Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 9.novembris 2022, 18:04 | 1 komentārs | 1078 skatījumi

Foreļjanka

Pēdējos 15 gadus saldenieks Jānis Jansons ir plaši pazīstams putnu vērotāju un dabas fotogrāfu aprindās (šī hobija apskaužamie rezultāti redzami gan paša putnubilžu lapā Putni.lv, gan Dabasdati.lv), taču viņa e-pasta lietotājvārds “Foreļjanka” nemaldina – pirms putnu bildēšanas posma Jansons vairākas desmitgades bija, kā pats saka, “viss iekšā” foreļu spiningošanā. Paguva pieredzēt laikus, kad mazajās upēs foreļu vēl bija papilnam, un guva pārliecību, ka no makšķerniekiem forelisti dabai ir vistuvāk.

Jūsu gadījumā laikam vispirms jājautā nevis tas, kā sākāt makšķernieka gaitas, bet gan – kāpēc, kā pats apgalvojat, esat nomainījis spiningu pret fotokameru.

Šo lēmumu par 60 procentiem noteica digitālo iespēju parādīšanās putnu fotografēšanā, par 40 procentiem – mazo hesu izraisītā foreļu izzušana mazajās upēs. Interese par putniem un copi man sākās faktiski reizē. Tēvs bija kaislīgs makšķernieks, savukārt mamma Zigrīda Jansone, dabas mācības skolotāja, kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem aktīvi interesējas par putniem, ir Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedre, iniciējusi daudzu mikroliegumu izveidošanu. Astoņu gadu vecumā sāku viņai palīdzēt putnu pētījumos, tātad var teikt, ka putni man ir gēnos, es tos jau skolas laikā labi pazinu. Ne tik labi, kā pazīstu tagad, bet čuņčiņu no vītīša atšķīru, un svirlīti no abiem arī gan pēc balss, gan pēc izskata.

Kad man bija 12 gadi, dabūju pirmo spoli, un sākās mans foreļposms līdz pat 40 gadu vecumam.

Kā jūsu tēvs makšķerēja?

Tā bija vecā padomju laika skola – ar inerces spoli spiningoja vai ar dzīvo zivtiņu ķēra līdakas, ar makšķeri līņus… Ķēra savā dzimtajā pusē Durbes apkārtnē – Durbes ezerā, Durbes upē un citos apkārtējos ūdeņos. Droši vien viņš bija tas, kurš mani samaitāja ar šito lietu. Ir bilde, kur man ir kādi septiņi gadi, mēs esam Lētīžā, un es ar makšķeri esmu noķēris foreli. Tas bija 1974. gads, tajā laikā jau mazu foreli noķert varēja elementāri: Lētīžā pietika iemest aiz akmens, un forelīte virsū!

Arī foreļu copi tēvs ierādīja?

Tēvs uz forelēm gāja tā, kā tagad vairs neiet, – ar makšķeri un slieku. Bet man bija draugs un klasesbiedrs, kurš foreles spiningoja. Atceros, vienā reizē bijām aizbraukuši uz Cieceri. Tur es redzēju, kā viņš no vienas krāces ar rotiņu izvelk padsmit alatas, nokabina un atlaiž, kamēr es pludinādams knapi divas noķeru. Tad sapratu, ka ir milzīga atšķirība starp plēsēju spiningošanu un citiem to copes veidiem.

Nopirku pirmo bezinerces spoli, Ļeņingradas ražojumu Lemza, un stiklašķiedras kātu. Tas bija riktīgs bomis, un no Lemzas aukla štruntīgi tinās nost, bet, ja piešāvās, tad jau mest varēja. Labāka spole bija Delfīns, bet tāda man nekad nav bijusi, tā bija liels deficīts. Caur Mednieku un makšķernieku biedrību sāka nākt iekšā importa štrumenti, tai skaitā Abu spiningi, bet, lai pie tiem tiktu, vajadzēja baigos blatus biedrībā – gada laikā varbūt kādi pieci septiņi uz Saldus rajona nodaļu atnāca, bet gribētāju, protams, bija vairāk.

