Grīnbergs laivā

Man patīk makšķerēt, – sarunu par savām copes gaitām iesāk uzņēmējs Armands Grīnbergs. Un kādu brīdi vēlāk atklāj, ka līdz 60 gadu vecumam viņam lielas zivis īsti neesot ķērušās, lai gan puikas gados abi ar brāli Alūksnes ezerā īrušies iekšā vēl pirms gaismiņas un tikai vakara krēslā braukuši krastā. Toties pēc 60 copes veiksme Armandu ir aplaimojusi tik dāsni, ka viņš pat uzkonstruējis rīku, kas ļauj lielu zivi saudzīgāk izvilkt, lai varētu atlaist atpakaļ…

Zivis esmu ķēris visu savu mūžu, sākot no kādu trīs gadu vecuma, kad tēvs mūs ar vecāko brāli nolika uz tās takas. Seklā upītē, kas tecēja gar mājām, vilkām puspirksta garuma mailītes. Vēlāk jau tikām arī pie lielākām zivīm. Bet neuzskatu sevi par ļoti labu makšķernieku. Esmu ne pārāk veiksmīgs. Tāds vidēji veiksmīgs…

Fotogrāfijas gan liecina par ko citu...

Esmu pateicīgs par tādiem lomiem. Taču pavisam nesen bija reize, kad es neredzēju nevienu copi, tikai aizdomas par to. Bet tagad makšķerēšanā man ir divas galvenās baudas – pirmkārt, daba, otrkārt, kaifoju par savu attieksmi pret copi. [Rāda telefona fona bildi, kurā redzama laipa uz Daugavu rīta miglā.] Vai nav burvīgs skats?

Protams, ir patīkami kaut ko izvilkt, bet man vairs nav iekšējas nepieciešamības noķert vairāk un vairāk. Paturu vienu vai divus zandartus. Savukārt asarus, ja tie gadās, turu laivā ar aeratoru un beigās izšķiroju, paturēdams tikai dažus lielākos, vairāk man nevajag.

Ja braucu makšķerēt kopā ar profesionāļiem, par viņu veiksmi ir atbildīgi viņi paši. Bet, ja braucu ar tiem saviem čaļiem, kuri copē mazāk un kuriem nav lielas pieredzes, man ir svarīgi, lai viņi noķer. Es tad pats varu pat nemest.

Pret copi ir jāizturas ļoti mierīgi. Jā, pavisam bez kaislības nevar, bet steigu un stresu gan nevajag. Man pat liekas, ka labāk iet tad, kad nesteidzas. Piemēram, dažs labs, tiklīdz piebraucis pie ūdeņiem, uzreiz steidz iemest, pirmais trāpīt labākajā vietā. Lai viņš met, mani tas absolūti neuztrauc, esmu mierīgs, zinu, ka mana zivs kaut kur ir.

LAI ATLAIST NAV GRŪTĀK KĀ IZVILKT. Grīnbergs ir izgudrojis rīku, kas ļauj saudzīgāk izcelt lielus paltusus kā šo Ziemeļnorvēģijas piecdesmitnieku

Viņš to tavu zivi pamodina, lai tu varētu noķert...

Tieši tā. Asariem jau tā mēdz būt, ka viņi ņem tikai tad, kad ir satracināti.

Vēl viena lieta – man patīk makšķerēt ar labiem instrumentiem. Tas nenozīmē, ka tiem vienmēr jābūt dārgiem, bet, ja nepērk no kādām kreisajām rokām, cena šīm lietām ir pareiza. Labu instrumentu es izbaudu.

Nākamā svarīgā lieta – man patīk lielo zivi atlaist. Uzskatu, ka tik daudz viņa ir pelnījusi. Un es pat nerunāju par racionālo pusi, ka tāda zivs varētu dot vairāk ikru. Iedomājies – 45 cm garš asaris līdz šim lielumam ir audzis 15 gadus! Pret to taču ir jāizturas ar cieņu. Vispār ar lielajām zivīm ir jāmāk tikt galā.

Cik lielas tev ir bijušas?

Mana lielākā līdaka Latvijā ir 12 kilo, noķerta pirms pieciem gadiem Ventā un dienā, kad neņēma nekas. Bijām trīs, pārējie divi bija par mani divreiz labāki copmaņi, bet neņēma nevienam. Ne piesitiena. Kad nenotiek vispār nekas, drusku skumīgi kļūst. Tad pašās beigās iemetu un jutu, ka ir. Līdz tam man bija bijusi deviņniece, pa septiņniecei, pieciniecei…

Dažs visā mūžā pie tādām netiek...

Jā, man bija paziņa, lai viņam vieglas smiltis, ļoti labs copmanis, trīsreiz labāks par mani. Abi daudz braukājām kopā, Lielupi viņš pazina kā savu kabatu. Bet, kad es izvilku savu divpadsmitnieci, viņam vēl neviena metru gara līdaka nebija gadījusies. Man tāpat ir ar zandartiem – tagad makšķerēju tos bieži, bet lielāka par 3,6 kilo nav, kamēr citi velk sešiniekus, deviņniekus…

Teici, ka tā 12 kilo līdaka tev ir lielākā Latvijā. Vai citur esi dabūjis arī lielāku?

Vispār mans rekords ir 17 kilo, noķerts Ālandu salās, Brando. Pēdējos piecus gadus mani apdāvina ar lielajām zivīm. Kāpēc tas tā ir iekritis – nezinu. Varbūt tieši tāpēc, ka pret copi esmu sācis izturēties mierīgāk. Zinu, ka ir lietas, kas stāv pāri cilvēka saprašanai, bet pārlieku ar ezotēriku neaizraujos. Tomēr ir makšķernieka veiksmē arī kaut kas iracionāls.

17 kilo līdakas tiek vilktas patiešām ļoti reti...

Par lielajām zivīm stāstu arī tāpēc, ka gribu uzsvērt – tās ir jāprot vilkt tā, lai varētu arī atlaist. Man bija ļoti žēl, ka savu septiņpadsmitnieci nevarēju atlaist. Ķeselē tā nelīda iekšā, tātad bija jāgurdina, lai var izcelt. Beigās viņa bija tā sagurusi, ka vairs nebija atdzīvināma. Nācās paturēt un izcept kotletēs. Ļoti garšīga, kā jau jūras līdaka.

Mēdz teikt – tie, kuri apgalvo, ka lielas līdakas nav garšīgas, vienkārši tādas nav ķēruši.

Lielupē rudeņos pāris reizes esmu novērojis, ka makšķernieks izvelk lielu līdaku, atlaiž vaļā, bet pēc tam es to līdaku ieraugu, ieskalotu līcītī vēderu gaisā. Lai to lielo varētu atlaist, viņa ir jāvelk uzmanīgi. Tātad, ja brauc uz lielajām, tam ir jāgatavojas. Ir jābūt pietiekami lielai ķeselei, lai var uzmanīgi izcelt, pārāk nenokausētu. Man arī šķiet, ka lielu zivi nevajag turēt aiz galvas, viņa tā nav radusi.

BEZ STEIGAS UN STRESA. Jo mierīgāk pret copi izturies, jo lielākas trāpās, liecina Grīnberga pēdējo gadu lomi

Piecdesmitnieks

Vispār esmu saldūdens zivju ķērājs, bet pēdējā laikā mani ir saslimdinājuši ar jūru. Reiz laba kompānija mani uzaicināja uz Norvēģiju. Domāju: ko es tur braukšu, mani jūra neinteresē. Bet aizbraucu, un zini – nu man ir āķis lūpā. Man patīk mācīties to, kā tur ir jācopē. Prioritāte man tur ir paltusi, bet ir jau forši arī pavilkt mencas, ja tās ķeras. Mūsu kompānija ir iemācījusies pa jūru navigēt un atrast zivis, kas nemaz nav tik vienkārši. Ir jāsaprot, kas tai jūrā notiek.

Kas tur ir jāsaprot?

Piemēram, dziļumu kartē jāsaprot, kur zivis meklēt. Ir apvidi, kur viņas dzīvojas, bet arī tajā apvidū jāsaprot, kur īsti. Mēs braucam uz pašiem Norvēģijas ziemeļiem, netālu no Nordkapa. Re, telefonā man jau ir turienes dziļumu kartē atzīmēti punkti. Šī, piemēram, ir kante. Straujā kritumā zivju nebūs, bet lēzenākā gan, uz kādām mēlēm. Atbraucam un pārbaudām, vai iepriekšējā reizē atzīmētajos punktos šoreiz ķeras vai ne. Re [rāda fotogrāfiju], ar šo makšķerīti šogad izvilku 50 kilo paltusu.

Izskatās tāda patieva tik lielai zivij...

Bet tā ir ražota speciāli lielu zivju vertikālai džigošanai. Spole arī nav liela. Tai ir divi ātrumi. Viens – ja jāceļ augšā tukšgaitā vai neliela zivs. Lielai zivij pārslēdzu uz otro ātrumu. Tam ir cits pārnesums, lēnāk nāk, bet vieglāk tīt.

Vai tiešām tas kāts iztur piecdesmitnieku paltusu?

Tas iztur arī vairāk, ja neuztaisa šauru leņķi. Blanka liecas, rāvieni tiek labi amortizēti. Varētu jau ņemt arī cietāku kātu, bet tad es tā neizjūtu copi. Jā, ar šo kātu nostrādājos riktīgi, kaut vai mencas velkot. Mencās man nav lielu sasniegumu, lielākā ir bijusi 14 kilo. Īstenībā jau arī 50 kilo paltuss nav nekāds lielais sasniegums.

Nuja, ir dzirdēts arī par 250 kilo smagiem…

Kā tādus izvelk – īsti nezinu. Mūsu kompānijā pagājušogad vienam kungam pieteicās 84 kilo paltuss. Zini – tā ir cita vilkšana. Man pirms mana lielā bija pieķēries 46 kilo paltuss, to tomēr var kausēt. Bet 80 kilo zivs liek rīkoties ļoti pareizi, un man ir prieks, ka mēs esam to iemācījušies. Ko nozīmē rīkoties pareizi? Viena gudrība: ja, vertikāli džigodams bezvējā, esi dabūjis apakšā lielu plāksni, respektīvi – to lielo paltusu, un stāvi virs tās plāksnes, vertikāli dabūt to augšā būs grūti. Ir jāpabrauc drusku nost, lai varētu vilkt leņķī.

Otra gudrība: tik lielu zivi nedrīkst vilkt ar spēku, tā var tikai izraut tai gabalu ārā. Ja lielo paltusu grib vēlāk atlaist (un ar tādiem tā arī vajadzētu darīt; pēc norvēģu domām, lietošanai labākie ir ap 10–15 kilo, lielāki jau esot sabarojušies ar mazām zivtiņām, tātad tur esot smagie metāli un tamlīdzīgi) – tad tas paltuss būtu jāizceļ ārā bez gafa. Turklāt tik lielu paltusu, iecirtis tam galvā āķi, tik un tā nedabūsi ārā.

Mums nāca talkā gadījums – reiz vējainā dienā, kad mēs jūrā negājām, redzējām, kā pie savas laivas diezgan profesionāli pakojas prom divi zviedru puikas un viņu tēvs. Es jau biju sapratis, ka liela paltusa izvilkšanai vajag īpašu cilpu, kaut ko biju sācis meistarot, bet nedameistarojis līdz galam. Vēroju, kā zviedri pako savus rīkus, piegāju klāt un prasīju, kā viņi lielos paltusus ceļ ārā. Zviedri man arī izstāstīja, kas jādara.

Zviedrijas un Norvēģijas makšķernieku veikalos mēdz būt it kā parasti, bet milzīgi lieli āķi. Es tādus biju redzējis, bet domāju, ka tie droši vien paredzēti haizivju ķeršanai. Izrādās, tāda āķa cilpā iesien striķi un tad, kad esi pacēlis augšā lielo paltusu, pāri laivas bortam izver lielo āķi cauri žaunai, izvelc striķi cauri, un tad zivs vairs nekur neaiziet. Izcelt lielo paltusu ar to nevar. Nu, varbūt var, bet tad tas vairs nedzīvos. Tāpēc ārā ir jāceļ aiz astes. Paltusam, tāpat kā lasim, ir cieta aste, ap to apmet cilpu, izceļ paltusu ārā, atbrīvo no pārējiem rīkiem un palaiž vaļā.

IR, KUR AUGT. Mencas Grīnbergam pagaidām ķeroties tādas vidējas

ROKAS NAV JĀSTIEPJ UZ PRIEKŠU. Grīnberga Ālandu septiņpadsmitniece

Vai cilpu apmest ap paltusa asti ir tik vienkārši?

Nebūt ne. Nogurdināts paltuss nostājas kā svece. Tam kungam no mūsu kompānijas astoņdesmitnieks pieķērās nākamajā dienā pēc manas sarunas ar zviedriem. Viņš to labi nogurdināja, pievilka pie laivas, bet paltuss nostājās kā svece – pie astes nekādi netiek klāt, un tāda āķa, par kādu stāstīju, mums vēl nebija.

Tad ir nākamā gudrība – laiva jādod drusku gaitā, lai aste paceļas. Tad tai uzver virsū cilpu un velk. Tikai cilpas otram galam jābūt piesietam pie borta. Nedod, dievs, pie rokas – kad paltuss ir nogurdināts, tas ļauj aiztikt ķermeni un galvu, bet, ja ar cilpu pieskaras pie astes, viņam ieslēdzas otrā turbo jauda.

Tāds paltuss, ka jāgriež aukla pušu, tev vai kādam no tavas kompānijas nav pieteicies?

Man ir pieķēries tāds, ko nevarēju izkustināt. Bijām iebraukuši iekšā ķert sarkanos asarus. Tas ir 200–250 metru dziļumā, tādā var darboties tikai ar elektrisko spoli. Tur man viens monstrs paņēma. Saimniekam krastā prasīju, kas tas varēja būt, viņš teica, ka paltuss. Tur lejā viņi esot milzīgi.

Jutu, ka apakšā notiek kustība, bet tāda mierīga, nesteidzīga, tik un tā izdarīt nevarēju neko. Kādas 20 minūtes noņēmos, bet sapratu, ka tam lejā no tā ne silts, ne auksts. Sāku celt stiprāk. Cēlu, cēlu, kamēr – klikt – notrūka. Tos 250 kilo paltusus droši vien makšķerē ar monstrāliem rīkiem, bet man patīk darboties ar to makšķerīti, ko tev rādīju.

Vispār liela paltusa vilkšana ir komandas darbs, viens to nevar. Tagad esmu uztaisījis pats cilpu, ko apmest paltusam ap asti, labāku nekā veikalos dabūjamās. Tā es copi izbaudu. Man patīk izjust kontaktu ar mānekli, ar zivi, vilkt tā, ka ir vajadzīga prasme, lai nenolauztu kātu. Droši vien labs piedzīvojums ir arī ar velci vilkt haizivis vai lielos tunčus, bet man prasās, lai makšķerēšanas procesā no manis būtu vairāk kas atkarīgs, lai būtu nepieciešama meistarība. Tas ir vajadzīgs man pašam, nevis demonstrēšanai. Tā es dabonu kaifu.

Ķeras arī bez ķīķera

Vai Norvēģija tev pēdējos gados ir kļuvusi par regulāru copes vietu?

Pamatbāze, protams, ir Latvijas ūdeņi – zandarts, asaris, līdakas. Lomi man ir bijuši dažādi, lieli un maziņi. Pagājušogad vienā zandartu copē vienīgais zandartiņš, kas todien pieķērās, bija tikpat liels kā māneklis.

Zandarts tagad manā kārotāko zivju sarakstā ir pirmajā vietā. Otrajā asaris, tad līdakas un citas sugas. Kad braucu zandartos, arī pārējās zivis gadās.

Kur tu zandartus ķer?

Tikai Latvijā. Lielupē, Daugavā, Ķīšezerā, bet man patīk braukt arī citur – uz Sēliju, uz bāzi Radzes pie Kokneses. Tur Daugavā zandartu ir daudz, bet viņi ir diezgan kaprīzi, muti paver uz nepilnu stundu. Bet, ja tad trāpa, tad kaut ko dabū.

Zandartus tu džigo?

Džigoju un izmantoju dropšotu. Viens mans labs paziņa ņemas ar mandulām, un jāsaka – veiksmīgi. Es tās savā prātā biju tālu atlicis, bet nu jau esmu dabūjis ar tām pirmās copes. Zini – interesanti.

Ir arī dienas, kad zandarts ņem tikai vibrējošos mānekļus Ratlin. Aprīļa beigās un maijā, kad vēl nedrīkst zandartus ķert, braucu uz Ālandiem līdakās. Tad reizēm viņas nāk līdzi no visām pusēm, bet var likt jebko – džerku, vobleri, silikona zivi – nekā, viņas neņem. Tikai atpeld līdz laivai un iegrimst vai aiziet atpakaļ. Vienā tādā neņemšanas reizē uzliku ratlinu, un zini – salasīju līdakas no visiem virzieniem. Acīmredzot viņām vajadzēja to ratlina kustību.

Savā puikas gadu ezerā, Alūksnē, tagad esi makšķerējis?

Ar šo ezeru ir tā, ka savulaik vasaras brīvlaikā mēs ar bračku pa turieni vien dzīvojām – vakarā pa tumsu nācām mājās, no rīta vēl pirms ausmas cēlāmies un airējāmies iekšā. Alūksne joprojām ir mans ezers, tikai es ilgi neesmu tur makšķerējis. Tur man ir bērnības un jaunības pusmāja, iespējas būtu, bet vasara paiet tik ātri, ka beigās atkal nākas konstatēt: “Nesanāca. Bet nākamgad gan aizbraukšu.”

Man joprojām ir sapnis tur pāris nedēļas padzīvot, pabraukāt ar laivu, pameklēt zivis. Kartes man ir, sēkļus zinu, tagad ir arī visādi ķīķeri. Manam čomam sākumā nekādu ehološu nebija, viņš ezerā orientējās tā: “Tagad mums jābrauc pa šo līniju līdz vietai, kur garās salas gals sakrīt ar baznīcas torni, un otrā pusē ir jābūt čiekuru ceham.” Ar tādu metodi viņš lielajā ezerā nekļūdīgi atrada īstās vietas. Senāk, kad es vēl diezgan daudz strādāju, viņš man teica: “Armandiņ, tagad nebrauc. Kad atradīšu zivi, tad tev piezvanīšu.” Viņam bija teiciens “līdaka atvēra muti”. Kad viņš tā teica, tas nozīmēja, ka līdakas sākušas ņemt – jābrauc. Aizbraucu, abi devāmies uz copi, un viņš ar savu orientēšanās metodi lielajā ezerā nekļūdīgi atrada to apmēram 5x5 metru pumpu, kur jāmakšķerē. Teica: “Tagad vēl nav, bet, kad vobleris ies pāri tai pumpai, tad būs.” Un bija!

Tagad man ir drusku žēl, ka mēs ar bračku, Alūksnes ezerā tik daudz copēdami, neķērām tur lielās zivis. Samierinājāmies ar lielām raudām, auslejām, brūniem brekšiem līdz 2 kilo svarā. Bet tur taču bija lērums līdaku, lērums lielo asaru! Nebijām sajutuši, ka mums tie jāķer.

Alūksnes ezerā jau lielas zivis ir joprojām...

Ir, bet toreiz tur bija cits resurss. Lai gan dzirdēju, ka šoruden tur ir labi pavilkuši. Ar mūsdienīgajiem ķīķeriem var meklēt daudz produktīvāk. Alūksnes ezeram ir ļoti interesants grunts reljefs, tur ir gan bedres, gan sēkļi, gan akmeņi, gan zāles, sēkļi zāļaini un sēkļi nezāļaini…

Pagaidām vēl nav radīta tāda eholote, kas rādītu, ko zivs domā.

Tas ir ļoti labi! Šajā sakarā man ir divējāda attieksme pret Panoptix. Man arī uz laivas tāds ķīķeris ir, bet lietoju to reti, tikai tajās situācijās, kad, kā krievi teiktu, esi na graņi provala [uz izgāšanās robežas]. Ir viena lieta – zivij ir jāņem. Ja viņa neņem, tu vari darboties ar ķīķeriem un laist zelta vizuļus iekšā, – nekā nebūs. Daži saka, ka tādās reizēs vajag laist mānekli zivij pār galvu vairākas reizes, līdz paņems. Ne velna – viņa pat nekustas vai pagriežas un aiziet.

Man parasti gadās arī bez ķīķera labi saķert. Ar ķīķeri ir interesanti no procesa viedokļa – kad ar to sāk ņemties, tad aizraujas. Liekas, tūlīt zivs būs, jau nāk, nāk, nāk līdzi… un aiziet atpakaļ.

Cik zinu, Rušonā ir aizliegts ar ķīķeriem braukt, jo tur ir izķerti lielie zandarti. Tur viena brigāde braukusi katru dienu un vilkusi zandartus pārdošanai. Vienā Sēlijas ezerā pašvaldība pieņēmusi tādus noteikumus – ja tev ir ķīķeris, tu drīksti paturēt vienu zandartu un vienu līdaku, bet, ja nav, tad trīs zandartus un trīs līdakas.

Uzskatu, ka iekšējos ūdeņos ķīķerus nevajadzētu pārāk plaši praktizēt. Varbūt labākais risinājums ir maza limita noteikšana, citādi daudzviet var izķert diezgan daudz. Protams, ar jūru savienotajos ezeros un upēs vai Daugavā pie Kokneses un Pļaviņām tā neko neizķersi.

Ko tava pieredze saka – zivju tagad ir vairāk vai mazāk nekā senāk?

Tas atkarīgs no tā, ar kuru posmu salīdzina. 90. gados zivju noteikti bija mazāk. Atceros, tajos laikos iebraucām Sīvera ezerā ar vienu puisi no Daugavpils, bet – kur metam, tur tīkls. Turklāt pārsvarā ar sapuvušām zivīm. Skaidrs – viņi atbrauc, samet tīklus, piedzeras, aizmirst, kur sametuši, un aizbrauc projām.

Tagad arī vietējās pašvaldības vairāk rūpējas par saviem ezeriem, laiž iekšā zivis. Bet man arī liekas, ka zivis mūsdienās kļūst gudrākas. Ir taču bijis arī tā, ka asari ķeras, ķeras, bet atliek vienam atsprukt, un cope beidzas. Kaut ko zivis droši vien iemācās. Tāpēc makšķerniekam jāmeklē jauna pieeja.

Mēdz gan teikt – ja neķeras uz rotiņu Mepps nr. 3, tad neķersies ne uz kā...

Nē, tas laiks, man šķiet, ir pagājis. Nu jau ir otrādi – ja uz Mepps nr. 3 ķeras, tad ķersies uz visa kā.

Kā tevi apmierina mūsu Makšķerēšanas noteikumi?

Domāju, ka arī Latvijā vajadzētu ieviest paturamo zivju augšējo izmēru. Lielās būtu jālaiž vaļā. Sportisti jau tā dara, bet tie, kas ir izsalkušāki, vēl ne.

Bļitkas sajūta

ZIVIS KĻŪST GUDRĀKAS. Grīnberga arsenālā ir dažādi mānekļi

ARDIEVAS MORMIŠKAI. Kopš Grīnbergs uzķēra bļitkas sajūtu, viņš ziemās makšķerē tikai ar to. Un tikai Peipusā

Kur tu copē ziemā?

Ziemā braucu tikai uz Peipusu. Man tā Peipusa vide liekas simpātiska, ir sajūta, ka tur ir savādāk, ir forši.

Kā tu Peipusā meklē zivis?

Mums ir atzīmētas točkas. Braucam pa tām un skatāmies, kur kaut kas ir. Parastā formula ir tāda – ja esam 3–4 cilvēki, viens pie ruļļiem, dodamies ezerā ar kvadaraciklu vai sniega močiem.

Tos nomājat uz vietas?

Nē, paņemam no Alūksnes – es jau esmu Alūksnes puika. Peipusā iekšā braucam nevis no Emajegi uz ziemeļiem. Tur, manuprāt, krastmala jau ir pačakarēta, saceltas mājas, kas vairs tajā vidē neiederas. Mēs braucam uz dienvidiem, kur krasts joprojām ir tāds, kāds bijis agrāk, tāds pamestāks, mežonīgāks.

Atceros, 90. gados ziemā makšķerējām šaurumā, tā sauktajā perešeikā, tur pavisam tuvu otrā krastā plīvoja Krievijas karogs. Tagad droši vien vairs tik tuvu robežai nelaiž...

Agrāk, pirms kara, Peipusā drīkstēja braukt līdz pašam robežstabam. Nedrīkstēja tikai apiet stabam apkārt, tad igauņu robežsargi tevi meklēja, kamēr atrada. Tagad ir noteikts, ka robežstabam nedrīkst iet tuvāk par 200 metriem. Žēl, jo dažas točkas ir pie pašas robežas.

Cope parasti notiek tā, ka aizbraucam uz noteiktu vietu, izkrāmējam publiku ārā, un tie 3–4 veči staigā pa apvidu un meklē zivis. Šoferis arī paskatās, vai kas ir. Ja nav, tad sāk mest lielākus lokus, līdz kaut ko atrod. Tad visus savāc uz turieni. Mēs Peipusā ķeram tikai asarus. Protams, ja gadās vēdzele vai līdaka, arī ņemam.

Bet garšīgās Peipusa raudas?

Tās mēs dažreiz ķeram pavasarī, braucot atpakaļ no asaru bļitkošanas – pārsvarā visi strādājam ar bļitku. Tad atceļā piestājam atvilkties raudas.

Mormišku tu neizmanto?

Senāk ķēru tikai ar mormišku. Bet tad viens mans Alūksnes draugs, liels makšķernieks, diemžēl jau aizsaulē, uzlika mani uz bļitkas. Sākumā, protams, ar bļitku necik labi negāja. Varēju urbt viņam blakus un raustīt tādu pašu bļitku kā viņš – viņam zivis ir, man ne. Bet tad vienā brīdī sajutu bļitkošanu ne tikai kā mehānisku procesu, bet arī kā iekšējo sajūtu, uzķēru, kā man ir jājūtas. Vecos laikos braucām copēt kopā ar Valdi Holbergu. Viņš teica: “Armand, cope ir vienkārša padarīšana, tajā ir divas galvenās lietas. Viena – ir baigi jāmāk, otra – ir baigi jātic.” Tajā ticībā kaut kas ir.

Nuja, arī spiningojot labāk ķeras ar to mānekli, kuram tici.

Tieši tā, nevar tikai mehāniski raustīt. Ziemas cope man ļoti patīk, bet Latvijā pēdējā laikā neesmu to darījis.

Čavičas

Kādas ir tavas attiecības ar lašiem?

Tos ķert man sensenos laikos mācīja Valdis Holbergs, braucām uz Irbes upi.

Tev esot arī Kamčatkas lašu pieredze...

Jā, esmu tur bijis astoņas reizes. Bija doma braukt arī devīto reizi kā pēdējo, bet sākās pandēmija, tad karš. Bet cope Kamčatkā ir unikāla lieta. Braucām pavasarī, kas tur ir ap Jāņiem, uz sudraboto čaviču, kad tā nāk iekšā no jūras. Vai arī pa Kamčatkas pussalu laidām uz augšu, kur ceļš beidzas. No turienes ar helikopteru divas stundas iekšā, tur taisījām nometni un ar laivām copēdami laidāmies uz leju. Tur bija visādas lašveidīgās zivis: ketlaši, čavičas, alatas, varavīksnes foreles, kumžas…

Makšķernieka paradīze...

Jā, tur rītos izspriedām, cik un kādas zivis mums vajadzēs vakariņām, un tās arī salasījām. Virtuve blakus krastam, izvelc zivi un atstiep pie pavāra.

Sudrabotās čavičas makšķerējām attekās un caurtekās. Čaviču ķert ir drusku jāmāk. Vari arī visu dienu bez ņēmiena nostāvēt, bet, ja dabū copi, tad saproti, kāpēc tu tur esi. Mēs bijām uzķēruši, kā un kurās vietās tas jādara.

Sudrabotā čaviča ir visspēcīgākā. Mana lielākā sudrabotā čaviča ir 20 kilo. Ar to es noņēmos riktīgi. No savas pieredzes secinu, ka varbūt 25 kilo smagu sudraboto es vēl izvilktu, bet vai spētu tikt galā ar lielāku – nez, nez. Lielākā rūpnieciski iegūtā ir bijusi 75 kilo, amatierzvejā – pie 60 kilo. Tam vīram, kas mūs tur uzņēma, lielākā bija bijusi 40 kilo. Bet tad viņš, liels sportisks vīrs, esot tā noskrējies gar krastu, ka kājas no akmeņiem un krūmiem bijušas vienās asinīs, un beigās viss ciems sanācis palīgā vilkt to zivi.

Tur reizēm gadās iemest čakārņos. Sākumā pārbaudi, vai tomēr nav zivs, un, ja nav, mēģini kaut kā atsvabināt mānekli. Bet, ja pēkšņi tas aiziet vienā virzienā, tad ir skaidrs – tomēr zivs. Sāc vilkt kā zivi un kādas 20 minūtes kausē. Kad jau domā, ka zivij kaut kad jāpadodas, viņai tavas rotaļas apnīk, viņa pagriežas – un zzz!... aiziet par spīti bremzei. Ja viņa tiek straumē – tad gatavs. Un tu saproti, ka tādu izmēru var izvilkt tikai labu apstākļu sakritības gadījumā. Parasti copēju mierīgās vietās, tādās kā vannā, kur zivs mazliet atpūšas pirms nākamā gājiena pa straumi uz augšu. Ja tā vieta ir maza, nav rūmes, kur ar zivi izcīnīties. Ja liela – tā ir veiksme.

Tagad Kamčatka mums uz ilgu laiku būs ciet…

Man tas vispār ir jau norakstīts virziens. 24. februārī man ir dzimšanas diena. Kad uzzināju par karu, man pirmajās dienās bija milzīga vilšanās par to, ka esmu bijis tāds duraks! Man bija licies, ka Eiropā vairs nekad nekas tāds nevar notikt.

Tu nebiji vienīgais, kam bija tāda sajūta… Ar makšķeri tagad vēl sēdi?

Agrāk ķēru tikai ar makšķeri. Spiningot sāku tikai tad, kad uzkāpu uz strauta foreles āķa. Tagad nožēloju, ka tik vēlu to sāku, jo foreļu cope ir ļoti forša lieta. Manas galvenās foreļupes, Pededze un Vaidava, tagad ir ļoti aizkritušas ar kokiem, paiet un iemest tur ir ļoti grūti.

Kad sāku spiningot, makšķeri pametu. Tomēr – dēlam pie Salacas ir zemesgabals, tur es katru pavasari raudu laikā dažas reizes pasēžu krastā ar makšķeri.

Jaunajā gadā jānovēl tev nākamvasar atrast tās divas nedēļas copei Alūksnes ezerā. Paldies par sarunu!