MOSP | 30.aprīlis 2015, 09:03 | 17 komentāri | 10770 skatījumi

Ezeri un cilvēks

aprīlis 30th, 2015

Autors: Matīss Žagars, biologs, Vides Risinājumu Institūts.

Fiziķu, meteorologu aprindās un nu jau arī populārajā kultūrā zināms tāds fenomens kā “tauriņa efekts”. Vienkāršoti un tēlaini to aprakstot – tiek teikts, ka tauriņa spārnu vēziens Brazīlijā var izraisīt vētru pie Floridas krastiem. Šāda veida sakarības ir raksturīgas visām dabiskām sistēmām, dabā neviens sīkums nenotiek bez iemesla vai rezultāta. Ne vienmēr tā ir vētra Floridā vai Daugavpilī, tomēr bez sekām nekas nepaliek. Kā tas attiecas uz Latvijas ezeriem? Par to arī šis stāsts.

Manuprāt, jebkuram Latvijas makšķerniekam būtu vērtīgi uzzināt to, kā tad ir “uzbūvētas” ezeru ekoloģiskās sistēmas, no kādiem “gabaliņiem” tās sastāv, kā tie savstarpēji mijiedarbojas un kas liecina par to, ka tajās kaut kas nav kārtībā. Šādas zināšanas galu galā palīdz labāk izprast zivju uzvedību, kas ir biežs makšķernieku rūpju avots. Jebkura ezera ekosistēmu, pirmkārt, veido un ietekmē tā atrašanās vieta, klimatiskie apstākļi, dziļums un citi ģeogrāfiskie un ģeoloģiskie faktori. Pie tiem mēs šoreiz nekavēsimies, bet ķersimies uzreiz pie ezeros mītošajiem augiem un dzīvniekiem, kā arī to savstarpējās mijiedarbības veidiem. Visu šo sarežģīto murskuli ekoloģijā sauc par barošanās tīklu. Jebkura barošanās tīkla pamatā ir tā saucamie primārie producenti – ezera gadījumā tās ir galvenokārt mikroskopiskās aļģes, kā arī ūdensaugi. Šī grupa, izmantojot ogļskābo gāzi un ūdeni, pārvērš saules gaismas enerģiju ķīmiskā enerģijā, kas tiem, izmantojot arī ūdenī izšķīdušās neorganiskās barības vielas (fosforu, slāpekli u.c.), ļauj augt un vairoties. Mūsu stāsta kontekstā svarīgākais ir fakts, ka mikroskopisko aļģu augšanai nepieciešamas barības vielas, kas dabisku, cilvēka neietekmētu ezeru ūdenī nokļūst ieskalojoties no iežiem un augsnes visā ezera sateces baseinā. Dodoties pa barības tīklu uz augšu, nākamais posms ir zooplanktons un zoobentoss, jeb mikroskopiskie ūdens vēzīši un grunti apdzīvojošie organismi. Zooplanktons ir nelieli, vēžveidīgi organismi, kas barojas ar mikroskopiskajām aļģēm, tādējādi kontrolējot to daudzumu ūdenī. Jāpiemin, ka arī vēzīšu starpā ir lielāki, plēsīgi organismi, bet vairums tomēr barojas ar aļģēm. Zoobentosu veido ļoti daudzveidīgs organismu loks – gan tādi nelieli organismi kā odu kāpuri, gan lielāki kā perlamutrenes un dreisenas; to barošanās objekti arī ir visdažādākie, no mikroskopiskajām aļģēm līdz citiem zoobentosa organismiem. Turpinot virzīties pa barības tīklu, beidzot nonākam pie zivīm – zooplanktonu uzturā patērē zivju mazuļi un planktonēdājas zivis. Latvijas ezeru gadījumā vairums zivju sugu nārsto pavasarī un vasaras sākumā, atkarībā no temperatūras un katras sugas bioloģijas.

attēls. Latvijas ezeriem tipisks zooplanktona organisms – ūdensblusa Daphnia cucullata. (Attēls: www.zoofirma.ru)

Pēc nārsta mazuļi izšķiļas un drīzumā sāk baroties ar zooplanktonu. Šeit svarīgi piezīmēt, ka pilnīgi visu zivju sugu, pat tādu plēsoņu kā zandarts un līdaka, mazuļi savas attīstības agrīnajos posmos barojas ar zooplanktonu. Piemēram, asara mazuļi turpina ēst zooplanktonu līdz pat rudenim, kad tie sasniedz tādu lielumu, lai varētu sākt baroties ar citiem, lielākiem un barības ziņā vērtīgākiem organismiem.

attēls. Zandarta mazulis 20 dienas pēc izšķilšanās. (Attēls: www.fishbase.org)

Zandartu populācijas, savukārt mēdz sašķelties daļās – stiprākie izaug lielāki un ātrāk pārslēdzas uz barošanos ar citu zivju sugu mazuļiem jau vasaras beigās, bet vājākie turpina baroties ar zooplanktonu un aug lēnāk. Liela daļa no “baltajām”, jeb karpveidīgajām zivīm ilgstoši barojas ar zooplanktonu. Tādas zivju sugas kā plaudis, karūsa bieži barojas ar zooplanktonu arī pieaugušās attīstības fāzēs. Tādējādi jebkuras ezeru zivs veiksmīgai augšanai nepieciešams pietiekams daudzums zooplanktona. Zoobentoss savukārt kalpo kā svarīgs barības objekts gan pusaugu asarīšiem, gan pieaugušām raudām un līņiem. Augstākais barības tīklu posms dabiskos ezeros ir makšķernieku iemīļotās pieaugušās plēsīgas zivis, kas pamatā barojas ar maza līdz vidēja lieluma karpveidīgajām zivīm. Tādējādi esam nonākuši no ezerā ieskalotiem iežiem līdz plēsīgajām zivīm, kas grafiski attēlots sekojošajā zīmējumā.

attēls. Vienkāršots iedomāta dabiska ezera barības tīkls. Organismu skaits zīmējumā ir tikai simbolisks.

Ja pasaule vēl arvien būtu tāda kā 2000 gadus atpakaļ, ar šo mēs varētu noslēgt stāstu par ezeru barības tīkliem. Diemžēl mūsdienās par būtisku, ja ne būtiskāko ezeru ekosistēmas ietekmējošo spēku ir kļuvis cilvēks. Par cilvēka ietekmi tad arī stāsta otrā daļa. Šai ietekmei ir daudz un dažādas formas, bet šoreiz pievērsīsimies tikai divām Latvijas ezeriem aktuālākajām. Pirmā saistīta ar neattīrītu notekūdeņu un piesārņotas dabiskās noteces no ezera baseina lauksaimniecības zemēm ieplūdi ezeros. Abus šos procesus vieno tas, ka ieplūstošā ūdens sastāvā ir palielināts organisko un neorganisko barības vielu daudzums. Notekūdeņu gadījumā to avots ir organiskie atkritumi, kā arī sadzīves ķīmija. Notece no lauksaimniecības zemēm savukārt satur minerālmēslu atliekas, kuru sastāvā ir slāpekļa un fosfora savienojumi, kas lietoti, lai mēslotu laukus. Notekūdeņu problēma Latvijā pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi būtiski mazāka, praktiski nevienā ezerā vairs neieplūst liels daudzums neattīrītu notekūdeņu. Notece no lauksaimniecības zemēm turpina būt nozīmīgs faktors ezeru mākslīgā bagātināšanā ar barības vielām. Ja atceramies augstāk minēto – šāda mākslīga barības vielu pieplūde nodrošina labvēlīgus augšanas apstākļus mikroskopiskajām aļģēm un to daudzums ezerā strauji palielinās. Otra svarīgākā cilvēka ietekmes forma ir plēsīgo zivju izķeršana. Kāds tam sakars ar ezera labklājību? Sekojošā bilde ilustrē situāciju kopumā.

attēls. Vienkāršots iedomāta cilvēka ietekmēta ezera barības tīkls. Organismu skaits zīmējumā ir tikai simbolisks.

Tātad cilvēks jau ir iepludinājis papildus barības vielas, kas novedis pie pastiprinātas mikroskopisko aļģu augšanas, jeb ūdens ziedēšanas. Papildus tam mūsu iedomātajā ezerā novērojams liels makšķernieku spiediens un tie koncentrējas galvenokārt uz plēsīgajām zivīm, kas ir gan gastronomiski, gan sportiski interesantākās. Kā redzams attēlā, samazinātais plēsoņu daudzums labvēlīgi ietekmē karpveidīgās zivis, jo nav kas tās izēd un to daudzums būtiski pieaug. Liels karpveidīgo zivju it īpaši plaužu un citu planktonēdāju daudzums savukārt atstāj negatīvu ietekmi uz zooplanktonu, kas vienkāršoti sakot tiek intensīvi izēsts. Lielais planktonēdāju zivju un to mazuļu daudzums negatīvi ietekmē arī plēsīgo zivju mazuļu izdzīvotību, jo, kā minēts augstāk, visas zivis mazuļu stadijā barojas ar zooplanktonu, kura ir maz un cīņā par pieejamo barību uzvar tie, kuru ir vairāk. Papildus tam daļa karpveidīgo zivju barojas rokoties pa grunti, kas nozīmē, ka šīs nogulsnes tiek mehāniski iemaisītas ūdenī. Zināms, ka ezera nogulumi satur barības vielas, kas izgulsnējušās laika gaitā. Tādējādi karpveidīgās zivis barojoties bagātina ūdeni ar barības vielām. Rezultātā cilvēka ietekmētos ezeros palielinās mikroskopisko aļģu daudzums, kas ūdeni padara indīgi zaļu; samazinās vērtīgo plēsīgo zivju daudzums un secīgi ezers kļūst nepievilcīgs gan makšķerniekam gan peldētājam. Latvijā līdzīga situācija novērojama daudzos mazākos un lielākos ezeros, tai skaitā copmaņu iemīļotajā Burtniekā, par ko konkrētāk kādā no nākamajiem rakstiem. Cilvēka negatīvi ietekmētus un par neveselīgiem kļuvušus ezerus visvieglāk identificēt vasaras mēnešos – ja ezers “zied” lielu daļu vasaras, tā barības tīkli noteikti nav līdzsvarā. Beigu beigās esam atpakaļ pie tauriņa efekta – makšķernieka vēlme noķert zandartu noved pie zaļa ūdens viņa piemājas ezerā.

Nobeigšu ar padomju laiku cienīgu saukli: Makšķerniek, padomā pirms noslaktē vēl vienu līdaku!

* Raksta sagatavošanā izmantota zinātniska literatūra par ezeru ekosistēmu funkcionēšanu, kā arī VRI iegūtie dati Latvijas ezeros.

Novērtē rakstu: