Brūveļa Ventas pieraksti

Nevar nociesties sagaidīt līņu laiku, – intervēts tagad novembrī, nosaka ventspilnieks, pensionēts skolotājs un ģeogrāfs Viesturs Brūvelis. Kad Copes Lietas viņu intervēja pirmoreiz 2013. gadā, Brūvelis strādāja un dzīvoja Īrijā un bija aizrāvies ar īru līdaku spiningošanu un ar makšķerēšanu okeānā. Tagad Viesturam gadi ļauj makšķerēšanas karti vairs nepirkt, un spiningošana vairs nesagādā tādu baudu kā tad, kad plecs vēl nesāpēja. Toties tajos gadalaikos, kad Ventā un Nabes ezeros var sēdēt ar makšķeri, viņš tur ir satiekams vai katru nedēļu. Un, kā šajā gadsimtā sācis, turpina rūpīgi pierakstīt katras copes dienas sekmes. No tām izriet, ka, piemēram, sapalu Ventā pēdējos gados ir kļuvis vairāk…

Jūsu senčos makšķernieki ir bijuši?

Nē, es pirmais. Pats uzaugu Jūrmalā un mācījos Pumpuru skolā, bet abi vectēvi man ir kurzemnieki, no Zemītes. Tēva tēvs 1917. gada rudenī bija bijis Petrogradā un vēlāk stāstīja, kā boļševiku revolūcija izskatījusies. Dienu pirms tās Petrogradas krogi un veikali bijuši pilni, pērc, ko vēlies, bet nākamajā dienā jau bads – no strādnieku rajoniem ienākušie revolucionāri visu izlaupījuši. Pie degvīna rūpnīcas bija slīpa ieliņa, tai pēc laupīšanas krāni bija atstāti vaļā, šņabis tecējis pa bruģi uz leju, un revolucionāri – vīrieši un sievietes – metušies četrrāpus un strēbuši no peļķēm.

Starp citu, Pumpuru skolu ir beiguši divi valsts prezidenti – Guntis Ulmanis un Edgars Rinkēvičs. Man paralēlklasē mācījās Pērkona solists Raimonds Bartaševics.

Nez kāpēc viņi nav zināmi kā makšķernieki. Jūrmalā taču no zivīm izvairīties grūti – vienā pusē jūra, otrā Lielupe.

Manas attiecības ar zivīm sākās tā, ka klasesbiedra Pētera Jansona, lai viņam vieglas smiltis, tēvs bija zvejnieku kolhoza Uzvara žāvēšanas ceha priekšnieks, bet vectēvs – vecs zvejnieks. Viņam šķūnīti stāvēja divas lielas mucas, viena ar sāli, otra ar sērkociņiem. Izdzīvojis karus, viņš zināja, ka šīs lietas kara laikā aptrūkstas pirmās. Mēs, puikas, tos sērkociņus čiepām un pīpējām niedres.

Dubultos Pētera tēvam stāvēja lielā motorlaiva. Ar makšķerēm tad neviens neniekojās, braucām ar to laivu pāri Lielupei un likām naktsšņores uz zušiem un brekšiem. Simt āķu.

Vai tas bija legāli?

Kas to lai zina, nevienu tas neinteresēja, tas bija 60. gadu sākums. Faktiski ciešākā kontaktā ar zivīm, konkrēti – ar stagariem jeb kazragiem, nonācu kādā 6. klasē, kad mūsu tēvi bija sarunājuši, ka man vasarā jāiet zivju cehā paštancēt, naglot kastītes. Sāku ar kastītēm, bet ap 8. klasi jau vasarās strādāju tur par krāvēju. Kolhozs atradās Lielupē, netālu no ietekas jūrā, tajos laikos tur stāvēja lielais bagars ar kausu, regulāri tīrīja ieteku.

Jansona tēvam, tātad kolhozam, tur stāvēja stagarkūrs – istabas lielumā, ar muti pret jūru. Kazragi tajā līda iekšā bezgalīgā daudzumā. Parasti ik pārdienas pēc darba cēla kūra asti augšā un kazragus savāca. Es tajā procesā palīdzēju, man bija iesauka Nēģu meistars – ķeksēju no tā kazragu pulka ārā nēģus. Tur bija arī asarīši un līdaciņas, tos metu atpakaļ upē, bet nēģus stiepu uz mājām. Kazragus mala miltos, sapildīja mucās un tirgoja citiem kolhoziem.

Miltos mala tikai kazragus?

Nebūt ne. Atnāk kuģis ar brētliņām, tās mucās sapuvušas – mala arī tās. Lučus mala kastēm! Atved veselu autokravu ar bojātiem lučiem, tos arī miltos.

Ko ar tiem zivju miltiem darīja? Mēsloja laukus vai izbaroja kādiem lopiem?

Iespējams, arī cūkām deva. Starp citu, par šo tēmu Imants Ziedonis epifānijās ir rakstījis, ka lucītis ir tāda delikatese, ka varbūt vajadzētu darīt otrādi – malt cūkas un barot ar tām lučus jūrā.

Tolaik jau vēl bija luči, tagad zivju tirdziņos redz tikai lucīšus.

Lučus es arī ķēru – jūrā, ziemā. Ar to faktiski sākās mana makšķerēšana. Tagad jūra vairs ziemā tikpat kā nekad neaizsalst, bet manā bērnībā sala ciet. Bija kā spogulis, ledus kā stikls, tikai sniega vērpetes vējš dzenāja. Gājām diezgan tālu iekšā.

Cik droša tā iešana bija? Vēl 2013. gadā, kad bija bargāka ziema, līcī no ledus pavasarī tika nocelti vairāk nekā 200 bļitkotāji, bet pagājušā gadsimta 80. gados reiz ar armijas palīdzību nācās glābt vairāk nekā tūkstoti.

Tik tālu jau negājām, lai cope varētu beigties kā filmā Nāves ēnā. Tādu lietu kā ledusurbi nemaz redzējis nebiju, gāju ar vergu un parasti cirtu tos āliņģus, kurus jau kādi bļitkotāji bija atstājuši. Luči ķērās uz mazas spīdīgas bļitkiņas, ātri vien kādus 20 varēja savilkt un gāja uz mājām. Tagad, ja Venta aizsalst, esmu tā ar bļitku arī vēdzeles vilcis.

Kāpēc luči tieši pie Kauguriem labi ķērās? Tāpēc, ka pirms tiem Jūrmalā ir smilts grunts, bet pie Kauguriem, jau no Slokas sākot, nāk ārā dolomīts. Tāpēc Ķemeros ir purvi, jo apakšā dolomīts. Jūrā lučiem tās dolomīta gruntis patīk.

Lučus varēja arī pirkt. Kauguros netālu no mūsu mājas bija vienas vecas zvejnieku tantes būda un kāpas malā ierakta žāvētava. Tēvs paskatās pa logu, redz – tur dūmi kūp, deva man rubli, lai eju pēc lučiem. Par rubli varēja dabūt veselu kālu – 30 gabalus, tādus kā mazi zutīši. Tante mani pazina. Citreiz atnāku, viņa saka: “Viestur, vēl nav gatavi, pažāvē manā vietā.” Tante aizgāja savās darīšanās, un es metu žāvētavā čiekurus – luči tika žāvēti ar čiekuriem.

Makšķerēt tātad sākāt ziemā ar bļitku. Kad pirmoreiz turējāt rokās, tā sakot, vasaras makšķeri?

Vecātēva māsai, Ieviņas tantei, bija māja Sātos, bijušās dzirnavas. Tur mēs vasarās dzīvojāmies, es tad vēl skolā negāju. Gulējām siena šķūnī. Atceros, kā mamma tur likvidēja lapseņu pūžņus – vakarā, kad tumšs, ar kausu aizķer pūzni un uzreiz iemet spainī ar verdošu ūdeni. To tad izlēja sētā, un no rīta vistas kā trakas knābāja tās vārītās lapsenes!

Delikatese...

Jā, vistas noēda visas līdz pēdējai. Turpat netālu no tām mājām bija Abava, tur bija arī Ulmaņa dzelzceļa tilts, kurš tā arī netika pabeigts. Abava tur ir šaura, bet pie tā tilta bija platākas vietiņas, bedres, tur mēs makšķerējām ar manu sešus gadus vecāko brāli (vēlāk viņš bija Latvijas rekordists tāllēkšanā). Brālim bija noteikums: ja gribu tikt viņam ņem līdzi uz upi, man jāsarok tārpi. Es ar lielu prieku to darīju. Vēl pa tumsu no kalna kāpām lejā uz Abavu un ķērām asarīšus. Brāļa dotā bambusa makšķerīte man vēl ir saglabājusies.

Sievastēva skolots

Cik saprotu, pēc skolas jūs vēl labu laiku nemakšķerējāt gandrīz nemaz.

Tā iznāk. 19 gadu vecumā sāku strādāt par ģeogrāfijas skolotāju, maniem skolēniem, 8. klases beidzējiem, bija 16 gadi… Pirms dažiem gadiem ar dēlu stāvējām uz tilta Rīvas upē pie Rīvas kroga, skatījāmies, kā taimiņi lec. Pienāk klāt divas tantes, viena ar štociņu: “Vai jūs neesat skolotājs Brūvelis? Mēs jūs pēc balss pazinām.” Manas skolnieces! No tās klases, kurā mācījās arī Menueta un Pērkona ģitārists Leons Sējāns (viņu gan tikai ģitāra interesēja, ne mācības).

Mācoties augstskolā, sāku strādāt par mērnieku. Līdz 1988. gadam biju Jūrmalas galvenais ģeodēzists. Vienu vasaru mērījām Drustos, dzīvojām vecā kinoteātrī, un tuvējo māju saimniece mums bija kolhoza nolīgta taisīt pusdienas. Saimniecei bija divi dēli, tiem bija bridene. Tad nu vakarā gājām ķemmēt Gauju. Mani nolika turēt bridenes galu, tad mēs aplencām kādas zāles, ķērām līdaciņas un paši cepām.

Teicāt, ka studējāt neklātienē. Vai tad iesaukšana krievu armijā nedraudēja?

Mani neņēma – redzes defekts, iedzimts astigmātisms. Tēvam čoms bija Jūrmalas pilsētas kara komisārs, uzvārdā Vārtukapteinis. Kādā kopīgas konjaciņa iedzeršanas reizē tēvs bija ar viņu pakonsultējies un teica man tā: kad komisariāta medicīnas komisijas acu ārsts rādīs burtus, saki, ka neredzi neko. Tā arī darīju. Pēc tam ik pa pieci gadi bija jāiet uz atkārtotām pārbaudēm, vai neesmu kļuvis redzīgāks.

1978. gadā pirmoreiz apprecējos. Bet regulāri makšķerēt sāku tikai tad, kad atbraucu uz Ventspili dzīvot. Pēc tam atkal copē bija pārtraukums no 1988. līdz 1991. gadam, kad strādāju Zviedrijā. Kad režīms kļuva brīvāks, mammas jaunības draudzene, kas dzīvoja Zviedrijā, aicināja viņu ciemos. Bet mamma negribēja. Tad nu izsauca mani. Tur dabūju darbu.

Tad jau tiem laikiem bijāt varen bagāts vīrs. Bija tāda anekdote, ka padomju cilvēkiem, kas tajā laikā tika uz ārzemēm, anketās bija jautājums: “Kāpēc atgriezāties?”

Tāpēc, ka muļķis! Latvija atguvusi neatkarību, jābrauc mājās, jāpalīdz celt! Atbraucu un pirmo pusgadu jutos kā sūdā iekāpis no tā, kas te gāja vaļā ar visām mafijām. Ja tev nebija blata, darbu Ventspilī dabūt nevarēja. Pirmo ziemu nostrādāju par kurinātāju, pēc tam trīs gadus arodskolā par skolotāju, tad piecus gadus Ziru pamatskolā, kur mācīju ģeogrāfiju, bioloģiju, ķīmiju, zīmēšanu un amatmācību. 2005. gadā to skoliņu likvidēja.

Regulāri makšķerēt sāku 1994. gadā ar sievastēvu Arnoldu Vīksnu. Viņš bija Ventspils zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka mednieku un makšķernieku kolektīva priekšnieks. Mājās viņš nemēdza būt – tikai vai nu pa copi, vai medībām. Arī copes sacensības rīkoja, brauca uz Kuršu jomu zandartos. Kad kolhozs izjuka, ar sievastēvu sākām biežāk spiningot un makšķerēt Ventā.

Iznāk, ka sievastēvs ir bijis jūsu copes skolotājs...

Daļēji – jā. Braucām arī no pontoniņiem makšķerēt uz Usmas ezeru, kur kolhozam laivas stāvēja. Reiz tā pa dienu sametam makšķeres un kurinām ugunskuru. Drauga sieva saka, ies paskatīsies, kas ar makšķerēm notiek. Aiziet un pēc brīža sauc, lai nākam skatīties, kas tai vienai makšķerei, ka nevar pacelt, vai nav kaut kur aizķērusies. Pieeju, velku – jā, it kā aizķēries, bet kaut kas kustas… Izvilku baigo zuti, tādu ap 2 kilo!

Tikai vienu līdaciņu dienā…

2006. gadā dzīvē un makšķerēšanā jums sākās Īrijas posms. Kādas zivis tur ķērāt?

Visu ko. Īrijā jūrā esmu izvilcis arī astoņkājus un uz maza makreļu āķīša pat haizivi.

Ko tā haizivs bija paņēmusi?

Pliku āķi.

Cik tālu no krasta tā cope notiek?

Krastu knapi varēja redzēt. Parasti tādā copē divatā ar vienu lietuvieti pieķērām pilnu kasti makreļu. [Rāda fotogrāfiju.] Re, te līcī ar paisumu nāk iekšā ūdens, un tā virmošana, kas pa virsu redzama, nozīmē, ka līdz ar paisumu līcī nāk iekšā makreļu bars. Tad visa māksla ir aizmest aiz šī bara sviniņu ar pieciem plikiem āķiem un vilkt tam cauri. Katram āķim klāt spalviņa. Bieži vien makreles bija uz visiem pieciem āķiem. Re, cik dzidrs ūdens tur ir!

Vai Īrijā ir daudz makšķernieku?

Paši viņi neko daudz neķer, bet angļi brauc uz Īriju makšķerēt, jo Anglijā pie katras peļķes uzreiz ir jāmaksā. Bet Īrijā stāvvietās pie ezera redz uzrakstus: “Šis ezers ir Dieva dots visiem, kas vēlas te atpūsties.” Tur ir ierīkotas atpūtas vietas, bet nav gandrīz neviena makšķernieka. Īri neēd tādas sūda līdakas, līdaku īram labāk nerādi: fui, smirdīga. Īri ēd lašus, foreles un jūras zivis.

Un viskiju...

Ņem iekšā viņi ne pa jokam! Karikmakrosas pilsētiņā, kurā dzīvoju, ir viena iela, bet tajā veseli 12 krogi. Tajos nav nekā ēdama, ir tikai alus un viskijs. Īri ir ļoti viesmīlīga tauta, gan darbā, gan kā kaimiņi. Sievietes gan viņiem nesmukas, salīdzinot ar latvietēm. Kad bija lielais kartupeļu bads, divi miljoni īru izceļoja, Barakam Obamam viens vecaistēvs ir no Īrijas.

Par līdakām runājot – ja reiz īri tās neēd, vai tas nozīmē, ka makšķerniekiem tur nav līdaku paturēšanas ierobežojumu?

Ir gan un stingrāki nekā Latvijā! Stāvvietās pie ezeriem ir izlasāmi arī noteikumi, turklāt arī krieviski, poliski, lietuviski un latviski. Tos tā arī sauc: Līdaku un saldūdens zivju zvejošanas noteikumi.

Dabas aizsardzības nolūkos ieteicams visas līdakas dzīvas atlaist atpakaļ ūdenī. Šo normatīvo aktu pārkāpšana var novest pie makšķeru, laivas un citu zvejniecības piederumu konfiskācijas. Tāpat var tikt uzlikta liela soda nauda.

Šajos noteikumos “saldūdens zivs” nozīmē jebkuru saldūdens zivi, izņemot līdaku, lasi, foreli un grunduli. Aizliegts glabāt vairāk nekā vienu veselu līdaku virs 50 cm un vairāk nekā 0,75 kg līdakas gaļas. Aizliegts glabāt vairāk nekā 12 saldūdens zivis līdaku ēsmai. Aizliegts nozvejot un jebkādā veidā nogalināt vairāk nekā 4 saldūdens zivis dienā. Aizliegts nozvejot un jebkādā veidā nogalināt jebkuru saldūdens zivi, kas garāka par 25 cm, mērot taisnā līnijā no priekšgala līdz astes šķēlumam. Jebkurai personai, izņemot Lautas (Louth) vai Movilas (Moville) rajonā, aiziegts pārdot un piedāvāt tirdzniecībai jebkuru saldūdens zivi, lai kādā veidā tā būtu noķerta. Aizliegts jebkādos nolūkos pārvietot dzīvas raudas uz citām ūdenstilpēm. Aizliegts zvejot līdakas un saldūdens zivis citos veidos kā tikai ar makšķeri un auklu… Tāds tur pie katras ezermalas stāvvietas ir ATTENTION ALL ANGLERS, LATVIAN TRANSLATION.

Tātad paturēt Īrijā makšķernieks drīkst tikai vienu līdaku, turklāt tikai līdz 50 cm garu…

Jā, bet neviens vells gan tos noteikumus neievēro. Lai gan inspektori tur mēdz uzrasties, arī automašīnās ieskatās. Es tur esmu noķēris arī deviņnieci līdaku.

Stāstījāt, ka īri neēd arī zušus.

Jā, jo, kad Īrijas aizbildnis Svētais Patriks izdzina čūskas no Īrijas, viena noslēpusies ezerā – zutis. Tāpēc arī zuti īram labāk nerādi.

Koki Īrijā ir?

Nav. Meži izcirsti. Īri to pārmet angļiem, zem kuriem Īrija ilgi bija kā mēs zem vāciešiem. Īri saka, ka viņu meži aizgājuši angļu kamīnos.

Kāda Īrijā ir ziema?

Sniegs ir vienu dienu gadā, un tad iestājas haoss, jo sniega tīrītāju un sniegalāpstu viņiem nav.

Jūs uz Īriju strādāt aizbraucāt 52 gadu vecumā un labi pelnījāt, strādādams Eiropas Savienības lielākajā saldēto pusdienu rūpnīcā. Kāpēc atgriezāties Latvijā?

Pirmkārt, pienāca Latvijas pensijas laiks. Otrkārt, ģimene bija te, sievai labs darbs.

Slepenās

sienāžu pļavas

Tātad Īrijas posma vietā, par kuru Copes Lietām stāstījāt 2013. gadā, jums tagad ir Ventas posms?

Jā, gan tuvākos, gan tālākos maršrutos. Ventspilī Venta ir tikai nepilnus 400 metrus no manām mājām. Tagad gan gar krastu mājas sabūvētas, Ventai vairs netiek klāt. Kad vēl varēja, gāju tur sienāžus ķert sapaliem.

Ko tā Lauku Avīzes makšķernieku gadagrāmatu kaudzīte uz jūsu galda nozīmē?

Tajās es kopš 2002. gada pierakstu visus copes novērojumus, es vispār tādus pierakstus veicu kopš 1977. gada.

Re, te sākas ar 2002. gada pavasari:

5. marts: Venta: +13 grādi, vēja virziens DR, saule, vētra, 2 gruntenes, 1 rauda, 1 ķīsis.

5. marts: Uz mola: 8 butes.

16. marts: Mols, 44 butes.

23. marts: Mols, slapjš sniegs, +3 grādi, 58 butes.

27. marts: Piltene, 1 breksis, 2 raudas, 10 asari, 10 ķīši.”

Nez kāpēc šogad tāda gadagrāmata vairs netiek izdota, rakstu citā kalendārā. Kamēr man vēl nebija 65 gadi, godīgi gada beigas ielīmēju gadagrāmatā arī makšķerēšanas kartes.

Kā šogad butes ķērās?

Švaki. Ilgi bija silts ūdens, tagad ir lieli vēji. Re, kā šogad vispār man ir ķēries.

“Februārī Venta ciet, proti, ar sanestām zālēm, nevar pamakšķerēt.

5. marts: Venta pie Šauriņa [tas ir aiz Zlēkām], 3 vimbas. Ūdens krities normālā līmenī. Naktīs vēl –2 grādi. Dienā saule, +5 grādi, klaigā dzērves.

12. marts: 3 vimbas.

20. marts: 9 vimbas.

26. marts: 6 vimbas.

7. maijs: Mazais Nabes ezers, pa tukšo.

20.–21. maijs [mana dzimšanas diena]: Lielā Nabe: 2 līņi (1 un 1,5 kilo), 1 karpa uz 1,6 kilo.”

Re, šī gada 7. oktobris:

“Sārnate, 6 butes, viena no tām āte.

14. oktobris: Šautuve [tas ir tepat pie Ventspils], 7 butes.

21. oktobris: Oviši, ne asakas [stipri viļņi bija].”

Mans copes gads dalās šādās daļās: līdz aprīļa vidum vimbas, no aprīļa vidus līdz maija beigām līņi un karpas Nabes ezeros. Šogad izvilku pa vienai no katra veida – ādaino, spoguļkarpu un parasto. Kad ezers aizaug vienās lēpēs, tad man sākas sapalu laiks. Var jau arī līnim vēlāk taisīt laukumus, attīrot zāles, un mēģināt ķert, bet vasarā viņam vairs nav tādas apetītes, kāda pavasarī.

Kas Ventā ar zivīm notiek? Mazāk nekļūst?

Kļūst. Arī makšķernieku kļūst mazāk. Aiz Zlēkām, kur vienmēr ir bijis daudz copmaņu, šovasar nesatiku nevienu. Nu, sapalu Ventā ir vairāk un lielāki, ķeras labi, man te viss ir sarakstīts.

Kad Ventā ir sapalu laiks?

Es sapalus sāku ķert, kad ir lielie sienāži.

Tad jau ne ātrāk par jūliju...

Nē, jau jūnija beigās. Lūk, kas man pierakstīts 18. jūnijā: “Mainīgs vējš, saule, karsts, 6 sapali, mazākajam brīvība, pārējie pieci kopā 6 kilogrami. Uz jaunajiem sienāžiem.”

Kur tad sienāžus jūnijā var dabūt?

Jāzina vietas. Daudz tādu vietu nav. Kur gana lopus, tur lielo sienāžu nav. Kur stārķu ligzdas tuvumā, tur arī nav. Ir tādas klusas meža pļaviņas pa šiem garajiem gadiem izpētītas, kur sienāžus var dabūt. Lieku tos uz maza trijžubura – divi āķi sienāzī, trešais ārā, uz tā uzmauc sienāža kāju, lai āķus vispār neredz. Var likt arī divus sienāžus.

Copes biedram Pēterim ir 200 bišu stropi, viņš sapalam uz āķa liek tranus. Tos ir viegli saķert – attaisa stropu, izņem rāmīti un nolasa tranus. Tos viņš uz trijžubura liek kādus piecus sešus, un sapals ņem ļoti labi.

Viss kaut kas ir mēģināts, lielos dundurus ieskaitot. Pirms kādiem sešiem gadiem te bija liels spāru uzlidojums, tādas pelēkbrūnas. Paņēmu sačoku un saķēru. Kad vēl nav sienāžu, uz āķa var likt trīs tievās zilās spārītes. Tās smuki peld pa virsu, tikai skaties – pļonks! Arī līdakas un meženes man ir gan sienāzi, gan spāri ņēmušas.

