Bārta. Tur kaut kam ir jābūt!

Bārtu daudzi labi zina kā vietu rudens asaru ķeršanai un pavasara vimbu copei. Bet vai tas ir viss, ko šī upe piedāvā? Noteikti nē! Tajā ir arī lieli, spēcīgi sapali! Bet tie nenāk viegli...

Nedaudz vēstures. Pirmo reizi tur biju pirms trīs gadiem septembra beigās ar veideriem. Ūdenī dzīvība bija, kaut kas arī tika noķerts, bet noskatītais posms bija pārāk dziļš normālai brišanai, un copei atvēlētais laiks bija vien dažas stundas vakarā.

Nākamā tikšanās reize bija pagājušogad ar mušu kātu rokā. Toreiz zivju bija daudz, taču izmērs zem vidējā, un neko lielāku par 40 cm sapalbrāli izmānīt nespēju.

Tad pienāca 2025. gads. Sapalu cope laba bija agri pavasarī, un tad laikā, kad mana upe bija puslīdz copējama, uz turieni sanāca izrauties vien pāris reizes.

Taču filmējot un fotografējot mans ceļš aizveda uz Liepāju, un tad man iekrita brīva pusotra diena. Staigāt un izbaudīt Vēju pilsētas arhitektūru nevēlējos, jo man bija nenokārtotas darīšanas ar upi – es sev nepiedotu, ja būtu tikt tālu aizbraucis un neiebristu ūdenī. Jo, kā teikts Gustavo un Prāta Vētras dziesmā, – tur kaut kam ir jābūt!

Katrs upes līkums, straumes posms ir kā glezna, vienmēr unikāla

Jackall Chubby daudzi zina kā ļoti zivīgu vobleri

Pirmā lokācija

Jau laikus atrodu posmu vairāk uz upes lejteces pusi – no Liepājas 28 minūtes ceļā, un varu jau ģērbties. Veideri? Nē. Hidra. Bez tās Bārta daudzās vietās ir tikpat kā nemakšķerējama. Cope no krasta nav variants garās un biezi saaugušās zāles dēļ, bet upes dziļums uz manu 1,75 m augumu ir pārāk liels.

Paņemu Jackall Chubby – sākšu ķemmēt upi. Ūdens viegli duļķains, un zāļu daudz, bet atrodu brīvu vietu un metu iekšā. Mazo sapalu copes ilgi nav jāgaida, bet ne pēc tiem šurp esmu braucis. Drīz vien seko arī labāks ņēmiens, un ir – pirmais piecdesmitnieks pieparkots tīkliņā. Ar to arī maisam gals vaļā.

Pusotru stundu ļoti aktīvi ķeru, un tās laikā tieku pie vairākiem 40+ un pāris 50+ izmēra sapaliem. Lielākais kukainis – 55 cm.

Tad klusums. Mainu mānekļus, bet nekā. Joka pēc dziļākā bedrē uzlieku čaterbaitu – un kādi 20 asari no vienas vietas, ko beigās noslēdz līdaka!

Paeju vēl uz priekšu, bet nekas nepiesakās ne uz čatera, ne uz vobleriem.

Pirmā vakara lielākais. Paņēma ar skaistu vizuālu copi un sagādāja labu cīņu

Tie, kam interesē asari, šādus te var ķert līdz apnikumam

Otrā lokācija

Mainu vietu. Aizbraucu nedaudz augšup pa straumi – uz vienu no straujākajiem posmiem. Ceru uz krēslu un nakts iznācienu. ...Pēc stundu ilgas cīņas ar niedrēm un tumsu rezultāts nulle.

Nakts copei ir savs šarms, bet šoreiz bez zivīgiem rezultātiem

Trešā lokācija

Sameklēju kartē nākamo vietu, kur nolemju palikt pa nakti. Ceļa izvēlei ir vairākas opcijas: pa labi jeb pa taisno vai pa kreisi jeb ar palielu līkumu. Lai iet ātrāk – rauju pa labi. Pamazām ceļš pārtop meža celiņā, bet tad kļūst aizvien šaurāks un šaurāks, parādās bedres, un beigās tas kļūst pavisam neizbraucams. Kā parasti – taisnākais ceļš izrādās garākais.

Nakts auksta, it īpaši tāpēc, ka līdzi esmu paņēmis plāno vasaras guļammaisu. No rīta šūpuļtīklā acis atveru ne modinātāja zvana vai gaismas dēļ, bet gan no savu zobu klabēšanas. Stīvs aizeju uz mašīnu, sasildos un pēc brokastīm dodos uz upi.

Rīta posmu esmu izvēlējies līkumiem pilnu un ar daudziem sakritušiem kokiem.

Lai arī sapalus no krastiem redzu, ēst tie īsti nevēlas. Līdz 11:00 esmu noķēris vien dažus sapalīšus.

Šādus var savilkt daudz

Uz Lietuvas pusi Bārta ir daudz straujāka un vieglāk brienama

Ceturtā lokācija

Atgriezies mašīnā, turpinu ceļu augšup un šoreiz jau tieku pavisam netālu no Lietuvas robežas. Atrast piebraukšanas vietu galīgi nav problēma, upe visā garumā ir ērti pieejama un ar salīdzinoši labiem ceļiem. Līdz ar to mašīnas ritošā daļa tiek saudzēta krietni vairāk, nekā forelēs braucot.

Nonācis galapunktā, pa mežu dodos nedaudz pa straumi uz leju un tad sāku brist. Te upe ir krietni savādāka – dzidrāka, smilšaināka, šaurāka, seklāka un koku pārkarēm bagātāka. Sapalu te arī vieglāk lokalizēt, un sanāk izvilkt arī pa kādam treknākam rupucim. Te pavadu 4 stundas. Cope ir tīri laba, un varētu turpināt brist, taču... kaut kas neliek mierā. Pieredze-intuīcija-aizdomas liek atgriezties upes lejas daļā. Vakardienas vidējais izmērs tomēr bija diezgan labs.

Pagriežoties atpakaļ uz lejteci, izmānu arī sezonas lielāko sapalpapu

Piektā lokācija

Raitā solī uz mašīnu, un atpakaļ uz upes lejteci. Noskatu vēl zemāku, bet nedaudz straujāku posmu. Saule lēnām sāk glāstīt koku galotnes, un debesis krāsojas oranžā tonī. Īstais laiks, kad būt upē!

Līdz pirmajai copei ilgi gaidīt nevajag – sapali un asari ņem mānekli diezgan aktīvi. Šoreiz darbā laižu Jackall Chubby Silent, un tas strādā lieliski. Vienā reizē, precīzi iemetot pie niedru pudura, ir labs bāziens, pumpē, cīnās un augšā nenāk. Kad jau zivs sapinusies zālēs, nākas iet tai pakaļ. Pēc neliela salātu griešana pasākuma – 54 cm sapals tīkliņā!

Var teikt atā upei: liels paldies un, cerams, uz drīzu tikšanos!

Standarta dziļums

Sestā lokācija

Dodoties pret straumi, jāiespringst – daudz kur dziļums ir līdz padusēm un pa kājām pinas zāle. Tad seko seklāki, strauji posmi, kur nelielā, tukšā, lēnākā pleķī otrajā metienā uzsēžas pamatīgs sapalpaps. Te jau jāieslēdz izvadīšanas meistarība, un pāris reizes sev jāatgādina – nesteidzies.

Uzsmeļot zivi, pirmajā brīdī pat ievelku elpu – liela... Tā tobrīd ir vienīgā doma. Ticis līdz krastam, sapals vairākas reizes cenšas tikt ārā no uztveramā. No vestes izņemu mērlenti, ātri uzlieku zivi, un tur rāda stabilus 58 cm! Jauda, spēks!

Ātra fotosesija, un ļauju zivij doties atpakaļ savā stihijā. Sezonas lielākais sapals noķerts Bārtā! Pavisam nav slikti, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi šajā upē. Vakaram sliecoties uz otru pusi, neko lielāku vairs neizvelku.

Pie pēdējā punkta nedaudz virs upē iekrituša koka redzu labu meženes iznācienu. Ātrs, precīzs metiens – un ir galā! Taču prieks ir īss, zivs ātri iemūk zaros un prom ir.... Māneklim atliekts āķis, man bēdīgs ģīmis.

Kamēr mainu mānekļus, bedres tālajā galā kāds izbiedē zivis. Spēcīgs metiens, trīs spoles apgriezieni, un trieciens māneklī. Iespaidīgi lēni rāvieni, un uzreiz saprotu, ka tas noteikti nav sapals. Liela mežene?

Lēnām, prātīgi velku, bet, jo tuvāk zivs ir, jo vairāk nostiprinās pārliecība: līdaka. Ah... Liela. Ap metru. Ko nu? Tāda sačoka līdzi man nav. Neveikls mēģinājums uztvert zivi, bet tā sabīstas un sprūk zālēs pie manām kājām. Pāris apļi, un aukla brīva.

Saprotu, ka pārsieties vairs nav vēlmes, posms arī gandrīz noiets. Arī vakars iet uz beigām, un nolemju doties uz mašīnu. Bārtas piedzīvojums ir galā.