Cien. plēsīgais ! Lūdzu vienreiz beidz pliki d...... . Ja Tu neorientējies tagadējo mākslinieku un sportistu pasaules sanniegumos, tad labāk neraksti, un aizej labāk salej un neizrādi savu tupumua
2.marts 2019, 21:06 | links
Man liekas mazliet garlaicīgs, bet skaists gabals. Nav kinohronika. Skatoties rodas ticība ka tajā modelī tur viss tā notiek un tā ir patiesība. Skatoties ,piemēram, "Rigas sargus" vai "Nameiz", nepamet sajūta, ka tevi čakarē. Tobiš filmas veidotāji nemāk mani pārliecināt, ka tur tajā storijā tā ir jābūt.Padomju laikā visas filmas tika taisītas propagandai,pat komēdijas,tajās parādija cik laimīgs ir padomju pilsonis kas strādā rūpnīcā,katram biorobatam likās ka tāda ir dzīve visur un labāka nav iespējama.Kaut visa sabiedrība bij depresīva un drūma
Jāpameklē kāda vēsturnieku recenzija par Santa Barbaru un Verdzeni Izauru;)
Jurik, 2.marts 2019, 20:11
eldorado [02.03.19]: "Filmu vērtē vēsturnieks Juris Ciganovs:Man liekas mazliet garlaicīgs, bet skaists gabals. Nav kinohronika. Skatoties rodas ticība ka tajā modelī tur viss tā notiek un tā ir patiesība. Skatoties ,piemēram, "Rigas sargus" vai "Nameiz", nepamet sajūta, ka tevi čakarē. Tobiš filmas veidotāji nemāk mani pārliecināt, ka tur tajā storijā tā ir jābūt.
Pēc Maskavas pasūtījuma tapušais seriāls “Ilgais ceļš kāpās” nav tikai skaista melodrāma, šī filma ir tipisks sava laika (neaizmirsīsim, 1981. gadā bija Brežņeva ēras pati kulminācija) izstrādājums, kura mērķis bija noniecināt neatkarīgās Latvijas vēstures posmu un slavināt Padomju Savienību. Mīlas stāsts bija tam visam pakārtots.
Neiedziļināšos mākslinieciskajās niansēs, nav mans “dārziņš”. No vēstures parādīšanas viedokļa filmā ir ārkārtīgi daudz, negribētu teikt – melu, bet neprecizitāšu. Neieslīgšu sīkumu ķidāšanā, kaut to varētu darīt daudz un ilgi – gandrīz katrā epizodē ir kas pieminēšanas vērts. Bet galvenie, kā akadēmiskās aprindās teiktu, “problēmjautājumi” būtu šādi.
Sliktā “buržuāziskā dzīve”. Filmā parādītais neatkarīgās Latvijas laiks skatītājam jāsaprot kā sliktākais, kas mūsu tautai ir bijis: masveidīga iedzīvotāju ieslīgšana parādos, politiski nevēlamo personu piespiedu iesaukšana armijā, turīgo pilsoņu iesaistīšanās visādās ekstrēmistiskās provāciskās organizācijās (patiesībā filmā minētais “Pērkoņkrusts” tobrīd bija aizliegta organizācija un savā darbībā tā ieturēja izteikti pretvācisku un arī pretkrievisku pozīciju), aizsargu patvaļa (lauku apvidos aizsargos brīvprātīgi darbojās paši vietējie iedzīvotāji un kautiņa sarīkošana pie kroga formas tērpā ģērbtiem aizsargiem draudētu ar padzīšanu no organizācijas un tiesu) un vēl, un vēl… Rezultātā padomju varas atnākšana parādīta kā atpestīšana no visa šī “buržuāzijas diskrētā šarma”. Kaut gan bērnībā man tieši pirmās sērijas likās tās interesantākās – kaut kas pievilcīgs bija tajā “buržuāziskajā dzīvē”: Latvijas karogs, armijas formas tērpi, runas par savu valsti…
Uz Sibīriju kā ciemos. Jā, filmā pirmo reizi latviešu kinematogrāfa vēsturē tika parādītas izsūtīšanas. Taču ir jāpiekrīt Eduardam Berklavam, kurš savulaik teica, ka filmā brauciens uz Sibīriju parādīts kā iešana ciemos – ne tev čekistu ar kravas mašīnu pie mājas, ne lopu vagonu, ne lēģeru, ne dzeloņstiepļu, ne sardzes torņu… Krievu sādžā Martu ar dēliņu sagaida, ielaiž uz dzīvošanu mājā, pabaro, apģērbj, nu gluži kā kūrortā. Tikai vecais Mitjais drusku paburkšķ par fašistiem… Pēc tam viņš pats iesaka Martai uzrakstīt vēstuli “kur vajag” par nodarītajām pārestībām, un Martu no izsūtījuma atbrīvo. Nu, skaisti taču…
Aizsargi kā bandīti. Mājās palikušie un mežos sabēgušie aizsargi ar bijušo krodzinieku Āboltiņu priekšgalā, protams, ir “bandīši” un prasti veikalu izlaupītāji, kas, pateicoties vecā Ozola nemākulībai un viņa bijušā, visādi abižotā kalpa Pētera nodevībai (atvainojos, vērībai), pelnīti saņem sodu. Tiesa, mani vienmēr ir pārsteidzis, kā padomju cenzūra varēja atļaut parādīt, ka Ārija Geikina atveidotajam “bandītam” Āboltiņam ir kaut kādas cilvēciskuma paliekas – kāpjot laivā, lai mēģinātu aizbēgt uz ārzemēm, viņš noglāsta dzimto zemi un kabatā iebāž sauju liedaga smilšu…
Padomju zvejnieku ceļš uz Zviedriju. Filmā parādīts, ka neilgi pēc kara beigām parasti Padomju Latvijas zvejnieki negadījumā nonāk Zviedrijā, pēc tam atgriežas atpakaļ. Patiesībā “normāli” būtu, ja viņus visus bez liekām runām aizsūtītu labākajā gadījumā uz Sibīriju, sliktākajā – nošautu tepat Centrālcietumā… Bet zvejnieki dzīvo, precas, pat tiek paaugstināti amatos.
Vācietis padomju Irkutskā. Pa padomju Sibīrijas pilsētu, ja nemaldos, Irkutsku, pavisam viens un VDK nepieskatīts staigā Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis Rihards Losbergs, ieiet parastā padomju “hruščovkā” un tā vienkārši piezvana pie durvīm, aiz kurām dzīvo Marta ar savu pieaugušo dēlu. Pat nav jābūt vēsturniekam, bet vienkārši padomju sistēmā dzīvojušam, lai saprastu, ka tas nebija iespējams…
Viss šeit pateiktais ir tikai mans personīgais viedoklis. Lai jau šī filma daudziem paliek kā skaists mīlasstāsts, katram pašam ir tiesības izlemt."
Tiko parunaju ar administraciju !
Par manim minutes laika , pec katra mana posta , ienakot desmit sudzibas ! :D
Daudz gan te sadaļā man naidnieku ! Kas baidas teikt acis !
Bet lamajas aizmuguras un kļauzas raksta !
;) !
Ta vel 20 sudzibas - laikam janovel visiem - ne asakas !
;) !
plesigais, 2.marts 2019, 19:56
Pravietis [40m]: Ar pateicību pievienojos Administrātoram par šo rīcību, un arī turpmāk lūdzu ierobežot un atbrīvot mūs no šādu psihiski nelīdzsvarotu eksemplāru klātbūtnes portālā.Melīgā vate un tukšpļūti, neceri, ka varēsi te brīvi melot un muldēt...
Sh_didzis, 2.marts 2019, 17:38
Ak dies kadas onkulitim dusmas ka krievs tika no Lv izforķets !
;) !
Kā viš var vaimanat !
plesigais, 2.marts 2019, 17:57
Pravietis [02.03.19]: Laikam tomēr Ilgo ceļu kāpās nebūs lemts pa spēkam pārspļaut nevienam, tikai tādēļ, ka filma veidota bez aizspriedumiem, patosa, bez liekas agresijas, objektīvi atspoguļo vēsturiskos notikumus un nāciju mentalitāti, cilvēku raksturus izmisuma brīžos. Nerunāsim par aktieru spēli, kas bija izcila. Viss kas uzņemts vēlāk, Graubas Baigais gads un vēl tur kaut kādas atmiņā nepaliekošas filmenes " par trīs vai četriem latviešu musketieriem" man izraisīja, diemžēl, smieklus, nevis pārdomas. Tiklīdz kaut ko " pieber ēdienā par daudz" , tas paliek neēdams. Atceros, kā tajos gados cilvēki nāca ārā no kinozāles, nebija par ko raudāt un smieties arī nedrīgstēja, proti, iztukšoti bez emocijām.Vēlreiz atkārtošu, aktiery spēle lieliska, bet savādāk vatņiku okupantu propagandas filma ar sagrozītiem vēstures faktiem un okupantu slavināšanu.
uldens2 [02.03.19]: ''Ilgais ceļš kāpās''!!!Kas tad tur bij objektīvs???Filma par nelaimīgu mīlestību un kurai nekāda sakara ar to laiku baisajiem notikumiem.Paprasi kādam kas bij izsūtīti,ja vēl kādi ir starp dzīvajiem,viņi pastāstīs cik objektīvi.+++precīzi.
Ekselenti!Ja kāds tiek ievainots,bars to saplosa un piebeidz.
Kādi pierādījumi?Pāris blēžu liecības,kuriem dāvāta brīvlaišana?Tas,pagaidām,viss,ko mēdiji tautai pametuši.Varbūt kādam,orgāniem tuvu esošam,pieejama konfidenciāla informācija?
BrunoL, 1.marts 2019, 11:27
Bruno, Taureņu pirts sarunas...
Tur ir tik daudz sarunāts, ka pat Māri Martinsonu no čoka ārā nelaiž, un neviens pat nepiedāvā drošības pengu.
Neliels jautrības mirklis ir faktorā, ka ieraksti notila laikā, kad Knab attiecīgo sfēru vadīja vai kūrēja tieši Jurašs un Potapovmadam. Un bija klusums? Atnāca jauns priekšnieks, paskatījās, pačolēja vecās lietas....
Tagad ausīs ir bordānisls kvieciens - Straumi nost!
andreiko, 2.marts 2019, 04:45