Caur putnu bildētāju Viesturu Klimpiņu varēja dabūt Mepps lapiņu kopijas, kāds tās Rīgā štancēja. Ko tik tad neizdomāja, lai mānekli dabūtu gatavu! No zobu tehniķiem dabūja drāti, kalašņikova mazā kalibra lodei garenvirzienā urba caurumu, tas bija rotiņa vēderiņš. Uz mazas nagliņas pārlocīja metāla plāksnīti un ar apaļvīlīti izvīlēja to daļu, kur lapiņu uzkabināt. No putnu spalvām sēja astes āķim klāt…

Paretam Meppus varēja arī nopirkt. Tos tad loloja un negribēja pazaudēt. Atceros, maija sākumā aizbrauc uz Cieceri, met, un tavs rotiņš kaut kur ieķeras. Brienambikšu tad nebija, tikai garie zābaki. Tad nu tu ģērbies pliks un tajā 10 grādu temperatūrā brien rotiņam pakaļ, jo ne jau cena bija svarīga, cik tas, ka rotiņus nevarēja dabūt. Tagad jau neviens vairs tā nepūlas – ja māneklis aizķeras, norauj auklu, nospļaujas un kabina klāt nākamo.

Skolas gados un līdz armijai interese par makšķerēšanu man bija pietiekami liela, tikai iespēju tikt līdz ūdeņiem bija pamaz. Esam ar riteņiem braukuši no Saldus uz Cieceri. Vajadzēja vismaz līdz lejtecei tikt, jo virs Pakuļu hesa foreļu nebija. Tajā laikā 1952. gadā celtā Pakuļu hidroelektrostacija bija pozitīvs moments – tur palika visa Saldus pilsētas kanalizācija. Attīrīšanas ierīces bija visai nosacīti, daudz kas pa taisno gāja upēs. Pakuļu ūdenskrātuve ir kādus 7 kilometrus gara, tajā Saldus kanalizācija nogūlās un palika, un zem hesa upe bija samērā tīra... Nu vispār tur bija leiputrija. Ne velti runā, ka savā laikā Rīgas makšķernieki braukuši uz Cieceri speciāli pēc milzīgajām alatām.

Cik lielām?

Kilogramīgām un lielākām. Bet tā jau diemžēl ir vēsture. No 80. gadu vidus līdz 90. gadu vidum tur varēja nostāties krācē, iemest spiningu – mēra alata galā. Mana drauga rekords bija 17 alatas pēc kārtas, metot vienā punktā.

Ciecerē ir arī Latvijā vienīgais alatu liegums – tikai alatu tur vairs nav…

Kad sākās hesu atjaunošana, pozitīvais pārvērtās par negatīvo. Kāpēc par negatīvo? Zivis nevar izķert un zivis nevar izsist ar strāvu, bet, ja atņem iespēju vairoties, tās vienkārši izmirst. Ir jau arī progresīvās turbīnas, kurām nav nepieciešama ūdens uzkrāšana, bet parastajām turbīnām ūdens tiek krāts. Krāj, krāj, zem hesa līmenis tikmēr krītas. Ja zivis lejā ir sākušas nārstot, nārsta vieta kļūst sausa – vai nu izžūst pilnīgi, vai putni ikrus salasa. Bet var notikt arī pretējais – zivis krācīti atrod brīdī, kad upe zem hesa ir sekla, un, kad hesu palaiž vaļā, ūdens ir augšā un aiznes ikrus prom, saduļķo ūdeni. Alatas nārsto pavasarī, bet foreles rudenī, un to ikri pārziemo, rudenī neizšķiļas. Protams, ja ikriņš pārklājas ar dubļiem, tas aiziet bojā.

Vārdu sakot, atņēma iespēju vairoties, un visa zivju būšana beidzās. Neesmu speciāli interesējies, bet, cik zinu, Latvijā ir tikai daži hesi ar progresīvajām turbīnām. Tās var darboties bez ūdens uzkrājuma, bet tās ir arī daudz dārgākas nekā parastās turbīnas! Ir pat dzirdēts, ka cilvēkam, kurš savā laikā mēģināja mazo hesu jautājumu cilāt, tika skaidri un gaiši piedraudēts: tev ir sieva un bērni, rēķinies ar to… Cilvēks saprata un atmeta ar roku. Neformālā sarunā hesu īpašnieki atzīstas: ieguldītā nauda tiek atgūta pirmajā gadā. Pēc tam tikai atver maku, un nauda pati birs tur iekšā, pateicoties OIK, būtībā atlikušo mūžu esi nodrošināts, neko nedarot. Apmēram tā. Ja vēl ņem vērā, ka mazo hesu biznesā ir iekšā arī politiķi, tas ir sāpīgs jautājums. Varu saukt upi pēc upes, kurās, pateicoties hesiem, foreļu vairs nav. Un arī nebūs, ja kaut kas netiks darīts.

Kas būtu jādara – jānomaina turbīnas pret progresīvajām turbīnām vai paši mazie hesi jānovāc?

Labākajā gadījumā jānovāc, sliktākajā vismaz jānomaina turbīnas, lai neraustītu līmeni. Bet pa šīm pēdējām desmitgadēm to upju ekosistēma jau ir tik sačakarēta, ka tur vairs nav nārsta vietu, tikai vienlaidus smilšu sēre – nav vairs krācīšu, nav oļainas gultnes.

Ventā tagad irdina gultni… Bet Ventā ir cita problēma: tā kā uz laukiem tagad ber daudz minerālmēslu, liela daļa aiziet upēs, un upes aizaug. Tas gan ir darīts jau kopš padomju laikiem ar nelielu pārtraukumu skarbajos deviņdesmitajos, kad zemniekiem nebija naudas minerālmēslu pirkšanai. Jāteic, dzīvajai dabai tie bija labvēlīgi laiki! [Smejas.]

Ja neskaita maluzveju un malumedības...

Jā, tajos laikos Latvijā reāli izšāva aļņus – liels un viegli nošaujams lops, ārzemēs par tā gaļu maksāja ļoti labi.

Un upēs plosījās elektriķi...

Plosījās, un daži upju posmi bija pilnīgi miruši, bet visu upi jau viņi nevar izsist. Latvijā bija ļoti daudz upju, kurās bija foreles, un vesela strīpa upju, par kurām neviens nezināja, ka foreles tur ir. Savā laikā, kad biju ticis pie personīgā auto, mēs ar čomu Saldus tirgū no viena vīriņa nopirkām padomju ģenerālštāba kartes. Viņš tās tirgoja par lētu naudu, un es izlasīju ārā visas kartes, kurās varēja kādu upīti redzēt. Tad pēc tām kartēm braucām un meklējām upītes. Tagad jau daudzas no tām ir beigušās.

Pašas upītes beigušās vai foreles tajās?

Gan upītes, gan foreles tajās upītēs, kuras vēl nav beigušās. Piemēram, Ventai ir pieteka Mazupe. Es tur 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā esmu noķēris ļoti daudzas foreles svarā no kilograma līdz pusotram. Tagad tur vairs nav nekā. Viss sliktums sākās ar to, ka Mazupes augštece ir Durbes Lašupes mežos, purvainā vietā. 90. gados tur, nezinu – legāli vai nelegāli, nocirta milzīgu meža masīvu. Mežs virs purva neļauj mitrumam aiziet. Kad meža vairs nebija, ūdens izgaroja, un Mazupes augštece sausā vasarā izžuva tā, ka smiltis putēja. Kaut kādu slapjumu tur vēl bebri savos dambjos uzturēja, bet kāds tur vairs skābeklis, ja ūdens netek? Tur varēja iet un redzēt, ka bebru dambjos zivis peld vēderu uz augšu.

Foreles?

Jā, arī milzīgas foreles. Tā arī Mazupe izbeidzās.

Pat bebri nevarēja tās izglābt.

Ja bebru dambju ir ļoti daudz, tas nav labi ne forelēm, ne alatām. Tādai Lētīžai vai Šķērvelei bebri neko nevarēja padarīt, bet lēnākai upei gan. Bebrs arī duļķo ūdeni, rakdams alas krastos. Lai gan lielās foreles bebru dambjos labprāt dzīvo, tajos var būt ļoti lielas iekšā.

Kad bebru dambju invāzija sākās? Pagājušā gadsimta 70. gados tās vēl nebija.

Arī 80. gados vēl ne. Tajā pašā Mazupē par pirmajiem bebru dambjiem priecājāmies: o, forši, tūlīt būs lielās foreles! Bet drīz vien jau bija dambis pie dambja…

Smukas foreles bija Bārtas pietekā Vārtājā, bet, kad uzbūvēja hesu, sākās neizbēgamā dinamika: noķer arvien retāk un arvien lielākas foreles, un tad viss beidzas, jo mazo vairs nav. Ciecerē foreles tika laistas iekšā vēl pirms pāris gadiem, bet tas neko lielu nedod. Mans čomiņš, kurš vēl aktīvi copē, pavasaros aizbrauc uz Cieceri, bet mazo foreļu tur nav. Vai nu viņas aiziet Ventā, vai hesa svārstības viņas nomāc…

Tātad mazie hesi zināmā mērā ir noziegums pret Latvijas dabu.

To mēs tagad tā saprotam.

Paldies Zaļajai partijai, kas mazo hesu postu “neredzēja” un “neredz” joprojām.

Doma varbūt nebija slikta, bet izpildījums kā jau daža laba lieta mūsu zemē.

Jūs vēl piedzīvojāt laikus, kad mazie hesi upes nebija sačakarējuši.

Pakuļos bija tikai dambis, slūžu sistēma, kur neviens neko īpaši neregulēja – kad līmenis cēlās, ūdens gāzās tām pāri.

Un apkārt papilnam mazo upīšu ar lielām forelēm...

Nuja – visas Ventas pietekas, Užavas pietekas, mazās upītes, kas ietek jūrā, Otaņķe, kas ietek Liepājas ezerā… Lielu foreļu bija daudz.

Gudri cilvēki runā, ka forelei tomēr vajag saistību ar jūru, ka saikne ar taimiņu, kura saldūdens morfa forele ir (Salmo trutta morpha fario), kaut ko dod foreles ģenētikai. Vārtājas pietekā Virgā ir Prūšu hess Priekulē, Virgas augštecē ir kādas forelītes. Tādā slēgtā populācijā tās ir stipri vienveidīgas, ļoti vienādas. Upē, kurai ir sakars ar jūru, foreles ir dažādas – īsākas un garākas, slaidākas un resnākas, vairāk vai mazāk sarkaniem punktiem – lielāka ģenētiskā daudzveidība.

1,99 bez zivtiņas

Foreļu spiningošana ir smalka lieta?

Nekā sarežģīta jau tur būtībā nav – ir jātrāpa upē tur, kur forele ir.

Kur zivju nav, tur tās ir ļoti grūti noķert...

Upe jāsaprot. Foreļu cope ir interesanta tādā ziņā, ka tur modernās tehnoloģijas neko daudz nelīdz, joprojām ir jālasa upe.

Starp citu, tagad ļoti daudzi latviešu forelisti brauc uz Igauniju. Noteikumi tur ir bargi, makšķerēšana licencēta, bet tur viss notiek – ir milzīgas foreles, un tās var noķert. Nedomāju, ka mūsu Ziemeļlatvija īpaši atšķiras no Igaunijas, bet arī tur, tāpat kā Kurzemē, nekā laba nav. Kaut vai tā pati Tirza. Jānis Tehts, nu jau sen nelaiķis, man ierādīja vietiņu, kur Tirzā ietek Vilaune. Fantastiskas foreles un alatas tur bija, bet nu jau sen nav dzirdēts, ka tur vispār jelkas būtu.

Kāpēc tā?

Tur ir vesela hesu kaskāde. Var jau būt, ka augštecē vēl kaut kas notiek, sen neesmu bijis. Bet tad, kad sāku tur spiningot, jau bija jūtams, ka kaut kas iet šķērsām – ķērās lielas un mazas. Upes veselību var noteikt tā: ja tu pa dienu noej kādu upes posmu un neesi 30 līdz 50 maziņās forelītes noāķējis, tad tur kaut kas nav kārtībā, jo forelīte jau metas virsū vienmēr.

Bet liela forele?

Katrā ziņā karpa ir daudz gudrāka par foreli. Ja tu zini, ka forele tur ir, tu varbūt arī neizvilksi, bet viņa vismaz atrādīsies – ja mācēsi pareizi piemest.

Bet, ja viņa kamps un neuzsēdīsies, vai vēlreiz ņems?

Visādi ir bijis. Gan tā, ka tu maini mānekļus, un forele uz katru iznāk, gan tā, ka vienreiz iznāk un vairs ne. Ir jau arī reizes, kad ir tikai viens mēģinājums – ja iemetīsi zaros, jābrien klāt, un tad tur copes vairs nebūs. Domāju, ka foreles pamazām arī skolojas. Armandam Rozem uzplūdinājumā, kur foreles tika ķertas un laistas vaļā, tās beigās bija tik izskolotas, ka droši vien ne tikai mānekļus, bet arī katru makšķernieku pēc sejas pazina.

Tagad laukos cilvēku ir daudz mazāk, tātad arī maluzvejnieku skaitam vajadzētu būt mazākam.

Kā jau teicu, galvenā problēma ir nevis maluzvejnieki, bet zivīm atņemtā iespēja vairoties. Piemēram, Ruņā 80. gadu beigās kāds bija izskalojis amonjaka mucu. Tad Ruņa bija beigta, bet domāju, ka tagad tur atkal var noķert kādu foreli, jo hesu tur nav. Ruņā krāču, oļu, nārstošanas vietu ir pietiekami.

Panākumi foreļcopē nāca ātri?

Pirmo cienījamo foreli, 850 gramu, noķēru Mazupē. Vēlāk meklējām mazās upes pēc kartēm, tad lielas foreles bija daudz kur. Labi, ne divkilogramīgas, tādas ir retas, bet kilogramīgu un pusotrinieci atrast nebija grūti.

Divkilogramīga forele jums ir bijusi?

Jā, Ciecerē. Precīzāk sakot, 1,990 kilo. Ciecerē arī tagad ir lielas foreles. Domāju, tās no kaut kurienes nāk. Toreiz, kad noķēru savu lielo, es jau biju šo to no foreļcopes samācījies, man diezgan bieži bija lielākas zivis nekā manam klasesbiedram un viņa tēvam – mēs mēdzām braukt uz ūdeņiem trijatā. Tajā reizē copes beigās tiekamies, klasesbiedra tēvs lepni parāda pusotrinieci un saka: “Šoreiz, Jāni, es tev esmu iekabinājis!” Es atbildu: “Ne vella!” un parādu savu divnieci. Klasesbiedra tēvs bija šokā. Rādot es savu foreli nosviedu zemē. Atceros, rīklē viņai bija zivtiņa. Pēc tam speciāli braucu Saldū uz dežūrveikalu foreli svērt. Sveru, skatos: 1,990 kilo, bet tās zivtiņas mutē vairs nav… Būtu bijusi, tad svars būtu pāri diviem kilo noteikti.

Ir jau vairākas ap divi kilo arī vaļā laistas. Ieraugi tādu mammu, āķis lūpiņā ieķēries, pasaki viņai paldies un atlaid cerībā, ka viņa vairāk nevienam neuzrausies un vismaz to rudeni iznārstos.

Kurš māneklis jums ir mīļāks?

Mepps Nr. 2. Mepps ir visu mānekļu māneklis. Forele labi ņem arī vobleri, bet ar to viņa bieži nepatīkami traumējas. Labākā krāsa – kapara. Forele, ja grib ēst – un pārsvarā viņa grib ēst – tad ņem. Tās runas, ka forelēs jāiet bezmaz vai četros no rīta, ir mīts – esmu lērumu virskilogramīgu noķēris ap pulksten 12–13 dienā. Protams, saules apspīdētā vietā viņa ārā nenāks, bet, ja iemetīsi ēnainā pacerē, tad paņems. Ar copes kompanjonu esam secinājuši, ka viens no foreļu copes principiem ir: tev pa upi ir jāmēģina aiziet tik tālu, cik cits forelists nav spējis aiziet.

Forelēs viens pats negājāt?

Tajā laikā Saldū sapazinos ar vienu čali, Māri, kurš arī interesējās par forelēm, abi bijām baigie fanāti. Ja upe ļāva, gājām kopā – viens pa vienu krastu, otrs pa otru. Vai arī bridām. Arī pa Pededzi daudz esam gājuši. Kopā iet ir arī interesantāk – ja čoms uzmet un velk smuku zivi, es vairs nemetu, bet kaifoju, skatoties, kā viņam iet. Vai arī viņš uzmet un saka man: “Iznāca! Uzmet tu, varbūt tavu vizuli paņem!”

Droši vien Mārim drusku skrobe ir, ka es tagad vairs nespiningoju. Kā tagad es ar putniem, tā senāk mēs forelēs braucām katru brīvdienu. Visādos debilos laikos esam braukuši. Kad drīkstēja spiningot uzreiz pēc 1. janvāra, mēs, kā upes janvārī bija vaļā, tā braucām forelēs vai taimiņos. Domāju, ka krītošo taimiņu ir pietiekami daudz, tos varētu licencēti ķert un vienu pat paturēt. Jo vairāk pie ūdenskrātuves būs godīgo makšķernieku, jo mazāk būs negodīgo.

Mēs taimiņus ķērām un laidām vaļā – janvārī taimiņu plus mīnus divi kilo svarā nebija grūti dabūt. Esam arī licencētajā copē braukuši uz Ventu, tur man vienīgais lasis ir dabūts, sešinieks. Lašu copi īsti neizkodām, turklāt virs Ventas rumbas lašu ir ļoti maz. Runā, ka tie nākot arī virs rumbas, bet es to neesmu manījis. Var jau būt, ka liels taimiņš noturēts par lasi, jo taimiņu līdz pat Lietuvas robežai Ventā ir daudz, arī Lētīžā un citās upēs viņi iet iekšā.

Mēs ar kursabiedru pie Lētīžas spiningojām tieši tajā dienā, kad Černobiļas mākonis pāri Latvijas dienvidu stūrim esot nācis. Saulaina diena bija.

Es tajā laikā biju ļoti tuvu Černobiļai, dienēju Ukrainā Civilās aizsardzības štāba sakaru mezglā, biju radiotelegrāfists, Morzes ābeci vēl tagad atceros. Mūsu daļa bija kādus 90 kilometrus uz dienvidiem no Pripetes, bet mākonis aizgāja uz otru pusi.

Jums stipri paveicās – nevis tāpēc, ka mākonis aizgāja uz citu pusi, bet vispirms tāpēc, ka neaizrāva uz glābšanas darbiem.

Jā, laimīgā kārtā radistus glābējiem tajā brīdī nevajadzēja. Mūsu armijas daļu par notikušo informēja tikai pēc nedēļas. Tāpēc tiem, kas stāsta, ka Padomju Savienībā bijis labi, atbildu, ka tās šausmas negribu atpakaļ nemūžam. Ja zviedri nebūtu sacēluši traci, mēs varbūt tā arī neuzzinātu, kas noticis… Bet kā tajā gadā mežos auga baravikas!

Pripetē tagad esot divkilogramīgas raudas… Kur vēl bez Cieceres gājāt alatas ķert?

Šķēdē, Vārmē… Cik esmu dzirdējis, tagad vēl pa kādai noķerot. Bet senāk… Ar Māri mētādami pa krācīti bridām, alatiņas ķērās, mēs tās laidām atpakaļ un bridām, kamēr aizbridām līdz vietai, kur krācīte kļūst pavisam sekla. Tad viss alatu bars, kādas 30–40 zivis, metās mums gar kājām prom! Mēs to saucām par alatu kasjaku.

Alatas vēl ir Ventā un Gaujā. Armanda Rozes alatu vaislas barā bija arī pusotrinieces. Armandam alatas bija ļoti mīļas, bet ar to audzēšanu paēdis nebūsi, tauta prasa varavīksnes foreles un pālijas.

Forelisti noķer arī līdakas.

Klasiskā foreļupē līdaka nav nekas labs, šajā ziņā senāk grēkojām, foreļupē paturējām arī zemmēra līdaciņas, – bet esam arī speciāli līdakās braukuši. Mums topā bija Blažģu ezers. Tas ir dabas liegumā, bet makšķerēt tajā drīkst. Taču pie Blažģu ezera nevar piebraukt!

Vai tad tādas vietas Latvijā vēl ir?

Ir. Pie Blažģu ezera var piebraukt tikai ar traktoru. Reiz tur tā brakonjeri bija piebraukuši ar tīkliem ezeru izkāst, nācās saukt no Liepājas inspektoru. Ir jau arī skrobe – tu esi divus kilometrus līdz ezeram pa mežu nācis, laivu uz muguras stiepjot, un ieraugi, ka veči tik velk baigos metrus ārā…

Blažģu ezerā esmu noķēris piecinieci. Mums ar sievastēvu bija tāda kārtība, ka turp laivu nes viens, atpakaļ otrs, bet, kad viņš ieraudzīja manu piecinieci, tad teica, ka nesīs laivu arī atpakaļ. Tādā Blažģu ezerā tevi paturēt vairāk līdaku ierobežo kaut vai tas, ka vairākas piecinieces nebūtu viegli tos divus kilometrus līdz mašīnai aiznest.

Metru no meitenes

Konstatējis, ka foreļu lieta Latvijā kļūst diezgan bezcerīga, jūs tātad izvēlējāties nevis braukšanu forelēs uz Igauniju, bet putnu fotografēšanu.

Tikpat nopietni kā savulaik zivju ķeršanai pievērsos arī putnu bildēšanai. Esmu taisījis visādus slēpņus un maskēšanās tērpus. Ar veco tērpu man reiz bija viens kuriozs. Bijām ar draugiem vienkārši tāpat aizbraukuši uz Irbi pacopēt un patusēt. Es uzvilku veco tērpu un devos mežā putnus pabildēt. Gāju gar Irbi, brīžam kaut ko sastindzis vēroju. Irbē mūžīgi ir liela laivu satiksme. Jā, skatos, nāk viena laiva, bet meitene ir sastrīdējusies ar čali un mugursomu plecos dusmīga iet gar krastu. Čalis laivā šai sauc: “Beidz, piedod, nāc atpakaļ!” Meitene jau pāris metrus no manis. Domāju: ja tagad teikšu labdien, viņa sabīsies, lēks laivā un varbūt pat kāju salauzīs. Tad nu tikai sastindzis ar acīm viņu pavadīju. Viņa nogāja man garām metra attālumā, nepievērsusi nekādu uzmanību.

Tad jau ar tādu tērpu var ne tikai putnus, bet arī meitenes bildēt!

Pilnīgi noteikti. Ar savu putnu bildēšanas kompanjonu Aināru Mankus uztaisījām arī peldošus slēpņus – “gulbjus”. Pats esi makšķernieku brienambiksēs, putuplasta gabalā ir caurums, tajā tu iekāp, cik vien dziļi vari, un pāri uzliec gulbim līdzīgu veidojumu.

Kā uz to reaģē citi gulbji?

Brūk virsū! Aiz Bauskas ir Beibežu ūdenskrātuve, kuru vietnes Putni. lv veidotājs Agris Celmiņš sauc par Sit-un-Mūc ūdenskrātuvi (no krievu – bei-begi). Braucām tur lielgalvi bildēt. Mūs sagaidīja viens ziemeļu gulbis, kurš izrādīja sašutumu par diviem tādiem “paugurknābja gulbjiem”. Manam “gulbim” tas ziemeļnieks pat ieblieza ar spārnu pa galvu!

Ar “gulbi” peldot, zivis ierauga?

Jūt! Zivju dīķos karpas ik pa laikam skrien kājās iekšā! Bet makšķerējis es karpas neesmu nekad, tas ir cits plauktiņš. Kad veikalā paskatos, cik maksā tās biezputras, ko Grabovskis iesaka, tad saprotu, ka par to naudu iznāks daudzi foreļu vizuļi.

Kuri putni ir makšķernieku konkurenti? Zivjērglis?

Forelistiem vispār putni nav konkurenti. Ja nu vienīgi lielā gaura, kas mazuļus izved straujupēs. Bet mums iekšzemē lielo gauru nav daudz. Zivjērglis ir redzēts Ciecerē medījam, bet viņš noķer kādu sapalu vai līdaku, nevis foreli.

Vai zivju dzenītis par gardo forelīti neinteresējas?

Nē, viņš nemedī tādās vietās, kur ir foreles, viņš meklē mailes atstraumēs, arī stagarus dragā iekšā. Zivju dzenītim ir jāredz, kas ūdenī notiek, un mutuļojošas krāces tam neder. Foreles vairāk apdraud ūdri, bet to jau nav tik daudz, un viņu barībā 80 procenti ir vardes, tās ūdram vieglāk noķert.

Ziemā uz ledus esat sēdējis?

Jā, tajā pašā Blažģī. Arī forelēs esam uz ledus gājuši un pat kaut ko izvilkuši. Bet tas nav sportiski, forele ziemā ir gurdena. Bijām upē, kur sākas hesa ietekme, tur forši ķērās asari un arī pa kādai mēra forelītei. Šķērsbļitku tās neņēma, bija noķeramas uz mormiškas ar motilīti. Copīte kā raudai un ārā nāk, kāsī saliekusies. Arī vienu puskilogramīgu karpu tur uz mormiškas noķērām. Līnis it kā skaitās vasaras zivs, bet savā laikā manam tēvam ar copes biedriem lielākā līņu cope bija Ventā agrā pavasarī tūlīt pēc ledus iziešanas, kad nokrities ūdens, tad lielus līņus varēja dabūt.

Kādas jums attiecības ar Ventas vimbām?

Uz rotiņa tās reti ķeras. [Smaida.] Dažreiz esmu gruntenes licis. Bet vimba jau nav liela un ir ļoti asakaina. Zivju zupa gan iznāk laba, jo vimbas ir treknas. Ventā esmu pa kādai mežavimbai izvilcis. Kādreiz ir spriests, kāpēc nav mazu mežavimbiņu, tādu ap 10–15 centimetriem. Bet es zinu, kur tās ir – Vadakstē. Tur tādas man ir ņēmušas rotiņu, kamēr Ventā ne. Toties foreles Vadakstē neatradām.

Ar vēdzelēm tagad ir švaki. Bērnībā mēs vēdzeles ķērām ar rokām.

Foreles kaut kur Latvijā vēl ir?

Protams, ir. Ja uz upes nav hesa un ja tā ir savienota ar jūru, forelēm jābūt.

Bet jūs tās vairs neķerat, ejat tikai putnu fotomedībās… Copes rīki taču mājās vēl stāv?

Stāv, stāv. Tikai jauna aukla būtu jānopērk.

 
 
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Abavnieks

Forša lasāmviela klusajam periodam!

10.nov Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager