreiz makšķernieku bija mazāk kā mūsdienās?

Mazāk! Ļoti mazāk! Bet es nepateikšu, kāpēc tā. Tagad copmaņu ir ļoti daudz.

Un zivju?

Ja skatāmies uz zivju daudzumu un sugām pirms gadiem desmit un šobrīd, tad tie ir divi nesalīdzināmi lielumi. Pirms desmit gadiem zivis vedu krastā vannām! Brekši, lucīši, vimbas, salakas, asari, butes, sīgas, raudas… Tagad viss līcis pilns ar vimbām. Irbe, Venta, Abava… Kur vimba var ieskriet – tur viņa ir! Citu sugu daudzums ir ļoti samazinājies. Es domāju posmu, kas ir ap Klapkalnciemu. Piemēram, zandarti ir vispār pazuduši.

Es uz Ventu nemaz vairs nebraucu. Esmu pensionārs un varu dabūt tur atlaides, bet kam man Venta, ja izcilas vietas ir Abavā? Turklāt cik tad Ventas krastos ir to vietu, kur upei klāt var piebraukt ar mašīnu? Nav jau problēmu nolikt auto tā patālāk, paņemt špini ar kastīti un iet uz plēsoņām. Bet, ja gribi ar pludu pastrādāt, tad mantu ir diezgan daudz. Ja man jāstāv copes vietā kaut kur starp… tad es saku nē un nemakšķerēju vispār. Es uz copi braucu relaksēties, svarīgs ir pats process.

Vai Abavā tās lietas ir savādākas?

Abavā es copēju vairāk nekā 20 gadus. No Pūres līdz Rendai pārzinu katru upes līkumu. Tā nav lielīšanās, tā ir gadiem krāta pieredze. Kā makšķernieks es būtībā esmu vientuļnieks.

Tagad gan man ir viena copes kolēģe. Nedaudz vecāka par mani, un mēs pa skaisto kopā itin bieži braucam uz Abavu. Sākumā bija diezgan smieklīgi, kad viņa uz Ventu atbrauca man līdzi vimbās ar trīs metru garu pludiņmakšķeri. Atruna bija, ka nevarot to garo makšķeri noturēt. Mazpamazām ierādīju, kā tā lieta notiek, un tagad jau cope rit raiti un cilvēks priecīgs!

Es neciešu makšķernieku barus. Tāpat es citiem savas copes vietas vairs nerādu. Kā es esmu iegrābies ar paša atklāto vietu rādīšanu! Kādreiz es darīju šādi. Tā kā zināju vietas, es aizbraucu, skatos – vimba ir klāt. Zvanu labam paziņam un saku, ka vimba nāk. Viņš atbrauc, pieķer, bet mēs vienojamies, ka šo vietu nevienam citam nerādīsim. Pēc dažām dienām aizbraucu – bet tur jau kolchozs priekšā ar visu manu paziņu.

Tā vairākas reizes gadījās ar dažādiem cilvēkiem, un sapratu, ka parazītisms un lielība nav izskaužamas lietas. Ieraugot šo sociālās mājas skatu, es mierīgi aizdevos uz vietu, kuru citi nezina.

Tad man vēl uzdod to stulbo jautājumu – kā tu to vietu atradi...

Arī man ir prasīts iedot konkrētas koordinātas. Ja to nedaru, tad internetā aiziet žļurga aizvainojumu...

Cilvēki šausmās

Bet patiesībā trakākā lieta ir tā, ka drīzumā mēs vairs nekur ūdeņiem klāt netiksim! Iemesls ir cūcība, ko daudzi krastmalā atstāj. Es vienkārši nesaprotu – nu kāpēc ar maisiem tu aizej un tukšs nāc atpakaļ?

Es vairākās vietās zinu vietējos iedzīvotājus, kas pirmdienās iet ar maisiem un uzlasa pa brīvdienām makšķernieku atstātos mēslus...

Piemēram, bija forša vieta Abavā pie Veģiem. Pie Veģiem brauc pa kreisi ārā uz tiltu, un uzreiz pa kreisi pirms kapiem nobrauciens. Pa mežu piebrauc pie upes pilnībā klāt. Nu kolosālas vietas! Aptuveni pusotru kilometru varēja braukt pa krastu, un upe bija 20 metru attālumā.

Zemes saimnieks ņēma un aiztaisīja šo pievedceļu ciet. Un viss tikai cūkmeņu dēļ. Es viņa vietā darītu tieši tāpat! Tagad tur aug šausmīga zāle un skats ir briesmīgs, bet laikam jau tā ir labāk nekā piemēslots ar visiem iespējamiem atkritumiem, kas pēc tam, pavasara palos, upē izveido slāni ar peldošu plastmasu.

Tāds pats vājprāts notiek jūras krastā, kur braucam butēs. Vietējie ar šausmām gaida rudeni, kad butes sanāks pie krasta un tām pretī pie malas līnijā sastāsies makšķernieki.

Tas ir skumjais stāsts, kas laikam tik ātri nebeigsies. Te var piebilst, ka man ir 4 jūras laivas un es visas esmu uzsēdinājis uz piekabēm, lai vilktu mājās. Kaut gan varētu turēt jūras krastā. Nu cilvēki…! Var jau būt, ka tagad attieksme ir mainījusies, jo piekabes es uztaisīju pirms 12 gadiem.

Foreles slepenajā zonā

Kādas tev attiecības ar spiningošanu?

Kas man nepatīk, tad tā ir spiningošana no laivas. Kad biju krietni jaunāks, tad gan labprāt tā ķēru, bet tagad mans makšķerēšanas hobijs ir saistīts ar pludiņu. Spiningošanai man ir pilnīgi viss. Bija laiks, kad cītīgi bradāju pa mazajām upītēm un foreļoju. Braucu praktiski pa visu Latviju. Iesākums bija pirms gadiem 50+ no Klapkalnciema uz Dundagu ar mopēdu Gauja. Vai kāds tādu vēl atceras? Pielēju pilnu bāku degvielas, un vēl šampanieša pudele ar benzīnu līdzi. Pietika aizbraukt līdz visām mazajām upītēm!

Foreļu tajā laikā bija vairāk nekā tagad?

Jā. Noteikti, bet es jau runāju par mūsu pusi, par upju ieteku jūrā vai līcī. Nedrīkst aizmirst, ka te bija padomju armijas lieguma zona. Te neviens iekšā netika, bet mums miliča priekšnieka meita no Tukuma uztaisīja tā, it kā tajā piejūras zonā mums dzīvotu radi. Nu tad mēs varējām pa tām upēm vazāties. Tur jau tikai retais savu kāju bija spēris. Nebija kā tagad, kad gar foreļupēm vijas cilvēku takas.

Cik lielas ir tavas noķertās foreles? Tās bija strautenes?

Jā, tās bija strauta foreles. Nebija lielas, tā ap 1,2 kg. Es gan redzēju patiešām izcilas skaistules, bet nepaveicās. Ļoti laba upīte bija Trumpe, kas bija un ir arī tagad ciešā saistībā ar Trumpes purvu. Diemžēl tagad tā ir pilnībā aizaugusi un pilna ar bebru dambjiem. Taču uzreiz jāsaka – bebru dambji bija arī tajos labajos laikos, un vislielākās foreles esmu izvilcis tieši to tuvumā. Lāčupīte – atkal bebru dambji un lielākās foreles!

Kā ar varavīksnes forelēm?

Tās ir Raķupītes vidus posmā. Citur varbūt ir, bet man nav zināms. Tajā pašā laikā ir foreļupēs arī pilnīgi tukšie posmi. It kā daudzsološi, no malas skatoties, bet pilnībā bez zivīm. Tu tur vari iet un mētāt, ko gribi, – būs tukšums.

Dzintara ezeri

Upes, upes, bet cik liela draudzība tevi saista ar ezeriem?

Latvijā man vislabāk patīk Rušons. Savulaik es uz turieni braucu regulāri. Engures ezers. Bija brīdis, kad bija pazuduši asari, bet tagad tie ir atgriezušies.

Man cilvēki saka, ka Engures ezeru vajadzētu vispār atbrīvot no tīkliem. Ko tu par to teiksi, gandrīz blakus dzīvojot?

Man pašam Engures ezerā ir tīklu licences, bet es tās neizmantoju. Vispār vajadzētu tīklošanu šeit izbeigt! Man pat bija ideja uztaisīt haju, es to pasviedu tiem, kam ir tīklu atļauja, – davai izpērkam visas licences, bet tīklus neliekam un ļaujam ezeram vairākus gadus atpūsties. Diemžēl atsaucību neguvu.

Valguma ezeru tu labi pazīsti?

Bet protams! Taču tas ir ļoti īpatnējs. Pats saproti – ja tev divus metrus no krasta ir jau 6 metru dziļums...

Es zinu šo ezeru. Esmu turp braucis brekšos, turklāt lielos. Tajā laikā vēl smalko, universālo kareivju fīderu nebija. Copēju ar gruntsmakšķeri, bet arī tad jutu, ka prasās smalkāka pieeja. Protams, ar gadiem atradu.

Valgumam pusotra kilograma breksis nebija nekas. Padomju Latvijas laikā tādi grandi kā Voss un Kārkliņš Valguma brekšus baroja tā, ka tie diez vai paspēja visu izpūst ārā, kad pie deguna parādījās tārpiņš.

Tagad es uz Valgumu braucu ziemā. Bet kas vasarā tur notika! Tur, kur Slocene ietek Valguma ezerā. Nu tie brekši gan bija kaut kas traks! Izmērs fenomenāls! Makšķernieka sapnis!

Vēl ir kāds zīmīgs ezers?

Protams, arī Peipuss. Kurš gan ziemas copmanis nebrauc uz Peipusu! Taču no visiem braucieniem, cik man ir bijis, mājās esmu atvedis tikai vienu vēdzeli. Pārējās zivis esmu atlaidis vai iedevis kolēģiem. Mani interesē cope, nevis gaļa. Es drīzāk skatos uz maz’ vai liel’ cūciņ’, jo tā ziv’ man ir jau virs deln’. [Smejas.]

Kur vēl esi bijis copēt ārpus Latvijas?

Biju Norvēģijā. Tajās 10 dienās man patika pilnībā viss. Bet lai es tur dzīvotu? Nekad mūžā! Tie akmeņi un akmeņi, un vēlreiz akmeņi… Nu nē! Aizbraukt uz nedēļu – jā. Un tad ātri atpakaļ uz Latviju.

Tas pats ir ar Zviedriju. Aizbraucam uz dažām dienām paspiningot. Viss skaisti! Bet jau pēc 3 dienām mani velk uz mājām. Man mūsu zemes daba ir tuvāka. Neviens no maniem bērniem un tuvākajiem radiem nestrādā ārzemēs.

Licence par 1200 eiro

Kas tevī ievazāja šo pozitīvo infekciju, ko sauc par makšķerēšanu?

Tas bija laikā, kad man bija 6–7 gadi. Slocene. Tas no Valguma ezera uz Kaņieri. Vecamtēvam tur bija siena pļavas. Govis, zirgi… No tā laika es arī makšķerēju.

Milzīgas problēmas bija ar āķiem. Ja kādu norāvu, tad nāca bimbiens, jo vietā jau nebija ko likt! Taču mūs izručīja krievu lidotāji no Tukuma lidlauka. Man jau likās, ka tur visi ir arī makšķernieki. Tā kā bērns raudāja, tad šie ņēma un deva mums āķīšus. Tad bija lielie prieki!

Taču vispār dzimis esmu Rīgā. Divu mēnešu vecumā mani atveda pie vecāsmātes un atstāja uz palikšanu bez mammas un tēva uz visu mūžu. Tēvs gan tajā brīdī atradās armijā. Tēvu es nekad neesmu saticis, bet ar mammu viena tikšanās bija. Viena!

Es uzzināju, ka viņa dzīvo Lodē. Protams, tas notika caur pazīšanos prokuratūrā. Man iedeva telefona numuru un sazvanījos. Norunātajā dienā aizbraucu uz Lodi. Satikāmies. Parunājāmies, un noslēgumā es teicu: “Ja tu gribi mani vēl satikt, tad meklē tur, kur mani atstāji divu mēnešu vecumā. Es joprojām esmu tur.”

Ar to tad arī viss. Es pat nezinu ne to, vai viņa vēl ir dzīva, ne to, vai dzīvo Lodē, ne arī kādas citas lietas. Acīmredzot es viņai biju nevēlams, un uzplīties kādam ar savu mīlestību, draudzību vai kā citādi nav manā dabā.

Bet tāpat dzīve ir skaista, un tā ir jābauda ar pozitīvismu sirdī un atsperēm kājās un rokās. Tā, ka tu burtiski lido. Tad ir labi nodzīvots mūžs.

Kādreiz zivis, salīdzinot ar gaļu, maksāja kā maize bez sviesta, bet tagad viss ir apgriezies kājām gaisā un zivis maksā 5 reizes dārgāk par gaļu. Kā tu to skaidrotu?

Tev jau, Eini, šito nesaka, bet man saka katru dienu! Turklāt piemin vēl, ka es jau viņas ne audzējot, ne barojot. Es atbildu, lai paši noķer to zivi tādā daudzumā un kvalitātē, lai varētu veidot biznesu. Nu tak ņem un darbojies! Kas tev liedz!

Lai varētu zvejot, es tikai vasarā par licenci maksāju 1200 eiro. Un kur tad viss pārējais! Bet ar nomaksātu licenci zivis krastā nelēks. Ne par velti šai pusē esmu palicis vienīgais un arī tikai tāpēc, ka man ir dziļas ģimenes saknes, ko izraut ir ļoti grūti. Uz tām arī izdzīvojām grūtajos laikos.

Mežonīgā pieredze

Kas tev jūra ir tagad – darbs vai hobijs?

Jūra man tagad ir hobijs. Bija gadi, kad tas man bija darbs izdzīvošanai. Kad nāca vimbu laiks, tad nezinājām, kur to zivi likt. Devām radiem, draugiem, paziņām, kaut ko notirgojām.

Kā tu pieņēmi lēmumu doties jūrā un zvejot? Tas nav no vieglākajiem darbiem. Tāpēc jau to zvejnieku mums ir palicis tik maz.

Beidzās krievu laiki. Vēl pirms 90-tajiem es jau no kolchoza gāju jūrā, mēs tur likām stāvvadus. Kad vajadzēja un kad varēja, tralējām ziemas un vasaras. Tie bija skarbi laiki, lai neteiktu vairāk. Tad kolhozu likvidēja. Arī Engurē.

Bija jādomā, par ko šeit, Klapkalnciemā, izdzīvot. Izdzīvot, nevis dzīvot! Klapkalnciemā bija laivu cehs. Es uz savu risku nopirku no viņiem laivas ar domu, ka došos jūrā kaut vai viens pats. Patiesībā šīs laivas tika ražotas Baltkrievijai elektrozvejas vajadzībām, un visas gāja projām uz Baltkrievijas ezeriem.

Elektrozvejai? Speciālas laivas?

Jā, jā. Iekšā milzīgs ģenerators, priekšā liela ķesele. Izmēģinājām gar Engures pāļiem. Kas tur pa zušiem nāca ārā un kādā skaitā!

Tajā brīdī visi cīnījās par izdzīvošanu. Kāda bija konkurence?

Mežonīga! Mežonīga! Mežonīga! Šo es varu atkārtot tik reižu, cik vien mute veras. Bija tā – kurš pirmais gāja, tas pirmais mala. Taču, gods kam gods, savā starpā rīvēšanās nekad nenotika. Drīzāk mazliet palielījāmies, ja bija labi gājis.

Tā lēnām un pamazām visi šai apkaimē atdzīvojās. Rudeņos bija izcili asaru lomi. Iedomājies, kas iepinas 40-nieka tīkla acē! Pirksti, ņemot ārā, bija pilnīgi jēli. Jāžēlo bija arī tīkli un savs naudas maks, jo tīklus jau nevarēja dabūt.

Īsāk sakot – drīz vien mēs iesākām paši zivis žāvēt. Vispirms protams, sev, radiem, tuvākajiem paziņām. Iedomājies tais laikos ap 400 kg brekšu! Tā arī aizgāja pa paziņu loku, galvenokārt Rīgā.

“Klapkalnciema zivis”

Tagad tu nodarbojies ar kūpināšanu. Tevi pazīst ne tikai Klapkalnciemā, bet arī stipri lielākā teritorijā. Ko tu kūpini? Un kura ir visgrūtāk izkūpināmā zivs?

Mēs kūpinām visas iespējamās zivis, kas ir dabūnamas gan Latvijā, gan arī Skandināvijā. Pašreiz sarežģīti ir dabūt samus. Latvijas samus es neņemu. Nenormāli trekni! Kūpināšanai vispār neder. Tur sanāk tikai galerts. Savukārt Āfrikas sami no Talsiem un Seces ir perfekti. Vislabākais variants kūpināšanai ir svarā ap 2 kg.

Mēs kūpinām tikai un vienīgi ar alkšņa malku. Turklāt fiška slēpjas arī tajā, cik smalki tas koks ir saskaldīts. Ja man vajag zibenīgi dabūt karstumu, es ņemu tādu cirtumu. Ja kāda cita situācija, tad jau citu resnumu… Viss ietekmē laiku. Ļoti rūpīgi skatāmies.

Šis bizness ir reāli smags. Ir maksimāli jākoncentrējas gan pirms došanās jūrā, gan kūpinot un īpašo garšu dabūnot. Tas reizē ir arī smalks darbiņš. Mazākā kļūme – un visu vari izbarot jūrai vai mežam. Katrai zivij ir sava apstrāde vai pagatavošana, lai cilvēka mutei patiktu. Nu tā viš i!

Tāpēc jau Klapkalnciema zivis ir tādā cieņā!

Man ir maz ar ko salīdzināt. Es arī nepavisam neiespringstu uz to, kas notiek citur. Mēs ražojam un maksājam nodokļus Latvijas valstij. Lūk, tas man ir svarīgi!

Un kā tagad ar breksi pēc 400 kilo laikiem?

Tagad? Pa kādam eksemplāram šad tad gadās. Engurē vēl pa kādam trāpās. Taču te ir jāizstāsta vairāk. Breksis jau ir jūrā un līcī. Kad viņš pienāk pie krasta, tad uzturas aptuveni 15 metrus no ūdens malas. Tīklus mēs varam likt ne tuvāk par 100 metriem no krasta. Tajā pašā laikā gaišā dienā var redzēt, ka visa piekrastes līnija ir melna ar brekšu mugurām.

Tad jau copmaņiem ir darbs ar fīderi no krasta!

Jā, jā. Tikai nekas nenotiek. Ir braukuši, barojuši un ko tik neizmēģinājuši, bet breksis neņem, un iepūt viņam!

Kam laivā vajag pakulas?

Tev jūras laivām ir arī tehniskā apskate?

Jā, protams. O! Te bija viens labs cirks. Es pat teiktu kuriozs, kas liecina, cik gudri cilvēki stāv pie mūsu darbības regulācijas stūres.

Atbrauc jauni, braši VVD puikas. Jāapskata laivas. Kāda problēma – lūdzu! Skatās laivu, vestes, riņķus, enkurus, raķetes, ugunsdzēšamos aparātus un tad jautā – “Kur jums ir pakulas?” Es sākumā to uztvēru kā joku, atbildēju, ka es savu laivu netaisos dedzināt. Kam man pakulas? “Bet nolikumā ir rakstīts!” Es saku: “Jūs par mani tagad ņirgājaties?! Kas tas par nolikumu! Varbūt no Pētera I laikiem? Laivas jau nav koka, ir plastikāta. Kuru vietu tad es ar pakulām bāzīšu ciet?!”

Ar pieredzējušajiem VVD bukiem mēs kārtīgi izsmietos, bet šitie jaunie švīti zina tikai formālo pusi, praktiskā ir sveša. Kaut kāds murgs!

Un vēl. Kāpēc man jūrā zvejas laivā līdzi jāņem ugunsdzēšamie aparāti! Man līdzi ir spainis, ar kuru es nodzēsīšu jebkuru uguni ātrāk, nekā tā būs sākusies!

Vai kādreiz jūrā tev laika apstākļu dēļ ir radušies ne visai patīkami mirkļi?

Tagad ne, jo nu jau var labi izsekot līdzi ziņām. Tās es tiešām skatos! Jūra nav joka lieta, pat 100 metrus no krasta.

Savukārt vēl kolhoza laikā – tad gan bija divi gadījumi. Prātā pat iezagās doma – ja palikšu dzīvs, tad šī bus pēdējā reiz’, kad eju jūr’. Vēl tagad, skatoties, kā vīri ar tīkliem un murdiem dodas iekšā jūrā ar vecām bleķa kazankām, man šermuļi skrien pa muguru. Es ar tādām laivām pat līcī nebrauktu!

Kā zvejniekiem ir ar to pašu birokrātiju? Prasības aug, vai prasības pierimstas?

Nu tu, Eini, uzdevi jautājumu! Birokrātija tikai aug, un es nevaru saprast, kam tas ir izdevīgi. Man nav, bet vai valstij ir?

Varbūt kādam derētu padomāt no astes gala? Jo galva pūstot pirmā.

Es nezinu, no kura gala kam domāt, bet, ja es sekoju līdzi laika apstākļiem un vasarā jūrā gribu iebraukt plkst. 3 no rīta, tad man pusotru stundu pirms tam jāzvana uz VVD un jābrīdina, ka braucu jūrā tajā un tajā datumā pulksten tikos un tikos. Kam šī informācija nakts vidū ir vajadzīga? Vai kāds to lasīs? Turklāt, jau piebraucis pie krasta, es varu konstatēt, ka vilnis ir par lielu, – tad ko man tagad darīt? Dot atkal ziņu, ka es tomēr nebraucu?

Dot ziņu noteikti gan vienā, gan otrā gadījumā. Turklāt sūtīt uzreiz pa taisno vadībai, jo tā noteikti saldi guļ! Un, ja neatbild, rakstīt vai zvanīt, cik vien laiks ļauj. Tad tas ierēdnis, iespējams, nāks pie prāta.

Mums tagad jau vairāk nekā pusgadu maļ vienu lietu – ka no Ragaciema līdz Engurei būs liegums iet jūrā. Varēs tikai peldēties. No pieredzes varu pateikt – ja šito ir iesākuši runāt, tad tas agri vai vēlu nonāks līdz realitātei.

Kas to visu kultivē?

Protams, zaļie! Tas, ko viņi dara, ir jau tuvu…

...es saku – idiotismam, un man par to būtu garum garš raksts.

Mēs te jau ar zaļajiem sastrīdējāmies. Temats – Ķemeru Nacionālais parks aiz Valguma ceļa. Tur Slocene, Valguma ezers, Kaņiera ezers… Pilns ar makšķerēšanas liegumiem, bet tajā pašā laikā kā tur cērt no mežniecības malku! Šauj zvērus! Zāģē ārā mežus! Bet skaitās parks, un es nevaru ar mašīnu pa ceļu piebraukt pie upes. Kur te loģika? Nu kur te loģika!!!

Kas zvejniekam ir lielākā problēma? Laika apstākļi, lieguma zonas?

Nē. Roņi! Ar laika apstākļiem mēs paši tiksim galā, ja vien galva būs uz pleciem. Roņi ir ārprāts! Patiesībā šo sērgu likvidēt ir jau par vēlu, un tur atkal paldies zaļajiem.

Šai ziņā it kā kaut ko sāk darīt, bet viss pretdarbības process ir pilnīgi garām un jau novēlots. Tagad viņus drīkst pie tīkliem šaut un ko tur vēl, bet – atvainojiet – tas ir absolūti bezjēdzīgs pasākums. Roņu mums līcī un jūrā tūlīt būs vairāk nekā lašu. Protams, es mazliet pārspīlēju, bet jēga jau domājošam cilvēkam saprotama. Man daudzi pazīstami makšķernieki ir arī mednieki. Nu ko man tagad – līgt viņus roņu medībām? Esmu dzirdējis, ka Engurē pie krasta divus nošāvuši.

Ja dziļums ir kādi trīs metri, ronis virs ūdens nenāk un nerādās. Taču tīkli, murdi un zivis ir saplēstas. Viņš uz mirkli pabāž no ūdens degunu un zibenīgi pazūd. Nav! Savukārt uz 17 metriem viņam drīkst iešaut ar kaķeni! Šādā dziļumā ronis no tevis nebaidās. Viņš mierīgi iznirst līdz pat krūtīm turpat 30 metru attālumā...

Kā ronis izrīkojas ap tīkla linumu?

Viņš vai nu to saplēš, vai, piemēram, murdā pie sienas atrod mencu un izsūc caur linumu visu gaļu tā, ka paliek pāri tikai galva un asakas. Ja nav mencas, tad viņš sameklē luci – paņem aiz astes un izfilē. Vislabāk ronim garšo reņģe. Tāpat ir ar salaku.

Paldies, Dzintar, par interviju! Lai veicas Klapkalnciema zivīm un arī tavai ģimenei, kas dara ļoti svētīgu darbu. Tikai man palicis vēl viens jautājums: kāpēc jūrā iet, nevis brauc?...

[Pauze.] Es nezinu! Baigi labais jautājums. Es pat neesmu bijis par šādu lietu aizdomājies! Jūrā vai nu iet, vai neiet! Pat nebiju šito piefiksējis! Šitas bija baigi labs!