Iesviedīšu akmentiņu andrītim ab
Kuriozā laikā dzīvojam. Mūsu valsts par savu peļņas avotu uzskata savus iedzīvotājus, iekasējot no tiem visdažādākos nodokļus, nodevas, soda naudas un visu no iedzīvotājiem "nokāsto" naudu sauc par ienākumiem valsts budžetā. Mēs maksājam valstij par to, ka strādājot esam nopelnījuši kaut kādu naudu. Mēs maksājam valstij par to, ka priekš sevis esam uzcēluši māju, kur dzīvot vai no senčiem mantojuši kādu zemes gabaliņu. Mēs maksājam valstij par to, ka veikalā sev nopērkam pārtiku vai aptiekā nopērkam priekš sevis zāles. Mēs maksājam valstij par to, ka nopērkam kādu grāmatu ko palasīt vai skaņu ierakstu, ko paklausīties, mēs maksājam valstij par tiesībām braukt ar pašu nopirktām mašīnām.... Bet valsts - tie taču esam mēs paši (kā to mums visiem mēdz atgādināt gudrie vīri no augstām tribīnēm svētku reizēs) Tātad iznāk, ka mēs pelnāmies paši sev atņemot naudu. Lai veidotu savu labklājību, mēs atņemam naudu savai labklājībai. Lai veicinātu progresu un attīstību, mēs atņemam naudu savam progresam un attīstībai. Un ja naudas tai kopējai labklājībai, progresam un attīstībai tomēr trūkst, mēs domājam kā atņemt vēl vairāk naudas savai labklājībai, progresam un attīstībai. Interesanti, kādu labklājību vai progresu varētu sasniegt kāda zemnieku saimniecība, ja savā darbībā vadītos pēc šādiem principiem. Bet zemnieku saimniecības nez kādēļ vēl pagaidām nav tik tālu aizdomājušās. Zemnieku saimniecības vēl joprojām pieturas pie "sen novecojoša", "arhaiska", "stagnātiska" uzskata, ka peļņu var gūt tikai ar ražošanu un tādēļ pieliek visas pūles, lai šo ražošanu veicinātu un lai katrs zemnieku saimniecības loceklis būtu ieinteresēts šajā ražošanā. Starp citu, zemnieku saimniecībā nevienu neinteresē no kāda izmēra krūzītēm vai pudelēm kāds dzer alu vai bērzu sulas.
Kuriozā laikā dzīvojam. Mūsu valsts par savu peļņas avotu uzskata savus iedzīvotājus, iekasējot no tiem visdažādākos nodokļus, nodevas, soda naudas un visu no iedzīvotājiem "nokāsto" naudu sauc par ienākumiem valsts budžetā. Mēs maksājam valstij par to, ka strādājot esam nopelnījuši kaut kādu naudu. Mēs maksājam valstij par to, ka priekš sevis esam uzcēluši māju, kur dzīvot vai no senčiem mantojuši kādu zemes gabaliņu. Mēs maksājam valstij par to, ka veikalā sev nopērkam pārtiku vai aptiekā nopērkam priekš sevis zāles. Mēs maksājam valstij par to, ka nopērkam kādu grāmatu ko palasīt vai skaņu ierakstu, ko paklausīties, mēs maksājam valstij par tiesībām braukt ar pašu nopirktām mašīnām.... Bet valsts - tie taču esam mēs paši (kā to mums visiem mēdz atgādināt gudrie vīri no augstām tribīnēm svētku reizēs) Tātad iznāk, ka mēs pelnāmies paši sev atņemot naudu. Lai veidotu savu labklājību, mēs atņemam naudu savai labklājībai. Lai veicinātu progresu un attīstību, mēs atņemam naudu savam progresam un attīstībai. Un ja naudas tai kopējai labklājībai, progresam un attīstībai tomēr trūkst, mēs domājam kā atņemt vēl vairāk naudas savai labklājībai, progresam un attīstībai. Interesanti, kādu labklājību vai progresu varētu sasniegt kāda zemnieku saimniecība, ja savā darbībā vadītos pēc šādiem principiem. Bet zemnieku saimniecības nez kādēļ vēl pagaidām nav tik tālu aizdomājušās. Zemnieku saimniecības vēl joprojām pieturas pie "sen novecojoša", "arhaiska", "stagnātiska" uzskata, ka peļņu var gūt tikai ar ražošanu un tādēļ pieliek visas pūles, lai šo ražošanu veicinātu un lai katrs zemnieku saimniecības loceklis būtu ieinteresēts šajā ražošanā. Starp citu, zemnieku saimniecībā nevienu neinteresē no kāda izmēra krūzītēm vai pudelēm kāds dzer alu vai bērzu sulas.
29.aprīlis 2018, 18:38 | links
