Tavuprāt, Koperniks, Tesla, Volts, Ņūtons Mendeļejevs
Jozis2, 23.marts 2019, 22:53Pilnīgi stādos priekšā kā pēc 100 gadiem šo izcilo zinātnieku vārdu sarakstu papildinās krūmujancis un plēsīgais:DDDViens idiots liek video par to kā amerikāņi nav bijuši uz mēnes,otrs sirgst ar personības dalīšanos:DDD
Nē krūmeniek,tev ar šiem cilvēkiem nav nekā kopīga,tiem cilvēkiem interesēja viss jaunais un viņi bij zinātkāri nevis vaimanātāji kā tu.
uldens2, 23.marts 2019, 23:52
Sociopātija
Sociopāti instinktu līmenī izjūt cilvēka vājos punktus un tos bez žēlastības izmanto. Ideāls sociopāta upuris ir viņa pretstats: labs, iejūtīgs, līdzjūtīgs, uzticams, palīdzēt gribošs, nesavtīgs, piedodošs un citiem cilvēkiem ticošs cilvēks ar augstiem ideāliem. Sociopātija nav ārstējama, jo trūkst galvenā ārstēšanās priekšnosacījuma – cilvēka vēlmes mainīties. Sociopātam šķiet, ka viņš ir ideāls un ar to ir ļoti apmierināts. Tāpat kā darvas karote medus mucu, tāpat arī 4% sociopātu sabiedrībā un 40% Saeimā, kuri pēc dabas ir aktīvāki, agresīvāki un nekaunīgāki par citiem cilvēkiem, var sagandēt visas sabiedrības dzīvi. Tāpēc ir svarīgi šos cilvēkus bez sirdsapziņas pazīt un iemācīties sevi no viņiem aizsargāt.
Raksturīgas sociopātijas iezīmes
Ārēja, lai arī virspusēja pieglaimība (lokanums, nolaizīta glumība) un šarms.
Sociopāti prot ātri iepatikties, atstāt patīkamu iespaidu, uzburt ilūzijas. Tā ir ēsma, ar ko sociopāts pievilina savus upurus.
Manipulācijas un vēss aprēķins
Tipisks sociopāts citus cilvēkus uzskata par stulbiem idiotiem, kurus bez žēlastības jāizmanto, un visi līdzekļi šim mērķim ir labi. Sociopāts brīžiem var šķist draudzīgs un apburošs, bet iekšēji viņš ir naidīgs, aprēķinošs un dominējošs – tausta un atrod sava upura vājos punktus. Kad pienāk īstais brīdis, sociopātam patīk savu upuri atklāti dominēt un pazemot.
Savas personas svarīguma un pārākuma apziņa
Sociopāts uzskata, ka viņam ir tiesības uz visu, ka viņam pienākas. Arī tad un it sevišķi tad, ja to var izdarīt uz citu rēķina, pakāpjoties uz sava labticīgā, mieru un labumu gribošā upura.
Patoloģiska melošana
Katrs cilvēks šad tad melo, bet sociopāts melo visu laiku un visiem – vēsi, ar žilbinošu vieglumu, bez sarkšanas, plaukstu svīšanas vai sirdspukstu paātrināšanās. Viņš nekad nespēj būt patiess. Ja kāds spēj piemānīt melu detektoru, tad tas ir sociopāts.
Nepārprotami pieķerts melos, sociopāts savai rīcībai atrod pamatojumu, kura mērķis ir izcelt paša sociopāta cēlos nodomus un nevainību, bet vainu uzvelt citiem. Uz izaicinājumu, kas apšauba sociopāta patiesumu, sociopāts var atbildēt kaut ko nesakarīgu, vai arī uzbrukt pašam atmaskotājam. Pat ja sociopāts retu reizi atzīst savus melus, tad jau nākamajā minūtē viņš var uzkonstruēt jaunus melus.
Nožēlas, kauna un vainas izjūtas neesamība
Tādas jūtas sociopāts vienkārši nepazīst un neizjūt, lai gan vajadzības gadījumā tās spēj spoži notēlot, lai manipulētu savus upurus. Šo jūtu vietā sociopāts izjūt iekšējas dusmas, kuras uz kāda jāizgāž.
Tādas jūtas citos cilvēkos sociopāts iztulko kā viltību, tēlošanu, vājuma pazīmi, kas jāizmanto. Sociopāts citus neuzskata par pilnvērtīgiem cilvēkiem, bet tikai par savu manipulāciju mērķiem, instrumentiem un izdevībām. Sociopātam nav draugu, bet ir upuri un pagaidu sazvērnieki, kuriem arī galu galā jākļūst par upuriem. "Mērķis attaisno līdzekļus" ir sociopātu dzīves moto.
Izmantotā literatūra:
Martha Stout. The Sociopath Next Door
Derek Wood. Antisocial Personality Disorder Overview
Caroline Konrad. The Malignant Personality
Robert Hare. Without Conscience
http://www.sociopathworld.com/
Pēc iepazīšanās ar šo tekstiņu pazīsim arī glumos, kuri uzturas šeit.
