Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 14.novembris 2022, 23:09 | Komentēt | 494 skatījumi

Emocijas nevis lomi

Katram jūtūberim ir savs sauklis, manējais ir “Un aiziet!” – saka filmētājs un fotogrāfs, RSU bakalaurs multimediju komunikācijās Jānis Trekteris. Daudzi viņa copes video redzami Youtube kanālā JanboArt, un tajās Jānim svarīgākais ir parādīt ne tik daudz copes paņēmienus un lomus, cik emocijas. Šobrīd Jānim cope ir īsts izaugsmes motivators, un viņa aizrautība aizrauj arī citus. Būtu gan dīvaini, ja cilvēks, kurš dzīvo rokas stiepiena attālumā no upes, nemakšķerētu. Taču tā nav vienīgā Jāņa priekšrocība – kad tiekoties apbrīnoju viņa 2,05 metrus garo augumu, Jānis šo faktu komentē no copmaņa pozīcijām: “Var tālāk iemest!”

Kad tu pēdējoreiz biji uz ūdeņiem?

Vakar. Draudzenei rādīju, kā ķer vimbas. Bijām aizbraukuši uz Teteli, tur makšķernieku pilns, bet, paklausot draudzenes sievišķajai intuīcijai, ka jāaiziet nostāk, tā arī izdarījām. Tur atradām klusāku vietu un saķērām labāk nekā mans čoms, kurš arī bija atbraucis un iemeties tajā barā – viņam bija divas zivis, mums sešas.

Draudzene pēc tam teica, ka tagad saprot, kāpēc vīrieši makšķerē. Tā ir kā meditācija, ikdienas ķibeļu aizmiršana, kad tu domā tikai par zivīm, dabu un varbūt vēl par to, kā neapdegt saulē. Man tā ir bezmaksas terapija… cik nu bezmaksas, vakar divas barotavas aizgāja, bet tas ir sīkums.

Tava draudzene ķēra pirmo reizi?

Otro. Ziemā mēs sākām draudzēties un pēc trim nedēļām aizbraucām uz Baltezeru.

Uz ledus?

Jā. Gribēju, tā sakot, viņu pārbaudīt. Viņai pa šķērsbļitku pat asaris iesita, tātad zivi viņa sajuta. Laiks bija pretīgs – uzlīst un uzreiz piesalst, ļoti radikāli apstākļi. Ja man tādus parādītu pirmajā copes reizē, es otrreiz vairs negribētu. Bet laikam es viņai patīku – vai arī viņai patīk makšķerēšana.

Cik nojaušams, tavā mūža pirmajā copē laiks bija labāks. Kad tā reize bija?

Šim jautājumam es esmu gatavojies! Šorīt, tīrot zobus, domāju, kādi jautājumi varētu būt gaidāmi, un šis bija viens no tiem, uz kuriem jau izdomāju atbildi. Pirmā reize bija divu vai trīs gadu vecumā. Man liekas, es agrāk iemetu makšķeri nekā iemācījos staigāt. Turklāt, ja nemaldos, tas pat bija spinings, nevis pludiņkāts.

OKTOBRĪ PIE AB DAMBJA. Jānis un viņa Daugavas zandarts, 2021. gads

PĀRJŪRAS ŪDEŅOS. Trekteris ar saviem Zviedrijas lomiem. 2021. gads

Ja tie patiešām bija divi gadi, tad tu esi rekordists! Līdz šim neviens nav apgalvojis, ka būtu turējis makšķeri rokās pirms trīs gadu vecuma!

Nu, varbūt arī trīs vai četri, lai lasītāji nedomā, ka es ar kātu no mammas esmu nācis ārā… Katrā ziņā atceros, ka aizķēru asari. Tas bija Daugavā pie Lielvārdes. Pirmā zivs man tātad bija aizcemerēta.

Tiešām tik mazs varēji pats iemest spiningu?

Es jau tāds apķērīgs. [Smaida.]

Tavs tēvs bija liels makšķernieks?

Bija, tad pārtrauca. Bet tagad es esmu viņu piespiedis atsākt, visus rīkus nopirkdams. Tā mana dzīve ir iegrozījusies, ka pie ūdeņiem esmu, tātad jāķer gribot negribot. Paradoksālākais ir tas, ka peldēt iemācījos tikai divdesmit gadu vecumā. Visu laiku uz ūdens dzīvojos, bet peldēt nemācēju, kamēr vienreiz pārvarēju bailes. Vairākas reizes esmu slīcis.

Tā nopietni slīcis?

Jā, jā, ar elpināšanu.

Tad jau jāprasa, cik gadu vecumā tas atgadījās pirmoreiz.

Kādi četri gadi man tad varēja būt.

Pieaugušie nepieskatīja?

Jā, nepieskatīja. Es kādus divus kilometrus pa pludmali biju aizvazājies. Beigās vecāki mani tomēr atrada. Vispār makšķerēšana noteikti jāsāk ar savu spēju izvērtēšanu, ir jāsaprot, ka uz ūdens nedrīkst ākstīties. Lai gan nelaimei nekad nevar būt gatavs. Mums katram kāds paziņa vai paziņas paziņa ir noslīcis.

Slīkšanas ziņā Latvija ir rekordzeme, pēdējās vasarās noslīkst ap simt cilvēku gadā...

Ne tikai vasarās, bet arī ziemā, ielūstot ledū. Ne velti saka: ja uz ūdens redzi ejam makšķerniekus, tad drīz būs ledus. Man šī bija pirmā nopietnā leduscopes sezona. Pagājušajā ziemā nopirku urbi, šajā – liku lietā. Tagad esmu drusku vieglāks kļuvis, bet ziemas sākumā man bija 132 kilogrami. Ar tādu svaru iet uz ledus…

Tevi ziemas copē jālaiž pirmo – ja tu neielūsti, tad ledus ir drošs.

Katrā ziņā riskēt ar dzīvību, staigājot pa plānu ledu, negribu. Esam filmējuši epizodi, kad vienam džekam sākas cope, mēs ar vēl vienu džeku, arī uz simt kilogramiem, pieskrienam klāt, ledus ieliecas, un mēs uzreiz pa malām. Ielūzis nekad neesmu, bet kājas ir bijušas aukstas un kādas 15 minūtes trīc. Tur jau tā lieta, ka cope ir kā action movie, – viss kas var notikt.

Jūtūbē ir tavs video par šīpavasara leduscopi Peipusā. Tur igauņi uz nedroša ledus vienkārši nelaiž.

Martā man palika 30 gadi. Jubilejas man nepatīk svinēt, drīzāk jau panākumus, bet apaļo jubileju aizvadīju Peipusā, iebraucām ezerā ar karakatiem. Ledus bija drošs, vairāk par pusmetru biezs, nav jāriskē ar dzīvību. Daži džeki gan spļaudījās, ka asari neesot bijuši pietiekami lieli, bet es taisos nākamziem vismaz divas trīs reizes uz Peipusu aizbraukt. Čatā lasīju, ka divi džeki tur saķēruši 95 kilogramus raudu. Nezinu, ko ar tādu daudzumu var darīt; cik sapratu, viņi žāvēja – un izžāvēja nepareizi. Pareizi ir, piekarot zivi aiz astes, lai galva uz leju.

JANBO PEIPUSĀ. Kā Trekterim šoziem 30 gadu jubilejā gāja igauņu dižezerā, var redzēt arī JanboArt epizodē vietnē youtube.

Sešas metrīgās

Atgriežoties pie bērnības copes – kur tev tā notika?

Divās vietās – Daugavā pie Lielvārdes un Jūrmalā pie Gātciema, aiz Spuņņciema pie Lielupes tilta. Esmu dzimis 1992. gadā, un līdz kādam 2005. gadam mana copes vieta bija Daugava. Nekāds interesantais mans bērnības copes stāsts nav, braucu pieaugušajiem līdzi, darbojāmies ar gruntsmakšķerēm, reiz arī mazu samiņu noķēru. Tad pirmoreiz izjutu atlaišanas prieku – palaidu samiņu vaļā un sajūsmināts vēroju, kā ūdenī kustas viņa ūsas.

Daugavu pie Lielvārdes uzskatīja par lielu peļķi, kam hesi abās pusēs un kur nekādas zivju kustības nav. Tagad copes raidījumos redzu, ka makšķerēšanas iespējas tur ir lielākas, nekā man bērnībā likās. Arī pats ar laivu iebraucu iekšā un redzu: tik daudz zandartu! Lielupē joprojām zandartus īsti nemāku noķert, bet Daugavas zandarts ir stulbāks, pie tiem es tieku.

No copes man bērnībā bija maz sajēgas, nopietnāks process sākās Lielupes periodā. Tur zivis varēja noķert vieglāk nekā dziļajā tumšajā Daugavā. Var teikt, ka padziļināti par copi es interesējos pēdējos trīs gadus. Līdz tam makšķerēju nesistemātiski, tikai tad, kad bija izdevība, citas lietas bija svarīgākas. Vienu brīdi, kādus pāris gadus, man copē bija pārtraukums, tad diezgan intensīvi nodarbojos ar strīmošanu – spēlēju datorspēles, pavadīju pie datora 16–18 stundas diennaktī. Tas ir diezgan smags darbs.

Kamēr adrenalīns izdalās, miegs nenāk.

Tomēr sapratu, ka ilgi tā turpināt nevarēšu. Pievērsos savai pamatnodarbei – fotogrāfijai un filmēšanai, un kāds kursabiedrs man reiz ieteica, lai paskatos Normundu Ikomasu, visiem zināmo līdaku gidu. Es viņam vienkārši uzrakstīju: klau, tu kaut ko saproti no copes, varbūt uzfilmējam epizodi? Pirms diviem gadiem 4. maijā viņš mani uzaicināja, Juglas ezerā uzfilmējām sešu metrīgu līdaku noķeršanu, un es arī dabūju savu pirmo metru.

Vai tev kāds pirms tam bija pateicis, ka sešas metrīgas līdakas gluži katrā copes reizē nepiesakās?

Man bija metrīga, Normundam 1,27 metri, Mārtiņam Balodim 1,25 metri, vēl kādam… Tas bija pirmais gads, kad Juglas ezerā atļāva braukt ar benzīna dzinēju.

Tam Juglas līdakas nebija gatavas...

Nebija, un džeki bija izpētījuši tos ūdeņus. Tā bija pati pirmā mana copes epizode. Man nebija pieredzes copes filmēšanā, nebiju pat skatījies, ko citi ir safilmējuši. Sapratu, ka mana pirmā epizode auditorijai patīk. Lai gan tehniski tur viss bija slikti, ja salīdzina ar to, kā tagad taisu.

Tā es atradu savu nišu. Paldies Normundam un Mārtiņam – viņi man radīja interesi. Tad sāku iepazīt citus nozares cilvēkus. Epizodēs man patīk nevienu nereklamēt un saukt lietas īstajos vārdos.

Nu, sešas metrīgas līdakas vienā reizē – tas, zini, nemaz nav reāls priekšstats par copi.

Man jau džeki teica: Jāni, tu saproti, ka kaut kas tāds gadās varbūt reizi mūžā? Bet togad 1. maijā viņi jau bija bijuši Ventā un arī noķēruši kādas piecas metrīgas. Viņi tad teica, ka tā pat Zviedrijā un Somijā bieži negadās. Bet pagājušogad es aizbraucu uz Zviedriju un dabūju savu rekordu, 107 centimetru līdaku.

Kurā vietā? Slepenā?

Nē, tā vieta nav slepena. Ezers Zviedrijas vidienē, bet man nav talanta uz vietu nosaukumu atcerēšanos. Šogad jūnijā arī brauksim uz Zviedriju. Čaļi ir lašveidīgo zivju piekritēji, es vēl savu lasi neesmu noķēris, varbūt tagad sanāks. Esmu gan dzirdējis no citiem copmaņiem, ka tad, kad tu noķer lasi, citas zivis ķert vairs negribas. Es vēl gribētu ķert arī līdakas, zandartus, asarīšus. Man patīk pamēģināt dažādus copes veidus. Var teikt, ka savējo es vēl meklēju. Katrā sezonā jāķer tās zivis, kas ķeras, vai arī jāpiekopj sezonai atbilstošs copes veids. Es nebūšu tas, kas ziemā necopēs, jo, lūk, ir ledus.

Bija arī lazda

Kuru copes veidu vēl neesi izmēģinājis?

Mušiņmakšķerēšanu. Varbūt šogad būs jāpamēģina. Lai gan tas ir baigais kosmoss. Tā kā esmu fotogrāfs un filmētājs, lielāku gandarījumu man rada nevis zivs noķeršana, bet tas, ka ir izdevies copes brīdi labi iemūžināt. Ar kolēģi Madaru bijām aizbraukuši uz Salacu, viņš izvilka lasi, un es par to biju daudz priecīgāks nekā viņš, jo zināju, ka man ir izdevušies smuki kadri – piecirtiens, izvadīšana… Latvijā copes filmēšana ir samērā brīva niša.

Jā, pat visnotaļ cienījamais operators Māris Maskalāns pamēģināja, bet izgāzās. Toreiz, 2000. gadā, Volgā Copes Lietu redaktors un Dienas copes apskatnieks vidējos viļņos pamanījās piesmelt laivu, abi kūlās uz krastu ar visu apgāzto laivu, bet Maskalāns ar Edgaru Vērpi no tālā krasta skatījās un sprieda: “Čaļi laikam peldas…” Tie būtu bijuši vērtīgi kadri vēsturei, bet nekā.

Es visus mudinātu filmēt copi. Cilvēki manus sižetus skatās ne tāpēc, ka es būtu baigi labs makšķernieks. Es tāds neesmu! Man vienkārši patīk sačomoties ar cilvēkiem.

Tieši tā, copes raidījumu vadītājam nav pašam jābūt labam makšķerniekam, viņam ir jābūt komunikablam, jāprot izvaicāt labus makšķerniekus.

Jāprot izklaidēt. Lai cilvēks, manu sižetu paskatījies, nospriež: “O, Peipusā ir diezgan laba cope, izmaksas tādas un tādas, varbūt jāpamēģina.” Man patīk rādīt emocijas, satikties ar draugiem un kaut ko arī par copi parādīt.

PIRMĀS VIMBAS. Jānis. Sandis, Juris, Kuldīgas vimbas un zviedru “sūrstrommings”. Tā degustēšana esot beigusies sekmīgi 

Bet izvilktās zivis ēst tev patīk?

Patīk un garšo. Zivis ir domātas ēšanai. Par līdakām gan zviedri saka, ka tās ir suņu ēdiens, bet man garšo. Mazsālīta zandarta filejas maizītes man garšo vairāk nekā lašmaizītes, zandarta fileja ir cietāka. Protams, arī asaris man garšo, zutis, vimba, gan jau arī sams, tikai to sen neesmu ēdis. Kad esmu pie Vidusjūras, ņemu doradu, zobenzivi vai kādu citu turienes sugu.

Zivis gatavoju arī pats, ievākdams informāciju no profesionāliem pavāriem, tai skaitā no Mārtiņa Iskrova, kuram ir uzņēmums Food Factory. Viņš arī uz mani pāris intervijās ir atsaucies, un mani pārsteidz, ka daži mani jau uzskata par nopietnu makšķernieku. Neesmu profesionālis, esmu normāls džeks, kam patīk copēt un parunāt par copi. Ar dažādiem cilvēkiem.

Vai zini – mēdz būt cilvēki, kas tev neko sliktu nav darījuši, bet ir sajūta, ka ar viņu nav pa ceļam? Man tā bija ar Kristu Spēlmani no Alex Crazy Fisherman. Viņa saturs TikTokā un citur man sākumā nelikās saistošs. Reiz uzrakstīju viņam: pacopējam kopā, sataisām kopīgu epizodi. Satikāmies – nu tik superīgs džeks! Kā saka, nevajag spriest par grāmatu pēc vāka. Skolā arī bija viens čalis, kas man nepatika, bet vēlāk kļuva par vienu no labākajiem draugiem.

Tas bieži dzirdēts sieviešu stāstos par to, kā ieskatījušās savos nākamajos vīros: “Sākumā viņš man nemaz nepatika…” Tātad tev cope ir īsts dzīves motivators.

Jā, gribas izaugsmi, gribas arī krutāku laivu, labāku kātu… Mani cope tiešām motivē.

Tu pievērs lielu uzmanību inventāra kvalitātei?

Jā. Protams, ne slimīgi lielu. Nododos tam, cik ļauj finanses un veselais saprāts. Starp citu, bērnībā man ir bijis arī lazdas kāts.

Vai tad tavā paaudzē tas vēl bija iespējams?

Protams. Bērnībā mēs mēģinājām visu kaut ko. Jūrmalā man auga lazdas, no tām taisījām gan lokus, gan kātus. Atceros, kaimiņš izmantoja pirkto kātu, es – lazdas, un man veicās labāk. Tas gan bija kazragu laiks, toreiz Lielupē to bija ļoti daudz.

Vai draudzene zina, cik tu tērē inventāram?

Ja nu man sāk skalot smadzenes, saku: bet Madaras kosmētika cik uz atlaidēm maksā?

Esmu arī dzirdējis sakām: tas nemaz nav tik labi, ja arī draudzene vai sieva makšķerē. Tad izdevumi ir dubultā un tu arī nekur nevari pamukt, jo sieva vai draudzene vienmēr ir klāt.

Mūža otrā pusē tas nemaz nav tik slikti, un makšķernieki jau dzīvo ilgi, ja vien nepieķeras tik liela zivs, ka dabū sirdstrieku. Bet man šķiet, ka copmaņu vidū sieviešu joprojām nav īpaši daudz.

Nesen biju aizgājis uz starptautisko aktīvās atpūtas un vaļasprieku izstādi Outdoor Riga, tur bija džeki ar sievām vai draudzenēm. Dažām sejā bija nolasāms: “Ko es te daru, un kāpēc es te esmu?”, bet kādiem 5–10 procentiem tur acīm redzami patika.

Varbūt viņām spožie mānekļi šķiet līdzīgi rotaslietām...

Vai laivas patīk… Domāju, ka makšķerēšanai var nodoties gan vīrieši, gan sievietes, viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Zinu, ka vairākiem maniem draugiem un paziņām ir copes trauma, jo bērnībā vecāki viņus ņēmuši līdzi…

Agri cēluši augšā, likuši ilgi sēdēt laivā…

Vai pat paši lietojuši alkoholu, kamēr bērns garlaikojas. Bet tas nav labākais spektrs šajā nozarē. Ja paskatās, piemēram, kā Amerikā notiek Bass Fishing vai kādas krāsainas zivis ķer japāņi, rodas pavisam cita iedvesma. Pagājušā gada septembrī biju Kiprā, tur sakontaktējos ar Bass Fishing instruktoru Dmitriju Braļevu, krievu, kurš jau ilgi dzīvo Kiprā. Sazinājos tādā pašā stilā kā ar Normundu Ikomasu – uzrakstīju, un, kad satikāmies, uzfilmējām epizodi par basiem. Es diemžēl basu neizvilku, toties tiku pie zandarta. Latvijā es par to būtu ļoti priecīgs, jo zandartus ķert tad vēl nemācēju. Bet, kad atbraucu no Kipras, tik labi samācījos ķert zandartus, ka pats biju pārsteigts.

Dmitrijs tev parādīja, kā zandarti jācopē?

Viņš parādīja, kā jācopē basi, bet sanāca tā, ka es sāku vilkt zandartus. Ar to pašu dropšotu var, arī ar spinerbaitu, vēl dažām tehnikām. Tā nu man tagad ir divi nepiepildīti sapņi – noķert lasi un noķert basu. Kā zini, katrai zivij ir citādāks uzbrukums un citāda izvadīšana. Zandarts var paņemt agresīvi, bet iznākt laukā kā ķīselis, toties asaris cīnās līdz pēdējam. Zandartu sakarā man ir mērķis nopirkt piekabi savai airu laivai, lai varētu to transportēt no Jūrmalas uz Lielvārdi un vairāk izpētīt Daugavas ūdeņus.

CEĻĀ UZ SAVU LASI. Jānis par copes biedra Madara Salacas pumpaino priecājas ne mazāk kā pats izvilcējs, jo izdevies labi uzfilmēt procesu   

Īsta cope ir ar noslēpumu

Vai ir kāds copes veids, kuru tu jau esi izmēģinājis un atmetis?

Labs jautājums. Vispār man nepatīk atmest. Pārāk neaizraujos ar fīderi, man saistošāka ir cīņa ar plēsējiem. Bet to pašu fīderi es varbūt izmantotu vairāk, ja man Lielupē nebūtu zāļu.

Lielupe tev tagad ir galvenā copes vieta?

Bāzes vieta.

Cik tālu no tavas mājas tad ir Lielupe?

Nu, kā šī siena. [Rāda uz sienu apmēram triju metru attālumā.]

Tad jau vari no istabas darboties!

No istabas fīdera galu noteikti varu redzēt. Ļoti tuvu tas ir.

Ko tu tagad Lielupē makšķerē?

Kamēr līdz maijam ir līdaku liegums un kamēr zāles vēl nav saaugušas, no krasta ar to pašu fīderi pavelku līņus. Pie tilta ir populāra vieta, kur džeki ar teltīm apmetas. Pie manis arī līņi ir, varbūt ne tik daudz, bet ar iebarošanu zivi var pasaukt ciemos. Man jau nevajag salasīt 95 kilogramus līņu, pietiks ar dažiem. Mantkārība nav laba lieta arī makšķerēšanā.

Senāk to vēl varēja saprast, daudziem rocība nebija liela, bet tagad alkatība šķiet dīvaina.

Un vēl sliktāk ir, ja paturētās zivis galu galā nevis izmanto, bet izmet ārā. Man tomēr gribas domāt, ka arvien vairāk cilvēku grib pasauli atstāt labāku. Piemēram, kāds varētu jautāt, vai manai draudzenei, kad viņa man līdzi pirmoreiz mūžā bija uz lašiem, bija licence. Protams, bija! Turklāt nevis dienas licence, bet mēneša.

Līdzīgi ir ar attieksmi pret lielām līdakām. Mani vecāki vispār nesaprot, kā var lielu līdaku palaist vaļā. Bet cik kilogramus to kotlešu tu ēdīsi? Man liekas, ja tu gan noķer zivi, gan dāvā tai dzīvību, prieks ir dubults. Bet cits ir nopircis Live tehnoloģiju un grib tos pāris tūkstošus ātrāk atsist. Es pat zinu cilvēkus, kas tādā nolūkā uz ezeru, kurā drīkst paturēt vienu zandartu dienā, brauc katru dienu un to vienu lielo arī patur.

Tehnoloģiju sakarā man šķiet, ka makšķerēšana bez noslēpuma nav īsta makšķerēšana. Tā īsti makšķerniekam būtu jāzina tikai tas, vai zivis ūdenstilpē vispār ir, jo aksioma vēsta, ka tajos ūdeņos, kur zivju nav, tās ir ļoti grūti noķert.

Jā, pārsteiguma efekts ir patīkams. Bet, protams, ir patīkami arī zivi noķert nevis haļavā, bet zinot, ko tu gribi dabūt, un redzot, ka esi izdarījis visu, lai zivs mānekli paņemtu. Daži jautā: kas tev tai copē patīk, ja atskaita relaksāciju, prāta atpūtināšanu? Man patīk arī tas, ka milzīgā ūdenstilpē, kā Lielupe, ar konkrētiem paņēmieniem var atrast un izvilkt konkrētu zivi. Vai tas nav prātam neaptverami? Zem lēpītēm, pie zāļu malas būs līdaciņa, dziļumā zandarts, un, kur es iebarošu, tur atnāks breksis. Un tā zivju kārtība nesajūk! Protams, var jau visādi gadīties, var nejauši aizķert, bet patīkama ir apziņa, ka esi tik profesionāls, ka zini, kur un kad kas jāķer. Piemēram, paskatos debesīs un secinu, ka šodien būs pa mierīgo, būs jāiebaro kāda zivtiņa.

Makšķernieka pieredzi veido arī no citiem saklausītais. Cilvēki jau ir atsaucīgi un runīgi, vajag tikai uzdot pareizos jautājumus un iemācīties klausīties.

Kas attiecas uz skatīšanos debesīs, vai vari atļauties ķert tad, kad tam ir piemērotākie laika apstākļi, vai tikai tad, kad ir brīvs laiks?

Arī šim jautājumam es biju gatavs! Tā kā esmu fotogrāfs un filmētājs, mans darbs ir atkarīgs no pasūtījumiem. Klienti ir prioritāte. Piemēram, ja jāfilmē kāzas, es nevaru doties uz copi, lai cik piemērots laiks būtu. Bet kopumā cenšos makšķerēt kādas trīs reizes nedēļā.

Tas jau nav maz.

Pagājušā gada maijā es pie savas mājas biju iebraucis copēt 25 dienas! Bet zini, ja to dara katru dienu, zūd fīlings un cope jau kļūst par darbu. Ja uz ūdeņiem dodies retāk, emocijas ir pavisam citas. Es negribētu, ka cope man būtu ikdienas darbs. Man nav mērķa būt labākajam makšķerniekam Latvijā vai pasaulē, bet šobrīd man tā ir ļoti laba motivācija pilnveidoties, neapstāties.

NĀC UZ EIROPAS SAVIENĪBU! Jānis lašu copē Narvas upē. 2021.gada oktobris

Rembo. Dambo. Janbo

Sacensībās tu gribētu piedalīties?

Interese būtu, inventārs arī ir, bet nav jēgas piedalīties tikai piedalīšanās pēc. Ja startē, tad uzreiz par vietām jādomā un atbilstoši jādarbojas. Kad iepazinos ar Mārtiņu Balodi, man bija iespēja filmēt vairākas viņa rīkotas sacensības, skatīties tās gan no malas, gan no organizatora un no dalībnieka pozīcijām. Kas zina, varbūt kādreiz pats gribēšu rīkot kaut ko līdzīgu.

Piedalīties sacensībās es noteikti gribētu, bet problēma ir arī atrast tādu partneri, kam būtu laiks to darīt. Copes braucienos parasti es pielāgojos citiem, jo mans darba režīms ir brīvāks. Sacensībās atdevei jābūt vienādai, treniņiem jābūt kopējiem. Vārdu sakot – interese par sacensībām ir, bet tagad man vispirms ir jāiemācās makšķerēt.

Toties filmēšanas biedru gan esmu atradis veiksmīgi. Manu otru filmētāju sauc Juris, viņš arī ir kaislīgs makšķernieks. Ja mēs abi kopā ķeram, tad ir laba epizode, smuki kadri, baudāms saturs. Reiz maija dienā mēs ļoti mazā gumijas laiviņā, tādā kā šis kafijas galdiņš, bijām ielaidušies pie Mangaļsalas reņģēs.

Tad jau jums tai laivā bija kā brāļiem Šiciem jāguļ.

Gandrīz vai. Bet tā reņģu cope bija ļoti skaista, īsts festivāls uz ūdens: ģimenes ar suņiem un bērniem, vieni makšķerē no glaunām jahtām, citi no pūšļiem, vēl citi no mola… Uzskatu, ka cope ir domāta visiem, tikai ne visi ir atraduši savu mīļāko zivi. Otra lieta – nevajag ļauties savām bērnības traumām attiecībā uz makšķerēšanu. Neesmu no tiem, kas citus uz kaut ko spiestu, bet neslēpšu – ar paziņām necopmaņiem kontakts vairs nav tik tuvs kā ar copmaņiem. Mēs pieaugam, katram ir savas intereses. Kādam varbūt makšķerēšana liekas bezjēdzīga nodarbe, kā man savukārt bezjēdzīga liekas kāpšana kalnos.

Kā – bezjēdzīga? Kāpšana kalnos dod prieku par to, ka esi atgriezies lejā dzīvs!

Tieši tā. Bet makšķerēšanā arī var gūt līdzīgas emocijas. Kiprā man bija jāiet pa dambi kā modelei – kājiņa aiz kājiņas. Ja būtu spēris soli blakām, būtu nošļūcis kādus simt metrus lejā un labākajā gadījumā nonācis slimnīcā. Tātad, ja copē grib ekstrīmu, jāatrod tikai savs stils.

Kā nonāci pie filmēšanas un fotografēšanas?

Arī šim jautājumam esmu gatavojies. 15 gadu vecumā sapratu, ka negribu strādāt ne pie viena, gribu pats būt sev boss. Tad bija trīs opcijas. Viena – dīdžejs. Bet sapratu, ka klubu dzīve mani neinteresē tik daudz, cik pilnveidošanās un labs miegs. Otra opcija – programmētājs. Pāris reizes mūžā to esmu nožēlojis, jo tad varbūt šodien brauktu ļoti foršā laivā. Taču varētu būt arī tā, ka makšķerēšanai man tad nemaz nebūtu laika. Trešā opcija bija fotografēšana, jo mans čoms reiz pateica, ka es nekad nevarētu būt fotogrāfs. Vēlāk atklāju arī filmēšanas iespējas rādīt tās sajūtas, kādas man ir bijušas filmēšanas brīdī. Tagad saku, ka esmu filmētājs, kas māk arī fotografēt. Youtube kanālā JanboArt man ir 4500 abonētāju, tur par makšķerēšanu man ir kādas 30 epizodes.

DRUSKU BASAM LĪDZĪGS. Zandartu copi Trekteris apguva, Kiprā mēģinot noķert basus

Kāpēc tavu kanālu sauc Janbo?

Ir filma Rembo, ir multenīte Dambo, un mani sauc Jānis – kaut kā tas viss salikās kopā.

Kāds ir copes epizožu īpatsvars tavos Youtube video?

Kādi 80 procenti vismaz.

Kur tu meklē informāciju par makšķerēšanu?

Visur. Bet labākā informācija ir nevis kādi forumi vai grupas, bet vēstījums citiem, ka tevi interesē cope. Piemēram, tev ir savs Youtube kanāls vai Instagram vai TikTok profils, un līdzīgi domājošie tevi paši atradīs un kļūs par domubiedriem, viņi arī dos informāciju. Pateicoties manai nodarbei, esmu iepazinis dažāda spektra cilvēkus un bijis dažādās nozarēs un vietās.

Man liekas, šajā nozarē viens nav cīnītājs – ja tiešām gribi kļūt labāks, pilnveidoties. Manī ir sacensības gars, es nevienu lietu negribu darīt tikai darīšanas pēc, tikties tikai tikšanās pēc vai iet uz svaru zāli tikai tāpēc, ka man nav ko darīt. Mērķim vai plānam vienmēr ir jābūt. Ja nav plāna, tas jau ir plāns, ka nav plāna, un tu kā amēba plīvosi savā nodabā. Varbūt es gribu pilnveidoties tāpēc, ka esmu jauns, bet zinu, ka arī cilvēki pēc sešdesmit riktīgi močī, un tādi man iedod vēl lielāku stimulu. Man patīk klausīties cilvēkus, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši. Piemēram, klausos Arnolda Švarcenegera audiogrāmatu. Viņš saka: dienā ir 24 stundas, un, ja tu guli sešas, tev ir vairs tikai 18 stundas, kurās iekarot pasauli. Bet citi grib gulēt vēl ilgāk, 8–10 stundas.

Cik stundu diennaktī guli tu?

Studiju gados gulēju 2–3 stundas. Tagad jāņem vērā, ka man ir augums 2,05 metri, tātad jāguļ ilgāk. Porziņģis guļ 11–12 stundas, es mēģinu negulēt ilgāk par astoņām. Ja jādodas uz copi, bez problēmām varu gulēt arī tikai vienu stundu. Uz copi pamosties vienmēr būs visvieglāk.

Tātad mošanās agri no rīta tev nav problēma.

Man tā ir ļoti liela problēma. Ja vien nav jāmostas uz copi!

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager