Es copes veidus nešķiroju un nevienu nenoniecinu - katram savs. Mani, atkal, vairs neuzrunā asarīšu tirināšana, tobiš visu dienu mētāties pa spotiem un censties kādu izmānīt(neiet runa par jūriniekiem). Spiningot sāku ar džigošanu, sākumā pārsvarā bij asari, bet tad tie sāka zaudēt vērtību gan sportisko, kulināro ğimenes acīs. Tad apaugot ar nopietnāku peldtehniku pievērsos, priekš manis, eksotiskajiem zandartiem. Kādus 3 gadus tos tvarstiju pa lielupi un daugavu. Vislabāk gan veicās velces tehnikā, tapēc to arī vairāk sāku praktizēt. Bet nu jau arī tie vairs īpaši neaizrauj. Tagad jau otro sezonu strādāju uz man vēl eksotiskāko - samu. Principā esmu pārgājis uz daugavu, velci un lielajiem mānekļiem. Progress ir, bet trofeju vēl nav. Esmu mēģinājis gan no krasta sēdēt, gan kvokot, gan velcēt. Un arī šeit vislabāki lomi uz velci. Tāka iekšējā pārliecība liek turpināt strādāt. Gaļinieks neesmu, zemmērus neņemu, bet radu saime ar nepacietību gaida nākošo dievīgo sama kūpiņu. Nu tāds kautkāds es velcētājs. Vai slikts?!
25.septembris 2019, 00:03 |
links