Jelgavas pašvaldība ir parūpējusies, lai spiningotājiem būtu, kur izvērsties – smilšu pludmales abos Lielupes krastos
Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Metodes | 6.jūlijs 2021, 22:27 | Komentēt | 467 skatījumi

Pludmales patruļa

Kas tev nāk prātā, dzirdot vārdus “pludmales patruļa”? Pasaulslavenais seriāls ar skaistiem glābējiem košos peldkostīmos un glābēju pludiņiem rokās? Iespējams. Bet man tie vairāk asociējas ar smilšainu zemes strēli kādā ne visai straujā upē tepat Latvijā un asariem, kas, noslēpušies tumšajā ūdenī, nolūko kārtējo upuri...

Duļķes maina visu

Jau mazās dienās ievēroju, ka mazupītes peldvietā pēc plunčāšanās piekrastes zonā parādās asarīši. Kamēr ūdens bija mierīgs, tikmēr tur nebija nevienas zivs. Tikai grunduļi pa kādam izskrēja smilšu sērē pārbaudīt, vai kārtējais straumes nestais krikums nav sen gaidītais kārums, un tad atkal aizpeldēja mazliet dziļāk, lai tos nebūtu tik viegli pamanīt. Taču atlika kādam saduļķot ūdeni, padraiskoties pa pludmali, kā gar duļķu malu no dziļuma saceltām spurām it kā pikti par traucēšanu izpeldēja asari. Vai tie meklēja kādus kāpurus vai uzglūnēja grunduļiem, kuri duļķēs steidza meklēt sev ēdmaņu – nezinu, bet pēc peldēšanās asari vienmēr bija piemānāmi bez īpašas gudrošanas.

Viss vienkārši – aukla, pludiņš, āķis, tārps. Iemet makšķeri, pavelc ēsmu pa grunti tuvāk uzduļķotajam ūdenim un skaties, kā pluds sakustas un mērķtiecīgi sāk slīdēt sāņus. Divi trīs asarīši ļauj sevi piemuļķot, un atkal iestājas klusums. Vari kaut uz galvas stāvēt, bet vairs neviens neķersies. Taču atliek vien bērnu bariņam atkal ieskriet ūdenī un uzsist šļakatas, kā patruļnieks asaris atkal ir klāt un cenšas iedibināt savu kārtību, nepalaižot garām nevienu miera traucētāju – vai tā būtu uz āķa uzsprausta slieka, kas izmisīgi lokās, pūloties atbrīvoties no tērauda asā dzelkšņa, vai žirgta mailīte, kas cenšas noslēpties no piktā asara redzesloka.

Šo atziņu atminējos pirms kāda laika, kad copes zināšanās sāku ievadīt savu vecāko dēlu. Ar bērnu nevar brist pa piekrastes džungļiem, kāpt pāri sakritušo, pa pusei satrūdējušo alkšņu stumbriem un likt viņam spiningot vietās, kur jātrāpa mazā zāļu logā vai māneklis jāizvada starp neskaitāmiem šķēršļiem. Tad nu atcerējos, kā bērnībā sāku pats. Atradām tuvākas un tālākas peldvietas, laivu piestātnes un piestājām pie katras brīvi pieejamas laipas un pontona. Pārbaudījām katru cilvēka radītu pieeju pie ūdens un atzīmējām cerīgākās vietas, līdz mums Daugavā un Lielupē ar tās pietekām izstrādājās vairāki maršruti. Šādās copes reizēs mēs pārbaudām asaru aktivitāti – zivis, kuras to uzvedības dēļ mēs esam iesaukuši par pludmales patruļu.

Īstajā brīdī īstajā vietā

Lai ko arī apgalvotu dažādu jomu eksperti, savas dzīves laikā esmu nonācis pie atziņas, ka izmēram ir nozīme. Tas attiecas arī uz pludmalēm. Jo tā ir lielāka, populārāka, izklaides iespējām bagātāka, jo lielākas cerības, ka šo vietu apmeklē strīpainie patruļnieki.

Minēšu tikai vienu piemēru – Lielupes ieteka jūrā. Labais krasts, sākot no Buļļupes, ir smilšains, ar daudziem niedru ieskautiem un cilvēku darbības dēļ mazu līcīšu izrobotiem krastiem. Pavasarī šis Lielupes krasts ir kā nosēts ar makšķerniekiem. Taču, ūdenim strauji kļūstot siltākam, tos nomaina atpūtnieki. Kaut gan šķiet, ka makšķernieku meditēšana nav savienojama ar atpūtnieku skaļo čalošanu un bērnu rotaļāšanos siltajā piekrastes ūdenī, tomēr cilvēki kaut kā ir iemanījušies sadalīt garās pavasara un vasaras dienas, lai viens otram netraucētu.

Saullēkta stundas izmanto tie makšķernieki, kas šurp var atbraukt ar savu personisko auto. Tie ir laimes lutekļi, kas var ierasties agrāk par visiem un izvēlēties sev tīkamākās copes vietas. Ap pulksten sešiem ar pirmo Vakarbuļļu autobusu ierodas makšķernieku nācijas pamatmasa. Vīri klupdami krizdami steidzas uz upi, lai ieņemtu vēl pēdējās brīvās vietas. Šis pludmalē ir visnervozākais brīdis, jo ik pa laikam atskan saķīvējušos vīru balsis, kas pārmet kaimiņam nejēgam par nepareizi iemestu gruntsmakšķeri vai strīdas ar pārāk tuvu pienākušu konkurentu. Tad iestājas nosacīts miers, līdz pēc pulksten astoņiem sāk nākt svaiga gaisa un dabas baudītāji.

Pirmie ir pilnīgi nekaitīgi – tie ir staigātāji, kuri pa vienam vai nelielās kompānijās, ar nūjām aktīvi speroties vai tāpat vien pastaigas solī, dodas pa Lielupes krastu uz jūru, mērojot kilometriem tālus maršrutus. Tuvāk pusdienlaikam sāk nomainīties pamatnācijas kontingents, un pludmali pārņem ģimenes ar bērniem un lielākas, skaļākas kompānijas, kas meklē vietu atpūtai pie ūdens.

Šis ir īstais brīdis, kad ar spiningu rokās apstaigāt piekrastes zonu no Buļļupes līdz liegumam Lielupes ietekā jūrā. Lieta tāda, ka tad agrāk atnākušie vai no vakara šeit dirnošie makšķernieki jau pošas prom, bet atpūtnieki izvēlas klajākas pludmales vietas, bet niedru joslu un krūmus atstāj citiem. Tā nu ir lieliska iespēja pārbaudīt, vai piekrastes zonā ir sapulcējušies asari.

Otrs labākais laiks ir vēla pēcpusdiena un vakars, kad liela daļa atpūtnieku, odu un dunduru nomocīti, dodas mājup, un atkal atbrīvojas ļoti daudz vietu, kur mētāt spiningu. Pamazām ar copes kompanjonu mēs sapratām, kuros garās krasta joslas punktos ir jāpiestāj un jāmeklē zivis, bet kurām vietām var iet garām. Taču pārsteigumi makšķerēšanā gadās vienmēr, un reizēm vismazāk perspektīvā vietā var izcelt vislielāko asari.

Lielupes grīvā asaru lomi bieži ir atkarīgi no tā, vai jūras asari ir ienākuši baroties upē. Taču piekrastes zonā ir vairākas vietas, kur asari ir noķerami vienmēr. Piemēram, tuvāk Lielupes un Buļļupes satekai, nelielajā līkumā pirms pagrieziena uz jūru un citviet. Katrā ziņā šajā milzīgajā pludmalē vietas pietiek visiem, un asari ir iegūstami faktiski visu sezonu līdz pat ziemai.

Turklāt reizēs, kad, ieradies pludmalē, tu nodomā, ka būs totāla necope, jo neviens vietējais ar autobusu nav atbraucis un piekraste ir tukša kā izslaucīta, var gūt pasakainus lomus. Tikai nedrīkst aizmirst eksperimentēt – reizēm asari ir noslēpušies aiz pirmās vai otrās smilšu mikrokantes. Citreiz ir jāliek smagākais atsvars un jāmet maksimāli tālu uz Lielupes vidu. Dažreiz lomu var gūt, velkot mānekli slīpi pa straumi uz augšu, bet citreiz pilnīgi pretēji. Šīs nu ir tās reizes un tā vieta, kur eksperimenti atmaksājas.

Neskati vīru no cepures

Ar Lielupes grīvu viss apmēram skaidrs – smiltis, pludmale... Bet ko darīt, ja dzīvo krietni augstāk pa straumi un pašvaldība nav ierīkojusi skaistu peldvietu abos krastos kā, piemēram, Jelgavā? Turklāt vienīgā peldvieta ir ciemata karjers, kur cilvēku baso kāju nomīdīts trīs metrus garš laukumiņš beidzas ar kārklu krūmu audzi un kuplām nātru plantācijām. Tieši to pašu! Jānogaida brīdis, kad peldētāji vēl nav ieradušies vai arī tikko ir izkāpuši no ūdens, un jāpārbauda pludmales patruļas klātbūtne.

Ja smilšainu vai oļu klātu peldvietu nav, nekas, asari noteikti ir meklējami pie visdažādākajām laipām, tiltiņu balstiem, pontoniem, slipiem un jebkuriem citiem cilvēka roku veidojumiem. Katra šāda būve, lai kas tā arī būtu, paredz cilvēka klātbūtni, ūdens viļņošanos, gultnes uzduļķošanu. Līdz ar to, iespējams, tuvumā ir patruļnieki, kuri to vien gaida, kā uzklupt kādam gardam kumosam. Ļoti labs piemērs ir Staļģenes tilts. Ļoti slavena un populāra vimbu vieta. Nekā izcila jau te nav, upe tieši tāda pati kā citviet.

Pēdējos gados mani ir piemeklējusi doma, ka slavenākās vimbu vietas tādas ir tikai tāpēc, ka tām viegli var piekļūt liels skaits makšķernieku. Nu kas var būt labāks par iespēju piebraukt pie pašas upes, novietot auto un ķert gandrīz vai pa braucamrīka logu! Lielajā vimbu kāpienā zivis ir visur, gandrīz visā upē, un lomi nebūt ne sliktāki ir arī citās vietās, kur varbūt kāds puskilometrs jānoiet kājām un jāizlaužas cauri krasta krūmiem.

Bet piedod par šo lirisko atkāpi, atgriezīšos pie Staļģenes tilta. Tur, blakus autostāvvietai, pašvaldība ir uzbērusi nelielu smilšu peldvietu. Dažus metrus plata un pavasara palu straumes nobrucināta, tā ir tik necila, ka pirmajā mirklī nemaz nerodas doma, ka tur var gūt pieklājīgu lomu.

Atzīšos, nekādi pēterlomi man šajā vietā nav bijuši, bet, katru reizi tur piestājot, 2–3 asarīšus var izvilkt. Reiz pat tiku pie skaistuļa tuvu puskilograma vērtē, kuru cienījamā izmēra dēļ atlaidu. Savukārt vēl citā reizē turpat blakus man pieteicās kaut kāds monstrs. Līdaka tā nebija, pēc uzvedības atgādināja asari. Droši gan to apgalvot nevaru, jo, mirkli pacīnījušies, mēs šķīrāmies, viens otram tā arī neatrādījušies. Bet pretinieks bija daudz prāvāks par iepriekš pieminēto kupraini!

Blakus šai peldvietai bija ielaista uz pontoniem balstīta laipa. Šī ir otra vieta, kur noteikti var piemānīt kādu asari. Viss mazs, neuzkrītošs, bet pārsteigumiem bagāts. Galvenais šīs necilās pludmales noslēpums – makšķerēt precīzi uz peldvietas malas, velkot mānekli gar pašām zālēm vai akmeņiem. Asari tur slēpjas un nelaidīs garām iespēju nogaršot silikona mošķīti.

Nesvarīgais un obligātais

Man asarus vislabāk patīk ķert ar Karolīnas sistēmu. Tā ir ļoti vienkārša – slīdošais konusa formas atsvars uzvērts uz resnas, izturīgas auklas kopā ar cietas plastmasas vai stikla pērlīti. Sistēmas galā – fluorkarbona pavadiņa un ofsetāķis. Atkarībā no mānekļa lieluma jāizvēlas arī āķa izmērs. Pārsvarā lietoju 2,5–3 collas garus mānekļus, līdz ar to arī āķi jāņem mazāki.

Domāju, ka asarus var piemānīt ne tikai ar šādu sistēmu, bet arī ar mikrodžigu un ar klasisko pavadas sistēmu. Piemēram, tas, lai pavada būtu no fluorkarbona, nav īpaši būtiski. Lai gan esmu mēģinājis izmantot arī klasisko, monofilo auklu un esmu atgriezies pie fluorkarbona, tomēr kritisku ietekmi uz loma lielumu es šajā aspektā nesaskatu. Man vienkārši tā ir ērtāk.

Savukārt, kas ir obligāts, – tas ir ofsetāķis. Pavasarī aļģu un citu ūdensaugu gultnē vēl ir maz, bet uz vasaras vidu veģetācija upēs būs sasniegusi maksimumu, un bez ofsetāķa mānekļa vadīšanas reizēs ravēsi zāli un būsi spiests pirms katra iemetiena to notīrīt. Kaut gan ne pilnībā, tomēr ofsetāķis, kura smaile ir cieši piespiesta māneklim vai tajā paslēpta, ļaus vismaz pirmos vadīšanas metrus cerēt uz zivs pieķeršanos.

Kādus mānekļus vislabāk lietot? Manā arsenālā pārsvarā ir mazie vēzīši, spāru kāpuru imitācija un dažādu tārpu atveidojumi. Biežāk izmantoju tieši dropšota tehnikai paredzētās silikona zivtiņas, kas nerada agresīvas vibrācijas. Dienās, kad asariem mute ir ciet, tieši ar tādām plēsēju var iekustināt vislabāk un pierunāt uzbrukt. Arī reizēs, kad tie neizrāda nopietnu aktivitāti, bet tikai knābā, noplēšot pa gabalam no silikona tārpa, tieši mazie mānekļi ar tievu astīti ļauj cerēt uz labāku rezultātu.

Krāsu izvēlē esmu ļoti konservatīvs – brūnie, zaļie, pelēkie toņi. Tas, protams, nenozīmē, ka manā copes somā nav arī kā mazliet lielāka un košāka, jo nekad nevar zināt, kad kaut kas tāds izšaus. Taču pamatā uzsvaru lieku uz maziem un krāsas ziņā neuzkrītošiem mānekļiem.

Nedaudz par uzvedību

Ja esi izvēlējies makšķerēt pludmalē, iesaku bruņoties ar pacietību un būtu vēlama prasme sarunāties ar līdzcilvēkiem. Pludmale tomēr pašos pamatos ir domāta atpūtniekiem, peldētājiem, bērniem. Nez vai būtu labi ierasties vienīgajā ciemata peldvietā, nostāties tās vidū un bļaut uz katru, kurš grib pamērcēties vasarīgi siltajā ūdenī, lai netraucē tev ķert. Peldvietu apmakšķerēšana no copmaņa prasa maksimālu empātiju. Ja būsi pretimnākošs un draudzīgi aprunāsies ar cilvēkiem, tu nesabojāsi dienu ne sev, ne citiem, kā arī gūsi pozitīvu lādiņu.

Protams, uz savām populārākajām vietām cenšamies doties līdz ar saullēktu. Lielākie asaru lomi manā pieredzē saistās ar rīta cēlienu. Tas ir brīdis, kad faktiski jebkurā pludmalē un uz jebkuras laipas varēsi baudīt klusumu un mieru. Taču ir jārēķinās, ka līdz ar pirmajiem saules stariem var ierasties arī citi pretendenti uz saskarsmi ar ūdeni.

Spiningojot parasti vēroju ne tikai ūdeni, bet arī to, kas notiek krastā. Ja peldvieta ir maza, cenšos pamanīt tuvojošos peldētājus, lai jau laikus padotu labu rītu un paskaidrotu, ka viņu klātbūtne nebūt neiztraucēs makšķerēšanu, bet tieši pretēji – peldētāji aktivizēs asaru medītkāri.

Kamēr agrās rīta peldes cienītājs bauda ūdeni, es parasti pabrienu nostāk vai paeju pa krastu citas vietas apmētāšanai. Ja šādas iespējas nav, vienkārši uzkavējos krastā, pārsienu āķi, pārkrāmēju mānekļus vai vienkārši baudu saullēktu. Kad peldētājs nāk krastā, esmu jau metiena gatavībā un sāku apstrādāt peldvietu. Tas ir kā likums – pēc peldes asari noteikti izrādīs aktivitāti. Ir bijušas reizes, kad peldētājs vēl nav paguvis ne noslaucīties un apģērbties, bet es jau esmu paguvis noķert 5–6 prāvus eksemplārus.

Dienai iesilstot, peldvietās uzrodas bērni. Tas nu gan ir brīdis, kad pārceļos uz citurieni un ļauju jaunajai paaudzei izplunčāties. Bērni ir pārāk neprognozējami, bet āķi pārāk asi, tāpēc nemēģinu savietot šīs abas lietas.

Ko darīt, ja nekas neķeras

Nekā īpaši sarežģīta asaru ķeršanā pludmalē nav. Apmeklējot peldvietas, laipas un pontonus, pamazām noskaidrosi, kādi ir viņu paradumi šajā vietā. Kur tie mēdz uzturēties, kā labāk vadīt mānekli un kuri silikona brīnumi tiem visvairāk garšo. Galvenais princips – iemetiens pāri krasta slīpumam un vilkšana, ar mānekli lēnām skrāpējot gultni.

Ir arī pāris lietas, ko ievēroju vienmēr. Pirmkārt, nebrist ūdenī uzreiz. Tuvojoties ūdenim, jau pa nelielu gabalu izdaru pirmos metienus, lai apmakšķerētu pašu piekrasti. Lai gan ne vienreiz vien asarus esmu noķēris dziļumā, kur vardei līdz ceļiem, tie joprojām mani turpina pārsteigt. Reiz viens mazs razbainieks bija tik ļoti satrakojies un apņēmies notvert no viņa bēgošo silikona tārpu, ka izskrēja tam pakaļ krasta smiltīs.

Pietiek ar diviem trīs metieniem, lai saprastu, vai krasta zonā kāds plēsoņa pašlaik saimnieko. Pēc tam pakāpeniski izdaru tālākus metienus, apmētājot dziļākas vietas, un visbeidzot, nomainot sistēmu un izvēloties smagāku svariņu, mēģinu aizsniegt maksimāli tālas robežas. Protams, ja esi 100% pārliecināts, ka konkrētajā vietā zivis uzturas, šāda taustīšanās nav nepieciešama. Taču mēs ar copes biedru esam pārliecinājušies, ka vienā un tajā pašā pludmalē dažādās dienās situācija var atšķirties. Asari vienkārši ir nostājušies mazliet citur.

Ja darbojies kompānijā vai ar pārinieku un pludmale ir pietiekami gara, var izsekot, kā asari pārvietojas pa piekrastes zonu, jo zivis, kas vienubrīd ķērās vienam, pēc brīža sāk pieteikties otram.

Vēl kāda obligātā lieta, ko vienmēr pamēģinu, ja ir iespēja, – makšķerēt gar krastu. Ja vieta to ļauj, jāizdara mērķtiecīgi metieni gar krasta līniju uz augšu vai leju pa straumi. Bieži vien asari neatkāpjas uz dziļumu, kad esi pienācis pie krasta, bet pavirzās uz sāniem. Ir bijušas reizes, kad, mēģinot izdarīt maksimāli tālus iemetienus, esmu iebridis pēc iespējas dziļāk. Pirms iznākšanas malā izdaru metienus uz krastu, un izrādās, ka asari man ir papeldējuši garām un gaida pie pašas krasta līnijas.

Trešā lieta, kas man ir kā likums, – maksimāli ātra strādāšana brīžos, kad asari ķeras. Tas nu gan ir būtiski kā ziemu, tā vasaru. Ja asaris ir atvēries, tad dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Tādos mirkļos katrā iemetienā var sekot cope. Reizēm, līdz to aktivitāte atslābst, var izvilkt diezgan daudzus.

Īpašas situācijas ir pie laipām un pontoniem. Es uz tiem nekāpju, kamēr vismaz dažas reizes neesmu novadījis mānekli gar pašu laipu līdz krastam. Asari parasti slēpjas zem laipas. Līdz ar to metieni jāizdara tā, lai mānekli var vadīt no upes vidus līdz krastam gar pašu laipu – jo tuvāk, jo labāk. Tieši tas pats ir ar pontoniem. Un tikai pēc tam, kad ir skaidrs, ka asaru zem laipas vairs nav, vai kad tie vairs neizrāda nekādu aktivitāti, droši var kāpt uz laipas un apmakšķerēt dziļākas vietas.

Izcilas vietas ir laivu un kuģīšu piestātnes. Papildus tam, ka regulāri tiek uzduļķots ūdens, motorizētie peldlīdzekļi ar to radīto ūdens viļņošanos tur ir izmainījuši gultnes reljefu, kas tik ļoti patīk asariem. Tieši tādā vietā es reiz guvu pasakainu lomu.

Agrā rītā līdz ar pirmajiem saules stariem biju copes vietā. Speciāli pabraucu garām pontonam, pie kura piestāj laivas. Izkāpu mazliet zemāk pa straumi, lai apmētātu krasta līniju līdz laivu piestātnei. Pirmie metieni vajadzīgo rezultātu nedeva, tāpēc lēnām tuvojos vietai, no kuras jau varēju aizmest līdz pirmajam pontonam. Līdzko māneklis iekrita pie pašas piestātnes un nogrima, sekoja sparīgs trieciens kātā, un 300 gramus smags asaris atklāja dienas rezultātu.

Nākamajos metienos ņēmiens sekoja ņēmienam. Asari, vairs ne tik lieli, pieteicās cits pēc cita. Tie sekoja māneklim laukā no paslēptuves un tuvojās man. Pēdējos jau varēju izvilkt, metot vien kādus 10 metrus no sevis un vadot gumijzivi gar krasta kanti. Aiz tās silikona māneklim uzglūnēja satrakojušies asari un pa diviem trim skrēja pakaļ savam upurim un sacentās, kurš pirmais aprīs kumosu.

Protams, šādi nevarēja turpināties bezgalīgi, un vienbrīd asari kā sākuši ķerties, tā pārtrauca ballīti. Nelīdzēja nekas – ne mānekļu mainīšana, ne makšķerēšanas atsākšana pēc nelielas pauzes. Taču es jau zināju, kādi ir šeit dzīvojošo asaru niķi. Nepaslinkoju, izbridu cauri krastmalas krūmiem un, apgājis piestātni, sāku to apmakšķerēt no otras puses. Un asari atkal sēdās uz āķa! Vairs ne tik aktīvi, bet divus trīs iespēju izmānīt.

Vēl piebildīšu, ka makšķerējot vienmēr jātur acis un ausis vaļā un jāmēģina saprast, kur noteiktajā brīdī uzturas zivis. Reiz, veltījis copei jau pāris stundas dienas vidū, nolēmu mazliet iepauzēt. Apsēdos pavasara saules sasildītajās un vēja izžāvētajās Lielupes krasta smiltīs, piezvanīju mājiniekiem, padzēru līdzpaņemto minerālūdeni un tad nolēmu iemest mazu silikona vēzīti blakus peldvietas līcītī.

Metot uzpūta negaidīta vēja brāzma, un māneklis iekrita 10 metrus attālajā līcīti burtiski 10–20 centimetrus no krasta. Tomēr nevilku to laukā, bet mazliet uzraustīju. Liels bija mans pārsteigums, ka momentā sekoja pārliecinošs asara grābiens. Sparīga šļakstināšanās pa dažus centimetrus dziļo ūdeni, un standarta 100-gramnieks bija man rokās.

Momentā notupos uz viena ceļgala un jau mērķtiecīgi izdarīju metienu pie paša līča krasta. Pirmajam asarim sekoja otrais, tad trešais. Reizēm neizdevās trāpīt ūdenī pie paša krasta, bet silikona māneklis iekrita krasta smiltīs. Kad ievilku to ūdenī, asari vēzi jau gaidīja.

Toreiz gan mani prieki nebija ilgi, jo peldēties atnāca jauniešu bariņš, kas izvēlējās tieši manu vietu. Turklāt vēlāk viņiem pievienojās vēl viena kompānija, un es sapratu, ka tā šeit ir uz ilgāku palikšanu. Taču jau citā reizē pārbaudīju atklāto vietu un pa gabalu apmētāju ļoti seklo mazā līča piekrastes zonu, un ik pa laikam tur sastapu asarus.

Vēl viens padoms, ko darīt, ja asari maija beigās un jūnija sākumā atsakās ķerties vispār. Novilkt drēbes un – izpeldēties! Mēs ar copes biedru tā darām regulāri – viens peldas, otrs makšķerē. Un – tici vai ne – pludmales patruļa to tik vien gaida!

Ne asakas!

Agrs rīts. Mazā oļiem klātā peldvieta vēl ir tukša. Labs brīdis, kad pārbaudīt asaru klātbūtni

Izcila vieta asariem – peldvieta, akmeņi, smiltis un zāles

Kādas peldvietas rīta stundas silikona tārpu tops

Karjers ir, peldvieta ir, asarim jābūt!

Mazais patruļnieks uzdevuma augstumos

Ofsetāķis, skrāpējot gultni, ir obligāts

Peldētāji ir sabiedrotie, kas palīdz sakustināt zivis. Labāk gan pagaidīt un spiningot, kad papeld garām

Šeit asaru slēpnis ilgi nebija jāmeklē. Tie bieži slēpjas zem pontoniem

Gadās arī tā. Toties līdaku smilšainās peldvietās ir ļoti maz, tāpēc droši var nelikt speciālās pavadas

@Mārtiņš Kalaus Autora foto

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager