Nu jau varu droši teikt, ka oficiāli ir noslēgusies mana 15 gadus garā Spānijas samu epopeja. Septembrī vedīsim laivas mājās(kas nav nozagtas). Stāsts garš un interesants, bet īsumā- pirmajos gados progress reāls- pirmajā gadā 20nieks-tas bija labi, tad jau 30nieks,40nieks,50nieks... Tad jau sākām dabūt purmos 80niekus, sākām gaidīt 90niekus... Super it kā... Un tad iestājās stop... Viss- ne vairs 80nieku, labi ja pa sezonu kāds dabūja kādu 70nieku... Zivju arvien mazāk un mazākas! Un galvenais neviens tās tur neizķēra! Mēs beigās izlēmām, ka tie sami vienkārši mirst- sasniedz zināmu vecumu, attiecīgi arī svaru ... un nomirst...Parastā, dabīgā nāvē. Citu izskaidrojumu mums vienkārši nav iemeslam, kur pazuda lielie sami. Un ne tikai mūsu komandā tādi novērojumi
raihs, 14.augusts 2016, 22:41
Protams, ka mirst arī sami, kā jau visas dzīvas būtnes. Bet ja mirst vecie un lielie, kur tad paliek drusku jaunākie ???
Šeit manuprāt ir drusku cits skaidrojums, viņi tiek saraustīti un tie izvēlas drusku citu barošanās taktiku. Protams, ka arī barošanās vietas tie maina. Vismaz šādu situāciju es šogad izbaudu mūsu pašu Daugavā.
Tur kur iepriekšējos gadus man bija (tā saucamās) testa vietas, šogad ir pilnīgs klusums.
Jābrauc tur kur Willijs ķer un japalīdz iztukšot tās vietas :)) Vai nu jāmeklē un jāatklāj jaunas vietas. Varbūt laika apstākļi nesakrīt, nezinu bet šogad liekas kautkā izcili štruntīgi ar samiem.