Re, nākamā šīsvasaras sapalu copes diena – 26. jūnijs: “Zlēkas, 6 sapali. Diviem brīvsolis, no paturētajiem lielākais tieši 2 kilo.” Pēc tam cope ir bijusi 16. jūlijā: “Zlēkas, ar klasesbiedru, viņam mežene, man 9 sapali, pieciem brīvība, atlikušie četri kopā sver 5,2 kilo.” Tālāk 27. augusts: “Užava – nedabūju neko.”

Tur vajag braukt oktobrī, tad var dabūt priežu bekas un rudmieses.

Tā arī tiek darīts. Makšķere karājas, es pastaigāju pa kāpām un salasu rudmieses.

Paskatāmies dažu gadu pierakstu pēdējā lappusē, un tur redzams, ka vislabāk man ķeras sapali un butes.

2017. gads: noķertas 7 vimbas, 1 vēdzele, 217 butes, 7 līņi, 3 lielās karūsas, 2 brekši, 3 līdakas, 1 ālants, 58 sapali.

2018. gads: 3 vimbas, 8 līdakas, 1 lielā karūsa, 2 mežavimbas, 82 sapali, 43 butes, 2 vēdzeles, kā arī dīķī 1 store.

2019. gads: 115 butes, 53 sapali, 29 vimbas, 1 vēdzele, 2 lielie brekši (ap 3 kilo svarā, ja te pierakstīti), 4 līdakas, 1 karpa, 2 lielās karūsas, līņi tikai 2, ālants viens, 10 vējzivis.

Cik tālu sienāzis jāpludina, līdz sapals paņem?

Kā kurā vietā. Citreiz gadās arī tā, ka velku sienāzi atpakaļ un zivs paņem pie pašām kājām. Sapals cīnās pamatīgi. Jādabū, lai tas sarijas gaisu, tad paliek mierīgs, bet, ja ļauj viņam pa apakšu dzīvoties, tad iet mežonīgi.

Viena sapalu vieta Ventā ir tāda – dziļš, apakšā dolomīti, un tur, kur dolomītu krāvums nāk virspusē, upe kļūst sekla. Tur ir zāles, un tajās zālēs vai drusku aiz zālēm uzturas sapali. Arī mežavimbas un līdakas. Jāpludina līdz zālēm, tālāk ne, citādi, atpakaļ velkot, ķeras zālēs. Ja sienāzis nav samuļļāts, to var pludināt vairākas reizes.

Bet, ja līdaka paņem, tad aukla pušu?

Kā kuro reizi. Šopavasar ar copes biedru braukājām uz vimbām. Vienu reizi viņš bija aizbraucis viens pats. Saliek abas makšķeres, pēc brīža skatās – viena iet prom! Johaidī! Copes biedrs bezmaz skriedams saķer kātu un jūt, ka laikam āķis aiz kāda baļķa aizķēries. Viņš lēnām stiepj, mēģina vilkt… un baļķis sāk kustēties! Izrādās – 11,8 kilo līdaka galā!

Ko tad viņa bija paņēmusi?

Slieku, kā jau uz vimbām liek.

Un nenorāvās…

Nē. Āķis bija iesēdies mutes stūrī.

Ko ar sapaliem var darīt?

Sieva taisa kotletes, tikai no filejām. Klāt drusku baltā speķīša, ķiplociņu – supergaršīgi!

Uz tādu gardu zivi kā salaku laikam var cerēt tikai tad, ja Venta aizsalst.

Jā, pagājušoziem tikai gar krastu drusku bija lediņš.

Ja ir runa par to, kam vēl zivis garšo, gan Ventspilī uz mola, gan pie Nabes ezera par manu copes veiksmi interesi ir izrādījušas lapsas. Uz mola viena līdz pašam galam nāca līdzi. Droši vien kādi makšķernieki viņām zivis met.

Novembrī laikam nekāda lielā copēšana nesanāk...

Nu, reiz 9. novembrī ezerā vilku līdaku. Tā apgāja ap vilkvālītēm – nekā laukā nedabūt. Ģērbu bikses nost un bridu iekšā. Nolauzu vilkvālītes, dabūju auklu taisnu un, pats pārsalis un zilām kājām, tomēr dabūju līdaku krastā! CL