Endziņa sapalmušas

“Makšķerēšanā man patīk ātri gūt rezultātu,” saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. To nosakot viņa darbs, kur rezultāts bieži vien tiek sasniegts tikai pēc vairāku gadu darba. Tāpēc gluži loģiski par Endziņa iecienītāko copes veidu ir kļuvusi mušošana. Tā viņam ļāvusi arī piepildīt bērnības sapni attiecībā uz sapaliem.

Ko tev nozīmē makšķerēšana?

Vispirms jau atpūtu no ikdienas darbiem. Makšķerējot domāju par pilnīgi ko citu nekā ikdienā, līdz ar to varu restartēt galvu. Otra lieta ir būšana dabā, kas mani personīgi ļoti uzlādē. Protams, arī azarts, mednieka instinkts laikam jau drusku man ir.

Tirdzniecības un rūpniecības kamerā sarunas par copi ievirzās bieži?

Laikam jau samērā maz, parasti mums ir biznesa vides jautājumi. Bet pietiekami lielai daļai biedru makšķerēšana ir viens no hobijiem. Vēl viena daļa, pie kuras es gan nepiederu, ir mednieki.

Un ko makšķerēšana nozīmē valstij un uzņēmējiem?

Tas atkarīgs no tā, kādā leņķī raugāmies. Ja pareizi izveido saimniecību, tad makšķerēšana pilnīgi noteikti ir pietiekami jaudīga eksportprece. Sistēma tad ir būtiski jāsakārto, bet jau tagad, piemēram, Salacas krastā lašu sezonā ārzemniekus varēja redzēt diezgan daudz (šogad gan tur neesmu bijis). Eksporta potenciāls makšķerēšanai noteikti ir. Ko tā nozīmē individuāli uzņēmējiem? Droši vien to pašu, ko man, – atpūtu.

Cik pilnīgi pašlaik ir izmantots Latvijas kā makšķerēšanas zemes potenciāls?

Droši vien nepilnīgi, bet, bušu laikā Salacas krastā un jūrmalā dzirdot leišus, saproti, ka tas savā ziņā ir makšķerēšanas eksports.

Tātad cope Latvijā ir perspektīva uzņēmējdarbības forma?

Protams. Līdzīgi kā Skandināvijas valstīs, uz kurām daudzi latvieši brauc darīt tieši to. Cope ir magnēts, tāpēc attiecīgi makšķernieku grupa kādu laiku tur arī dzīvo, ņem viesnīcu, ēd, līdz ar to atstāj valstī savu naudu. Bet tas, protams, ir ļoti komplekss jautājums.

Tā, piemēram, makšķerēšanas vietām jābūt pietiekami rezultatīvām, jo diez vai kāds brauks ķert uz vietu, kur zivju īsti nav. Tātad, piemēram, lašiem ir jāsaudzē nārsta vietas, jānodrošina pietiekama uzraudzība, lai neplaukst maluzejniecība.

Nākamais jautājums ir makšķerniekiem atbilstoša infrastruktūra. Un vēl viena lieta ir licences. Tajā pašā Salacā ar licencēm ir gājis raibi. Nezinu, kurā nakts stundā ir jāceļas, lai tiktu pie licences labā laikā un vietā.

Kā varētu atrisināt licenču pieejamības problēmu, lai nebūtu jāceļas nakts vidū?

Pieņemu, ka tur ir sazobe ar aprēķiniem, kāds ir lašu apjoms upē un cik licenču var dot, lai neizķer par daudz. Tur gan tiek veidotas nārsta vietas un laisti mazuļi, lai lašu būtu vairāk un līdz ar to varētu pārdot vairāk licenču. Bet vismaz es pēdējā laikā esmu nokavējis visas licenču iegādes reizes – saprotu, ka gribētos tur paķert, bet nekā.

Tu esi braucis uz Skandināviju. Ja salīdzini, kādas varētu būt Latvijas stiprās puses copes piedāvājumā? Kāpēc ārzemnieks varētu izvēlēties nevis Somiju, Zviedriju vai Ālandu salas, bet Latviju? Protams, ir dzirdēts teiciens, ka, izdarot Latvijas ūdeņos tik daudz metienu, cik šajās zemēs, rezultāti nebūtu sliktāki.

Domāju, ka zināms potenciāls ir mūsu lašupēm – ja lašu populācija būtu labā līmenī, infrastruktūra būtu sakārtota un licences būtu pieejamas. Cits virziens ir karpu dīķi un ezeri. Nezinu, kāda ir mūsu karpu dīķu konkurences situācija ar citiem reģioniem, bet Latvijā tie ir pietiekami labi un ir arī vietas, kur palikt.

Kas Salacā kā lašupē ar eksporta potenciālu vēl būtu uzlabojams?

Salaca ir skaista vieta. Kā jau daudz kur, arī te pārspīlē ar zaļajiem ierobežojumiem, piemēram, koku drīkst novākt tikai noteiktā laikā, krūmus izzāģēt nedrīkst. Man personīgi patīkamāk šķistu, ja makšķerēšanas vietās būtu arī kādas kultūras pazīmes, sakoptība, nevis tā, kā ultrazaļie vēlas – lai viss ir aizaudzis ar krūmiem un brikšņiem. Nedomāju, ka būtu milzīga problēma, ja tur kādus krūmus izzāģētu vai aizvāktu vairāk kritušo koku. Mums ir pietiekami daudz vietu un teritoriju, kur neko nedrīkst aiztikt, tad nu vismaz lašupju krastus varētu ļaut sakārtot. Vismaz nesodīt par to, ka kāds sakopj apkārtni.

Mazie hesi – nevajadzīgi

Ko valsts varētu vairāk darīt iekšējo ūdeņu zivju resursu atjaunošanā?

Varu tikai minēt, neesmu jomas zinātājs. Ilgstoši uz Salacu braucot, ir novērots, ka uzraudzība kļuvusi nopietnāka, izliktas videokameras, līdz ar to maluzvejniecība sarukusi. Atskatoties vēsturiski – Salaca ir kļuvusi zivīm bagātāka. Lašu jau ir krietni vairāk, pēdējos gados ir parādījušās vimbas, kuru senāk tur bija ļoti maz. Tātad zivju mazuļu laišana komplektā ar uzraudzību dod pareizos rezultātus.

Un kas būtu jādara, lai mazo hesu īpašnieki kompensētu zaudējumus, ko hesi nodara zivju resursiem?

Teikšu nevis mūsu organizācijas pozīciju, bet savu privāto viedokli. Protams, no vienas puses, hidroelektrostacijas ir ļoti zaļš enerģijas ieguves veids, un Latvijā lielie Daugavas hesi dod zaļu un ļoti lētu elektrību. Pretēji termoelektrostacijām, kurās kurina gāzi vai degslānekli.

Bet, runājot makšķerēšanas kontekstā un noliekot malā lielos Daugavas hesus, visas pārējās Latvijas hideroelektrostacijas, kas ir uz mazām upītēm, enerģētikas portfelī ir vispār neredzams lielums. Līdz ar to, no enerģētikas viedokļa, tas ir nevajadzīgs pasākums. Savukārt to ietekme uz zivju populāciju ir ļaunums.

Jāpēta iespējas, kā šo mazo hesu darbību izbeigt. Tā kā tie ir uzbūvēti legāli, ar atļaujām, droši vien varētu būt runa par kompensāciju, vienkārši aizliegt nebūtu īsti korekti. Tas varētu notikt līdzīgi, kā bija ar jūras zvejniekiem, kad Eiropa maksāja pietiekami lielu kompensāciju par katru metāllūžņos nodoto zvejas kuģi.

Katrā ziņā ir skaidrs – lai gan pēc noteikumiem ap mazajiem hesiem bija jāizbūvē zivju ceļi, upes dzīvi šie hesi vienalga ietekmē.

Kādas ir iespējas ar makšķerēšanas projektiem tikt pie Eiropas fondu atbalsta?

Iespējas ir, jo Eiropas zaļais kurss ir izvērsts visplašākajā nozīmē, un programmas noteikti var atrast arī šajā virzienā.

Tev tādi projekti ir nākuši priekšā?

Mūsu organizācijai ir mazliet cita specifika, vairāk raugāmies uz Eiropas tenderiem sadarbībai starp dažādu valstu biznesiem, iešanu citos eksporta tirgos. Mūsu organizācijā ir pārstāvētas visas nozares ar vairāk nekā 8000 dažāda lieluma uzņēmumiem, sākot ar Latvenergo un bankām, beidzot ar maziem individuālajiem komersantiem, līdz ar to vairāk esam fokusēti uz pārnozaru jautājumiem. Mūsu galvenais fokuss ir uz lietām, kas der visiem, kuras mēs varam mērogot.

Viena tāda lieta ir plašs mācību piedāvājums, vairāk nekā simt dažādu semināru biedriem. Bet tēmas ir pārnozaru, neatkarīgas no tā, kādu nozari pārstāv konkrēts uzņēmums – par nodokļiem, personālvadību un citiem jautājumiem, kas interesē visus.

Zēnības sapnis

Kad un kā tu sāki makšķerēt? Tavs tēvs Aivars Endziņš, cik zinu, mūža otrā pusē bija vairāk mednieks, bet jaunībā ir arī diezgan daudz copējis.

Jā, jaunībā viņš vairāk zivis ķēra nekā medīja, mūža otrā pusē otrādi. Bet viņa pēdējā dzīves gadā mēs vēl Rūjā kopā makšķerējām.

Atceros pirmo reizi – mēs ar ģimenes draugiem bijām aizbraukuši ciemos uz Kuldīgu. Tur bija karpu dīķi… drīzāk jau karūsu dīķi, bet pirmskolniekam zivis izskatās lielākas. Katrā ziņā pasākums tur bija ļoti rezultatīvs, jāuzliek tikai uz āķa kukurūza, maize vai zirnis. Pirmā zivs, kas man pieķērās, likās nenormāli liela, un tad jau bija āķis lūpā.

Kāts tev tad jau bija pašam vai tika iedots?

To man tēvs bija sarūpējis – bambusa makšķerīti, kā jau tajā laikā. Tēvs tajā reizē ķēra drusku tālāk, un es ar katru zivi skrēju gar malu viņam rādīt. Jā, tā pirmā reize mani tik ļoti aizrāva, ka šī lieta iekrita sirdī.

Mārupītē copējis esi kā dažs tavs Copes Lietās intervētais bērnības draugs?

Neesmu gan. Vismaz neatceros. Bērnībā lielākā makšķerēšana bija tēva dzimtajā pusē, Rūjas upē. Vasarās dzīvojām tur, un tad jau variantu nebija – katru dienu bija jāmakšķerē. Ar tēvu gumijas laivā braucām upē pa vidu un metām gar malu makšķeres, jau mazliet advancētākas, teleskopiskās. Spalvas pludiņš, slieka uz āķa, un pamatā ķērās asarīši, bet dažā ūdensrozēm un zālēm aizaugušā līcī nogruntējāmies uz pāris stundām un vilkām brekšus.

Iebarojāt arī?

Nē, ar barošanu īpaši neaizrāvāmies, kas, no mūsdienu viedokļa, droši vien bija kļūda. Bet zinājām vietas, un brekši ķērās tīri labi. Caurmērā ap kilo, bet dažs arī lielāks trāpījās, pat uz pāris kilogramiem.

Pirms pāris gadiem tajās vietās bijām atkal, darbojāmies ar visu iebarošanu, bet Rūja izskatās riktīgi tukša. Tikai plaukstas lieluma breksīši pieteicās.

Kas Rūjā ir mainījies, ka zivju vairs nav?

Domāju, ka tur īpaši neviens neko nekontrolē, līdz ar to kāds ik pa brīdim izbraukā ar elektrību.

Bērnības sapnis man bija dabūt Rūjas sapalus. Pie Rūjas skolas bija tilts, no tā varēja redzēt riktīgi lielus sapalus peldam. Visādi mēģināju izmānīt tos ārā, ķēru sienāžus un spāres, pludināju, visādi cīnījos, bet nekā.

Vai tad sapali tavus sienāžus neņēma nemaz?

Kaut ko jau ņēma, bet nemācēju viņus vilkt. Lielie sapali jau ir ļoti tramīgi. Pa kādam dabūju, bet lomu, ar kuriem varētu lepoties, nebija. Tagad, pēdējos gados, cik tur esmu bijis, sapalus Rūjā vairs pat redzēt nevar. Nu jau esmu iemācījies viņus ķert ar mušiņmakšķeri, vienu posmu tā nostaigāju – pa kādam maziņam bija, bet principā sapalu tur īsti nav. Ja sapali ir, viņus var manīt.

Loģika diezgan vienkārša – sapals līdz 2 kilo izaug apmēram 10 gados. Tātad, ja to posmu kāds noiet ar elektrību, jāgaida desmit gadi, kamēr atkal kāds sapals izaugs līdz labam izmēram. Vides sargiem jau resursi nav bezizmēra, viņi vairāk uzmana lašupes, nosargāt visas mazās upītes un ezeriņus viņiem vienkārši rokas par īsām.

Gan jau vietējie zinātāji Rūjā kaut ko noķer, bet no tā brekšu, asaru un sapalu daudzuma, kāds tur bija manā bērnībā, vairs nav ne miņas. Arī līdakas tur bija – ja pāris stundas ar laivu pavelcēja, līdaka bija galā. Arī līņus tur vilkām.

Uz līņiem sēdējāt mērķtiecīgi?

Nē, pamata klients mums bija asaris un breksis. Līņi dažas reizes pieteicās paši.

Rutka kursi

Kā tava copes dzīve attīstījās vēlāk, kuri posmi bija aktīvāki?

Bērnībā noteikti esmu makšķerējis vairāk nekā vēlāk. Kad nāca studijas un darbi, laika zivīm palika krietni mazāk. Diezgan liels lūzums pozitīvā ziņā bija, kad vadīju Uzņēmumu reģistru un kolēģi man uzdāvināja mušošanas kursus pie Reiņa Rutka.

Vai viņi zināja, ka tas tevi varētu interesēt?

Nezinu. Kādam tas bija ienācis prātā. Viņi zināja, ka es makšķerēju, bet ar mušiņu ķēris vēl nebiju. Izgāju kursus, Reinis Rutkis mani audzināja, un tad sapratu, ka muša ir mans īstais copes veids. Iepatikās dinamika, visu laiku jādarbojas, auklu iemest nav tik vienkārši – tās tehnikas ir tik daudzas un interesantas, ka tur ir kur augt un mācīties visu laiku. Plus vēl mušu padarīšana. Turklāt ir zivis, kuras ar mušu var ķert rezultatīvāk.

Kuras tieši?

Kaut vai tie paši sapali. Kopš esmu iemācījies darboties ar mušu, sapals ir mans konstantais klients. Bērnībā es viņu nevarēju dabūt ārā, bet tagad sapals laikam ir vienīgā zivs, kuru patiešām māku noķert. Arī tīri praktiski ar mušu ir labāk – spiningojot paiet laiks, kamēr izmesto mānekli ietin atpakaļ, ja metiens ir bez rezultāta. Bet ar mušiņkātu vari pātagot nepārtraukti, izdarīt daudz vairāk metienu, nekā spiningojot ar mazo voblerīti vai pludinot, līdz ar to lielākas izredzes būt rezultatīvākam.

Bet mušu nevar aizmest tik tālu, cik spininga mānekli. Vai tādai uzmanīgai zivij kā sapals ar to pietiek?

Acīmredzot pietiek. Mušu var aizmest diezgan tālu.

Spiningot tu taču sāki agrāk nekā mušot?

Jā, bet, godīgi sakot, spiningošana mani nekad nav aizrāvusi. Līdz ar to nemāku šo lietu īpaši labi. Domādams, kāpēc tā, esmu sapratis, ka man makšķerēšanas procesā rezultātu gribas redzēt diezgan ātri, īpaši tad, ja ķeru aktīvi. Jo manā ikdienas darbā Tirdzniecības un rūpniecības kamerā pie rezultāta bieži vien nonāk ļoti ilgā procesā. Ir lietas, kur mēs līdz rezultātam strādājam 5–6 gadus. Piemēram, panācām nulles procentu likmi reinvestētajai peļņai, bet pie tā bijām strādājuši piecus gadus. No šī gada jaunajiem vecākiem, ja viņi turpina strādāt, saglabājas 75 procentu pabalsts, – bet arī pie mēs tā strādājām piecus gadus. Tas tīri psiholoģiski mazliet nomāc, ka viss iet tik lēnām un ilgi, tāpēc atpūtas zonā rezultātus gribas ātrāk.

Bet ar spiningošanu ir tā, ka reizēm ķer visu dienu, bet rezultāta nav. Tad kļūst neinteresanti – visu laiku strādā, muskulis nodarbināts, bet kur zivis? Tad man ir opcija muša – tfu, tfu, tfu, bet nav bijis, ka es kādreiz ar mušu nebūtu ticis pie sapala.

Nesen biju aizbraucis uz Salacu – upē līmenis augšā par metru vai pat vairāk, ūdens duļķains. Tajā Salacas posmā, kuru labi zinu, zināmās atstraumes un akmeņus nevarēja redzēt, viļņojās tikai liela jūra…

...tāda nu šogad vasara bija...

Jā, arī lietus lija, bet domāju – atbraucis esmu, jāpastrādā, lai gan droši vien neko nedabūšu. Taču galu galā četrās stundās ar visu duļķaino ūdeni dabūju pie desmit sapaliem. Visus salasīju gar malu. Lielākais – 2,4 kilo smags, sapalam tas ir cienījams izmērs.

Bet vai mušošanai piemērotu vietu Latvijā nav par maz, jo krūmu par daudz?

Krūmu ir daudz, bet, ja laižas ar laivu, krūmi netraucē. Sapals Latvijā ir diezgan populāra zivs, tie ir arī Ventā, Irbē, Gaujā.

Vecos laikos, uz jebkura tilta uzejot, lejā upē varēja redzēt lielus sapalus...

Arī tagad viņu kopumā ir daudz, tātad ir arī iespējas tos ķert.

Kuras ir tavas iecienītākās mušošanas vietas? Salaca?

Pamatā Salaca, tur man paziņas dzīvo.

Ko vēl bez sapaliem tu ar mušu ķer?

Pa kādai raudai, tomēr pamatā sapalus. Zinu, ka paziņas ir izvilkuši pa kādai mežavimbai, bet man tās nav trāpījušās.

Alatas mušojis esi?

Kad Reinis Rutkis mani mācīja mušot, tad bezmaz ar aizsietām acīm veda uz alatu vietām, tur viņas esmu ķēris. Bet alatām ir vajadzīgas citas mušas.

Mušas tu sien arī pats?

Jā, sienu. Savulaik Reinim izbičoju strēķīti mušu, dažas nopērku, bet pa saviem mušošanas gadiem esmu sapratis, kādas labāk strādā, kādas nestrādā, un jau labu laiku pasienu arī pats.

