Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Reportāža | 24.novembris 2022, 12:13 | 1 komentārs | 559 skatījumi

Forelītes sniegā

Lapzemē lāči, protams, ir tikai ne tajā reģionā, kur septiņās dienās nostaigājām aptuveni 120 km, tomēr teiciens “no vilka bēgsi, lācim uzskriesi” būs pašā laikā. Aizmukām mēs no Latvijas 30+ grādu svelmes, toties trāpījām uz to, ko sestā maņa sāka skrāpēt galvaskausā neilgi pirms paša brauciena. Bet te ir kā kaujā – atkāpšanās ceļa nav! Visi gatavi, mānekļi kastītēs, āķi asi un noskaņojums mundrs.

Izbraukšanas rīts ir silts un saulains, kas liek domāt, ka būs karsti. Piemērotākais apģērbs būtu T-krekls un šorti. Pāris stundas paiet, kamēr savācam visu mūsu kompāniju, jo ģeogrāfiski areāls visai plašs – Ādaži, Jugla, Salaspils un Tīnūži. Auto bagāžnieks piepildīts ar mantām, un esam gatavi sākt ceļu uz Tallinu.

Plus/mīnus esam pazīstami caur WhatsApp grupu, kuru izveidoju ērtākai komunicēšanai par brauciena tehniskajām niansēm, līdzi ņemamām lietām un vienkārši tonusa uzturēšanai. Tagad ir iespēja iepazīties klātienē. Tas vienmēr ir interesants process, jo no šī brīža esam komanda, kas ne tikai copēs kopā, bet arī dalīs ikdienas uzdevumus nedēļas garumā. Uzdevumu jau it kā nav daudz – sagatavot malku un rūpēties par ugunskuru, filēt un pagatavot zivis, aiziet pēc ūdens, nu un vēl visādi nieki, kas būšanu tundrā padara komfortablāku.

Kāds varbūt iebildīs, ka šis ir diezgan riskants formāts, jo var raksturi nesakrist, var domstarpības rasties, bet vēlos apgalvot, ka, jau entos gadus organizējot copes braucienus, ne ar ko tamlīdzīgu neesmu saskāries. Jā, kaut kādi kašķīši bijuši, bet tie ātri nolīdzinās, jo mērķis jau visiem ir viens. Proti – izbaudīt ziemeļu dabu, ķert foreles un pālijas un vienkārši būt piedzīvojumā, kas šādā izpildījumā ir pirmo reizi.

Man parasti neliels atslābums un sajūta, ka ceļojums ir sācies, atnāk tikai uz prāmja. Tā arī šoreiz. Šoferēšana ir sadalīta, jo aptuveni 1200 km tomēr pa vakaru un nakti būs jānorullē, tāpēc varu atļauties arī aukstu un bezjēdzīgi dārgu glāzi alus.

Kad esam prāmja ceļa galapunktā, atliek vien tikt ārā no Helsinkiem, un tad jau tik stūrēšanas vaina. Sarunās ceļš paiet visai ātri. Uz nedēļu varam teikt tumsai atā, šodien to vairs arī nesagaidīsim.

It kā dodamies ziemeļu virzienā, bet pēc temperatūras to galīgi nejūt. Pat naktī apstājoties dažos pitstopos, nu nepavisam neprasās vilkt siltāku drēbīti.

Agri no rīta esam klāt nelielā zviedru ciemā, kur ceļš vārda burtiskā nozīmē izbeidzas – un var sākties…

Diena pirmā

Neskatoties uz to, ka ir agrs rīts, saule jau ir augstu un ir silts. Zviedru miests vēl dus, varbūt nesteidzīgi malko rīta kafiju. Bet mēs pekelējamies, šķirojam līdzi ņemamās un atstājamās mantas un pārģērbjamies. Ir normāls iesutiens pa tām aptuveni 16 stundām mašīnā.

Mūsu redzējumam paveras spoguļgluds ezers un sniegoti kalni. Drīz, pavisam drīz to visu varēsim vērot no augšas. Skatoties uz gludo ezera virsmu, kādam ienāk doma, ka vajag nopeldēties. Neesmu nekāds auksto pelžu cienītājs, bet, mazliet paminstinājies, tomēr pieņemu šo izaicinājumu. Nenormāli spirdzinoši, ar šoku dažām ķermeņa daļām… bet forši. Varbūt to vajadzētu par tradīciju iedibināt.

Pelde peldei, tomēr bažīgi skatos uz visai baltajiem kalniem un pētu laika prognozi, kas sola 25–27 grādus.

Laiks doties noformēt copes lidojuma dokumentus. Draudzīgi sasveicinos ar Kārinu, neesam redzējušies gadu. Viņa ar vīru ir nodibinājuši šo helikopteru kompāniju un kempingu ar vairākām mājiņām. Šobrīd savu rūpalu nodod jaunajiem, bet vienalga ir štrema un dzīvespriecīga.

Dodamies uz helikoptera pacelšanās vietu. Svēršanās, mantu sadalīšana. Te jāiebilst, ka katru gadu ir kaut kādas izmaiņas. Šogad mūs sadala divās tūrēs, lai gan helītis spēj vest četrus cilvēkus un svara limitā esam iekļāvušies pat ar 100 kg rezervi. Arguments tāds, ka helikopters, ar kuru bija plānots mūs vest, ir remontā, tamdēļ būšot divi reisi par to pašu naudu. Kas tad mums – kaut četri!

Lidoju ar pirmo reisu, lai parādītu pilotam nosēšanās vietu, kur būs mūsu nometne. Savu ilggadējās nometnes pļaviņu atrodu ātri, tomēr helikopters nosēžas kādus 200 m nostāk, jo traucē koki. Lai arī kādi nekādi, bet vietām polārie bērziņi mēdz izaugt visai lieli.

Kamēr dūcošā kamene aizlido pēc otras komandas daļas, varam jau aiznest mantas uz nometni un sākt iekārtoties.

Te viss ir tā, kā atstāju pagājušajā gadā. Neviens cits to nav izmantojis. Pļaviņā tikko sāk ziedēt gundegas. Avotiņā ūdens ņemšanas vieta pat nav jāattīra, atliek vien iekārtoties, piešķilt prīmusam dzirksteli un pagatavot pirmās ziemeļu brokastis/pusdienas.

Laikam jau tomēr ir kaut kāds nogurums, tāpēc izlemjam nekādus varoņdarbus šodien neveikt, bet mierīgi aiziet līdz tuvākajam pūlam un izpētīt apstākļus, kuros nāksies copēt. Par to, ka ūdens līmenis būs augsts, man šaubu nav nekādu. Tikai cik augsts?

Nedaudz atstatus no upes dodamies pret straumi uz augšu. Straujais krāčainais posms ir gandrīz balts, straumei veļoties pāri akmeņiem, kas normāla līmeņa laikā sauļo savus brūngani pelēcīgos paurus. Jā! Un vēl ir tikai pirmā karstā diena! Kas būs vēlāk?! Kalnos sniega tiešām vēl ir padaudz.

Copēts ir dažādos apstākļos, bet, šķiet, tik augstā ūdens līmenī kā šoreiz te nav būts. Krasta krūmi ūdenī, un jāskatās, kā vispār tikt pie upes, lai varētu makšķerēt. Nu neko, gultne zināma, tagad tikai jāatrod atslēdziņa šiem apstākļiem un jāsaprot – kur stāv zivis.

Pirmā pārbaude nekādas lielās cerības nedod, jo man sanāk piemānīt vienu nelielu forelīti (ap 40 cm) un jūtu vēl vienu copi. Kolēģiem pa nullēm. Sākums nav spožs, bet ne jau pirmo reizi. Nav te nekāda Leiputrija, lai gan pareizajā laikā un brīdī, kad sakrituši visi apstākļi, krastā pietrūkst tikai ķīseļa.

Nolemjam iet atpakaļ, paēst un sagatavoties vakara copei. Ja jau upē līmenis augsts, tad dosimies uz ezeru ar iesauku Sarkanais. Sarkanais tamdēļ, ka tajā ir visai liela pāliju koncentrācija, tāpat pamatīgas foreles bieži vien pārsteidz, un bez loma no turienes nav atgriezies neviens.

Tepat pie nometnes upei pa vidu ir viens akmens. Lai cik tā vieta izskatītos perspektīva, visus iepriekšējos gadus, cik nav mēģināts, labākajā gadījumā ir noķertas nelielas forelītes. Tāpat katru gadu kompānijā ir cilvēks, kurš netic, ka tur nesēž kāds ievērojams izmērs, un regulāri to aizakmeni pārbauda. Šogad tas ir Sandris. Kamēr bakstāmies pa nometni un gatavojamies vakara gājienam, tikmēr viņš kaplē akmens radīto atstraumi… un galu galā atnāk ar foreli, kas ir cienīga pievienoties mūsu vakariņām. Pirmā zivs! Par Sarkano es ne brīdi nešaubos, bet ir tik laba sajūta, ka foreļmaizītes būs! Nofilējam, ātrais sālījums, un kadiķu krūmā pagulēt.

Sarkanais varbūt nav tik dāsns kā citreiz, bet izvingrojamies un arī savu pirmās dienas pārtikas programmu izpildām, jo pietiks gan ko uz ugunskura uzlikt, gan arī maizīšu tiesa papildināta. Varbūt kādam ausīs iegriezīs “pārtikas programma”, tad paskaidrošu – zivis ņemam vien tikt daudz, cik spējam paši apēst.

Un tad jau pirmās dienas vakara ugunskurs ar ēst gatavošanu, ziemeļu šķaidījuma baudīšanu un sarunām…

Diena otrā

Diena sākas tad, kad telts ir tā uzkarsusi, ka pagulēt tur vairs nav iespējams. Nav ne pulksteņlaika, ne kāda cita režīma. Viss notiek pēc dabas ritma. Lieki teikt, ka galīgi jau vairs nav rīts, bet arī vakars ir beidzies ap trijiem naktī.

Nesteidzīgas brokastis, un izklīstam gar upi. Es noeju līdz pirmajam pūlam un cenšos atrast atslēdziņu forelēm. Kaut kādi bakstījieni ir, bet nekā ievērības cienīga. Sandris no otra pūla krasta pieparko skaistu foreli. Ervīns ar Mārtiņu uzgājuši vēl augstāk, virs ūdenskrituma. Mārtiņam bēdas, jo sastādījis diezgan daudz mānekļu.

Toties Ervīns atnes kārtīgu foreļpapu. Kautiņš esot bijis labs, un tikai veiksme palīdzējusi šo dabūt krastā. Pāris reizes paskrējis zem akmens, un Ervīns knapi noturējis, lai forele neaizietu pa ūdenskrituma kaskādi uz leju. No šī brīža upes līkumam ir dots jauns nosaukums – 53ais. Tieši tik garš vēlāk bija tas foreļpaps.

Visa diena atkal gar upi, un nekādus vakara izgājienus neplānojam. Ugunskurs un mierīga vakarēšana.

Dienas laikā pētīju ūdeni. Stabils, bez izmaiņām, un tas dod cerību, ka līmenis sāks kristies un zivis aktivizēsies. Odi ir, bet nav traģiski.

Pa nakti līst!

Diena trešā

Jau ierastas rīta procedūras. Auzu pārslu putra un foreļmaizītes. Pēc lietus ūdens līmenis upē noteikti būs pacēlies, turklāt karsti ir jau no rīta. Jādomā cits plāns, jo upe šobrīd ir ļoti sarežģīta.

Debesīs mākoņi zīmē gleznas – tumšas un draudošas gubas mijas ar gaišāku pamali, brīžiem pat skaidri zilais kaut kur izsitas. Dikta dilemma – kā lai ģērbjas?! Pārgājiens paredzēts uz visu dienu. Vējiņš zēģelē un aizdzen milstošās odu ordas.

Nolemju palikt pie pavisam vieglā apģērba, bet ir nelielas bažas – kā pārgājienā jutīsies Simms G3 Gunmetal. Apakšā tikai T-krekls, jaka un veste. Teikšu tā – beigās biju patīkami pārsteigts par elpotspēju, jo iesvīst galīgi nebija vēlams.

Šodienas plānā Trako foreļu ezers un tad pārgājiens uz Sarkano. Trakais par Trako nosaukts tāpēc, ka foreles tur kaujas ar diktu spēku. Nieka čemnieks var sataisīt tādu trādirīdi, ka pēc sajūtām liekas – kārtīgs virskilogramnieks. It kā jau – kāda atšķirība? Bet nē, tur tās pretojas traki un tieši tur.

Neliels gājiens, un esam klāt. Kopīgs foto, un sākam.

Cerības izplēn pēc kāda divdesmitā metiena. Nu nebūs šodien! Parasti piesakās visai ātri. Vienu zivtiņu dabūju, atbrīvoju, bet tas arī viss. Izmēģinājuši esam dažādus mānekļus, bet ezers ir aizvēries, vismaz šobrīd. Tā ar tiem mazajiem ir bieži. Dikti cimperlīgi. Zivju ir pietiekami, trāpi pareizajā laikā, un adrenalīns pārsniegs visas robežas. Bet tikpat labi vari arī aiziet no ezera, tā arī nesapratis – vai tur vispār ir zivis. Ir, ir, es zinu, bet šodien netrāpām.

Pārgājiens uz Sarkano. Kādu laiku nav iets, tāpēc rodas nelielas šaubas par vektoru, bet palīgā nāk tehnoloģijas. Ceļš jau te nav nekāds ceļš, bet bridiens pa purvu, pārsvarā laipojot pa sausākām vietām. Bet viss beidzas veiksmīgi – ezers klāt, un varam sākt vicot!

Vējš nav visai labvēlīgs, jo pūš sejā, bet nav tik draudīgs, lai nevarētu mānekli iemest. Akmeņu sērītes, nelieli līči, strauji dziļuma kritumi pie paša krasta. Lieli akmeņi. Šādās vietās patīk uzturēties pālijām. Jā, arī skaistas foreles bieži trāpās.

Ervīnam nokuļas skaista pālija, bet turpmākais ir visai līdzīgi iesākumam Trakajā. Kaut kādas zivtiņas trāpās, bet galīgi ne cerētais izmērs. Un tikai foreles. Man gadās viena pālija, un tā tiek ielūgta uz vakariņām. Sandris ar diktu kasīšanu tiek pie pāris labām forelēm. Zivis nāk līdzi māneklim un ņirgājas par tā tinēju un animatoru. Nekas lielāks tā arī netiek manīts, bet tāpat esam pavingrojuši. Rezultātā ir gan vakariņu tiesa, gan kārtējais piedzīvojums.

Vēl jau 5 km gājiens līdz nometnei, bet tagad pa taku. Visa diena uz kājām, kaut vieglajā ekipējumā, tāpēc uz vakarpusi kājas jau sāk ķerties aiz akmeņiem un jākoncentrējas, lai nenorautu uz acīm. Pāris posmos vēl ir 100 m gājieni pa noblīvējušos sniegu, kas kūstot applūdina taku. Turklāt odu kļūst arvien vairāk, un tie pamanās kost arī plaukstās un pirkstu starpās, kur klāt nav tikusi Vilmas tantes zapte (Wilmas Nordic Summer). Nekādi pūšamie nepalīdz, īpaši, ja ej un esi nedaudz iesvīdis.

Nonākot nometnē, nogurums ir tāds, ka pat slinkums no zābakiem līst ārā. Tomēr jāsaņemas vēl vakara noslēgumam. Pāris glāzītes ziemeļu šķaidījuma atgriež enerģiju. Tad noslēgumā ielien teltī, kā šūpuļdziesmu noklausies guļammaisa rāvējslēdzēja skaņu, un tas ir arī viss…

Diena ceturtā

Pa nakti vienā brīdī varbūt ir nedaudz drēgns, jo guļammaisā esmu pilnīgi kails. Vienā brīdī tas gan ir pusatvērts, jo savu funkciju pilda, bet šī brīža laika apstākļi ir virs normas.

Lēnām mostamies un kūņojamies ārā no teltīm. Kā ierasts – pirmā vārītā ūdens deva kafijai, tad putrai. Tad jau kopīgi foreļmaizītes sataisām. Viens virsū smērē taukvielu, otrs sašņikā fileju, trešais sagriež sīpolu, un ceturtais to visu saservē. Un visas darbības bez kādas vienošanās, bez speciālas uzdevumu deleģēšanas – vienkārši komanda!

Šodien plānā atkal upe. Iesim virs ūdenskrituma, uz vietu ar kodēto nosaukumu Lielie akmeņi. Forelēm, turklāt lielām, tur patīk uzturēties, tā ka cerības uz trofejām ir tieši te. Katru gadu fotografēju ūdenskritumu, un katru gadu tas ir savādāks. Šogad tas ir visjaudīgākais, kādu vien esmu redzējis. Krituma beigu daļa aiziet daudzās tērcītēs pa zemo krastu, kur ik gadu sausām kājām var iet. Tagad dabū lēkāt un brist pa pļavu.

Zem paša ūdenskrituma bija divas labas vietas, kur vienmēr var dabūt kādu skaistu zivi. Tagad? Aizmirsti! Balta, putās sakulta straume veļas bez kādas iespējas kaut ko iemest! Izrādās, arī pašu ūdenskritumu nemaz tik viegli nofotografēt nevar, jo vējš ceļ gaisā mikropilienus un ūdenskritums ir gluži kā pelēki dūmakainā rīta lindrakā tērpies.

Tagad neliels pacēlums gar ūdenskritumu. Vajag atrast taku caur skraju pundurbērzu mežiņu. Rudenī te var salasīt apšu bekas. Un tad jau parādās otrais pūls un lielie akmeņi.

Njā! Copes vietām klāt tikt visai problemātiski, jo lielās akmeņu pļeškas, uz kurām agrāk stāvēts, ir zem ūdens, un klāt tikt nav iespējams. Līmenis ir augšā par kādu pusmetru! Kaut kādus variantus atrodam un sākam visu iespējamo mānekļu peldināšanu.

Tādu straumes zīmējumu vēl neesmu manījis. Atstraumes ir vietās, kur tās nekad nav bijušas, un ir skaidrs, ka foreles nebūs savās tipiskajās vietās. Turklāt, lai aizsniegtu sēkļa malu, kur tām patika uzturēties, pietrūkst kādu 3–5 metru metiena attāluma. Neskatoties uz visu, Mārtiņš izceļ divas foreles pēc kārtas! Viss, kā nākas, – kāts ripā, spoles bremze kauc, forele te iegūst metrus, te atkal zaudē. Mana vieta klusē, un ar risku aprauties esmu izmēģinājis arī pasmagus šūpiņus.

Vēl padarbojamies, bet bez īpašiem panākumiem un dodamies pa upi vēl augstāk. Te ir trešais pūls un vieta, kur upe iztek no ezera. Vietas ekselentas! Zemāka līmeņa laikā te var bradāt krustu šķērsu, bet ne šoreiz. Sandris atradis atslēdziņu un no vienas vietas štepselē ārā foreli pēc foreles. Nav tā, ka katrā metienā, bet ar darbu un regulāri. Zinu, ka tur ir izeja no dziļākas vagas uz seklumu. Patīk viņām tur arī zemāka līmeņa laikā, bet dziļā vaga šobrīd klusē.

No ento stundu žvidzināšanas nedaudz jau sāp mugura starp lāpstiņām. Tas tā kā pieder pie lietas. Ejam atpakaļ uz nometni, tomēr vēl piestājam pie Lielajiem akmeņiem. Tiek pārbaudīts arī 53ais un tāpat pirmais pūls. Ja arī zivīm uz mirkli bija aktivitāte, tad tagad tā ir galīgi noplakusi. Lai gan… abi ar Ervīnu pirmajā pūlā redzam cilājamies delfīnus. Straume jaudīga, un ar kreisās acs kaktiņu redzu kaut kādu virsūdens izmaiņu. Neesmu īsti pārliecināts, taču saku kolēģim, ka redzēju paceļamies zivi, bet varbūt arī straumes radīts gļuks. Pēc brīža gļuks atkārtojas, un tagad ir skaidrs, ka tās ir foreles, kas lasa no ūdens virsmas kaut ko dikti miniatūru, un ka mūsu mānekļi tās galīgi neinteresē.

Vakarā iegrimstam sarunās par mānekļiem. Pirmā domā – kāpēc mušu kātu nepaņēmu?

Odu sarodas arvien vairāk.

Diena piektā

Jādod upei nedaudz nomierināties, jo uz vakarpusi šķita, ka ūdens līmenis pat sāk nedaudz kristies, tāpēc šodien pārgājiens pa kalnu ezeriem. Sākums tepat upes ielejā, tad cēlums kalnos, divi ezeri, un pēc noskaņojuma arī upes otru krastu var klāt pieķert.

Arī šie ezeriņi ir no kategorijas – Niķīgie. Vari tikt pie skaistu pāliju loma, bet tikpat labi tikai ainaviski izstaigāties pa kalniem. Lai gan ainaviski izstaigāties arī ir daudz, jo ne jau ik dienu baudi tādus skatus un sajūtas, kādus vari gūt šeit.

Pirmā ezera izskaņā, kur ietek upīte, kas savieno vairākus ezerus, Ervīns tiek pie kārtējā 50+. Forele pati sevi nodeva un šoreiz bija gatava arī apēst kaut ko lielāku. Es iesprūstu vienā ezera posmā, jo copju dikti daudz, foreles nāk pakaļ māneklim, bet līdz galam piečakarēt neizdodas.

Neliela pauze ezera galā, kur jau gaida Ervīns, un esam gatavi nelielam, bet diezgan stāvam kāpumam. Te jau paveras pavisam citi skati. Koku gandrīz nav, vien nelieli sīkbērzu pudurīši, sūnas un ziedoši lāceņu ciņi. Eh, ka augustā te varētu noēsties sulīgās, dzeltenās ogas! Notikumi seko cits aiz cita. Katrs cer uz kārtīgas pālijas copi, jo šinī ezeriņā ir mans personīgais pālijas rekords. Tā cīņa vēl joprojām atmiņā! Tomēr ķeras tikai foreles.

Te augšā ir spirgts vējiņš, kas aizpūš visus asinssūcējus, un var salīdzinoši mierīgi baudīt skarbo ziemeļu dabu. Tomēr pietiek nokļūt aizvējā, kā “draugi” ir klāt.

Esam nogājuši vienu ezera krastu, un tagad pastāv iespēja vai nu apiet tam apkārt un doties atpakaļ tāpat, kā atnācām, vai vēl puskilometru ziemeļu virzienā, un nonāksim pie vēl viena. Nolemjam par labu otrajam variantam.

Drīz vien Mārtiņš paziņo, ka redzot vairākas skaistas pālijas, kas savā nodabā riņķo pie piekrastes akmeņiem. Esmu tepat netālu un lingoju savu šūpiņu paralēli krastam. Vadīšanas laikā jūtu vairākus knapus bakstījienus. Māneklis tuvojas krastam, un nu jau vizuāli redzu smuku zivi, kas seko vizulim, bet bez pārliecības un agresivitātes. Tomēr skats ir neaizmirstams! Zili zaļa mugura, plati izplestās krūšu spuras ar baltajām apmalēm; sarkano vēderu no augšas gan neredz. Šķiet, ka pārstāju elpot. Pālija apmet vēl vienu loku un aizpeld dziļāk. Kaut kur tepat jau tā ir!

Nu jau ne visai tāls metiens perpendikulāri krastam. Vadu vizuli, nu jau to redzu un arī sekojošu pāliju. Nu! Zivs ap kūļājošos bleķa gabalu apmet platāku loku, tad vēl vienu, bet nu jau šaurāku, un tomēr izlemj uzbrukt. To visu skaidri redzu un piecērtu, vēl nesagaidījis ņēmiena atbalsi kātā.

Vispār varēja sanākt visādi, bet tagad kāts ir līks, un zivs tin ārā no spoles metru pēc metra. Ihā! Pālijas izvadīšanas specifika ir tāda, ka, uzķērusies uz āķa, tā par visām varītēm cenšas tikt tuvāk gruntij un ielīst kādā akmens spraugā. Tāpēc pēc uzvedības uzreiz var pateikt, vai uzsēdusies forele vai pālija. Man te daudz nav ko gudrot, viss skaidrs.

Pirmie stiepieni ir visai mežonīgi – šķiet, ka nemaz tik liela nebija, lai šādi uzvestos. Pirmie skrējieni apturēti, kāts lokās, un aukla zīmē līkločus uz ūdens virsmas. Nu netaisās tā nākt augšā, bet spītīgi turas pie grunts. Cik ilgi!? Pirmais virsūdens salto, un sarkanais vēders ievelk spilgtu akcentu tundras ainavā. Vēl nedaudz, un krastā tu esi, skaistulīt.

Emocijas līst pāri malām! Skaista, labi nobarojusies zivs. Šī saņem uzaicinājumu uz brokastīm. Foreļmaizītes ir gardas, bet pālijmaizītes vispār ir bomba! Gaļa ir mīksta, gandrīz bez šķiedras, kaut smērē kā pastēti.

Pārējā ezera daļa nekādus pārsteigumus mums nedāvā, un nu jau atkal jālaižas lejā no saviem augstumiem, uz upi. Pirms kāpiena lejup vēl apskatāmies visas kaujas vietas no augšas. Lielo ezeru, no kura iztek upe. Putojošo straujteci, kas pārvēršas augšējā pūlā. Lielos akmeņus. No šī krasta tik augstu vēl neesam bijuši, un arī te ir labas foreļu vietas.

Laižoties arvien zemāk, arvien vairāk sajūtam, ka esam gaidīti un mūs mīl. Jā, asinssūcēju bari ir klāt!

Un arī upē ir notikumi. Visi tiek pie zivīm! Es savējo burtiski izkasu. Nu ir tur zivis! Tomēr pirmie desmit metieni ir bez kāda kontakta. Nomainu vobleri, un jau pirmajā metienā ir ņēmiens. Palīdzot visai spēcīgai straumei, zivs pretojas pamatīgi, tomēr arī šoreiz nav pāri 50. Tuvu ir, bet tomēr nav. Forele slaida, ne miņas no vasaras barojuma, turklāt spuras aplipušas ar dēlēm. Tādu vēl nav gadījies izvilkt, un tas liecina par zivju aktivitāti vai, pareizāk sakot, neaktivitāti.

Atpakaļ ejot, vēl noinspicējam pirmo pūlu no otras puses. Diemžēl nu kompānijā odiem ir parādījušās arī moškas. Kost tās vēl nav gatavas, bet uzmācība ir nepārspējama. Lien acīs un nāsīs. Vilmas zapte gan tām nepatīk, bet daudzums sit pušu visus odus, un nu jau cope ir nevis atpūta, bet izturības pārbaude. Ātri prom uz nometni!

Ugunskuru pat nekurinām, paēdam un ar pirmajām lietus lāsēm jau esam guļammaisos.

Pa nakti atkal līst.

Diena sestā

Jau pavisam ierasts rīts ar visām ierastajām darbībām. Kaut kas nedaudz pasmidzina, bet dabas māte vismaz šajā aspektā ir mums labvēlīga. Mākoņi tādi dīvaini, bet rīti mums parasti pa sauso, patiesībā tāpat kā vakari. Salijām tikai pirmajā dienā, kad pēkšņi ne no kurienes savilkās mākoņi. Lietus jakas jau, protams, līdzi nebija paņemtas.

Šodienas plāns man sazīmējās jau vakar. Upe joprojām ir ļoti sarežģīta. Daudz dienu mums nav palicis, bet cerība, ka ūdens nedaudz nokritīsies, tomēr vēl ir. Ir silts, pat ne silts, bet karsts, un nakts lieti arī situāciju galīgi neuzlabo. Jāizvēlas alternatīvi risinājumi. Ir padomā ezers ar ļoti blīvu pāliju populāciju. Nianse tāda, ka vidējais izmērs ir tāds… hm, teiksim – nekāds. Bet es zinu, ka ir arī lielas zivis. Ezers ir paliels un ar ļoti interesantu reljefu. Tie mums būs atkal vismaz 5 km gājiena uz vienu pusi, tad apkārt ezeram un atpakaļ.

Vīri piekrīt manam priekšlikumam, un dodamies ceļā. Ceļš salīdzinoši vienkāršs – pa briežkopju iebrauktām kvadraciklu takām, tikai vienā vietā taka izbeidzas un ir jāatrod turpinājums, kas atrodas pa diagonāli kādus 200 metrus tālāk. Visai neloģisks pasākums, bet tāds nu tas tur ir. Takas gals ir uzķerts, un tad jau tik uz priekšu. Ceļamies visu laiku kalnā, un spirgtais vējiņš izgaiņā visus mošķus, tomēr tie mums ļoti cenšas turēties līdzi.

Klāt ir arī ezers. Šeit ir tikai sūnas un krūmiņi līdz puscelim. Vējš ir, bet copei netraucēs. Pirmie metieni un pirmās zivis. Nekā pārsteidzoša, bet izmērs jau paredzētais. Taču arī 20–30 cm pālijai pirmais blieziens ir nopietns. Zivis ķeras pa divām, pa trijām no vietas. Pārsvarā pālijas, trāpās arī kāda forelīte. Mārtiņš uzķēris pareizo roteri un štancē citu pēc citas. Negribas sameloties, bet šķiet, ka septiņos metienos septiņas zivis no vienas vietas. Sākumā Mārtiņš apņēmās skaitīt zivis, taču pie 40 nobrūk. Skaits mums ir plus/mīnus visiem vienāds, bet kopējais daudzums nenormāls. Pa vidu smalcei izskrien arī kas nedaudz rupjāks, taču zivis mums šodien nevajag, jo ir vēl vakardienas krājumi, tāpēc visas tiek laistas atpakaļ.

Tuvākā kalna nogāzē, kur vēl palicis sniegs, redzam ziemeļbriežu baru. Ir tālu, bet ir skaidri saskatāmi silueti, kas nesteidzīgi bradā pa balto fonu. Nu, galvas 200–300 tur ir pilnīgi noteikti. Tie ir tie, ko redzam uz sniega. Acīmredzot kaut kāds funktieris tiem ir – vēsāks, varbūt mošķu mazāk…

Esam novingrojušies līdz stīvai mugurai, un, ja godīgi, sāk jau apnikt. Nolemjam doties atpakaļ un vēl pa ceļam pārbaudīt Lielos akmeņus. Būs tāds neliels pārgājiens pa nekurieni, bet nav īpaši tāls un sarežģīts.

Tiklīdz kā esam nolaidušies no kalniem, tā nonākam odu un mošku valstībā. Āāā! Tas ir kaut kas nenormāls! Neko tādu vēl neesmu piedzīvojis! Vilma, pūšamie – viss tiek likts lietā, bet vislabākā aizsardzība ir pārvietošanās un kaut kāda vēja pūsma.

Sapūtušies un saziedušies esam nonākuši līdz Lielajiem akmeņiem. Šķiet, līmenis ir tomēr nedaudz pakritis, bet vienalga piekļūt copes vietām visai grūti.

Izvēlamies katrs savu akmeni, un pēc mirkļa sākas. Sandris velk! Izskatās, ka laba! Kaut kā klumpačoju pa akmeņiem, lai uztaisītu foto. Nu jau Ervīnam kāts ripā, un šis bauro, ka vajag sačoku. Ņemu no Sandra sačoku un pār slidenajām akmeņu pļeškām klumburēju pie Ervīna. Nē, vairs nevajag, norāvās. Klumpačoju atpakaļ pie Sandra, un atkal Ervīnam kāts ripā… Eu, veči, ejiet dillēs, es arī gribu kādu foreli noķert, nevis, riskējot labākajā gadījumā piesmelt zābakus vai sliktākajā – lauzt sprandu, bizot te starp jums!

Es dabūju vienu copi un vienu uz sekundēm piecām paturu. Puikas pavelk skaistas foreles, un atkal kārtējie 50+. Lūk, tādai ir jābūt copei pie Lielajiem akmeņiem! Neskatoties uz visu trako ūdens līmeni, esam trāpījuši uz reto aktivitāti. Tomēr, cik ātri ballīte sākas, tikpat ātri arī beidzas. Viss! Tagad var lingot upē visu ko, atsaucība ir pilnīga nulle.

Diena padevusies gara, un līdz nometnei vēl gabals ko iet. Vēl tiek pārbaudīts pirmais pūls, bet bez panākumiem. Izslēdzies!

Šovakar gan kurinām ugunskuru. Vakarēšana ar atmiņām par dienas notikumiem. Saule met savu dīvaino polāro loku, knapi paslēpjoties aiz kalnu korēm. No divpadsmitiem līdz trijiem naktī atšķirības apgaismojumā nav nekādas. Patiesībā nav arī svarīgi, cik ir pulkstenis, jo mums ir savs režīms. Mazie vīterotājputni, uz mirkli pieklusuši, jau atkal rauj vaļā dziesmas. Tas nozīmē, ka pēdējais laiks ieņemt horizontālu stāvokli un aizvilkt guļammaisu.

Diena septītā

Pēdējā pilnā diena tundrā, jo rīt pēcpusdienā būs pakaļ helis. Plāni? Nu kādi plāni?! Protams, upe!

Tā kā nu ir jau iemesls, Ervīns ar Mārtiņu ir pilnīgi ieciklējušies uz Lielajiem akmeņiem un nākamo pūlu no kreisā karsta. Mēs ar Sandri inspicēsim labo krastu. Sāksim ar lēno pirmā pūla līci, tad iesim līdz tālajam pūlam un copējot atpakaļ.

Nonākuši līdz tiltiņam, sadzirdam motorizētu skaņu. Helikopters tas pilnīgi noteikti nav, izklausās pēc kvadracikla. Kaut kas tāds te vispār nekad nav manīts! Jā, pēc mirkļa jau redzam sāmieti, kas atbrauc līdz tiltiņam un turpat noslāpē savu braucamo. Īsi sasveicināmies. Mums ir neliela nesaprašana, ko viņa tur vēlas darīt, jo pāri tiltiņam pārbraukt nevar. Lai gan patiesībā mūs tas īpaši arī neinteresē – foreles gaida… varbūt.

Dodamies uz pirmo pūlu. Mūsu kolēģi pretējā krastā ir jau priekšā, bet attālums un straumes skaņa izslēdz jebkādas verbālās komunikācijas iespējas. Varam tikai viens otram pamāt ar roku. Jā, līmenis beidzot ir pakrities. Kur pirms pāris dienām vēl stāvējām ūdenī, tagad jau redzama krasta pārkare.

Kā tur bija ar to pirmo metienu? Jā, izdaru pirmo, pāris rāvieni, lai iedvestu voblerim dzīvību, un bladāc! Ir galā! Zivs ir laba, spoles bremze kauc. Kauja nav īpaši gara, forele jau tuvu krastam. Te ieraugu, ka tai nāk līdzi vēl viena forele, un tā ir vēl lielāka nekā uz āķa. Sandris atrodas kaut kur aiz muguras. Bļauju – ir vēl otra, met savējo! Speciāli pieturu savu zivi un neforsēju izvilkšanu.

Otra forele riņķo apkārt. Izrādās, Sandrim vēl māneklis jāuzliek, jo drošības nolūkos pārgājienu laikā tas tiek noņemts. Bāc! Kamēr Sandris, droši vien ar drebošiem pirkstiem kabina virsū vobleri, otra forele vēl riņķo, bet tad jau aizpeld dziļākos ūdeņos. Es vēl savējo pieturu kūleņot un paskraidīt. Sandris uzmet, un, jā, nāk līdzi otra! Pabaksta, pabaksta, tomēr pie paša krasta apgriežas un aizpeld atpakaļ dziļumā. O! Iesākums jau ar pamatīgu adrenalīna devu.

Nākamajā pusstundā novērojam foreļu virsūdens aktivitātes, bet mūsu mānekļus tās ignorē pilnībā. Nolemjam – lai jau plunkšķinās, atnāksim vēlāk. Galvenais, ka viņas te ir.

Dodamies uz tālo pūlu. Tur ir tas pats. Zivis cilājas, bet neņem neko! Šķiet, tik centīgi potenciālās foreļu vietas vēl neesmu apstrādājis. Metiena leņķu maiņa, mānekļu maiņa, dziļāk, seklāk, krāsas. Vienu smuku copi dabūju, kad pēc piecirtiena ir zzzzz, bet tas tikai uz pāris sekundēm, un nost.

Kā jau esam vienojušies, ejam atpakaļ, apmētājot katru cerīgo vietu. Atkal pielavījusies stunda X, kad visa tundras asinssūcēju armāda ir uz kara takas. Lai gan esi nosmērējies un pat nekož, paelpot nav iespējams. Un tāpat viņi atrod kādu vietu, kur zieķa ticis mazāk… Viss! Ejam atpakaļ uz pirmo pūlu. Pārvietojoties nav tik briesmīgi, un pie pirmā pūla tomēr ir skrajāks, tātad būs vējš.

Viena muša pamanījusies ielīst biksēs. Jūtu, kā tā šeptējas pa staru. Bāžot roku zābakā, caur biksēm kaut kā cenšos šo nomušīt. Laikam izdodas, vairs nekas nerāpo.

Esam klāt, vējiņš pūš. Viltīgi tie ķēmi! Izmanto ķermeņa aizvēju! Nostājies ar seju pret vēju, tie visi ir mugurpusē. Izdari otrādu darbību un atkal vari elpot caur ausīm. Un mums copējot sanāk otrais variants. Trīs līdz piecus metienus uztaisi un griezies ar seju pret vēju, ar muguru pret upi. Jau iesmejam, ka vajadzētu attīstīt metienu pār plecu un atmugurisko mānekļa vadīšanu.

Foreļu uzvedībā nekas nav mainījies. Pēc tāla metiena vadu mānekli, kad ar kreiso acs kaktiņu manu nelielu virsūdens kustību tepat netālu no krasta. Paraugos tajā virzienā, un apakšlūpa sāk drebēt. Kas par kuģi!!! Tur būs visi 60+! Forele lēni apmet vairākus lokus ap plakanu akmeni un tikpat nesteidzīgi dodas dziļuma virzienā. Redzu, ka zivs trajektorijai tūlīt vajadzētu šķērsoties ar mana voblera trajektoriju. Jābūt kontaktam! Redzu vobleri. Un redzu foreli, kas pusmetra attālumā vienkārši aizpeld garām, nereaģējot pilnīgi nekā. It kā voblera tur vispār nebūtu! Āāā! Eh, kā tagad ar mušu varētu izpildīties…

Dodamies atpakaļ uz nometni. Pa gabalu pamanām dīvainas instalācijas, kuru iepriekš nebija. Netālu no mūsu nometnes plīvo kaut kas līdzīgs karogam, bet pa gabalu vēl nevar saprast, kas īsti tas ir. Nonākuši tuvāk, ieraugām novilktas iežogojuma lentes, ik pa gabalam polietilēna maiss garākā kārtī, ko noturējām par karogu. Tagad ir skaidrs no rīta satiktās sāmietes mērķis. Šādi ierobežo ziemeļbriežu ganīšanās teritoriju.

Pēdējā vakara ugunskurs. Kolēģiem ir gājis līdzīgi kā mums. Ervīns no sūnām izrok litru alus. Tas tiek baudīts kā debesu nektārs. Nu nē! Tas tiek tā arī baudīts – kā alus nekurienē. Šķiet, tas ir spēcīgāk…

Diena astotā

Rīts parastais. It kā jau vēl varētu iet, helis tikai pusdivos. Tomēr, ņemot vērā mūsu režīmu un celšanos ap 11:00, tā vien pietiks laika sakrāmēties. Protams, var celties agrāk, ko Ervīns ar Sandri arī dara. Šie vēl aizstūrē uz varoņvietām. Foreles jau ir, tikai – vai vispār kaut ko gribēs…

Mēs ar Mārtiņu paliekam nometnē. Lēnās, garās brokastis, un varam sākt mājvietas novākšanu. Tā lēnā garā krāmējamies, un atkal uzrodas sāmiete ar diviem lieliem maisiem, kur sapakotas lentes ziemeļbriežu teritorijas ierobežošanai. Sasveicināmies, aprunājamies. Nu nav viegls darbs tās lentes stiept un izlikt. Katrai maizītei sava garoziņa. Mārtiņš piekrīt palīdzēt un pazūd uz pāris stundām.

Puiši atgriezušies no copes, bet foreles atkal ir ņirgājušās. Tagad vairāk apspriežam tēmu par Mārtiņa prombūšanu un iespējamo savaņģošanu sāmietes tīklos. Vai lentēs…

Viss tomēr beidzas labi, un Mārtiņš atgriežas no briežu lenšu akcijas. Esot palīdzējis ne tikai aiznest, bet arī izkarināt. Izrādās, viņi dikti baidās no kovida, jo jaunie, kuriem būtu jāveic šis darbs, esot apslimuši. Briežkopji apvienojušies tādā kā kooperatīvā no piecām ģimenēm. Neprasījām, cik katrā ģimenē locekļu, bet kopā viņi apsaimnieko apmēram 20 000 galvu lielu ziemeļbriežu baru. Vēlā rudenī, kad tos dzen kopā, lai šķirotu, atdalītu, skats varētu būt visai iespaidīgs.

Nu tā! Vācam nost nometni, žāvējam teltis. Laiks mūs tiešām lutina, jo pūš vējiņš un saule silda, karsts nav. Eh, ka vēl divas trīs dienas varētu pabūt šeit! Ūdens līmenis krītas acīm redzami, foreles kļūst arvien aktīvākas. Tomēr mēs, neskatoties uz ne tiem labākajiem apstākļiem, savu nedēļu esam pavadījuši aktīvi un produktīvi. Un te pašā laikā ir tas teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. It kā laiks viens un tas pats, labi, varbūt ar nedēļas vai pāris nobīdi, bet katru reizi nākas piemeklēt atslēdziņu punktoto skaistuļu savaldzināšanai.

Šķiet, mums tramvaji nekursē ar tādu precizitāti kā šogad helis. Tiešām nepārspīlēju! Kad tas nolaižas, ir akurāt 13:30. Sakrāmējam mantas bagāžas nodalījumā, un sākas atpakaļceļš.

Mums ir rezervēta mājiņa, kur pārlaidīsim nakti pirms garā auto brauciena, kur atkal varēs izbaudīt, kā tas ir, kad zem dibena ir pamats, ieiet dušā un mēģināt nomazgāt nedēļu zieķēto Vilmas tantes zapti. Bet vismaz no manas bārdas to nākas mazgāt ārā vēl nedēļu.

Satieku saimnieci, izrādās – esmu pārmaksājis par helikopteru. Godīgi un korekti. Atceramies notikumus daudzu gadu laikā, bet īpaši to, kad heli, lai mūs izceltu no tundras, gaidījām 48 stundas. Lietus un miglas dēļ tas nevarēja ne pacelties, ne nolaisties. Protams, zviedri bija ne pa jokam uztraukušies… nu mēs jau arī nebijām pavisam mierīgi. Pārtika beigusies, līmenis upē augšā, zivis neķeras, pīpēt nav ko… Tagad Kārina stāsta, ka bija lūgusi Dievu, lai tik mēs nebūtu sadomājuši izvilkties ar kājām ārā. Tad mūs atrast būtu neiespējami, un nav tur ne taku, ne taciņu – vieni vienīgi purvi...

Beigums

Kad laiks ir pagājis un sajūtas nosēdušās, tad varbūt arī virsraksts nešķiet tik baismīgs. Šobrīd, kad nekas nekož, nespindz un nāsīs nelien, tos mirkļus var pārvērtēt pavisam savādāk. Tas bija notikums! Tās bija dienas, kas nekad neatkārtosies, emocijas, uzdevumi un risinājumi. Vakara ugunskurs un sarunas. Un ziemeļu daba savā skarbumā un vienkāršībā. Ziemeļu dzeguze, kas kaut ko piekūko. Rīta pelde stindzinošā upē, kad svarīgākā ir nevis ūdens temperatūra, bet cik odu kodumus dabūsi, kamēr izģērbsies un apģērbsies. Foreles, kuras tika redzētas, bet netika noķertas. Vietējā Fudzijama, kas eksponē savas sniegotās virsotnes un ietinas miglā. Vienkārša rīta kafija un foreļmaizītes…

Jau atkal tā visa pietrūkst!

Svaigā gaisā tīras domas! Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!

 
 
[1] Komentāri | dilst | aug
 
Sanders

Eh, kā gribās atpakaļ tundrā...

26.nov Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager