Izr. no D.gr. 04.05.2012
Beidzot esam nobobrieduši ietestēt Mātes upi Estijā, ne to lielo, bet gan mazo, kas pirms lielā ezera.
Ķipa vārdabrāls pagājušogad lielījās, ka pāris reizes uz Brekšu nācienu ir trāpijis tieši tad, kad mijās aprīlis un maijs un baigi čoina viss ir bijis. Nu tā pa rīta cēlienu 3-7 lielie papi ir trāpijušies, nemaz nebarojot tik, tik cik lieltārpu peldinot un ar' mazāku pa kg ar neesot, bet lielākais tā uz aci bik zem 3kg.
Protams, to visu dzirdot, man jau miera nav un ar gribās notestēt to Eldorado.
Situācija tur apmēram tāda, ka portfelīši lasās lielos baros un migrē rīvēties uz Virstjarves ezeru, jebšu otrādāk, bet šajās 2-3 nedēļas viņi tur ir un pie tam lielā skaitā. Līdzīga situācija kā Gaujā, kad tie paši īpatņi močī uz noteiktu u-tilpni Z-Vidzemē, bet šeit tā ķeršana notiek nevis ezerā, bet gan pašā upē. Tas tā ievadam.
Vispār jau gaidīju no vārdabrāļa zvanu, jo šamam tak jābrauc inspekcijā tā kā būtu (tur pat netālu dzīvo un bija tāda runa Peipīša āres vagojot), bet kā nav tā nav. Jau atmetis visas cerības, plānoju garās brīvdienas pavadīt liekot un stellējot māju tomātiem un gurķiem, kad gadās piedzīvot ilgi gaidīto zvanu. Jā ir bijis, bet nekā īpaša, domā laist atkan 4ajā, lai domājot vai būs vai ne. Es tā kā parēķinu un tā čabīgi sanāk, bet pēc 5 min. pārdomām jau zinu, kur būšu un ko darīšu 4ajā (protams ne dārzā pie siltumnīcas).
Vobšem visu sarunājam, tagad tikai jāvienojas pašam ar sevi par rīkiem. Šis saka, ka tikai uz lieltārpu tur tā normāli ņemot, es tomēr izlemju iemēģināt savas fīdershēmas un blakām vel, drošības pēc, jo nevar tak zināt vai tiešām aborigēniem ir vienīgā patiesība, iemetu autiņā kātiņu kura galā samuģīju sistēmu, kuru tad izmantošu lieltārpu peldināšanas pasākumam.
Nu ceļš līdz Valkai (ā, paliku bez ķikuriem, jo lūk, sagādnieki esot visu brīvdienu partiju noslīcinājuši, bet ir sarkanbaltie mušenieki, 4nr. un lieltārpi + pāris pakas ar iebarojamo figņu), nu mammai buča, nu zvana modinātājs un ir apaļi 3īs naktī.
Neliels satraukums jau ir: jauna vieta, Brekši nu tādi uz 3kg un viss pārējais, kā lai ar to visu tiek galā?
Ar savu zirdziņu ietipinu Ata pagalmā, pārkrāmējam manus štrumus viņa autiņā un tad jau tikai 40min brauciens līdz upītei, kas piebraucot izskatās ļoti piemīlīga: tādos pat izmēros kā Gauja pie Strenčiem - Valmieras, tikai plūdums daudz daudz lēnāks, izgājusi konkrēti no krastiem, tālu no visiem ceļiem un vispār baigais kaifs pārņem. Ārā neliels mīnusiņš un bez vēja, migla veļ savus vālus, kamēr mēs pumpējam katrs savu laivu, kas aizņem kādas 30 min. Sametam šmotkas, piesienos pie šamā laivas, kas aprīkota ar 2.5zs motorīti un pukšķinam ķipa uz vietiņu, kur ir bedre un bedres izeja (kā vēlāk izrādās, tad bijām nedaudz zem tās vietas). Atrodam it kā īsto vietu, kur vienā pusē purvaina pļava un otrā upe iegājusi krūmājā. Atis paliek pļavas pusē, es pa diagonāli iemočīju krūmājā un ar nelieliem mērtraucējumiem piesienos pie krūmiem (Man nav enkuru. Ja ūdens izdomātu ieņemt vasaras līmeni, tad paliktu tur karājamis ~ m gaisā), iejaucu barību (šis jau copē), mēru dziļumus un viss izskatās apmēram šadi: upes taisne nu tāda uz 400m un mēs tai ~pa vidu. Pļavas malā tā ap 1,5m tālāk upes pamatgultne ~ 15m platumā un tad uz manu krumāju slienas vienmērīga kante atkal uz ~1.5. Pamatagultnes dziļums varētu būt kādi 4-5m. Nolemju barot pretējās kants apakšu un tad tik lādēju iekšā vienu pēc otras mana maisījuma ar tārpeļu izlasi (Atim nekas īpašs nenotiek, ir jau gaišs un plkst ~ 5:30) piesienu kādus 60cm 15ās aukliņas (citas man nemaz nav) un iecienīto 10nr Owner āķīti, pamērcēju to tārpu bunžā un aiziet uz lielbrekšu galda. Pa vidu vel pamanos iežvidzināt lieltārpu, kuru kaut kas arī patirina, bet lielāka gājiena nava.
Un tad sākās copes, tās kuras tirk tirk un mazie plicēni sāka birt kā no pārpilnības raga (parasti sekoju pārmetieniem ne ilgāk par 2 min., bet tagad sīkzivis uztaisīja sūrāko variantu: intervālu samazināja līdz kādām 30 sek., tāpēc iebarot sanāca tā intensīvi un gruntīgi vienlaicīgi), bet lielāku un citādāku nebij.
Atis nevarēja izturēt necopi un devās laimes meklējumos No tādas es atteicos un nolēmu savējo rakt tepatās.
Tā es paliku viens pats ar visu kas man apkārt, a apkārt man upe, krasti, sirojošie ihtioplēsēji, vanagi, klijāni, pīles un citi mošķi, labi ka odu un mošku nav!!!!
Tā paiet turpmākas kādas 2-3h pličojoties, bet tad kā par pārsteigumu sāk parādīties breksēni, tie kas plinderi. A, kur tie lielie? Nolemju, ka laikam gājiens ir jau bijis, vai vel būs, bet tagadītēs toč nav. Zvanu šamam, a šamam ir vēdzelīte skaista viena un esot atradis īsto bedri, bet brekšu tur ar nav. Sēžam katrs savā laivā un savā vietā tālāk. Vells atkal esmu viens a brīžiem ta patarkšķēt gribās.
Naktstārpus ar tik mainu, velku ārā no mutes ķīšiem, pličiem, siekstām, bet ne no cerētajiem brekšiem, īsāk: šo kātu pametu novārtā turpmākajā celienā.
A kad tad sākās otrais cēliens? Pēc trešā zvana- 8os fīderspicīte nedaudz sašūpojas un tad kāts trk trk hhhhhhhh nobrauc pa gumijenes sāniem, piecērtu un jūtu, ka tas nav nekāds plicēns, bet pumpējoša pumpmašīna. Tad nāk tā vieglāk un pie lavas jau sanāk nedaudz pastīvēties, kamēr ieceļu Estijas skaistuli savos mīkstajos un netīrajos apartamentos. Tārpi iezelēti riktīgi dziļi, nu tā ka āķis jau lūr pa pakaļu laukā.
Norauju nost, iemetu ķeselē, piesienu jaunu, uzlieku fiksi jaunu kumosu un močīju iekšā. Cope praktiski seko uzreiz un pēc neliela paturējiena, man un viņam nogāja. Atkārtoju procedūru un pēc minūtes sēž galā nākamais, pēc izmēriem un krāsām tāds pats skaistulis. Šā un šitā un ķeselē jau kūļājas otrais ~ kg-nieks, abi tumši un apauguši ar smilšpapīru, ka rokas sadurt.
Laimīgs pisinu vārdabrālim un lielos, ka īstais kļovs ir sācies. Pārmetu un paturējiens un shods, pārmetu un paturējiens un shods, pārmetu un paturējiens un shods, pārmetu un paturējiens un shods, pārmetu un paturējiens un shods. Bļe, kas par huiņu? Samazinu kumosu, pavadiņas garumu pamainīt neatrodu laika (Copes sākās, kad saule izlīda no koku galotnēm un vējelim nedaudz sacēlās), un turpinu krāt shodus kā arī pa vidam pa kādam 500-900 gramniekam ieštellēt ķeselē, kā arī lamāt LV ķikuru skalotājus.
Kārtējais pārmetiens, pazaveros ceijerī, a tas jau rāda stabilus 09:00. Fak, veselu h esmu noņēmies, lai neatrisinātu šo problēmu, kad seko kārtējā cope (vispār interesanti sūkāja: tā tirk tirk, tikai ar lielāku amplitūdu un nobeigumā riktīgs stiepiens, tik pie šupojošas laivas tā grūtāk izvērtēt copi) piecērtu un zaceps, o, zaceps sāk pumpēt, fak zaceps izbeidzās (laikam tas 3kg-nieks). Nu neko, nekas jau nava mainījies. Tad, vel pa vidam, pamanos kārtējo shodu realizēt, forš,bet jau ar sudrabotiem sāniem un bez rīvītes un kā pēcāk izrādījās bez pieņiem/ikriem. Ai, vispār forši te ir un ja katru žuvi izvilktu, tad sen būtu aizgājis pa burbuli.
Tā lēnām brekšukus nomaina plicēnu un raudiņu pulciņš, garām aizrībina vietējais, Igauņa ātrumā, un manis iemaisītie 3kg jau iet uz baigām. Sazvanos ar vārdabrāli, šamā verdikts: "Kamēr tārpi beigsies!". Man jau gandrīz beidzies viss!!!
Vel motorizēju, cik nu varu izspiest un pie kārtējās copes, jūtu patīkamu smagumu galā. Bļauju Atim, kamais jau piebraucis runājamā attālumā, ka kaut kas labs paņēmis, ši nedzird, bļauju vel, ši nesaprot, ko es tur mieru traucēju. Labi skatītāju nebūs. Baigais skrējējs: sākumā papumpē, tad iestāda sānu pa straumei, tad panāk pretī un palien zem laivas. Duļķainajā ūdenī izskatās pēc brekša, nu bet ne pēc nekāda milzeņa. Pēc kārtējā spurtiņa āķītis uztaisa dubulto salto ar 720 grādu rotāciju un prom tā mistērija bija. Varbūt skrienošs brekšuks, moš kāds cits zvērs!?
Pēc neilga laika tiek pieņemts lēmums doties māja. Atis piebrauc, nobrīnās pa manu lomu, jo šim tik tas vādzaļs un pāris sīklopi pa visu rīta cēlienu ir bijuši a man sačoks tāds, ko knapi pamanos no ūdens izcelt. Lielākie breki tiek man, pārītis nedaudz mazāko šis pievieno savai kolekcijai, a bet pārējiem laimīgajiem tiek amnestija.
Dudinot uz krasta pusi, tāpatās jūtos ļoti laimīgs. Nu 3nieks netika, bet process bija baudāms, pat ļoti. Vienu čibriku mājās pamanos nofilēt, atlikušie tika nokūpināti un nolocīti ar gardu muti dienu vēlāk.
PS Šamais minēja, ka pagājušo gad jau kāds ods ar patraucējis procesu. Iespējams, ka vel var paspēt;
PSS Gruntene, šajā gadījumā, fīderītim zaudēja tāpat kā ITA vs LV pirms 27h;
PSSS Vel bij doma atklāt spinierēšanas sezonu, bet mājas vafelītes ugunskura dūmos darīja savu un nefiga nesanāca;
PSSSS Toties sanāca šodien, kad pēcpusdienā, 3h laikā, tika peldināti bimbuļu, rimbuļi un citi švimbuļi, bet neko nesaķēru, tik kā vien uz plaukstas lieluma balto gondonu viena siļķīte pavilkās. Vismaz rokas var ostīt un nedēļu nemazgāt;
PSSSSS Tā ka fočiks uzteica sevi procesa laikā, tad īsti nav ko Jums parādīt. Būs vien jātic uz vārda;
PSSSSSS Ā, vel, Estijas Brekšuki uz barību atsaucās kā jau Estijas puiši uz aliņu. Nu tā pēc kādām 2h viņiem tik pielec, kas par štelli te notiek.
Tādus pat un vel neveiksmīgākus Copes Piedzīvojumus vēlot,
Otiņš
10.maijs 2012, 01:05 |
links 
iedomājos to skatu,kā vīri palīdz.
