Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
dzirkstele.lv, Malda Ilgaža | 13.marts 2010, 18:58 | 1 komentārs | 862 skatījumi

Makšķernieces “darba stāžs” - 50 gadi

Lejasciemietes, kādreizējās pedagoģes Aijas Pavāres iecienīta ziemas makšķerēšanas vieta ir Gaujā pie Velna pakalnes. Ne jau vienmēr lomam jābūt lielam. Galvenais cienījamajai kundzei ir apkārtējais miers. “Man ļoti patīk makšķerēt tad, kad ir liels putenis vai lietus, tāpēc esmu nosaukta par dulnu,” saka Aija.

Pieradusi, ka pagastā viņu apbrīno un kāds nosauc par azartisku makšķernieci Lejasciemiete Aija Pavāre, kura šogad svinēs savu astoņdesmito dzimšanas dienu, joko, ka viņas makšķernieces "darba stāžs" esot vairāk nekā pusgadsimts.

Savukārt makšķernieki vīrieši neslēpj, ka bieži vien esot greizsirdīgi uz Aiju par to, ka viņas zivju loms esot lielāks nekā viņiem. Ziemā Aiju gandrīz katru dienu var satikt uz Gaujas ledus vietā, ko lejasciemieši sauc par Velna pakalni.

"Makšķerēju jau ļoti sen - kopš jaunības. Arī mans tētis bija liels makšķernieks. Dzīvojām Beļavas pagastā, tāpēc makšķerēšana notika tuvējos ezeros. Tad, kad tēvs un brālis gāja dzīt zivis ar kakažu, tad es nesu zivju tarbu. Kakaža ir pie koka piestiprināts tīkls. To vilka un stūma pa upes dibenu, ik pa laikam izceļot no ūdens, lai redzētu cik zivju tajā ieskrējušas. Tolaik zivju visās upēs un ezeros bija ļoti daudz - līdakas, vēdzeles, raudas, asari, pīkstuļi, līņi, sapali, vimbas," atceras Aija un lepojas ar lomiem, par kuriem nav kauns, piemēram, ar Ķiploka ezerā izvilktu kilogramu smagu līni, ar vairākiem kilogramu smagiem asariem.

"Uz līdakām neeju, jo ar spiningošanu nenodarbojos. Arī ūdas nelieku," piebilst makšķerniece.

Viņa stāsta, ka jaunībā, kad vīrs, stūrēdams laivu ezerā, lai makšķerētu, arī viņu aicinājis līdzi, Aija, lasījusi grāmatas, adījusi un gulējusi, bet tad, kad vienā kopīgas atpūtas reizē guvusi lielāku lomu nekā dzīvesbiedrs, kļuvusi uzticīga šai nodarbei visu atlikušo mūžu.

Tas nomierina

Makšķerēšana ir lieliska atpūta cilvēkam, kurš visu mūžu ikdienā strādājis ar cilvēkiem. Aija savulaik bija Lejasciema vidusskolas direktore.

"Labāks loms ir tad, kad cilvēks ir mierīgs, kad viņa domas ir sakārtotas. Ja mani kāds nokaitina, ir vajadzīgas vairākas stundas, pat dienas, kamēr nomierinos, bet pie upes, miers iestājas ātrāk," pārliecinājusies Aija.

Tiesa, vasarā, kad jāstrādā dārzā, makšķerēšanai atliekot mazāk laika.

"Ziemā esmu atkarīga no kaimiņa Andra Liepiņa laipnības. Kad un kur viņš mani ved, tur braucu. Agrāk vīrs Indulis mani veda, bet viņam jau arī 82 gadi," smaida Aija. Viņa atzīst, ka atšķirībā no vīra, priecājoties par visām zivīm, lai gan tās neesot galvenais.

"Mazākās zivis izvāru un izbaroju vistām, lielākās atvēlu pašiem un kaķiem. Vīrieši jau ir slinki, viņiem nepatīk, ja no āliņģa jāvelk mazas zivtiņas," saka makšķerniece.

Visam ir nozīme

"Makšķerēšanā visam ir nozīme: ēsmai, kas likta uz āķa, barībai, kas domāta zivju iebarošanai, gadalaikam un vietai, kur zivis dzīvo, rīkiem, pašas novērojumiem. Piemēram, Gaujas zivis labprāt nāk klāt, ja uz āķa ir matuļi, bet ar tiem ir liela ķēpa. Uz āķa lieku arī gaļas tārpus. Rudeņos lielā katlā salasu sliekas un nolieku pagrabā, lai būtu ziemai. Zivju iebarošanai veikalā nopērku parasto zivju barību, bet vāru arī pati putras. Piemēram, breksim garšo kartupeļi ar dažādām piedevām. Raudām patīk, ja barībai ir klāt ķiploks vai vanilīns," stāsta Aija..

"Man labāk patīk makšķerēt ziemā, bet nepatīk kompānijas, kad veči apkārt pīpē, lai gan šai nodarbei ir arī savs labums. Atceros, biju aizbraukusi uz Alūksnes ezeru. Aizgāju no visiem projām, bet ezerā sāka celties migla, vairs nesapratu, kura pareizā puse. Tad papūta vējš, atnesdams sev līdzi dūmu smaržu. Uzreiz viss bija skaidrs," stāsta Aija. Viņa atminas, ka pirms daudziem gadiem tikai vienu reizi esot bijusi Peipusā, daudzkārt būts Alūksnes ezerā, Indzerī, Sprīvulī, Augulienas ezerā, Ušurā un citur.

"Neesmu liela makšķerēšanas speciāliste, bet man patīk svaigais gaiss, klusums un miers. Arī ar laivu esmu ezerā braukusi, bet nekad neesmu skaudusi citu lomus. Arī sacensībās esmu piedalījusies, bet nekādu vietu neesmu ņēmusi " saka Aija.

Viņas atmiņu krājumā gan esot daudz makšķernieku stāstu gan par saplīsušo degvīna pustopu radinieka somā, gan par to, kā prāva zivs pamanījusies ieslīdēt atpakaļ āliņģī, gan daudz ko citu.

"Svešvalodā nekad nelamājos, lai gan ir bijusi skrobe, ka mana kā makšķernieces rīcība dažkārt nav bijusi pareiza," saka Aija.

 
 
[1] Komentāri | dilst | aug
 
delfins.z Nereģistrēts :

IIsta dabas miileetaaja un maksskkernieka neliela biograafia.Prieks par taadiem cilveekiem.

16.03.10 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager