Vēlā rudens asarītis Daugavā

Rudens ir klāt, un ir īstais laiks iztirzāt jautājumu par rudens asarīti lielajā upē ar stipru straumi – Daugavā. Tā kā šī upe ir liela un ļoti mainīga, tā ir grūtāka nekā ezeri un citi ūdeņi. Toties, ja izproti, kas, kā un kad jādara, bez laba loma nepaliksi!

Iepriekš savos rakstos jau esmu teicis, ka ar gadalaiku maiņu visā valsts teritorijā mums Latvijā ir pamatīgi paveicies. Kurzemē varbūt ne tik ļoti, bet valsts vidienē, Vidzemē un Latgalē – noteikti. Pēdējā desmitgadē gan ne tik krasi, bet arvien tiekam gan pie pavasara siltuma, gan pie vasaras svelmes, gan pie rudens dzestruma, gan arī – ziemā pie sniega un ledus. Man patīk visi šie posmi, bet, ja runājam par ilgumu, intensitāti, pārsteigumiem un daudziem citiem aspektiem, kas ietekmē copi, tad spiningošanai man favorīts ir rudens!

Šogad rudeni es sagaidīju ar lielisku Latgales atklāto čempionātu spiningošanā Rāznas ezerā. Tad turpat ezerā oktobra sākumā turpināju ar veiksmīgu asaru ķeršanu zem kaijām. Bet nu esmu pārslēdzies uz Daugavu, jo, beidzoties siltumam, zivīm upē parādījusies laba ēstgriba. Bet novembris – tas jau ir īstais laiks runāt nevis par līdakām, zandartiem, sapaliem, meženēm vai lašveidīgajām, bet – par jaudīgu novembra upes asarīti!

Šajā laikā asarītim patīk dabisko krāsu mānekļi. Topa virsotnē – mašīneļļa. Attēlā redzamo montāžu iekārojis arī kāds monstriņš, par ko var spriest pēc atlocītā āķa

Kas, kur, kāpēc?

Novembrī, sevišķi mēneša otrajā pusē, daudzos ezeros Latgalē tikt pie stabilas copes kļūst arvien grūtāk. Cope ir īsa un periodiska, tāpēc, pilnībā neatsakoties arī no makšķerēšanas ezeros, jau oktobra sākumā sāku izzināt plēsoņu paradumus un trenēt spiningošanas iemaņas lielajā upē – Daugavā. Konkrēti – sākot ar posmu no robežas ar Baltkrieviju, respektīvi – no Piedrujas, un tā līdz Jēkabpilij. Tālāk, aiz Zeļķiem, Daugava kļūst arvien dziļāka, bet aiz Aiviekstes pietekas un pagrieziena pie Pļaviņām – arī rāmāka un platāka.

Spriežot pēc pēdējo gadu pētījumiem, ūdens kvalitāte te ir laba, līdz ar to dzīvajām radībām tur ir ļoti laba dzīvotne. Upē zivju netrūkst, un dažādu sugu koncentrācija ir patīkama. Asaris manā skatījumā Daugavā spiningam ir vispieejamākā zivs, jo tas te tiešām ir noķerams daudzviet.

Pēc karstās vasaras, uz smilšu sērēm un akmeņainiem sēkļiem izmedījies grunduļus un mailītes, strīpainais draugs salasās lielākos vai mazākos pulciņos un sāk aktīvi baroties. Viņš to dara uz stāvām kantīm pie ūdenszālēm, akmeņainās gravās ar sarežģītu reljefu gar Daugavas krastiem, smilšainās un akmeņainās bedrēs aiz sērēm, kā arī citās vietās ar komplicētu gultni. Citiem vārdiem – pazūd prom no seklumiem. Tādas vietas ir Piedrujā, virs un zem Krāslavas, Līksnas, Nīcgales, Dunavas, Jersikas un citos rajonos. Ver karti vaļā, skaties, kur upe met līkločus, kur ir kāda interesanta vietiņa, un sāc gatavoties.

Daugavas ūdens līdz ar rudens salnām ātri kļūst vēsāks un bagātinās ar skābekli, jo rudenī ceļas augšā upes līmenis. Cik daudz – tas atkarīgs no mitruma daudzuma, kas nokrīt no debesīm. Ūdenī notiek dažādu zivju un bezmugurkaulnieku migrācija, un vienmēr kustīgajam asarim pirms ziemas apetīte ir ļoti laba. Par lielāko kārumu asara ēdienkartē šajā laikā kļūst 2 kustoņi: vidēja izmēra vardes un to mazuļi, kā arī 5–15 cm gari strauta nēģu kāpuri. Tīrot zivis, asaru bunkuros esmu tos atradis desmitiem gabalu. Citi kustoņi, piemēram, zivju mazuļi un spāru kāpuri, rudenī kuņģī ir sastopami ļoti reti.

Protams, kad ūdens temperatūra tuvojas 1 grādam, arī asaris kļūst cimperlīgs un grūtāk pierunājams. Vismaz līdz laikam, kad uz upes izveidojas ledus kārta, kas pēdējā desmitgadē diemžēl vairs nav stabila vērtība.

Atkāpei – upē ķertiem zandartiem tā nav, tiem kuņģī dominē zivis, ļoti reti gadās kāds vēzis. Vismaz tā bijis tiem, kurus es esmu izvilcis, bet līdakām – tur ir gan vardes pakās pa 2–3 un vairāk, gan ņurņiku bunte, gan vēl turpat ir vēži, žurkas, peles, gan vēl citi nabagi, kas reiz ir peldējuši pāri upei, lai tiktu klāt labības laukiem pēc ražas novākšanas. Līdaka kampj visu, kas kust!

Ja upes līmenis ir ļoti augsts, ķert pamatstraumē ir grūti, pat neiespējami. Līdz ar to asari ir vērts meklēt nelielos applūdušos līčos vai mierīgākas straumes posmos pie krasta. Man tāds posmiņš savulaik bija Līksnā, tur bija kādi 150 metri krasta zonas, kur bija izveidojusies knapi pamanāma kabata ar normālu 2–2,5 metru dziļumu. Tajā iekšā, ceļoties ūdens līmenim rudenī, sagāja asari un līdakas. Viņi palika tur ziemot, tāpēc līdz pašam vižņu periodam un ledum bija ērti ķerami ar 6–10 g smagām džiggalvām gan no krasta, gan no laivas.

Tātad – jāatrod sev labs posms, kur ir iespējams darboties gan no krasta, gan no laivas.

Ar ko strādāt?

Uzreiz pasaku, ka modeļus ne kātam, ne spolei neminēšu, katrs pats izvēlas pēc saviem līdzekļiem un pieejamības.

Ar diegiem nav aršanas – Daugavas straumē par smalkiem rīkiem jāaizmirst. Protams, vienmēr var gadīties izņēmumi. Piemēram, tajos retajos gados, kad ir zems līmenis un ērta straume, – tad var likt 4–5 gramu džigu un 2 collu tiogu un baudīt smalku copi. Bet tas tomēr ir samērā reti un beidzas diezgan ātri.

Kāts. Lielajā upē jāstrādā ar džigu vai atvadiņu. Tāpēc būs nepieciešams 2,4–2,7 extra fast vai fast jeb jutīgs kāts, ar kuru būs ērti lidināt ēsmu tā patālāk. Testam zema līmeņa upē pietiks līdz 12 gramiem, bet augstākā līmenī būtu vajadzīgi 5–25 grami.

Spole. Te jāņem izmērs 1500–2500 pēc Shimano klasifikācijas ar 5:1 pārnesumu.

Aukla. Pamataukla pēc japāņu sistēmas būtu no 0.6 # un uz augšu. Daugavā parasti ir ļoti sarežģīta, nevienmērīga gultne, un ūdens uz auklu iedarbojas ļoti abrazīvi. Tāpēc jābūt izturībai. Lai pasargātu pīto auklu no asām šķautnēm gultnē, pie pamatauklas sienu fluorkarbona pavadiņu 0,18–0,22 mm diametrā un 70–80 cm garumā. Galā – 0.–2. izmēra karabīne, piemēram, Lucky John Drop Snap, bez griezuļa.

Auklas sasienu ar burkāna mezglu. Ja nezini, kā siet, variantu var atrast internetā, jūtūbes kanāla meklētājā ievadot mezgla nosaukumu.

No pieredzes pieteikšu kaut ko, kas obligāti jāņem vērā. Rudenī ir dienas, kad Daugavā līdakas ir aktīvākas nekā asari. Tāpēc man līdzi vienmēr ir 15 cm volframa pavadiņas, kuras arī uz atvadas lieku gadījumā, ja gadās šaize – uzsēžas kāda trakā zaļā un nokož.

Starp citu, sienu vienkāršu sistēmu: auklas galā griezulis un karabīne, fluorkarbona auklas pavadiņa 0,30–0,40 mm diametrā un 35–45 cm garumā, kam griezulis vienā galā, bet karabīne otrā – tajā, kas būs uz grunts un spēlēs svara lomu. Otra pavadiņa ir 1,10–1,20 m gara, un – identiski kā pirmajai – karabīne ar āķi vienā galā un griezulis otrā. Man personīgi patīk tik gara pavada, man šķiet: jo garāka – jo drošāk ņem!

Mānekļi. Kāpēc džigs? Jo rotiņi labi strādā līdz oktobrim, teilspinerus izmantoju samērā nesen un vietās ar vājāku straumi, vibi nav nesuši necik ievērojamus rezultātus, arī šūpiņi un vobleri ir rezultatīvi samērā reti. Līdz ar to vajadzētu vien labu izlasi ar dažādām gumiju formām un krāsām.

Klasisks un universāls duets, ko likt uz āķa upē, manā skatījumā ir LJ Tioga un Ballist. Šos divus iesaku noteikti. Rudenī dabiskas krāsas būtu prioritāte. Kaut kas rozā vai salātzaļš, indīgs izšauj daudz retāk. Bet mašīneļļa, visi brūnās gammas toņi, melns, pelēks, sudrabots, balts, sarkans un zils ir topā rindas kārtībā uz leju.

Runājot par mānekļu formām, te arī ir plašs lauks improvizācijai, jo, pa dienu mainoties ķeršanas apstākļiem, asara apetīte liks nomainīt, piemēram, 2,5 collu Keitech Mad Vag pret 1,5 collu Pontoon 21 Jilt tvisteri vai pret Anatolija TAP Baits trīscollīgo spāres kāpura imitāciju.

Optimālais izmērs mānekļiem būtu 1,2–3,5 collu diapazonā. Ierastais asaru izmērs būs no 100 līdz 300 gramiem, lielāki kukulīši, kā arī mazuļi trāpās retāk. Bet, jo vēsāks laiks, jo lielāka iespēja tikt pie pāris labām copēm un izvilkt kilavnieku!

Svariņi. Džiggalvas vai šarnīra ausaiņi, bet atvadai un dropšotam – džigriga/dropšota svari. Svari būs vajadzīgi minimums no 5 līdz 25 g – atkarībā no tava spininga testa. Jo vienā nepilnu kilometru garā upes posmā var sanākt ķert ļoti dažādās vietās. Piemēram, uz smilšu pampaka, kur būs stipra straume. Tur 2,5 collu mānekļa kontrolei vajadzīgi 16–18 grami. Savukārt 5 metru dziļā bedrē ar vāju straumi pietiks ar trīscollīgu tvisteri uz 12 gramiem. Tāpat arī nelielā kabatā ar 2,5 metru dziļumu un pavisam vāju straumi pietiks ar 4–6 gramu ausaini un 1,2 collu tvisteri. Respektīvi – ķeršanas apstākļi ir ļoti mainīgi.

Alternatīva ir atvadiņa un dropšots. Tie ļauj ķert jau pavisam pasīvu zivi aukstā ūdenī un sarežģītos apstākļos, kad asaris grib nelielu 1,2–2,5 collu mānekli, bet ir stipra straume. Tādā gadījumā 1,5 collu tvisterītis uz 22 g smaga ausaiņa jau izskatās komiski. Dropšots man ir rezultatīvs pat tad, kad pa upi iet vižņi un jālavierē starp tiem.

Perspektīvs posms gan no krasta, gan no laivas Jersikā

Vadīšanas tehnika

Es pa dienu izmēģinu vairākus variantus. Teiksim, asu, ātru spēli, plus dažreiz lieku arī smagāku svaru, kā būtu nepieciešams, agresīvi tinot un raustot ar īsām pauzēm. Vēl mēdzu taisīt arī lēnu, klasisku 2–3 apgriezienu sēriju ar 3–10 sekunžu pauzēm. Jo aukstāks kļūst, jo vienmērīgāka un lēnāka kļūst mana mānekļu izspēle. Reizēm straume lieliski palīdz viena lēna apgrieziena skrāpēšanu pārvērst par zivju ķeršanas katalizatoru. Līdzīgi spēli dienas gaitā es variēju arī tad, ja izmantoju dropšota un atvadiņas tehniku. Jebkurā gadījumā te ir iespēja nodoties eksperimentiem un variēt ar izspēles ritmu utt.

Ja pēc 1–2 asaru izvilkšanas cope pieklust, es nebūt nesteidzos doties projām. Nomainu mānekli, pat uzsienu kādu no minētajām sistēmām, un loms nav ilgi jāgaida. Bieži vien tā var smuki pielasīt klāt asari vai kādu citu plēsoņu, kas viņu aizbiedējusi. Kā minēju iepriekš, līdaka lomā var būt bieža viešņa, bet zandarts te ir retums. Pārsteigt un uzsēsties uz āķa var arī smuka mežene un sapals. Novembra beigās uz atvadiņas pa reizei esmu vilcis arī samu un ālantu. Pāris izcili 3 kg brekši arī ir trāpījušies.

Protams, ķerot no laivas, var apstāties visos potenciālajos punktos, kur vien iegribas, un ir arī citas priekšrocības. Tomēr citreiz, kad esam braukuši kompānijā un kāds ir pastrādājis arī no krasta, rezultāti nemaz nav bijuši tik atšķirīgi, daždien – pat labāki. Līdz ar to iedrošinu pamēģināt arī padarboties no krasta – gan izstaigāsies un izvēdināsi plaušas, gan arī izbaudīsi procesu no cita rakursa.

Tātad – ērti un pareizi saģērbies, uztaisi sev tēju un garšīgu azaidu – un esi gatavs piedzīvojumam!

Kopsavilkums

Ceru, ka esmu viesis skaidrību, ko un kā darīt Daugavā, lai tiktu pie sava asara un ne tikai. Kilavniekus uzreiz nesolu, bet interesantas spiningošanas reizes laikā, kad ezeros kļuvis garlaicīgāk, noteikti. Kopš esmu iemācījies ķert Daugavā, man ir vieglāk piemeklēt atslēgu zivīm arī dažādos apstākļos citos ūdeņos. Tā ir lieliska prakse, tomēr prasa ieguldīt laiku un arī resursus.

Man pašam praktizējot pagāja daudzi gadi, līdz kļuvu drošs, ka spēju lasīt lielo upi. Ar pirmo reizi var nesanākt, arī ar piekto ne. Būs arī vilšanās. Taču, piemēram, tagad man citās vietās vairs nemaz negribas spiningot. Jo Daugavā ir interesanti vienmēr – tās daudzveidība nekad neļauj garlaikoties. Un vilšanās sajūtas nav nemaz, pat ja diena ir bijusi bez panākumiem. Jo copei pie upes vienmēr piemīt kaut kas poētisks – ainavas, straume, skaņas, putni un dzīvnieki – tas viss pietuvina prātu meditācijai.

Vēl tikai beigās piebildīšu: ja lomu plāno vest uz mājām, vajag atcerēties par atļautajiem paturamo zivju izmēriem un skaitu, bet asariem – par atļauto 5 kg kopsvaru. Saudzējam dabu – nedz ūdenī metam, nedz krastā atstājam gružus. Un, ja ir iespēja, tad aiznesam no upes prom arī kaut ko svešu. Galu galā, uzturot kārtību, mēs speram soli pretī dabiskajai Latvijas ilgtspējai.

Ceru, ka uzrakstītais tev noderēja un tu atklāji ko jaunu. Un ka tu nenobīsies un pamēģināsi.

Sargi sevi!