Sien pēc parauga vai improvizē, izdomā pats?

Vairāk pats izdomāju. Man ir pietiekami rezultatīvas mušas, kurām uztaisu tūningu, uzlaboju. Siešana ir vesela nozare, kurā var ienirt…

Dažs labs tā ienirst, ka nemaz uz upi vairs neiet, tikai sien...

Jā, šī lieta ir interesanta, bet man nav tik daudz laika, lai tam nopietnāk nodotos. Mušu man ir pietiekami daudz, bet kādā garākā vakarā gribētos pasiet vēl.

Jaunatklājums – butes

Vai makšķerēt arī gribētos biežāk, nekā sanāk?

Gribētos gan. Bet caurām dienām ķert es arī nevarētu. Aizbraucu uz copi, un, ja labi iet, tad man kādam laikam ir miers. Man nevajag tā, ka vienā dienā esmu labi pavilcis, tad arī otrajā, trešajā un ceturtajā dienā gribas to pašu. Līdz ar to nedēļu ilgas sesijas nav man, bet atsevišķās copes dienas gan gribētos biežāk.

Tagad tu tikai ar mušu strādā vai kādreiz spiningu arī paņem?

Uz sapaliem tikai ar mušu. Zinu, ka tos diezgan rezultatīvi ķer arī ar mazajiem vobleriem, bet man laikam muša tuvāk sirdij. Lašu un līdaku spiningošanā reizēm ir pilnīgi pa tukšo – tad nav fīlinga. Alternatīva copē man ir gruntsmakšķerēšana, pavisam garlaikots process. Tad, ja neķeras, varu psiholoģiski sev attaisnoties, ka tikai sēžu un atpūšos, un neesmu pārāk ieguldījies nerezultatīvā procesā. Turpretī, ja ar spiningu visu dienu esmu nomētājies un neko nedabūjis, dusmojos uz sevi. Protams, ja ar grunteni ķeras, tik un tā sanāk parosīties.

Ko ar grunteni esi dabūjis?

Vimbu laikā turpat Salacā vimbas. Gribētos braukt vimbās uz Bauskas pusi, bet tur atkal licenču problēma.

Un makšķernieku ierindā jāstāv, bezmaz reizē jāmet...

Tādi stāsti ir dzirdēti. Man ir pārliecība, ka jāmakšķerē legāli, tātad, ja nevaru dabūt licenci, uz turieni nebraucu.

Senāk un retāk ar grunteni ir sēdēts arī uz brekšiem.

Pēdējo gadu jaunums ir bušu cope jūrā. Mani ilgi uz to aicināja, pirms diviem gadiem pirmoreiz aizbraucu un dabūju vēl vienu āķi lūpā. Nu nevaru vien sagaidīt, kad šoruden uz jūru braukšu.

Bet vispār jau butes ķeras cauru gadu. Pagājušogad karstajā jūlijā braucām pa Irbi un pie Miķeļtorņa palikām viesu namā, vienu dienu ar bērniem nodzīvojāmies pa jūru. Makšķeres mašīnā bija, domāju – ja jau esmu pie jūras, jāpamēģina. Bija interesanti – jūlija vidū sauļodamies peldšortos iebridu, iemetu gruntenes un dabūju padsmit butes. Tās gan bija plāniņas, ne tādas kā rudenī.

Nezināju, ka bušu cope ir tik populāra. Atbilstošā laikā, kad bute nāk, nemaz nevar atrast vietu, kur pie jūras pieiet!

Jāatjauno robežzona kā PSRS laikos, kad Liepājas, Ventspils un Talsu rajonā laikam 5 kilometru zonā no jūras tikai ar caurlaidēm drīkstēja iebraukt.

Bušu copes naktī viss jūras krasts ir vienās gaismiņās. Bušu gruntsmakšķerēšana ir daudz sportiskāka nekā citi grunteņu copes veidi. Ja vēl tā patālāk jāpabrien, sanāk diezgan nopietna fizkultūra.

Tu kādas zivis arī paturi?

Sapalus tikai pa kādam – ja desmit noķeru, paņemu vienu, varbūt divus. Man arī ir drusku žēl lielu sapalu paturēt. Domāju, viņš desmit gadus ir dzīvojis, un nu viens atnāk, izvelk viņu ārā un uz pannas virsū. Netaisnīgi!

Ko tu dari ar sapalu? Tas jau neskaitās garšīga zivs.

Sapalu visforšāk ir kūpināt. Man nokūpināts sapals garšo. Dillītes, sāls, pipari – pa pirmo zorti! Liels sapals ir trekns, arī asaku lielākam ir tā kā mazāk.

Bute, protams, ir ļoti garšīga zivs. Labi nokūpināt tās vēl neesmu iemācījies, bet ļoti garšīgas ir arī sviestā ceptas. Kad aizbraucu butēs, visa ģimene tādas noēdamies.

Kā tev ir gājis lašu spiningošanā?

Lielākais ir bijis 8,5 kilo, bet tas jau bija pirms gadiem desmit. Lašus Salacā var arī mušot, tikai tad vajag citu kātu un aprīkojumu – divrocīgo kātu, lielo mušu.

Ārpus Latvijas esi mušojis vai spiningojis?

Esmu spiningojis – Somijā. Bet tajā pasākumā makšķerēšana bija tikai viena no aktivitātēm.

Kā karpu copmani sevi vari iedomāties?

Nē. Lai gan savas vasarnīcas dīķī pirms astoņiem gadiem salaidu karpas, tām jau vajadzētu būt stipri lielām. Pagājušogad biju iemetis grunteni, pats aizgāju kaut ko darīt, un, kad atkal atnācu, viss bija aprauts. Tātad karpu copes karjera man vēl priekšā.

Karpu copē arī var dziļi ienirt.

Tā jau ir ar daudzām tēmām – pirmajā brīdī izskatās vienkāršas, bet iedziļinoties saproti, ka esi redzējis tikai aisberga augšu. Tā man bija ar boulingu. Liekas – kas tad tur sarežģīts: met bumbu pa ķegļiem un klapē tik nost. Bet iedziļinoties uzzini, ka ir dažādu kategoriju bumbas, ka uz mačiem jābrauc ar četrām un mājās jābūt vēl veselai kolekcijai, lai varētu pielāgot konkrētiem mačiem. Tāpat bumbas ir jākopj, speciāli jāpieurbj… Beigās saproti, ka augstus rezultātus vari sasniegt tikai tad, ja esi finansiāli ieguldījies un daudz trenējies.

Nu, mušiņmakšķerēšana jau pašā sākumā izskatās sarežģīta...

Arī ar spiningošanu nav tā, ka tikai met un velc. Ir daudz nianšu, un tad tu sēdi blakus profesionālim un redzi, ka viņam ķeras, tev ne.

Tavs vecākais brālis, metālmākslinieks Arvīds Endziņš, nav makšķernieks?

Kad pirms pāris gadiem sāku braukt butēs, samusināju arī viņu, un pagājušogad mēs jau braucām kopā. Citādi viņš ķer vēl retāk par mani.

Ziemā esi copējis?

Vienu reizi un noķēru plaušu karsoni. Nebiju atbilstoši saģērbies. Man arī drusku bail uz ledus kāpt, ziņas liecina, ka pa kādam noslīkst arī. Manā vasarnīcā mēs gan uz dīķa arī hokeju spēlējam. Bet tikai tad, kad ledus ir biezs. Tomēr vairākkārt esmu atkal aicināts uz ziemas copi un zinu – ja aizbraukšu, atbilstoši saģērbies, būs vēl viens āķis lūpā!