Pēc vietējo matadoru maksķernieku stāstiem nemaz jau tā Bārta tik tukša nav. Bet makšķernieku stāsti ir maķškernieku stāsti. Kad sāku apgūt Bārtu ar fīderi, sapratu, ka tajā upē zivis ir, tik jāmāk paņemt. Izdarīju arī secinājumus, ka nevienmēr zivis ir tur, kur sēžu es. Bārta jau ir intersanta upe, kaut vai savas mainības dēļ. Ko vien nozīmē agrs maija rīts pie upes, kad redzi, ka ūdens vienkārši "vārās", bet šo aktīvo zivi es paņemt nemāku, ne īstie štrumi, ne arī saprašanas kā to Bārtas kustoni noķert. Tramīgu dara tikai tas, ka pat īstenie upes pazīnēji sāk gausties, ka zivis pazudušas. Gandrīz tiešām gribētos kādu zinātniski vērtējumu, kas tad tajā Bārtā mums ir. Padomju laikā, kad vēl aktīvas bija atpūtas bāzes upes krastos un uz turieni braucām atpūsties, es kā mazs puika vienmēr tiku pie asariem uz visparastāko "bambuseni", tagad man tā vair nesanāk. Un arī tajos laikos stāstīja par milzīgiem sazāniem un par vimbām, kas ķertas ar tīkliem lielos daudzumos. ;)
4.jūlijs 2013, 09:52 | links