Ja kāds gribētu darīt, tad izdarīt jau varētu pietiekoši. Savulaik Lielaucē, vēl vecais sargs Pēteris Ozoliņš lika uz ezera vēja rotorus ar kuriem zem ledus sūknēja āra gaisu. Pārvietojot šos rotorus no krasta zonas lieguma pusē uz ezera vidus daļu, dziļumiem, iezīmēja zivīm ceļu no tām slāpšanas vietām, kuras bija potenciāli bīstamākās, uz dziļumu rajoniem. Tādā veidā zivis tika glābtas kādus gadus desmit, taču ar šī sarga aiziešanu viss šajā sakarā arī beidzās. Tālāk jau tika smelts un smelts. Droši vien arī šogad neviens par zivju resursu saglabāšanu Lielaucē un citur nav pat iedomājies. Lai gan tas nekādus īpašus resursus neprasa.
3.aprīlis 2013, 22:00 | links












