Zarāzijam, Svenam, Bumam, Dāvim un visiem citiem jaukajiem ļautiņiem,
Edz, ko skribelēju pirms daudziem gadiem, Karluha:
Dievs Tas Kungs nedomā, ka viņš ir Einars Repše
Daži vārdi Einara Repšes aizstāvībai
Sākoties priekšvēlēšanu batālijām, Latvijas drukāto plašsaziņas līdzekļu lapas ir pārklājis melnum melns «pīī ārrrr» politiskais vilnis, nu gluži kā tāds kurmja dibens. Tāpēc, pievienojoties Liepnieka, Rolšteina un Stendzenieka iniciatīvai par politikāņiem runāt, rakstīt un domāt tikai to vislabāko, mēģināšu jums vēstīt par vienu no dižākajiem zupas katliem latvju zemes varas virtuvē.
Neticiet tiem, kas nelietīgi apgalvo, ka partijas «Jaunais laiks» priekšsēdis Einars Repše ir sīks, zemisks, alkatīgs, iedomīgs, slinks, uzpūtīgs, rupjš un varaskārs iznirelis, kas sevi pašrocīgi izvirzījis latvju mesijas lomai. Patiesībā un visumā viss ir pavisam citādi, par to liecina visu šajā lietā savākto faktu kopums un rūpīga iegūto teiksmu analīze.
Andris Rubīns,
īpaši »Vakara Ziņām«
Dievs tomēr ir!
Pirmā un pati labākā mūsu Einara īpašība ir — viņš nav oligarhs. Tomēr par tādu viņš neapšaubāmi vēlētos kļūt, jo ne jau velti pirms iepriekšējām vēlēšanām viņš aicināja tautu, lai tā savam varonim sasviež kopā kādu miljoniņu. Vēlme oligarhot pati par sevi nav nekas baigs un nosodāms, šāda rožaina vīzija sapņos droši vien ir piemeklējusi ne vienu vien arī no jums, »Vakara ziņu« uzticamie lasītāji.
Otrkārt, viņš ir dūšīgs. Turklāt šī īpašība mūsu Einaram piemīt ne gluži fiziski — vairāk tā vērojama Repšes kunga morālajā plaknē, it sevišķi laikā, kad Latvijas un Einara debesjumu apspīd apaļš mēnestiņš. Ne velti jau krietni sen Latvijas folkloras apcirkņos iegūlusi spožā daina par to, kādas ir atšķirības starp Einaru Repši un Dievu To Kungu. Mūsdienu Krišjāņa Barona mantinieki pēc ilgiem pētījumiem esot atklājuši tikai vienu atšķirību — Dievs Tas Kungs nedomā, ka viņš ir Einars Repše.
Turklāt Einars ir drosmīgs: ne katrs pēc desmit gadu ilgas sēdēšanas pie bagātīgi servētas varas labumu siles būtu spējīgs piecelties divās kājās un brēkt, ka pie šī ēdamtrauka sapulcējušās vienas vienīgas cūkas. Tik atklāti atzīt un paust savu ilgstošo personisko aklumu un mēmumu spēj tikai retais, un cepuri nost Repšes priekšā. Savu drosmi šis puisis ir nodemonstrējis arī fiziski. Vai atceraties brīdi pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām? Tad, kad tikko izšķīlušās partijas «Jaunais laiks» līderis tika aicināts uz Rīgas pili pie Valsts prezidentes uz sabučošanos? Toreiz Repše pirms došanās mūsu valsts Pirmās lēdijas apartamentos Vairas apsargiem atteicās atdot personisko pistoli. Un vai tad pils sargi šim sacīja «Ute, nāc priekšā!», uzlika zilumu zem acs un nolaida pa trepēm? Nu, nē, taču, ielaida iekšā kā tādu jēzuliņu, bruņotu līdz pat apakšbiksēm. Tas nozīmē, ka tauta no Einara baidās. Ja baidās, tas nozīmē — ciena, ja ciena, tas nozīmē — mīl.
Lai genofonds postā neiet
Einars Repše ir augstsirdīgs. Tikai un vienīgi tā var izskaidrot faktu, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām pati pirmā JL un Tautas partijas pārstāvju tikšanās (Einars pats todien uz randiņu netika, viņa vietā ieradās Eināra labā roka un Repšes kreisā kāja Dans Titavs) norisinājās bijušo čekas nagu maukoņu Šabašova un Komogorceva namiņā.
Nieks par to, ka par šādiem gājieniem kapā kā ventilators grozās kādreizējais disidents un Einara bijušās laulenes tēvocis Gunārs Astra, jāmāk taču okupantu varmākām piedot un nav ko visu laiku nemitīgi urķēties netīrajā vēstures mēslainē.
Turklāt mūsu Repše ir smuks. Meičas krīt uz mūslaiku varoni kā zilās dullās mušas, ne velti Einars ir trīskārt precējies un vēl vairāk brūtējies. Tik izcila tautas darboņa genofonds ir liekams lietā, cik vien tas ir iespējams. Un nieks par to, ka kāda atvasīte pēcāk žēlojas, ka papu nav redzējusi gadiem, nav baudījusi viņa pašrocīgi parakstītās alimentu naudas saldmi, galvenais, lai Repšes asinis neiet postā un zudībā.
Un atšķirībā no citiem partiju vējagrābšļiem Einars Repše ir stabils. Nu vismaz tikpat stabils, cik latvju latiņš, un nemaz nemēģiniet klausīties to pašmāju uzņēmējus — eksporta preču ražotājus, ka stabils lats ir tīrais vājprāts un mīnuss Latvijas ekonomikai. Visi taču labi atminas to nelielo rūgtumiņu un lielo, vareno prieku, repsīšus pret latiņiem mainot un Latvijas latus kabatā berot.
Repše gan strādā (tēlot varoni ir pārcilvēcīgs darbs), gan arī atpūšas, un tas ir stabili. Indivīda tiesības uz atpūtu garantēja pat PSRS konstitūcija, bet tagad šādu likumu blāķis izaudzis Bābeles torņa izmēros. Ja premjers Repše stabili noteic, ka viņa darbalaiks beidzas pulksten 17, tad tā arī ir. Jedritvai mietiņ, lai nāk kauč vai grēku plūdi un visas viesuļvētras vienkopus, Repše ies mājās un pūtīsies, jo kuram gan tāds pārstrādājies jefiņš ir vajadzīgs?
Rekviēms dārgajam aizgājējam
Mūsu varonim allažiņ ir gatavi doties talkā sponsori. Jūs taču visi redzat, ka «cilvēkam latam» naudas ir kā spaļu, viņš pērk ekskluzīvus mocīšus, autiņus un miljonāra jahtu, bet zemes īpašumos var droši mēroties ar pašu baronu Bundulu. Un viņa mantiskais stāvoklis ir nodrošināts uz daudziem gadiem. Tas ir fakts, jo tikko dārgajam Einariņam pietrūks naudiņas savu iegribu apmierināšanai, viņš pasvilps savai tautai, un sirmās māmuļas vilks ārā no pagultes zeķi ar savai pēdējai gaitai ietaupītajiem grašiem, bet vīri krekstēdami rakāsies zem līkās bumbieres, tur, kur litra «bankā» paslēpta naudiņa dēla nākotnes studijām.
Neraugoties uz visām iepriekšminētajām pozitīvajām īpašībām, Eināra Repšes liktenis būs sūrs un grūts. Jo jau patlaban var prognozēt šīs apžilbinoši spozmās zvaigznes rietu, turklāt ir iespējams, ka no zvaigznes atteiksies un atdalīsies tās aste (palīgi, pakalpiņi, sekotāji — politzvaigžņu svarīgākā sastāvdaļa). Tā kā Repšes vadītajai partijai nākamajā Saeimā ir atvēlēts opozīcijas aizgalds, tad mūsu Varoņa liktenis (tā bieži ar «lāčplēšiem» gadās), iespējams, būs traģisks. Parlamenta solā nespēdams nosēdēt (tā jau nesen notika; laikam kāda dibena vaina), Repše no mandāta atteiksies. Pēc tam, iespējams, partijas «partaigenoses» šo varoni pasludinās par vainīgu JL postā un iesviedīs tumšajā aizmirstības dzelmē.
Ir dzirdēts, ka sabiedrības vairākumam dīvainīši patīk, arī pats ne reizi vien esmu sajūsminājies par šāda veida īpatņiem. Bez viņiem mūsu dzīve būtu tik blāva kā miglas ķēms un pelēka kā vadmala. Vai tad jūs varat iedomāties Māri Grīnblatu rullējam uz japāņu mocīša, Aināru Šleseru ar bereti uz vienas auss dziļdomīgi staipāmies pie molberta vai Aigaru Kalvīti graizām tēvzemes tumīgos padebešus ar helikopteru? Einaram Repšem ir Latvijas atjaunotās valsts pilota licence «Numur viens», tāpēc arī skauģu bari tur apakšā kvankšķ tik pikti uz cēlajiem debesu kamieļiem.
Runājot par tiem daudzajiem Repšes skauģiem — ērgļi lido augstu, bet suslikus toties neiesūc reaktīvajos dzinējos.
P. S. Gadījumā, ja politiskais provaiders «Delna» šo rakstu neiegrāmatos partijas «Jaunais laiks» priekšvēlēšanu izdevumos, raksta autors patur sev tiesības sūdzēties Sorosu Džordžam un Ēlertu Sarmītei.
30.janvāris 2024, 18:27 |
links 
