Tas moris no koka nokritis gan visai tālu, no vietas kur indiāņi dzīvo. ;)
Bet paņēmiens labs. Kaut kur nāk atmiņā dzirdēts un pat žurnālā "Lauku dzīve" redzēts, ka jau sešdesmitajos gados Vācijā tā ķēruši vēja zivis. Vizuļu trīsžuburu āķiem uzsienot garas, pat 10-15 centimetri garas astes. Kuras krāsotas dzelteni, zili, zaļi, sarkanas. Gandrīz 100% izvilktas aiz mušas, āķiem pat neieķeroties un praktiski neesot bijis atsprukušo. Tās "mušas" sietas no viskozes šķiedras, kurai ir īpašība ap visu sapinķēties. Šķiedra tika salikta četrām kārtām, tas ir divas striķu cilpas un notinot piesieta tika pie āķa, visā pārējā garumā atstājot brīvi plandoties. Kā izejvielu izmantoja siena baļļu sienamo striķi, kurš bija no satītas viskozes šķiedras. Lūdzu nejaukt ar mūsdienu siena ruļļu sienamajiem striķiem, tā ir pavisam cita "opera". Ja kādam vēl ir atmiņā padomijas laiku siena savākšanas tehnoloģija laukos, tie sapratīs. Pirmās vācu siena preses sēja ar drāti, nākamā versija jau ar šo viskozes šķiedru. Pie mums tās auklas parādījās septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā. No ārpuses tā aukla bija brūni pelēcīga, tāda kā nodzeltējusi un ar kaut ko ieziesta, bet iekšpusē koši balta ļoti smalka šķiedra, kura pat pie sastrādātām rokām tā pieķērās, ka nebija nemaz tik viegli notīrāma. Cilvēki tolaik bija taupīgi, arī uz uz kolhoza mantu, tā ka iespējams kādam vēl kāds rullis no tiem laikiem krājumos stāv, jāmeklē tik. Un ja mājās tajos gados bija kāda rokdarbniece, tad ļoti iespējams vēl tagad kur uz naglas karājas kāds puķupodu turētājs, pūces, vai kāda cita radījuma izskatā, kuri tolaik tika veidoti tamborējot - mezglojot no tiem pašiem siena ķīpu striķiem. Vēlāk gan tādus rokdarbus veidoja arī no pakulu striķiem, kuri šai lietai galīgi neder.
Tā ka visiem veiksmi viskozes auklu meklējumos! :)
7.jūnijs 2011, 12:40 |
links 
