Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 11.aprīlis 2024, 15:17 | Komentēt | 2511 skatījumi
MŪŽA ZIVS. 42,8 kilo samu 2006. gada 1. jūnijā Berdašs Daugavā pie Ikšķiles vilka gandrīz trīs stundas ar 0,12 mm pīto aukliņu un svērt veda uz graudu kalti

Ikšķiles čempions

Ja tēvs ir slavens ūdenssportists un turklāt makšķernieks, arī dēls no saistības ar ūdeņiem diez vai izvairīsies, pat ja gribētu. Ikšķilietis Ingus Berdašs šajā ziņā ir gājis tēva pēdās. Burāšanā viņš tēvu nav pārspējis, toties makšķerēšanā pamanījies izvilkt tādas zivis, kādas citi nedabū, turpat vai visu mūžu uz tādu cerēdami un mērķtiecīgi ķerdami. Turklāt savas lielākās zivis Ingus ir izvilcis nevis kādās tālās vietās, bet faktiski blakus mājām – Daugavā, Rīgas hesa uzplūdinājumā ap Svētā Meinarda salu…

PUSAUDZIS BERDAŠS LILASTES EZERĀ. 1988. gads

Tavs tēvs Rolands Berdašs 70. gados bija slavens burātājs, vairākkārtējs PSRS čempionātu laureāts Finn un Soling klasē un PSRS čempions ledusjahtu DN klasē…

Es pats arī burāju, esmu vairākkārtējs Latvijas čempions.

Kādu ātrumu var sasniegt ar ledusjahtu?

Rekords iet pāri simtam. Burātājs ledusjahtā guļ kā bobā.

Tad jau ātri nobremzēt tādu ledusjahtu nevar, ja ieraugi labu vietu, kur āliņģi urbt?

Bremžu ledusjahtai nav, bremzē ar buru pret vēju. Ar makšķerēšanu to sportu nevar apvienot. Bet vispār tētis mani apmācīja arī makšķerēšanā. Kad mēs bērnībā trenējāmies burāt Ķīšezerā, tētis tikmēr ar motorlaivu turpat spiningoja. Reiz bija pie armijnieku bāzes, pie TECa trīs smukus zandartus izvilcis. Tur bija raktas smiltis, tētis zināja tās vietas.

Krievu laikos spiningot no laivas drīkstēja tikai no 21. jūnija. Atklāšanas dienās braucām uz Jaunciema pusi. Atceros – tētis velk līdakas, bet man, astoņgadniekam, inerces spole – aukla visu laiku kāpostos. Es piņķerēju un raudu, bet tētis saka: “Nekas, piņķerē vien, es tev nepalīdzēšu.” Vispār līdakas tur viņam ķērās labi, bija trijnieces un arī piecinieces, motorlaivā reizēm pusvannīte bija pilna. Tas gan bija īsu brīdi, vēlāk Ķīsīti sāka ar traļiem kāst. Tad kļuva švakāk, bet kādu līdaciņu jau vienmēr gar malu pie niedrēm varēja dabūt.

Savu pirmo līdaku noķēru kādu astoņu gadu vecumā, bet ne Ķīšezerā – Gaujā. 1981. gadā braucām pa Gauju ar ģimenes draugiem, es jau spininga metienus biju drusku apguvis. Man bija milzīgs bleķa vizulis, dzeltens ar pumpām – ja tagad tādu ieraudzītu, visi domātu, kas tas par ērmu.

Braucām, ieraudzīju smuku līcīti, teicu tētim, ka vajadzētu tajā iebraukt. Tētis: “Nebūs tur nekā, tur ir sekls.” Es: “Re, kur piecas lēpenītes.” Mamma sēdēja laivas priekšgalā, tētis aizmugurē, es pa vidu. Iemetu, metiens nebija tāls, kādi metri desmit, bet precīzs. Teicu: “Ir laikam!” Bet nejutu, ka kāds auklas otrā galā pretotos. “Nē, laikam zālēs…”

Kad tomēr kļuva skaidrs, ka tā ir zivs, vecāki sāka meklēt uztveramo tīkliņu, bet tas, kā jau tādās reizēs, bija kaut kur mantās ierakts. Es uztraucies nolēmu, ka nav ko gaidīt, raušu līdaku pa taisno ārā. Iecēlu arī laivā, bet vēl gaisā līdaka norāvās no āķa, un vizulis ieķērās mammai brunčos…

Tā līdaka taču nebija tava pirmā zivs?

Pirmās bija vīķes un grunduļi Ogres upē. Ogrē mums dzīvoja ģimenes draugi, no viņu mājas upe nebija tālu, gar poliklīniku lejā. Tad vēl dzīvoju Ķengaragā un vēlākos gados arī ar vilcienu braucu uz Ogri copēt.

1965. gada vasarā es dzīvoju Pārogrē, tad man, astoņgadīgam, Ogre šķita zivīm bagāta upe. Skatījos, kā veči atklāti zvejo ar tīkliem, ņem raudas un sapalus laukā...

1965. gadā Rīgas hesa vēl nebija, tad Ogrē gāja dažādas zivis. Esmu skolas laikā gar Ogri ar spiningu lielus gabalus gājis, dažu līdaciņu noķēris, arī vienu 600 gramu sapalu. Sapali ir gudri, viņi vizuļus ņemt īpaši negrib.

Kad mācījos par mēbeļu galdnieku, jau dzīvojām Ikšķilē. Laidos prom no pēdējām stundām, lai varētu Daugavā paspiningot. Braucu iekšā ar laivu, un lomi bija labi, reiz pat sešiniece līdaka. Vasarā te uz gruntenes labi ķērās brekši. Tagad tiek reklamētas visādas zivju barības. Tolaik nekādu barību nebija – svina pļentaks un slieka uz āķa, un brekši ķērās. Pamēģini tagad ar slieku bez barotavas breksi dabūt…

Kurās vietās te, Rīgas hesa ūdenskrātuvē, līdakas ķērās?

Eholote man nekad nav bijusi, un netaisos to pirkt, man eholote ir galvā – zinu vietas. Līdakas ķērās tur, kur aug līdaku zāles, pusotra līdz trīs metru dziļumā, gar kantīti. Tepat Ikšķilē pretī pludmalei.

Daugava pretī Ikšķilei taču nav tava vienīgā nopietnas copes vieta?

Otra mīļākā upe pēc Daugavas man ir Salaca. Tagad gan tur visādi liegumi. Salacā esmu septiņnieci līdaku izvilcis. Reiz man tur 90. gadu otrajā pusē vienā dienā bija rekords – četras līdakas, 20 kilogrami: 4, 5, 5 un 6 kilo, un vēl divas aizgāja. Tas bija rudenī zem Staiceles ar gumijzivi.

Baltezers man bija mīļš ezers. Pats tur laivu darvoju – tajos laikos biju Mednieku un makšķernieku biedrībā, un, lai tiktu pie laivas, vajadzēja veikt sabiedriskos darbus. Mazajā Juglā esmu ķēris foreles, arī kilogramnieci dabūjis. Bet tagad tur vairs nav ko darīt, visur žogi, nekur netiec klāt.

Jūrā arī esi makšķerējis vai tikai burājis?

Pirms gadiem desmit izdzirdēju, ka aiz Saulkrastiem pie Lauču akmens augustā labi ņemot asari. Aizbraucu un aiz trešā sēkļa savilku 8 kilogramus asaru, tādu uz 200–400 gramiem. Ar gumijas trīcastīti un slieku uz āķa. Pēc nedēļas aizbraucu atkal – pirmajā dienā bija pilns spainis asaru! Ja ar spiningu neņēma, laidu ziemenīti. Biju tur iepazinies ar viesu nama saimnieci, paliku pa nakti. Pateicu, ka viņa manus asarus drīkst izmantot, ja vēlas. Otrā dienā skatos: asari jau sacepti un tiek piedāvāti viesiem.

Pats tu zivis ēd?

Protams! Mana māmiņa, lai viņai vieglas smiltis, ļoti garšīgi zivis cepa un marinēja. Tagad pats cepu, bet man labi sanāk tikai vienā reizē no trijām.

LAIVĀ AR SEPTIŅNIECI. Salaca, 1997. gada 19. novembris, 7,05 kilo

Brauciens ar samu

Cik gadu tu jau ķer Daugavā pie Ikšķiles?

1986. gadā ielikām mājas pamatus, bet makšķerēt te sāku vēl agrāk, tātad turpat 40 gadi būs. Sākumā, kad no mūsu mājas uz Meinarda salu raudzījās, pie Daugavas bija pļavas, tajās govis ganījās, laiva bija pa zāli jāvelk. Tagad visas tās pļavas apbūvētas.

Zivju tad bija vairāk?

Bija. Tagad toties rīki ir glaunāki, noķersi tāpat. Bet līdakas tolaik bija rupjākas, ap divi kilo. Tagad ir Daugavas standarts – kilograms vai 900 grami. Ja lielāka gadās, tas jau ir īpašs notikums. Kad sākām te būvēties, tētis vienmēr no copes nāca ar vairākām līdakām. Tagad tas vairs nav tik vienkārši, ir jāzina, kur kante, kur slīpums.

Makšķernieku tagad Daugavā pie Ikšķiles ir vairāk nekā pirms tiem 40 gadiem?

Ir gan. Senāk te pārsvarā grunteņnieki sēdēja, vīri garos zābakos. Tagad vairāk strādā no laivas, diezgan daudz ir velcētāju, pat ļoti daudz. Ikšķiles dome par Eiropas naudām uztaisīja betona piestātni, tur var ielaist laivu un tikt līdz dziļumam. 1. maijā, kad ir laivu sezonas atklāšana, tur nav kur noparkoties, kādas 50 mašīnas stāv. Tas tāpēc, ka te nav citas vietas kur laivu ielaist. Vieni ar laivu brauc uz Ķeguma pusi, citi uz otru pusi, vēl citi velcē tepat pretī Ikšķilei.

Ko viņi te savelcē?

Līdakas, zandartus. Samus retāk. Nu, es te uz velci samu noķēru. [Ingus rāda fotogrāfiju, kur viņš redzams blakus milzu samam un ar ieģipsētu kāju.]

Kas tev ar kāju? Sams salauza?

Nē, salauzu potīti, ar riteni braucot. Tajā copes reizē, 2006. gada 1. jūnijā, man jau ģipša stadija gāja uz beigām.

Toreiz velcēji ar domu, ka var pieķerties arī sams?

Nē, doma bija par līdakām un zandartiem.

Laivā biji viens?

Jā. Divus kolēģus no rīta biju aizvedis uz Meinarda salu, tur var paspiningot, ap salu ejot – vienā pusē kante, otrā seklāks. Tā kā pats biju ar kruķiem, viņiem līdzi negāju, jo varēju copēt tikai sēžot, turklāt sala akmeņaina, varu vēl aizķerties un nožauties atkal. Teicu kolēģiem, ka pavelcēšu, tad jau sazvanīsimies. Velcēju, un Daugavas vidū man gandrīz spiningu no laivas izrāva…

SALACAS LĪDAKA UN SAPALS

LABI ĶERAS PIE MĀJĀM. Ikšķiles svētkos makšķerēšanas sacensībās Berdašs ir uzvarējis deviņreiz

Kāda aukla tev bija?

Neviens netic – 0,12 mm pītā, tests – 12,5 kilo. Pavadiņa arī bija, bet divdaļīgā voblera āķi samam bija ieķērušies priekšpusē, nebija dziļi rīklē.

Velcēji pa zināmām vietām?

Sams pieteicās vietā, kur dziļums bija 11 metri, vobleris gāja līdz 6 metru dziļumam. Zinu to dziļumu, jo ziemā esmu tur ķēris līdakas uz dzīvo. Tur ir kante. Tā vieta ir pret Ikšķiles lidlauku – tur sams paņēma, un izvilku es viņu apmēram pret Sporta ielu. Gandrīz trīs stundas sams mani valkāja pa Daugavu... Tas bija gandrīz tāpat, it kā tu būtu pie stacijas iemetis vizuli vilcienā – kad vilciens uzņem ātrumu, tu tam neko nevari izdarīt, spole tikai tirkšķ. Noiet 20 metrus, 30 metrus, tad sams apstājas. Es pievelku un nevaru saprast, kas kam nāk klāt – sams laivai vai laiva samam. Tiklīdz gribu viņu pacelt no grunts, šis atkal iet prom. Kad jau biju minūtes piecdesmit vilcis, sams taisīja tādu rāvienu, ka salauza spiningu.

Vai pa to laiku tev jau nebija savācies skatītāju un padomdevēju pulks apkārt?

Tas jau bija upes vidū. Piebraucu pie salas, teicu kolēģim Ģirtam: “Kāp iekšā, es viens neko nevaru tam samam izdarīt!” Vienu brīdi jau biju nodomājis: kur šķēres – varbūt labāk griezt auklu pušu… Tas bija tajā brīdī, kad biju pievilcis samu līdz kādiem pieciem metriem un viņš nogāja gar laivu – ūdenī jau izskatās divreiz lielāks…

Velkot tu taču neaizmirsi, kāda tev ir aukla?

Protams. Šķita, ka izvilkt ar tādu tik lielu samu ir bezcerīgi. Turklāt auklai tā bija jau trešā sezona. Uz spoles bija 120 metri. Es simt metrus biju uztinis, bet pēc katras sezonas drusku nogriežu galu nost un pārsienu, jo, ja Daugavā spiningo no salas, aukla beržas pret akmeņiem. Tie ir apauguši ar asiem gliemežvākiem un saplūksnā auklu. Reiz es nebiju pārsējis, līdaka paņēma, un aukla bija pušu.

Uz tiem gliemežvākiem arī pēdas var sagriezt. Ko tik es neesmu piedzīvojis… Reiz maijā bridu uz saliņu, kad hess bija nolaidis ūdeni.

Basām kājām?

Nē, ar brienamajām biksēm. Es šad tad tādās reizēs mēdzu brist, tur var labi paspiningot. Todien biju dabūjis līdaku uz kilogramu un pannas asari, kad hesi, laikam abi, parāva vaļā slūžas un ūdens strauji sāka celties. Ūdens pacēlās par pusmetru – viss, es vairs mājās netieku. Mobilo tolaik vēl nebija…

Kļūsti par Robinsonu...

Straume liela, ūdens auksts – Daugavā maijā vēl nāk lejā aukstais ūdens. Bet vienā brīdī skatos – tētis airējas. Viņš bija binoklī ieraudzījis, ka es esmu aizbridis, un brauca man pakaļ.

Citā reizē es pa Daugavu ceļā uz pilsdrupu salu biju aizbridis līdz pusei. Tur ir ceļš, pa kuru var brist, bet gar malām ir uzreiz divu metru dziļums. Brienu, te vienā līkumā jūtu – it kā oļus no kājapakšas sāk skalot ārā. Straume parādās. Skaidrs – ūdens pacelts. Man jau tūlīt biksēs smelsies iekšā. Ja ieskalos biksēs, tad ir vāks, straume aizraus projām, es jau bikses nevarēšu nosprādzēt nost.

Noņēmu klūgu grozu, kurā jau bija asaris, noņēmu spiningu un domāju: ja piesmelšos, laidīšos, kaut kā kulšos. Bet izdevās burtiski uz pirkstgaliem tikt no tās dziļākās vietas atpakaļ uz krasta pusi. Labi, ka nebija vēja. Ja būtu vējš, ar viļņiem iesistu ūdeni biksēs iekšā, tur jau daudz nevajag, pāris litrus. Atceros – kad burāju ar Optimistu, arī tur daudz nevajag: viens vilnis iesit iekšā, otrs, un tev jau sacensības beigušās – smel tik ūdeni no laivas un gaidi, kad aizvilks uz krastu.

Kad mūsu māja tika būvēta, tētim reiz naktī kāds klauvē pie pagaidu būdas durvīm. Kompānija ar lielo plostu iebraukusi tā kā makšķerēt, uznācis negaiss, un šie vairs netiek uz otru krastu atpakaļ, jo vējš no turienes. Te tad daudz māju vēl nebija, un šie bija pamanījuši, ka būdā uguntiņa deg, un nākuši pēc palīdzības. Izlaida plostam gaisu, un tētis kompāniju veda pāri hesam. Nosaluši visi bija riktīgi, airus pazaudējuši.

Tātad nemaz nevajag būt tālu no Rīgas, lai uzrautos uz stihijas.

Nevajag pat jūru. Daugava ir arī manus paziņas paņēmusi. Vieni bija braukuši uz Nāves salu. Tā ir diezgan iecienīta vieta, desiņas var pacept, zivis pa līcīšiem paķert. Uznācis vējš, laiva apgāzusies, viens gribējis otru glābt, un slīcējs parāvis arī viņu līdzi.

Pats slīcis neesi?

Babītē ziemā diezgan nopietni iegāzos. Tuvākais makšķernieks bija kādu puskilometru no manis. Bet, ja es būtu bļāvis, tad nedzirdētu, vējš bija no viņa puses. Kad gāju, ledus bija normāls, 10–15 centimetru biezs.

PEIPUSA LOMS. Berdašs Peipusā ne reizi vien ir bijis labākais no lielā copmaņu autobusa kompānijas

SALACAS LĪDAKA UN SAPALS

Gāji pavasarī?

Nē, siltajā ziemā. Sniegs pa virsu, dubultais ledus. Es domāju: dubultnieks šūpojas. Kā parasti – ledus, ūdens un atkal ledus. Bet Babīte ir bīstama, tajā vietā pie Gātes kanāla ir caurteka, laikam straume izveidojusies. Jutu, ka zem kājām zūd pamats. Iegāzos. Dziļums tur bija kāds pusotrs metrs, bet līdz krastam kādi 200 metri, niedres, dūņas – izkulties bezcerīgi. Es tad biju jauns gurķis, kādi 14–15 gadi. Kritu uz priekšu un ar rokām atspiedos pret ledu. Labi, ka tas tālāk neielūza. Tā es izķepurojos.

Bet urbis un kaste bija palikuši pie cauruma. Domāju: es taču tos neatstāšu! Kastē makšķerītes un mormiškas iekšā – tās tolaik Vecrīgā par dārgu naudu bija jāpērk, ne tā kā tagad, kad veikalā izvēlies, ko gribi.

Bet copes prieki tajā dienā tev beidzās...

Nebeidzās! Turpināju!

Slapjš ziemā?

Nebija jau auksts, ne vairāk kā –4 grādi. Es jau ātri no tā āliņģa izrāvos ārā. Jā, kājas bija slapjas. Izlēju no zābakiem ūdeni, novilku un izgriezu zeķes, saplēsu šalli uz pusēm un aptinu to ap kājām. Satiksmes autobusa, kas no Kalnciema nāk atpakaļ uz Rīgu, pa dienu nebija – ko es pieturā būtu darījis? Tad jau labāk uz ledus sēdēt. Tai bīstamajai vietai uzmanīgi apgāju apkārt ar līkumu un turpināju makšķerēt, un vēl kādus asarīšus noķēru.

Plaušu karsoni nenoķēri?

Nē. Tas man laikam rūdījums no burāšanas. Līdz 10 gadu vecumam biju ļoti slimīgs, bet tad sāku burāt, ņemties pa ūdeņiem, un lielā slimošana beidzās.

Par ledū ielūšanu runājot, aizmirsu pajautāt, cik tavs sams bija liels.

42,8 kilogrami. Svērt vedu uz graudu kalti, citur jau tādu svaru nebija. Un tik augstu pacelt, lai aste nebūtu pie zemes, arī viņu nevarēja – 1,94 metrus garš.

Kā tad tu viņu dabūji malā?

Sākumā gribēju vilkt uz salas, bet viņš nepadevās. Es arī sāku domāt, ka te nav vērts, jo daudz akmeņu un ķērāju ūdenī, norausies. Tad kolēģis iekāpa laivā, braucām tālāk.

Ieraudzījām vienus velcētājus, sākām māt ar kreklu, lai nāk palīgā. Šie piebrauca. Mēs sakām, ka sams. Viņi prasa: kur? Rādu, ka ne pārāk tālu. Šiem bija eholote, viņi brauca, paskatījās un ieraudzīja: “Vai, cik liels! Pa visu ekrānu!”

Tad braucām un ieraudzījām krastā lēzenāku vietu ar smiltīm. Draugs mēģināja ņemt samu ar plakanknaiblēm, bet viņš tās izsita ārā. Es neko daudz palīdzēt nevarēju – kāja ģipsī. Sēdēju tik laivā un koriģēju kustības.

Jēkabpilietis Boriss Spaskovs, kurš vienubrīd bija Latvijas sama rekordists, arī reiz bija salauzis kāju un ieģipsēts. Draugi tad viņu veda līdz Daugavai, atstutēja ieslīpi pret koku, un tā viņš spiningoja samus. Vai tas lielais ir tavs vienīgais sams?

Nē, ir bijuši arī trijnieki un piecinieki. Visi tepat pie Ikšķiles noķerti. Manai bijušajai sievai ir lauki aiz Staburaga. Bet uz gruntenes bieži vien mazie samiņi piesakās.

LABI ĶĒRĀS ARĪ BALTEZERĀ. Berdaša līdaku loms, 1989. gads

Visas jau neizvelk

Daugavā jābūt arī ļoti lielām mežavimbām.

Jā, pie Staburaga mežavimbas sit baigi, bet tās ir grūti izvilkt. Toties es tur esmu noķēris 3,4 kilo zandartu. Te pie Ikšķiles tikai vienu trīskilogramnieku esmu dabūjis.

Ar spiningu?

Nē, ar grunteni uz ķīša gabala. Tā es daudzus zandartus esmu dabūjis. Zinu vietas, kur var noķert ķīšus. Uz gruntenes tos saķeru un, ja ir rezerve, turu spainī vai akvārijā ilgu laiku. Bet likšanai uz zandarta grunteni ķīsim notīru zvīņas, nogriežu aso spuru un galvu, pārgriežu uz pusēm, uztaisu tādu gredzentiņu no filejas un izduru cauri vienžubura āķi. Ekselenta gruntenes ēsma! Var jau izmantot arī raudu, bet gruntene ir tālu jāmet, rauda, atsitusies pret ūdeni, drīz ir beigta, un beigtu zandarts neņems.

Tātad gardēdis.

Jā! Peipusā es mazus ķīšus un asarīšus parasti laižu vaļā. Citi tādus izmet sniegā un saka: kovārnis apēdīs, bet tur ir tik daudz mazo zivtiņu tā izmētāts, ka neviens neapēd. Tās iekūst sniegā un sapūst. Bet reiz saķēru lielākus ķīšus un uzvārīju zupu – nu ļoti garšīga! Nepilns kilograms ķīšu ir vajadzīgs, lai zupa sanāktu tumīga.

Es reiz Peipusā biju saķēris palielus ķīšus ar ikriem, un mamma tos ikrus ļoti garšīgi sacepa. Uz Peipusu ziemā esi braucis daudz?

Ļoti daudz. Parasti ar Ēsmas organizētajiem autobusiem, un bieži vien ieguvu pirmās vai otrās vietas autobusā. Kopš kovida sākuma tur neesmu bijis. Kolēģis man iemācīja, ka Rannā nemaz nav jāiet kilometriem tālu Peipusā iekšā. Pietiek ar puskilometru vai kilometru – tur mainās dziļums un var dabūt smukus asarus. Tur es reiz saķēru 10 kilogramus asaru un 4 kilogramus lielu raudu. Asari vienubrīd nāca ārā viens pēc otra. Pēcpusdienā viens no mūsu autobusa nāca no tāluma uz krastu un ieraudzīja, ka man pa ledu izmētāti daži asarīši. Teica: “Kā tev gāja? Arī sīkaļas? Mums tur dziļumā arī tikai sīkie.” Bet man vienkārši kastē vairs nebija vietas. Atvēru kasti, šis ieraudzīja, ka tā pilna smuku divsimtnieku, palika bez valodas un aizgāja prom.

Vēdzeli Peipusā esi dabūjis?

Esmu mēģinājis, licis ķīšus uz āķa, bet nekā. Vienreiz vienu mēra sīgu dabūju. Mans paziņa Kraukļu Juris savā laikā Peipusā ir atvilcies sīgas, pa 15 kilo dienā, uz bļitku. Bet vēlāk tās izķēra ar tīkliem. Lielākais asaris Peipusā man ir bijis 700 gramu.

Uz bļitkas izvilki?

Uz mormiškas. Ar bļitku esmu mēģinājis, bet tur man nav veicies. Ar bļitku šo to esmu dabūjis Latvijā – līdaku, zandartu. Peipusā ar mormišku labāk, viss kas var paņemt.

Reiz Peipusā uzgāju uz plāna ledus. Ieraudzīju uz ledus melnāku vietu un gāju turp. Zivīm patīk kontrasts, esmu novērojis, ka tādās vietās, kur mijas tumšāks ar gaišāku, ziemā bieži vien var smukus asarus dabūt. Aizgāju uz to tumšāko vietu, sāku urbt. Izrādās – apkārt ledus ir kādi 30 centimetri, bet tur pat piecu nav. Un apakšā dziļums seši metri… Uzmanīgi un lēni šļūcu atpakaļ.

Citreiz atkal ir bijis tā, ka urb, urb, pārsvīdis meties uz ceļiem, bet līdz ūdenim izurbt nevari, jo esi trāpījis uz ledus sablīvējuma. No augšas jau nevar uzminēt, kurā vietā būs pusmetrs, kurā metrs.

Man ir stāstījuši, ka vējš no Krievijas puses tā sapūš, ka Peipusā virs ledus ir pat 30 centimetru biezs ūdens slānis. Tādā vietā, ja tu izvelc asari un viņš kaut kā nokabinās, tad aizpeld prom pa to slāni – nav vairs tavs. Jāķer nākamais…

BERDAŠA PAVASARA LĪDAKA. Daugava pie Ikšķiles, 1992. gada maijs

KATRAM PĒC SPĒJĀM. Berdašs (pa kreisi) ar copes biedru pie Dagdas 1995. gadā

Kur tu izvilki savu lielāko asari?

Kaķītī jeb Viešūrā Ķirsona laikos novembrī – 1,2 kilo. Laiva maksāja mežonīgu naudu – 16 lati dienā. Mētāju gumijzivi, un tas asaris paņēma vietā, kuru jau ziemā biju ievērojis. Tur ir kants no 7 metriem uz 3 metriem, zālīte aug. Ilgi nenāca pie laivas, spuras saslējis, dusmīgs. Citreiz esmu tur novembrī velcējis izcili draņķīgā laikā ar airiem un arī dabūjis gan lielu asari, gan trīs līdakas, un copes bija vēl vairākas.

Cik branga ir tava lielākā līdaka?

11 kilo. Tas bija 19. februārī. Tepat Daugavā – es jau visas lielākās zivis te esmu izvilcis, ieskaitot 1,6 kilo ālantu uz rotiņa. Tā līdaka ķīsi paņēma 7 metru dziļumā. Ķīsi biju noķēris uz mormiškas, breksīšus mānot. Te kādreiz arī ziemā varēja salasīt diezgan daudz breksīšu svarā ap puskilo. Tagad ir švakāk.

Liela līdaka ziemā nāk laukā vieglāk nekā vasarā ar spiningu?

Nu, neteikšu, ka baigi viegli bija. Es jau nebūtu dabūjis viņu laukā, bet paveicās, ka tie bija mani āliņģi no iepriekšējās nedēļas. Pa starpu bija bijis atkusnis, un āliņģis bija kļuvis lielāks. Man bija gafs. Līdakas galvu dabūju cauri āliņģim vieglāk nekā vēderu – bija pilna ar ikriem. Noliku uz ledus, viņa tikai asti kustināja, nevarēja otrādi apvelties. Nemaz īsti neatceros, kā es viņu līdz mājām aizstiepu. Laikam noslēpu niedrēs un gāju maisam pakaļ.

Par Ikšķiles lielajām zivīm runājot – man kā Dienas žurnālistam viena ikšķiliete reiz 2000. gadu sākumā pa telefonu stāstīja, ka netālu no Meinarda salas viņas zelta retrīveru sams esot ierāvis dzelmē.

Šito stāstu visa Ikšķile zina! Es gan domāju, ka tās ir pasakas. Zelta retrīvers taču ir liels. Mans mīļākais copes aprakstnieks Ruduļu Juris rakstīja, ka cilvēki stāsta arī par dzelmē ievilktām pīlēm, aitām un pat zirgiem...

Nu, ar zirgu būs grūtāk, bet pīli gan sams varētu pakampt.

Daudzas lielas zivis man ir aizgājušas. Nemaz ne tik sen tepat pie pilsdrupu salas biju ar laivu aizbraucis uz līdakām un zandartiem. Vienā brīdī vizulis aizķeras. Skaidrs – zaceps. Bet dziļums tur četri metri. Ja ir seklāks, tad varu aizbrist zacepam otrā pusē, un tad ir cerības atkabināt. Ja dziļāks – tai pašai darbībai jābrauc ar laivu apkārt. Domāju – iešu pēc laivas, bet tajā brīdī sajutu, ka aukla tā kā velkas uz krastu un spole sāk griezties. Domāju, ka varbūt tas ir kāds troses gabals – tur makšķernieki reizēm aiz akmeņiem norauj gruntenes svinus un enkurus. Velku… un ieraugu milzīgu dzeltenu sānu. Līdaka…

Sams tas nevarēja būt?

Nē, tas bija oktobra beigās vai novembrī, sami tad jau guļ. Nu tai līdakai bija vismaz padsmit kilo. Norāvās. Vēl paskatījās uz manu pusi un aizgāja. Labi vēl, ka vizulis man palika.

2018. gada septembrī reiz aizbraucu ar laivu līdz Ķeguma hesam un tad pāri pa otru pusi Daugavā iekšā. Biju tur pavasarī bradājis ar spiningu un divas mēra līdakas dabūjis, domāju – jāaizbrauc rudenī ar laivu. Dziļums tur četri metri.

Skatos – otrā pusē kādus 200 metrus no manis divi diezgan bravurīgi vīri ar laivu braukā un skaļi pļāpā. Iemetu vizuli diezgan tālu, nogremdēju, tad paceļu uz augšu – aizķeras. Un tā, ka ne pakustināt. Tikai drusku tā kā stiepjas. Tie abi laivā arī sarosās un skatās. Skaidrs – veči ielikuši tinu, un es tai esmu uzmetis virsū un aizķēris. Neiešu jau vizuli atstāt, griezīšu ārā! Celšu ārā enkuru un vilkšos tuvāk… Bet tajā brīdī, kad sāku vilkt enkuru, bija tāds uzsitiens – tuhh! – un vizulis brīvs. Nebija ne zāļu klāt, ne gliemežu. Nezinu, kas tas bija. Ja būtu bijis tīklā, tad nebūtu uzsitiena. Līdaka tā var ar pasitienu izpurināt vizuli ārā.

Neko citu tajā dienā nenoķēru. Bija austrumu vējš – bada vējš. Lielie speciālisti gan saka, ka tādā vējā tieši lielās reizēm paņem.

Jā, lielās ņem neprognozējami. Konkursam Dienas Zivs savulaik iesūtīja lielās, noķertas bula laikā, dienas vidū… Vai mežavimbu esi noķēris?

OTRA MĪĻĀKĀ UPE AIZ DAUGAVAS. Salacā Berdašs par līdaku lomiem patiešām nevar sūdzēties

Esmu – trijnieci, arī tepat pie saliņas Ikšķilē, vasaras sākumā spiningojot līdakas. Kad tā mežene pieķērās, bija sajūta, ka otrā galā ir ložmetējs, kāts dreb. Ikšķiles svētkos esmu izvilcis 1,6 kilo meženi. Starp citu, esmu deviņkārtējs Ikšķiles svētku čempions makšķerēšanā.

Kā te Ikšķilē citiem ar lieliem samiem ir veicies?

Kad es izvilku savu lielo, mans copes draugs Aldis Vārna teica: “Ingu, mums uz tevi ir baigais niknums. Mēs visu dzīvi kvokojam gan te, gan pie Kokneses un neko lielāku par 15 kilo neesam noķēruši, bet tu ar tievu diegu izvelc milzeni…”

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager