Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Reportāža | 24.novembris 2022, 02:18 | Komentēt | 408 skatījumi
Raimonds Čūsku salas augstākajā kalnā

Ālandu salu vilinājums

Es pirmo reizi Ālandos biju 2000. gadā. Droši vien biju starp pirmajiem latviešu vikingiem, kas iekaroja Ālandus. Kopumā esmu tur bijis padsmit reizes un pusi no tām – slepenajā kempingā, uz kuru braucam arī šoreiz. Komanda spēcīga. Copes Lietas pārstāv Zirnis un es, Saeimu – Aleksandrs Kiršteins, bet Vilku – Raimonds Baublis. Jā, diemžēl Vilks tagad copē citos ūdeņos, kur ķeras vienmēr. No vecās komandas esmu palicis viens, jo Rišards Labanovskis, kas kopā ar mani un Vilku atklāja Ālandus pirms 22 gadiem, nav labākajā formā.

Gadījumā, ja cilvēks pāris gadu nav bijis Ālandos, ir liela varbūtība, ka radīsies mentālas problēmas. Nu nevar iztikt bez tiem Ālandiem, ja tur ir būts! Bet tiem, kas vēl nav bijuši, silti iesaku – pamēģiniet! Ar garantiju saku – nenožēlosi! Ālandi ir jāredz! Klintis, fjordi, tilti. Miers un harmonija. Skaisti! Ālandi ir autonoma province ar savu karogu un savām automašīnu numurzīmēm. Apmēram 6500 salu, no kurām apdzīvotas ir tikai 60–80. Un tikai viena pilsēta, kas vienlaicīgi ir arī arhipelāga galvaspilsēta. Mariehamna. Skaista, stilīga, sakopta, omulīga un aicinoša.

Mūsu namiņš kalna galā

Perca Alandus Vulgaris

Ālandi juridiski pieder Somijai, bet ālandieši patiesībā ir zviedri, kuru tur ir 86 procenti. Otrajā vietā ar 5 procentiem ir somi, bet ceturtajā – uzmini, kas! Latvieši!!! Pusotrs procents, kas ir vairāki simti! Mums gan nevienu sastapt neizdevās, jo pārbaudīt visas salas – tam cilvēka dzīve var izrādīties par īsu…

Lai nu kā, Ālandos visi izskatās laimīgi. Un viņiem ir daudz iemeslu tādiem būt. Ne tikai pasakaina un sakārtota vide, bet arī, piemēram, labklājība. Ālandi ir bagātākā Somijas province, un IKP uz vienu cilvēku ir pusotru reizi lielāks par Eiropas Savienības vidējo. Es te gribētu dzīvot, ja vien pasaulē nebūtu Latvijas.

Ar pirmo Ālandu braucienu palikām ļoti apmierināti un daudzus nākamos gadus sirojām pa dažādām arhipelāga salām un vietām. Visur bija skaisti! Visur ķērās. Citur labāk, citur – ne tik labi, bet pietiekami. Un ne jau zivju ieguves dēļ normāli un godīgi cilvēki brauc uz Ālandiem. Lai nenoķertu garšīgu vakariņu tiesu, tiešām jābūt izcilam nejēgam un neveikminiekam. Bet, ja gribas sportot un pārspēt rekordus – tas vairs nav tik vienkārši.

Skaistuma konkursā uzvar līdaka

Abramis Ronis

Jāņu tūre sākas

Nedēļu pirms Jāņiem sēžamies auto un uzņemam kursu uz Tallinu. Pa ceļam apspriežam plānus. Daži izvirza sev konkrētus uzdevumus. Piemēram, es. Lielīgi paziņoju, ka man ir mērķis labot savus Ālandu rekordus. Nu, vismaz vienu no tiem. Dienā jānoķer 33 līdakas (pirms diviem gadiem bija tikai 32). Līdaku ļoti gribu vismaz 7 kg (tālajā pirmajā braucienā noķertā 6,2 kg līdz šai dienai ir mana lielākā). Asari – nu, to derētu noapaļot uz kilogramu. Un bonusā – jebkāda izmēra ālants.

Raimonds ir pieticīgāks. Gribot līdaku 3,5 kg un vienalga kādu ālantu. Zirnis vēl piezemētāks. Viņam pietikšot ar 2,5 kg līdaku un 300 g asari. Abos gadījumos vedīšot mani uz kempinga restorānu, taču tikai uz kafiju ar saldējumu. Bet, ja Zirnis izraušot ālantu, tad man tikšot pilnvērtīgas vakariņas restorānā un bonusā vēl lāceņu liķiera pudele! Ļoti gribētos, lai draugam veicas! Aleksandrs savus plānus neatklāj, saglabā noslēpumainu intrigu.

Četrās stundās sasniedzam Tallinas ostu un priecājamies, ka ar katru gadu tā kļūst arvien lielāka, modernāka un ērtāka. Igauņi nemaz nav tik lēni, kā mēs mēdzam par viņiem jokot.

Slaidi iebraucam Baltic Queen, kur mūsu auto tiek novietots pie pašas izbrauktuves. Agri no rīta mums jābūt uz strīpas, lai neaizbrauktu garām Mariehamnai un neattaptos Stokholmā. Tāpēc daudz uz kuģa neuzdzīvojam. Kajītē daži ierauj pa mēriņam, bet man pietiek ar Tērvetes minerālūdeni. Tiek baudītas vieglas uzkodas ceptu siermaižu formā.

Tagad varam iziet mazā ekskursijā pa lielo un smalko kuģi. Viss darbojas, viss atvērts. Kovids beidzies. Vai beidzies? Apsēžamies bārā, kur roka balādes mēģina atdarināt bards no Bulgārijas. Viņam tas pārāk labi nesanāk, tomēr daži akordi izdodas. Mums ir labs garastāvoklis, un misēkļus viņam piedodam. Bet nu laiks gulēt!

Uzliekam modinātājus uz četriem, bet būtu iztikuši arī bez tiem. Kuģa dežurante sparīgi dauza pie kajītes durvīm un mudina mūs doties uz auto.

Kad uzbraucam uz Ālandu zemes, iestājas īpaša svētku sajūta. Atkal mājās! Gandrīz mājās! Te pat gaiss ir īpašs, kas lielāko nūģi atmodina un padara par cilvēku. Laižam!

Līdz mūsu kempingam jābrauc nedaudz vairāk par pusstundu, un pirms sešiem jau esam galā. Pa ceļam mūs sveicina dzērves, zaķi un stirnas. Labi, ka tevi kāds gaida! Kempingā gan viss vēl ciet, bet mums ir sarunāts, ka atslēga būs mājiņas durvīs. Un tā tiešām arī ir. Vislielākais pārsteigums un prieks ir par to, ka mājiņa Nr. 20 ir tieši tā pati, kurā dzīvojām pirms 22 gadiem! Cik jauki un mīļi!

Izkravājamies, iekārtojamies, sadalām istabas un gultas. Uztaisu brokastis. Ālandu omlete ar dārzeņiem. Čaļi slavē un noēd pa tīro. Tagad laiks pāris stundu atpūtai, jo recepciju atvērs tikai desmitos. Aizmiegam zibenīgi un katrs sapņojam savus sapņus par rekordiem. Jābūt!

Raimonds priecīgs par pirmo Jozi

Aleksandrs spiež uz asariem

Saule atceļ startu

Pēc pāris stundu veselīga miega esam augšā un drudžaini sākam gatavot rīkus. Man būs trīs spiningi. Vieglais džigam. Kāts – 210 cm Seox G-Specialist Pro, 3–18 g. Spole – Daiwa Ballistic EX LT 2500. Vidējais – tas būs galvenais ierocis, ar ko metīšu rotiņus un viegākus voblerus. Kāts – 210 cm Tica Respect, 5–25 g. Šis man ļoti patīk, jo, ilgi lietojot, esmu pieradis pie tā, un par šo draudzību kāts mani atalgojis ar labiem lomiem. Spole man būs tikpat uzticama un ierasta – Daiwa Fuego LT 2500. Un visbeidzot – smagā artilērija, ar ko es to līdakas rekordu labošu. 270 cm Ryobi Excia, 5–25 g. Tas man ir lašu un taimiņu kaujas kāts, bet gan jau derēs arī lielām līdakām. Spole – Daiwa Freams 2508.

Jūtos labi bruņots un tagad varu pārbaudīt, ko konkurenti liks lietā. Raimondam trīs spiningu komplekts, līdzīgs manējam. Aleksandram un Zirnim rīki draudīgāki. Tādiem esot jābūt, ja gribot vilkt lielās. Nu labi, paskatīsimies.

Laiks doties uz recepciju. Tur mani sagaida laipna simpātiska zviedriete labākajos gados. Esmu sagatavojis ciemakukuli uz Jāņiem jeb Midsammeriem. Latviešu šņabis, alus un šokolādes kaste noderēs svētku galdam. Zviedriete ir pārsteigta un priecīga. Laikam nav pieradusi pie tādas attieksmes no klientiem. Latvietis nav skops, kā zināms. Samaksāju par mājiņu, divām laivām un četrām licencēm. Cenas ļoti demokrātiskas, par visu kopā 925 eiro. Laiva ar 5 ZS motoru un degvielu – 38 EUR dienā. Namiņš ar visām ērtībām – 85 eiro dienā. Licence uz nedēļu – 30 EUR. Droši vien Latvijā par šādu komplektu būtu jāmaksā divreiz dārgāk, bet zivju būtu n reižu mazāk. Bez ironijas.

Nu visas formalitātes nokārtotas, rīki gatavi, varētu doties uz pirmo copi. Bet saule ir tik spoža, debesis tik zilas, un vējš ir bezvējš, tāpēc nolemjam ieturēt pauzi līdz pēcpusdienai. Saule zivīm nepatīk nekur, kā zināms. Un nekur nav tā, ka ķeras jebkādos apstākļos. Pat Ālandos. Vilks gan bija spožas saules mīlētājs. Viņam necopei vienmēr bija tikai viens izskaidrojums. Nav! Būtu gan dīvaini tā apgalvot Ālandos, kur zivju ir tiešām daudz. Tomēr pēdējos gados man izdevās Vilku kaut nedaudz pārliecināt, ka saule ir laba visos gadījumos, izņemot copi.

Zirnis priecīgs

No Mūsu salas uz Bifeļu līci

Pie debesīm parādās pa vientuļam mazam mākonītim. Cirrocumulus, tā teikt. Tas dod nelielas cerības cīņā ar sauli. Un tāds pavisam maziņš vējiņš arī varētu glābt. Pietiks spriedelēt, laiks uz copi! Čaļi ierauj mazu dopingu, un uz laivām.

Tās mums ir divas. Stipri padzīvojušas un piedzīvojušas. Viens Busteris ar 5 ZS Parsunu, otra – balta plasmasas ar 5 ZS Hondu. Izvēlos pēdējo un, kā vēlāk noskaidrojas, kļūdos. Saule lec, varde lec, Honda nelec. Vai pielec, raustās un noslāpst. Tomēr kaut kā, skarbām lamām palīdzot, raustu kā traks, kamēr dabūju motoru ļoti nosacītā dziesmā.

Nu nekas, pirmajā dienā tālu nebrauksim. Tikai līdz Mūsu salai, kas iepretim bāzei. Iepriekšējā reizē pirmā cope bija jau pēc pārdesmit metriem. Sākam arī šoreiz tepat, bet nav. Vējelis, lai arī pavisam vājš, tomēr lēnām nes mūs vajadzīgajā virzienā uz salu. Mānekļi mūsu laivai klasiski un šeit daudzkārt pārbaudīti. Man 5. numura Mepps Latvian Red krāsā. To ēd viss, kas kustas. Raimondam arī Mepps, bet rotiņš papildināts ar silikona zivi. Šāda kombinācija arī te ļoti labi strādā, ja spiež uz līdakām.

Bet šodien šim lielajam līdaku killerim uzbrūk pa retam, bet smukam asarim! Jocīgi gan! Līdz tam brīdim, kamēr viens asaris nošpricē Raimondu ar baltu pienu. Izrādās – čaļi vēl nav pabeiguši savus mīlas priekus, un lielais māneklis varētu tikt uzskatīts par konkurentu uz dāmas sirdi. Tā nospriežam, jo uz manu rotiņu neviens nepiesakās. Tiešām par mazu?

Kad nonākam pie pašas salas, kur vilnītis drusku sit, arī man beidzot cope. Smuka līdaka ap 2 kg. Tas te ir visbiežāk sastopamais izmērs. 60–70 cm. Diezgan reti ir nedaudz lielākas, bet mazākas ir vēl retāk. Jebkura izmēra līdaka Ālandos cīnās lieliski, ne sliktāk kā taimiņi jeb jūras foreles. Īsti lielas līdakas, ap metru, vasaras vidū noķert var, bet tad jāpaļaujas uz veiksmi vai jānomainas ķeršanas taktika, rīki un vietas. Mums patīk, ja copju ir daudz, ir gan līdakas, gan asari, gan pa jautram bonusam. Tāpēc bigbaitu mūsu arsenālā nav.

Cītīgi nostrādājam salu no abām pusēm, bet ņēmienu ir pavisam maz. Saule dara savu, ktm. Tomēr mūsu laivai izdodas noķert četras smukas līdakas, no kurām lielākā 3 kg izrādīsies arī visa brauciena lielākā. Pārējās jau minētajā populārajā divnieču mērā. Vienu no tām paņemam vakariņām. Nolemjam, ka braukt uz tālām vietām spožā saulē ar uzticību neizraisošu klepojošu motoru nav vērts.

Otrā laiva aizskrējusi uz iepriekšējās reizes slaveno asaru vietu – Bifeļu līci. Tas nav tālu, un mēs arī notēmējam uz turieni, cerot, ka Honda nenosprāgs pavisam. Nebija vērts. Saule. Nav. Laižam mājās.

Vakariņās būs pavisam svaiga cepta līdaka. Tas, kas nav ēdis Ālandu līdaku, nevar iedomāties tās atšķirību no latviešu līdakas. Par ālandietes lielo pārākumu sportiskumā jau teicu. Bet arī gastronomiski viņa smagi ieliek latvietei. Savukārt, ja runā par latvietes kā sievietes salīdzinājumu ar jebkuru skandināvieti, mūsējā ieliek visās jomās. Tas nu ir pavisam droši.

Vakarā pēc līdakas apēšanas seko intelektuālas un interesantas sarunas, kā nu bez tām. It sevišķi, ja ir mēles atraisīšanas palīglīdzekļi. Bet līdz industriālam līmenim jautrība nenonāk ne šovakar, ne citas dienas. Pat ja čaļi gribētu, mana modrā un vienmēr skaidrā acs to neļautu. Mēs esam kulturāla tauta, nevis tauta, kas dzer. Nezinu, kurš kremlins izdomājis tik stulbu latviešu apzīmējumu.

Raimonds ar labu lomu

Čūsku sala un roņu midzeņi

Nākamā diena sākas ar tikpat spožu sauli un bezvēju, kas optimismu nevairo. Hipnotizējam manu smalko copes barometru, skatāmies laika prognozes tīmeklī, bet nekas labs nerādās. Tomēr, cik tad ilgi tā sēdēsi un gaidīsi brīnumus, būs vien jābrauc.

Pēc apzināti vēlām brokastīm ar Raimondu dodamies uz ostu. Bet tur no mūsu laivas palicis tikai uzķeramais… Pašas laivas nav. Skrienu uz recepciju pēc taisnības. Dāma saka, ka zinot par motora problēmu, bet mūsu laiva iedota citiem. Mēs varot ņemt otru Busteri, kas stāv ostā. Ļoti labi! Tam ir Suzuki motors, kas darbojas lieliski. Pašam Busterim arī nav ne vainas, ja neskaita to, ka laiž ūdeni. Nekas nav mūžīgs. Pat alumīnijs. Un dzīve Ālandos laivām ir skarba. Droši vien desmitiem reižu mūsu Busteris triekts pret akmeņiem. Brīnums, ka vēl tik labā formā. Pāris reizes dienā izsmelt ūdeni nav nekas traks.

Kur brauksim? Mūsu salu atstāsim mierā. Lai atpūšas. Raimonds ierosina doties uz slepeno vietu aiz Kantainā līča. Iepriekšējā braucienā tur esot labi ķēries. Es tur neesmu bijis. Manas slepenās vietas vēsturiski ir no ostas uz ziemeļu pusi, kur kādreiz copējām no krasta. Laivai naudas nebija. Kad uzlabojās rocība, ņēmām laivu uz četriem un izmantojām to tikai kā transporta līdzekli, kas nogādāja mūs līdz slepenajām vietām. Tad kāpām no laivas ārā, un atkal no krasta. Četriem spiningot no vienas laivas tomēr nav vēlams. Pārāk liela iespēja, ka ietrieksi mānekli drauga galvā vai pats dabūsi savējā no cita. Bet tagad – smalki! Laiva uz diviem! Copē kā kundziņš! Laiki mainās. Mēs arī. Kļūstam turīgāki, bet arī vecāki… Un tas nu nemaz nav labi.

Līdz Kantainajam līcim jālaiž gandrīz pusstunda, tad vēl kādas desmit minūtes, un slepenā vieta ir klāt. Arī sala, kur vilnītis sit. Ja sit. Sala atrodas pašā fjorda vidū. Līdzīga Mūsu salai. Abas salas ir salas tā ļoti nosacīti. Tikai šaura zemes un granīta strēmele pārsimt metru garumā ar minimālu veģetāciju. Ap salām – daudz mini saliņu un akmeņu dažu desmitu metru platā joslā. Dziļums – ap metru. Un tieši šī josla ir vislabākā copes zona! Pilns ar lieliskām slēptuvēm jebkurai gaumei. Līdakām patīk. Mums arī. Bet asari ieņem nākamo zonu, kur kļūst dziļāks – divi trīs metri.

Nolemjam jaunatklātajai salai piešķirt vārdu. Čūsku sala. Par šādu godu sala nepieviļ. Vispirms mūs iepriecina skats debesīs, kur parādās pa kādam kumulusam. Tie nāk komplektā ar pareiza virziena vējeli – no rietumiem. Saule gan varonīgi cenšas nepadoties, bet kumulusi sāk pulcēties baros un pamazām ņem virsroku. Šīs cīņas tendences mums sāk iepatikties, un cerība uz labu copi strauji pieaug.

Notēmējam uz mazu līcīti aiz Čūsku salas un ļaujam vējelim lēnām nest mūs atpakaļ uz salu. Pirmās trīs copes seko viena otrai. Trīs sportistes pēc laba kautiņa tiek atbrīvotas. Tad neliels klusuma brīdis, līdz esam pavisam tuvu salai otrā pusē. Te tā labā dziļuma un akmeņu zona ir stipri plašāka. Droši var mest uz visām pusēm. Labākās vietas nosaucam par roņu midzeņiem, jo kārtīga līdaka ir roņa lielumā, kā zināms.

Ķeras visur! Katrā enkurā ir vairākas copes. Starp akmeņiem un zālēm līdakas, dziļākās vagās – asari. Velkam un cīnāmies savā starpā. Skaitām tikai līdakas. Raimonds pamazāk sāk atrauties, jo man trīs pēc kārtas aiziet. Viena no tām tiešām liela. Baigais tesiens, gandrīz kātu no rokām izrāva, ktm! Un pēc tam pērās pa ūdeni kā ronis, līdz norāvās. Žēl…

Sliktā ziņa ir tāda, ka saule nedomā padoties un sāk trenkāt kumulusus, kamēr iztrenkā. Ar to mūsu prieki ir galā. Banālā frāze – kā ar nazi nogrieza – ir tieši laikā. Saprotam, ka vairs nebūs, un priecīgi laižam mājās. Lielākā daļa zivju atlaistas, bet dažas paņemam. Tuvojas Jāņi, un gribas arī mājiniekus iepriecināt.

Drīz pēc mums ostā iebrauc arī otra laiva. Čaļi krastā iznes pa vienam asarim… Palikuši pie Mūsu salas un, godīgi sakot, noslinkojuši.

Prieks par šādu lomu

Nākamgad šis būs lielāks

Brūnā Šķūņa līcis un Vientuļā sala

Nākamajā dienā nolemjam ļaut Čūsku salai atpūsties. Laiks nemainīgi spogulīgs. Skaidrs, ka copes nebūs. Tomēr grūti palikt mājās un neko nedarīt. Ja vēl varētu zolīti spēlēt vai kā citādi lietderīgi pavadīt laiku, bet idejas nerodas. Braukt ekskursijā negribas, jo, godīgi sakot, Ālandos visur ir būts. Labāk tomēr copēt. Pat ja cerību tikpat kā nav. Bet tālu gan nebrauksim, nav vērts.

Nolemjam mēģināt Brūnā Šķūņa līcī. Zivis tur ir simt punkti. Atceros klasiķi – labāk, lai neķeras lielās, nekā ķeras mazās. Un spiežu uz smago artilēriju. Lielāka mānekļa par Baby Buster man gan nav, vēl daži vobleri līdzīgi izmērā. Protams, neņem.

Raimonds stilu nemaina un spiež uz pārbaudīto rotiņu. Un, kā par brīnumu, izspiež līdaku. Izvilina no krasta akmeņiem. Pēc kādas stundas vēl vienu un pēc līdzīga intervāla arī vēl trešo un ceturto. Visas sēdēja slēptuvēs pie paša krasta, un, visticamāk, rotiņš trāpīja viņām no pārsteiguma atvērtā mutē. Bet atklātā ūdenī labākajā gadījumā līdaka tikai seko māneklim. Man tik kūtru zivi nevajag. Pāreju uz asariem, metu džigu un dažus ar lielām mokām izspiežu. Nav. Kārtīgas copes nav.

Metam mieru un braucam brokastīs, kas būs apvienotas ar pusdienām. Taisīšu ziemeļu plovu. Tas čaļiem garšos, un liels katls tiks izēsts, kā likts. Bet rīta copes rezultāts 4:0 Raimonda labā izrādīsies izšķirošs mūsu sīvajā cīņā par uzvaru kopvērtējumā.

Otra ekipāža nolemj šo dienu pilnībā veltīt atpūtai, bet vakarpusē tiks pārbaudīts kempinga restorāns. Tur varot dabūt steiku. Labi, labi. Saprotu, ka čaļi ilgojas pēc kaut kā smalkāka. Bet mēs ar Raimondu gatavojamies vakara tūrei, neskatoties uz ziemeli un joprojām spožo sauli. Plāns – Vientuļā sala, kas ir tuvāk nekā Čūsku sala.

Pa vējam to sasniedzam ātri. Un ļoti ātri seko pirmās copes. Vilnītis sit krastu un ap to esošos akmeņus, un, kā jau esam atšifrējuši, šis ir copi glābjošs apstāklis.

Saprotu, ka līdakās esmu atpalicis, un cenšos, cik spēju. Bet Raimonds turas pretī un negrib iekrāto pārsvaru tik vienkārši zaudēt. Copju ir daudz. Gan līdakas, gan asari. Līdakas – standarta izmēra divnieces ar nelielām svārstībām abos virzienos. Bet asari – no trīssimtnieka uz augšu līdz sešsimtniekam. Mazāku nav. Asaris mūsu sacensībā neietilpst, tāpēc bieži pat pukojamies – atkal asaris… Iedomājos, kā es savā Ķīsītī par tādiem priecātos, bet te jādusmojas gandrīz vai kā par ķīsi Peipusā. Jo, kamēr tu cīnies ar asari, kamēr to atbrīvo no āķa un atlaid, konkurents izrauj līdaku. Lai nu kā, bet šovakar līdaku ieskaitē es uzvaru ar 7:5. Tomēr kopvērtējumā vēl Raimonds priekšā.

Paņemam pāris līdaku, bet visus asarus atlaižam. Un plēšam uz mājām. Tur mūs čaļi lielīgi sagaida pēc restorāna. Bet steiks tikai tāds pussteiciņš vai ministeiciņš esot bijis… Nāksies vien ēst manis gatavoto. Nākamās dienas ēdienkartē – fjordu borščs. Ceru, ka garšos.

Čūsku sala pret Vienkuprainā Kamieļa saliņu

Pēc atpūtas un steikošanas otra ekipāža atguvusi kaujas sparu un piesakās mums līdzi uz slepenajām vietām. Laižam uz Čūsku salu. Tur lieli plašumi, vietas visiem pietiks. Čaļi gan noskata netālu esošo Vienkuprainā Kamieļa saliņu, pie kuras mēs neesam pat mēģinājuši. Un nekļūdās. Velk labi. Gan līdakas, gan asarus. Mēs plosāmies Čūsku salas neapgūtajā pusē, un arī mums ķeras. Vējelis no rietumiem, ik pa brīdim sauli piesedz mazs kumulusiņš, un ar to pietiek, lai cope būtu ja ne izcila, tad laba.

Zirnis finišē ar sešām skaistām līdakām un ir vairāk nekā laimīgs. Viņš ir tuvu tam, lai vestu mani uz kafiju ar saldējumu restorānā, tomēr neviena līdaka nesasniedz kritisko robežu – divarpus. Ir ļoti tuvu, bet nesasniedz. Nu nekas, mums savas kafijas daudz. Aleksandrs teš asarus, un izteš brauciena lielāko – apaļi 700 grami. Liels, dūšīgs, skaists. Tiks kūpināts Latvijā kopā ar dažiem citiem krietnā izmērā. Bet mēs ar Raimondu darbojamies jau ierastajā ritmā ar līdzīgiem rezultātiem. Līdaka, asaris, un otrādi. Roņu un bonusu nav.

Pēdējā diena pienāk pārāk ātri. Kā vienmēr. Pusgadu riktējies, ceri, gaidi, bet, kad atbrauc un, liekas, esi knapi ieskrējies, jau jābrauc mājās… Mums ar Raimondu vēl nenokārtoti rēķini. Man vēl ir cerības atspēlēties, lai arī ne lielas. Un kāds bonuss arī derētu ālanta vai brekša izskatā. Tāpēc no rīta ilgi neguļam un maucam uz Čūsku salu.

Otra laiva mums pievienosies vēlāk. Vējš kārtējo reizi nomainījies un tagad pūš ziemeļaustrums. Bet saule ir nemainīgi spoža. Nolemjam iekarot Čūsku salu ar desanta metodi. Kā par brīnumu, mums tas izdodas bez neviena šāviena. Lepni paceļam Latvijas karogu un svinīgi paziņojam – Čūsku sala mūsu! Un mierīgi, bez politiska un militāra skandāla, pametam salu.

Jāsāk copēt. Bet neiet tik labi, kā gribētos. Asari pazuduši pilnībā, bet līdakas nedaudz samazinājušas vidējo izmēru. Toties copju ir pietiekami daudz. Man pamazām izdodas atrauties no Raimonda dienas ieskaitē, bet kopvērtējumā esam pavisam tuvu.

Taču tad seko pārsteigums. Raimonda vilktā līdaka pa ceļam pārvēršas skaistā ālantā! Pusotrs kilo! Ilgi gaidītais bonuss! Nosaucam viņu par Jozi. Un nav nemaz tik ilgi jāgaida, kad seko līdzīga pārvērtība – vēl viens tāds pats ālants! Joža brālis! Raimonda prieks ir neaprakstāms, bet man nemaz nav žēl. Ceru, ka arī man būs kāds pārsteigums vai vismaz uzvara līdaku kopvērtējumā.

Jā! Seko ļoti jaudīga cope un vēl jaudīgāka cīņa! Zivs nemaz nenāk augšā un negrib rādīties. Velk kā labi trenēts ronis. Saku, ka nu gan būs vismaz pieciniece. Kas tev deva… Mana lielā līdaka arī negaidīti pārvēršas. Krietnā zeltainā breksī… Viņš niknumā iekabinājis āķi pats savā kuprī. Šis ir jautrais bonuss! Breksis ar ālantiem vienā svaru kategorijā. Šīs smalkās zivis dosies uz Latviju svinēt Jāņus.

Bet līdaku mači nav beigušies, un Raimonds pēdējiem spēkiem pievelk klāt. Šodien 11:6 manā labā, bet kopvērtējumā tomēr uzvar viņš ar 32:29. Priecīgi esam abi.

Toties otra laiva atkal uzbrūk Vienkuprainā Kamieļa salai, bet pa tukšo. Mājupceļā viņi piestāj pie Vientuļās salas, taču arī tur nekā nopietna. Bet mēs jau esam ceļā uz ostu. Raimondam jānotīra dažas zivis, bet man – pēdējo pusdienu–vakariņu gatavošana.

Mums viņa ir vismīļākā tik un tā!

Ir nedaudz skumji, jo visam labajam kādreiz pienāk beigas. Jaukā ziņa ir tāda, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Uz šādas filozofiskas nots paēdam un sākam krāmēties. Vairs nav tālu līdz izbraukšanai.

Vai esmu saules gaismas pārāk daudz saņēmis vai vēja maiņas sagrozījušas prātu, bet Mariehamnas ostā nonākam stundu par agru. Esmu dusmīgs uz sevi, jo zaudēta vesela stunda copes! Bet čaļi mierina – labi, ka par agru, nevis par vēlu.

Kuģis ir precīzs uz minūti. Ātri atrodam savu kajīti un liekamies uz auss. Varam gulēt droši, jo tālāk par Tallinu mūs neaizvedīs. No rīta esam klāt un uzņemam kursu uz Dzimteni.

Priecājamies par Tallinu, labajiem ceļiem, attīstību un sakoptību. Nekur nemana neloģiskas velojoslas, bet stulbo stabiņu nav vispār. Laikam tā ir Rīgas nacionālā īpatnība. Tāpat kā nepļauta zāle un sociālistiski atavismi visapkārt. Lai kā negribētos atzīt, taču Tallina Rīgai ieliek. Bet Latvija – mums viņa ir vismīļākā tik un tā! Tāpēc nolemjam brokastis ēst savā zemē un izvēlamies Salacgrīvu. Zinu tur eleganti romantiski mājīgu krodziņu. Kambīze. Vīriem patīk, ēdiens ir garšīgs, apkalpošana laipna un draudzīga. Alus labs, arī bezalkoholiskais, kuru izvēlos es.

Ceļš līdz Rīgai paiet ātri. Visi esam noguruši, bet apmierināti. Katram vēl izsniedzu bonusu 35 eiro apmērā – izdevās ietaupīt. Labs brauciens, tiešām! Tikai no maniem plāniem un rekordiem gan nekas nesanāca, bet vai tāpēc es skumšu? Nē! Rekordi nav galvenais! Cope bija laba un jautra. Vieta un vide lieliska. Kompānija teicama. Ko gan vēl var vēlēties? Tikai to, lai šis nebūtu mūsu pēdējais brauciens uz Ālandiem! Jo tur ir forši vienmēr!

Paldies Raimondam, Egilam un Aleksandram par draudzību un šo jauko nedēļu kopā! Ne ālanta!

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager