Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 13.maijs 2024, 23:17 | Komentēt | 541 skatījums

Kupriša foreles

Ja es nemakšķerētu, droši vien būtu sajucis prātā, – kādai kolēģei, kura, garāmejot padzirdējusi mūsu sarunu, pārvaicā, vai viņš ir makšķernieks, smejoties apliecina izdevniecības Dienas Žurnāli mārketinga vadītājs Arnis Kuprišs. Kad Arnis vēl bija LTV ģenerāldirektora vietnieks un LTV7 direktors, ne bez viņa ievirzes 7. kanālā parādījās vairāki raidījumi makšķerniekiem. Ja Kuprišam pašam būtu jāvada šāds raidījums, tas noteikti būtu par foreļu spiningošanu, kurai Arnis pēdējos gadus nodevies ar sirdi un dvēseli.

sākās tavs ceļš makšķerēšanā, kas nu rezultējies zvērinātā forelistā?

Sāku kādu piecu sešu gadu vecumā, kā visi – ar bambusa kātu un karūsiņām.

Tavā bērnībā, 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, daudzi vēl ar lazdas kātu sāka.

Lazdas kāts man bija pēc tam, kad bambusa kāts netīšām tika salauzts!

Par īsto sākumu runājot – vienmēr jau vajag kādu ceļvedi makšķerēšanas pasaulē. Man paveicās ar krusttēvu, mammas māsas vīru. Viņš bija kaislīgs copmanis un man padsmit gadu vecumā ierādīja spiningošanas viltības. Viņam jau tolaik, dziļajos padomju gados, bija Abu kāts un bezinerces spole, kas tajā laikā bija pilnīgs kosmoss.

AGRA PAVASARA… UN JĀŅU FORELE. Kuprišs ar lomu kādā no Vidzemes foreļupēm. 2019. gads

ČETRDESMITNIECE. Uztveramā tīkliņa iekšējais diametrs, 40 cm, Kuprišam kalpo arī kā zivs mērs

Tad jau viņš droši vien bija Mednieku un makšķernieku biedrībā, tur čaklākie varēja tikt pie importa inventāra.

Nē, viņš bija ģeologs un pie tiem copes rīkiem bija ticis caur paziņām. Reiz viņš, spiningojot Lielupē, to kātu bija netīšām nogremdējis dzelmē. Tad uztaisīja milzīgu grābekli, meta to ūdenī un ar striķi vilka malā. Beigās viņš savu dārgo spiningu dabūja rokā no pamatīga dziļuma!

Tavas spiningotāja gaitas taču nesākās uzreiz ar forelēm?

Nē. Pamazām, lasot grāmatas, klasiķi Jaunsudrabiņu ieskaitot, man sāka šķist, ka īstais mērķis ir foreles. Lasīdams iztēlojos, kā tas varētu notikt. Atsevišķas forelēm veltītas literatūras tad nebija, tikai fragmenti kādos žurnālos un makšķerēšanas grāmatās. Vārdu sakot, par forelēm domāju jau sen, bet sagadījās tā, ka par aktīvu forelistu sevi varu saukt tikai pēdējos septiņus gadus. Pirms tam biju tāds multimakšķernieks – karpu laikā braucu uz karpām, sēdēju uz līņiem, spiningoju līdakas… Patiesībā sēdēt uz vietas man nepatīk.

Tas ar karpu ķeršanu īsti neiet kopā...

Tāpēc arī es karpu copei nepieķēros tā pa īstam. Aizbraucu uz komercdīķiem, pasēžu, izvelku, un ar to arī mana karpu cope beidzas.

Manā teorētiskajā priekšstatā foreļu ķeršana šķita pārāka par visām citām. Nolēmu, ka būtu jāsāk. Foreļu spiningošana kaut kādā ziņā ir līdzīga spiningošanai no laivas, laižoties lejā pa upi. Tas man arī ļoti patīk – visu laiku mainās ainavas, parādās kaut kas jauns, un ziņkāre par to, kas būs aiz nākamā līkuma, dzen uz priekšu.

Tāpat kā pārējā makšķerēšanā, arī foreļu copē ir vajadzīgs kāds, kas tev to ierāda, pastāsta. Manā draugu lokā neviena forelista nebija. Katrs it kā kaut ko par forelēm zināja, bet, no šodienas skatupunkta vērtējot, tie bija mīti, blēņas, puspatiesība. Kad sāku pievērsties forelēm, jau bija internets. Tad jūtūbē jau bija atrodami daudzi raidījumi par foreļu tēmu, lielākoties no ASV, Kanādas, Norvēģijas, Zviedrijas. Tagad varu teikt: ja tev pašam nav pieredzes, visu šajos videorullīšos redzamo nevar ņemt par pilnu. Daudzi tajos sevi grib pozicionēt kā guru, milzīgus foreļu copes ekspertus un bieži vien sastāsta riktīgas muļķības.

Pirmo gadu es forelēs nogāju pilnīgi tukšā… Braucu uz tādām upēm, par kurām tagad zinu, ka tur ir foreles, un pat esmu tur noķēris. Tajā laikā domāju vienkārši: spinings ir spinings, rotiņš ir rotiņš, un upe ir upe. Jā, upes bija kā upes, tajās bija bedres un krāces, bet man copes kā nebija, tā nebija. Vismaz reizes desmit savā pirmajā foreļsezonā biju izbraucis pie upēm un tikai pašās sezonas beigās noķēru savu pirmo forelīti, 20 centimetrus garu. Ak dievs, cik es biju priecīgs!

Ziema ir laiks, kad forelists var pievērsties literatūras studēšanai un video pētīšanai. Ziemā pēc savas pirmās forelista sezonas es par forelēm izlasīju, iespējams, visvairāk. Lasīju lielākoties zinātniskus pētījumus, tie tomēr ir nopietnāki nekā dažs jūtūbes sižets. Atradu ļoti labas lietas, izmēģināju, vērtēju, domāju, salīdzināju – un, jāteic, man sāka iet arvien labāk. Tagad ar diezgan lielu pārliecību varu teikt, ka Latvijā tukšā nebūšu.

LIELĀ IR PROM… Arņa Kupriša sejas izteiksme mirkli pēc smukas foreles noraušanās. 2020. gads

Ja tas nav pārāk konkrēti prasīts, kur ir tavas galvenās foreļupes – Vidzemē vai Kurzemē?

Vidzemē – Daugavas, Gaujas un Salacas baseins. Daudzas Igaunijas foreļupes arī ir savienotas ar Gaujas baseinu. Tā kā esmu no Valmieras, diezgan bieži sanāk aizbraukt forelēs uz Igauniju, tas man ir vieglāk nekā aizbraukt uz Kurzemi. Bet arī Kurzemes foreļupes man ļoti patīk, visās arī esmu pabijis. Savā makšķerēšanas plānošanā ievēroju principu, ka vienreiz braucu uz zināmu vietu vai posmu, nākamreiz uz jaunu – kur tālāk, kur grūtāk piekļūt, sarežģītāka iešana atpakaļ…

Vai mūsdienās vēl ir vietas, kur ar mašīnu nevar tuvu piebraukt?

Ir, ir, purvaini mežainajos posmos ir pamatīgs gājiens. Tagad gan dažas tādas vietas ir pārāk tuvu Krievijas robežai, slēgtā zona.

Kādas ir Igaunijas foreļupes?

Līdzīgas Vidzemes upēm, bet man šķiet, ka Igaunijā makšķerēšanas kultūra ir augstāka. Tur labāk darbojas princips noķer&atlaid, tur mazizmēra zivtiņas netiek stieptas mājās.

Latvijā jau arī šis princips nostiprinās...

Protams, attieksme ar katru gadu kļūst labāka, to redzu sarunās ar pieredzējušiem copmaņiem. Līdzīgi kā ar atkritumu izgāšanu mežā, kas tagad jau ir ārkārtējs gadījums. Tomēr Igaunijā, man šķiet, attieksme ir vēl labāka. Tieši attieksme, jo likumi viņiem ir ļoti demokrātiski – minimālais paturamais garums ir 36 cm, par vienu centimetru vairāk nekā pie mums. Igaunijā nedrīkst paturēt alatas, tās viņi saudzē, jo to tur ir daudz mazāk nekā Latvijā.

Ir kur tiekties

Tātad pirmo iedvesmu foreļu makšķerēšanai tu guvi no literatūras...

Jā. Pēc tam tiku savests kopā ar Valdi Holbergu. Viņš ir labs stāstnieks, par copes tēmu mierīgi pa telefonu varam stundu norunāt. Holbergam ir liela pieredze forelēšanā un mušošanā. Esmu viņam pat no upes zvanījis, ja ir gadījusies nestandarta situācija, un viņš man skaidro, kāpēc tā ir noticis vai kādu kļūdu esmu pieļāvis.

Bieži vien salīdzinām mūsu zināšanas. Reiz forelējot man pieķērās 20 cm forelīte, bet nenormāli skaistās krāsās. Tas notika pie bļodveida bedres zem krācēm, tādās parasti kāda lielā sēž. Biju to bedri jau izmētājis, tajā dienā tur nekā nebija, tad uzmetu seklākā vietā virs krācēm. Tur tā mazā paņēma un ar krāču straumi pārgāja dziļumā. Nolēmu viņu nofotografēt, jo tie punkti bija tiešām ļoti skaisti, spilgti sarkani. Iespiedu kātu starp kājām, meklēju telefonu… un tajā brīdī no dziļuma augšā uzpeldēja tik milzīga forele, kādu līdz šim nebiju redzējis, vismaz 70 centimetru gara! Nu var jau būt, ka tas bija taimiņš. Grāba, bet nezinu, vai mazo forelīti.

Vēlāk zvanīju Holbergam, un viņš pieļāva, ka man straumē ir griezies rotiņa spārniņš, varbūt grāba to. Lai gan vispār foreles ēd foreles. Sākumgados, kad kādu lielāku pārnesu mājās, pētīju, kas ir vēderā, un vairākas reizes esmu tur atradis maziņas forelītes. Lielās ēd visu, ko dabū, tām vajag enerģiju.

Ļoti žēl, ka visus skaistos skatus, ko forelējot ieraugi, nevar nofilmēt no A līdz Z. Tādos brīžos paliec kā iemiets no tā skaistuma.

Reiz gāju klāt vienai foreļbedrei, ļoti grūtai vietai – malā aug ieva, zari ūdenī. Es zinu, ka zem tiem zariem sēž forele, bet iemest ir gandrīz neiespējami. Jau no attāluma sāku pētīt, kā tai vietai varētu pieiet un kur labāk iemest, un pamanīju, ka apmēram pusmetru virs ūdens lido lielā spāre. Vienā brīdī no ūdens izlēca forele, gaisā noķēra to spāri un ar blīkšķi iekrita atpakaļ! Tajā reizē es pārliecinājos par to, ko jau biju lasījis zinātniskos apcerējumos – ka forelei ir fantastiska koordinācija. Acis, spuras, sānu līnija darbojas perfekti. Ar roku jau lidojošu spāri noķert nevar, bet forele to spēj, izlecot no ūdens. Neesmu aktīvs sociālo tīklu lietotājs, bet, ja izdotos noķert šādus īpašos kadrus, tie būtu ielikšanas vērti.

Starp citu, man ir arī pieraksti, kāda katrā reizē ir bijusi ūdens un gaisa temperatūra un tamlīdzīgi. Ja braucienā ir radusies kāda atziņa, pierakstu arī to. Piemēram, vairākas atziņas man ir bijušas par zivju migrāciju, kad dažās valstīs tā tika pētīta ar lielām forelēm (garumā no 43 cm) – tām spurā bija piestiprināti mazi raidītāji. Mani novērojumi vairākas reizes ir sakrituši ar pētījumu secinājumiem.

Piemēram?

Mazās atziņas ir tādas, ka pavasarī forelēm ir vienas uzturēšanās vietas, vasarā citas. Ja izdotos atrast mecenātu, līdzīgu pētījumu varētu veikt Latvijā. Ja Amerikā, Kanādā un Norvēģijā foreles uzvedas vienādi, kāpēc lai viņas tā neuzvestos arī Latvijā? Taču viens cilvēks to izdarīt nevar, vajadzīga komanda.

Un kā forelēm Latvijā būtu jāuzvedas?

Ir zināms, ka ziemā tās aiziet uz ziemošanas bedrēm (sliktākais ir tas, ka ziemā pie šīm bedrēm esmu redzējis nopēdotas malas, tātad notikusi nelikumīga ķeršana). Kad ūdens uzsilst līdz 6–7 grādiem, foreles sāk iet uz citām vietām. Bet zibenīgi tas nenotiek, pēdējās foreles ziemošanas bedri atstāj, kad ūdenī ir jau +14 grādi.

Otra tajos pētījumos redzama lieta, ko Latvijā daudzi nezina: forele vienā vietā, vienā bedrē ir kādas 4–5 dienas. Tajā laikā viņa to notīra un tad aizpeld uz nākamo bedri pa straumi uz augšu. Tā viņa pārvietojas apmēram kilometra distancē pa kādām četrām bedrēm un tad atgriežas pirmajā.

Cik foreļupju Latvijā varētu būt?

Valdis Holbergs vismaz vienu mēra foreli ir noķēris 150 upītēs. Man pagaidām ir tikai 38 tādas vietas, tātad ir kur tiekties.

Bet noķerto foreļu lieluma ziņā?

Virs kilograma man ir bijušas, virs diviem ne. Vairākas lielas ir aizgājušas, lai gan nevar skaidri noteikt, vai tas nav bijis taimiņš. Pagājušogad vienā vakarā, kad jau sāka krēslot, taisīju pēdējos metienus, lai vēl pa gaismu tiktu līdz mašīnai. Pavisam necilā vietā, pusmetru dziļā ielociņā, iemetu, un pirmā sajūta bija, ka esmu bebru aizķēris – tāds stiepiens uzreiz! Bet aukla un spole izturēja. Es viņu dancināju, divas reizes jau grābu ar tīkliņu, bet viņa ieskrēja čakārņos. Tad es izdarīju milzīgu kļūdu – par veselu apgriezienu piegriezu spoles bremzi. Tajā brīdī – tinkt! – un mana fluorkarbona pavadiņa uz pusēm… To zivi es biju redzējis, tā bija pie 70 cm gara, un man likās, ka redzu raksturīgos sarkanos punktus. Milzonīga!

NE GAUJĀ! Mazākās upītēs ir lielākas alatas, novērojis Arnis Kuprišs

Eksāmenu vajag!

Vai forele ir gudra zivs?

Forelei ir ļoti interesanta redze. Plakstiņu forelei nav, tāpēc saulē viņai nepatīk uzturēties, tā meklē ēnainas vietas, kur ir koki. Tāpēc, cērtot kokus, būtu svarīgi pie pašas upes atstāt vienu joslu. Forelei ir nakts redze un dienas redze. Naktī viņa redz labi, bet melnbalti, siluetus. Tāpēc naktī iesaka lietot melnus voblerus.

Tu esi ķēris foreles naktī?

Divas reizes esmu mēģinājis, bet tas nav viegli. Pirmkārt, ir perfekti jāpārzina makšķerēšanas vieta, svešā vietā var rasties dažādas problēmas. Otrkārt, vajag gaišu mēnesi, lai vismaz kādas kontūras redz. Nakts copes pluss ir tas, ka foreles tad nevis sēž savās slēptuvēs, bet nāk laukā baroties, tātad nav nepieciešami superprecīzie metieni.

Tu naktī kādu foreli esi dabūjis?

Vienu esmu izvilcis, bet gaidas un iztēle attiecībā uz nakts copi bija lielāka, nekā izrādījās. Var jau būt, ka nepieciešams tikai piešauties. Piemēram, metiens – lai gan liekas, ka metiena tehniku labi pārvaldi, iemet, bet... klusums. Nav klasiskā plunkšķa. Aha, tātad trāpīts krastā vai kokos. Otra lieta: dienā tu redzi, ja zivs nāk rotiņam līdzi, bet naktī viss notiek tumsā. Jā, sajūtas ir foršas, bet nakts copei tomēr vajag piešauties.

Kas attiecas uz foreļu redzi, pats esmu pārliecinājies, ka rīta mijkrēslī un vakara krēslā ir pauzes. Zinātnieki saka, ka forelei nepieciešamas 20–40 minūtes, lai pārslēgtos no nakts redzes uz dienas redzi un otrādi. Tajā brīdī viņa nebarojas. Tāpēc agrajos braucienos dažreiz rīta mijkrēslī vēl var noķert foreli, bet tad, kad viņa pārslēdzas, upē ir klusums. Vasarā tas ir ap pulksten 6:00–6:30, un tad kā pēc burvja mājiena cope sākas.

Vēl viena lieta: forele ir ļoti racionāla zivs, viņa ļoti taupa enerģiju, pēc mazas mušas divus metrus neskries. Bet, ja objekts lielāks, tad skries. Tātad maza muša ir jānovelk ļoti tuvu gar foreli, lai tā ņemtu.

Kādus mānekļus tu lieto?

Jau gadus trīs makšķerēju tikai ar paštaisītiem rotiņiem. Man īsti nepatika rūpnīcu ražojumi. To pušķi, ko klāj virsū rotiņiem, skatos no mušiņniekiem, taisu līdzīgu tam, kāds varētu lidot dabā, piemeklēju vēlamās krāsas. Veikalos dabūjamie standarta rotiņi iegriež trijžuburu āķi, bet forelei tā griešanās nepatīk. Es, pētīdams un uzlabodams mānekļus, esmu panācis, ka rotiņa spārniņš griežas, bet korpuss un āķis ne. Spārniņus taisu tikai no sudraba. Veikala spārniņi parasti ir plānāki nekā manējie. Esmu novērojis, ka forelei labāk patīk, ja spārniņš griežas smagnējāk.

Kas attiecas uz ņemšanu – ja forelei būs ņemšanas laiks, tā ņems arī alus pudeles korķi. Bet, ja būs paēdusi, aizdomu pilna vai sabaidīta, tad svarīga ir katra nianse, katrs mazais plusiņš, kas veicina grābienu. Ideālos apstākļos foreli izvilks jebkurš, parādi tikai, kur jāmet. Taču ne jau vienmēr ir tie ideālie apstākļi, un ne jau vienmēr foreles intensīvi barojas.

Tām parasti ir trīs uzturēšanās vietas. Vienā tā atpūšas, un no turienes – siekstas vai iedobes – to ir ļoti grūti dabūt ārā. Otrajā vietā viņa intensīvi medī, tā ir straume. Un trešā vieta ir atstraume vai ēna, kur forele noiet malā pēc medīšanas. Tādā vietā ir svarīgi viņu izprovocēt ņēmienam.

Ja forele kampj un nošauj garām, vai var cerēt, ka tā turpat ātri vien ņems otrreiz?

Esmu izvilcis ar otro un trešo piegājienu, bet tā notiek ārkārtīgi reti. Kā redzēju arī labā BBC filmā – ja forele paņem ēsmu un konstatē, ka tā nav ēdama, viņa atver muti ļoti plaši, un vizulis izkrīt ārā. Tas notiek milisekunžu laikā, mēs to saucam “cope bija, sitiens bija”. Pēc tam var mest, un nekas nenotiek. Toties ir vietas, kur var izvilkt vairākas. Tu izcel vienu un saudzīgi atlaid atpakaļ. Domā: tā kā ir bijis trādirīdis, šļakatas, nekā te nebūs. Bet iemet, un cita forele pakampj. Vispār jau forele ir teritoriāla zivs, sargā savu vietu, liela forele savā vietā būs viena. Dažreiz viņa sit pa mānekli, bet neņem – tā acīmredzot ir konkurenta aizbaidīšana. Mani rotiņi ir lielāki par 3. numuru, āķis paliels, lai mazās to nespētu viegli paņemt.

Āķi bez atskabargas esi lietojis?

Esmu. Viens no iemesliem, kāpēc sāku būvēt rotiņus pats, bija āķi – rūpnīcu rotiņiem tie ir nekvalitatīvi. To var saprast – kāpēc viņiem celt pašizmaksu un likt māneklim klāt āķi, kas viens pats maksā divus eiro? Makšķerējot foreles, āķis iet pa celmiem, akmeņiem un smiltīm un ļoti ātri kļūst neass. Nomainīt tos pirktajiem mānekļiem ir grūti, tad vai nu jāstrādā ar vīlīti, vai diezgan ātri māneklis jāmet laukā. Es to atrisināju tā, ka izmēģināju vairāku firmu āķus, līdz atradu tos, kas man patīk (tie visi ir japāņu). Kā saka mans draugs, “āķis ass kā ledus”, līp pie pirkstiem.

Cik svarīgi foreļcopē ir laika apstākļi?

Parasti mēs makšķerēt tiekam brīvdienās. Tātad laika apstākļus pasūtīt nevaram, nākas ķert pat asā ziemelī un spilgtā saulē. Pētījums rāda arī, kādā temperatūrā forelēm sākas aktīvā barošanās – no 8,5 līdz 10 grādiem. Arī to nevar pasūtīt. Vasarā mums dažreiz ūdens ir plus 20 grādus un vēl siltāks, kas forelei jau ir kritiski. Tai 23 grādos apstājas vielmaiņa, un tad viņa tikai veģetē. Ļoti aukstā ūdenī, zem plus 4 grādiem, tas pats.

Kāpēc tu neforelē ar mušiņkātu?

Pirmkārt, tas ir dārgāk nekā ar spiningu. Man gan ir oponenti, kas stāsta, ka, lai sāktu mušot, nevajag tūkstošus. Otrkārt, Latvijā ir samērā maz vietu foreļu mušošanai, plašumu vajag, bet mums pārsvarā ir džungļi. Lai gan esmu skatījies, ka Patagonijā mušotāji iet arī pa stipri aizaugušiem džungļiem un taisa katapultas metienu – saliec kātu, paņem mušu rokā un izšauj pa gaisu. Mums pie foreļupēm nav nopļautu zālienu kā Anglijā.

Pateicoties mušiņmakšķerēšanai, pasaulē ir ļoti daudz literatūras par forelēm. Mušošana ir miljardu industrija – ekipējums, apmācība… Tāpēc arī viens no mušiņmakšķerēšanas objektiem jeb forele ir ļoti daudz pētīta visos aspektos. Bet vispār kā copes objekts forele ārzemēs netiek tik ļoti izcelta kā Latvijā. Man šajā sakarā ir savs izskaidrojums: forelei no padomju laikiem nāk līdzi zināma noslēpumainība un odiozums tāpēc, ka tad foreļmaizītes viesībās skaitījās īpaši smalka lieta. Lasi nopirkt tad nevarēja, veikalos vienkārši nebija, tad nu namatēvs makšķernieks, kurš spēja viesiem likt galdā foreļmaizīties, bija īpaši cienījams. Šodien šis aspekts vairs nav aktuāls.

Nuja, šodien veikalā nopirkt foreli vai tās ikrus iznāk lētāk nekā pašam ķert...

Daudz lētāk, ja sarēķina ceļa un ekipējuma izdevumus! Šodien forelisti vairs nebrauc pēc loma, ko atvest mājās. Galu galā pat 40 centimetru gara forele, kas ir visnotaļ normāls izmērs, jau nav nekāda lielā zivs. Tas cīņasspars, ko viņa dod, tas adrenalīns un emocijas ir daudz vērtīgāki nekā tāda forele, pānesta mājās un uzlikta uz pannas.

Nesaku mušiņmakšķerēšanai kategorisku nē, bet pagaidām man patīk process ar spiningu. Brienu ar hidrotērpu pa upīti, visu laiku esmu kustībā.

Bebru alā neesi iebridis?

Ir gadījies, bet pagaidām esmu ticis cauri ar izbīli, lai gan bebru alas forelistam ir viens no reālākajiem veidiem iedzīvoties traumā. Bijāšana man ir pret lāčiem, to tagad mūsu pusē Ziemeļlatvijā ir ļoti daudz. Valstī esot virs simta, Igaunijā pie 1800 lāčiem. Svaigām pēdām esmu vairākreiz pārgājis pāri...

Tad jau uz copi jāņem līdzi pirotehnika.

Es tā arī daru, man līdzi ir mednieku petrades. Man patika viena lāču speciālista radio teiktais. Viņam prasīja, vai tiesa, ka, satiekot lāci, nevajag skatīties viņam acīs. Speciālists atbildēja: ja jūs ar lāci varat saskatīties, tas ir stipri par tuvu. Un piebilda, ka Igaunijā lāču uzbrukumi cilvēkam nav fiksēti, lai gan tur to ir daudz vairāk nekā Latvijā.

Arī Zviedrijas Lapzemē, kur esmu bijis, lāču ir daudz, bet cilvēku satikt tie neraujas. Tas ir viens no forelēšanas jaukumiem – tu esi tuvu dabai. No aprīļa, kad var sākt makšķerēt, līdz rudenim esi dabā iekšā tik daudz, ka vari redzēt pārmaiņas tajā pa solītim: tādas puķes uzzied, tādi putni atlaižas, dzied un izved mazuļus, tādi zīdītāji pamanāmi…

Lūsi esmu redzējis vairākas reizes. Pirmajā reizē upītē bija baļķu sanesums. Skatos – brūna mugura. Nevar taču būt, ka stirna ietu pāri baļķiem… Lūsis mierīgi nokāpa no baļķiem, apstājās un skatījās uz mani. Es skatījos uz viņu, nesaprazdams, kā rīkoties, tad lūsis pagriezās un mierīgi iegāja mežā.

Cieņpilni...

Jā. Vilkus esmu redzējis tikai pa ceļam uz upīti, toties aļņus, briežus un stirnas daudzreiz.

Forelēs vienmēr brauc viens pats?

Uzskatu, ka forelēs jāiet vienam. Senāk braucu ar brāļadēlu uz lielāku upi, kur diviem ir ko darīt. Nesaprotu, kā var forelēs braukt trijatā. Forele ļoti tālu jūt, ka tu ej pa upīti.

Līdakas foreļupēs noķer bieži?

Nupat svētdienā vienā upītē izvilku piecas mēra līdakas un biju ļoti pārsteigts, agrāk tās tur nebiju manījis. Man ir bijis arī tā, ka vienā vietā trijos metienos izvelku asari, līdaku un foreli, tātad nav tā, ka šīs zivis kopā neuzturētos.

Kur vēl bez Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas esi forelējis?

Norvēģijā, Spānijā.

Kurās vietās Spānijā?

Esmu forelējis gan pie Biskajas līča, gan otrā pusē, Andalūzijā. Biskajas līča puses upes man patika, tajās nāk arī laši iekšā, tāpat klimats tur ir patīkamāks nekā karstajā Andalūzijā.

Spānijā man ļoti patika viena lieta, kuru arī Latvijā būtu vērts ieviest – lai dabūtu makšķerēšanas atļauju, ir jānokārto eksāmens. Skatījos spāņu jautājumus. Tie nav viegli, nav domāti tikai ķeksītim, kaut kas ir jāzina.

Grūtāk nekā autovadīšanas tiesību eksāmenos?

Nē, nē. Tur ir kādi 12 jautājumi, tai skaitā par zivju migrāciju, par saudzīgu atbrīvošanu no āķa. Un sodi par ķeršanu bez atļaujas tur ir nenormāli lieli, esot pat līdz 7000 eiro.

Par vienu forelīti 7000 eiro?

Nē! Jau tikai par to, ka tu esi ūdenī ar makšķeri! Un spāņu civilā gvarde tiešām brauc pa upītēm un pārbauda. Ja papīri nav kārtībā, var būt lielas ziepes.

Bet kā ārzemnieks es makšķerēšanas atļauju uzreiz dabūt nevaru, būtu jāgaida kādi 3–4 mēneši. Taču problēma izrādījās atrisināma vienkārši. Ja ņem gida pakalpojumus, viņš tev it kā piešķir licenci. Tātad ātrais ceļš ir tāds – tu aizej pie gida, iedod kādu naudiņu, un viņš parakstās, ka ir tev atļāvis copēt. Pavisam likumīgi tas nav, bet formāli pareizi.

Kā tev Spānijā ķērās?

Bija daudzas mazas forelītes, bet pāris baļķēni arī uzpeldēja līdzi. Tie varēja būt laši, tur rudenī lašu ķeršana ir populāra. Upe kā mūsu Amata, tikai dziļāka, ūdens dzidrs. Iemetu krācē, pavilku atstraumē un ieraudzīju, ka milzenis peld līdzi. No vienas puses, gribēju, lai tas pieķeras, no otras – apzinājos, ka maniem rīkiem tas labi nebeigtos.

Lašus spiningojis esi?

Pāris reizes esmu, bet neko neesmu dabūjis. Valdis Holbergs stāsta, ka tās sajūtas ir iespaidīgas. Manuprāt, makšķerniekus forelēs dzen tas, ka 35 cm zivs jau var uztaisīt pamatīgu jampadraci un uzdzīt adrenalīnu. Viņa spēj zibenīgi attīstīt ātrumu 35 km stundā – tam nekas nestāv blakus. Es jau tālā distancē varu nekļūdīgi pateikt, kāda zivs paņēmusi – līdaka vai forele.

FOREĻU LIELIE BRĀĻI.  Vasaras taimiņi forelistam vienmēr ir patīkams pārsteigums

Forele gaismā

Forelistu Latvijā tagad ir daudz?

Feisbuka foreļgrupā esam 3500 dalībnieki. Taču pie upītēm citus nesatieku tikpat kā nekad. Ir bijis tā, ka piebraucu pie upes, ieraugu svaigas pēdas un dodos uz citurieni, jo neiešu jau pa pēdām.

Starp citu, Latvijā pie upēm nekad neesmu redzējis nevienu inspektoru. Ezeros esmu, gan ar laivu braucot, gan ziemā makšķerējot.

Ziemā jau foreles upēs neķeras...

Foreļu nav, bet mēs braucām uz Zviedrijas Lapzemi palijās.

Kā tev veicās Norvēģijā?

Norvēģijā bijām tūrisma braucienā. Man līdzi bija līdaku spinings, domāts copei Zviedrijā. Ieraudzīju Norvēģijā foreļupi un nevarēju nociesties. Atļaujas man nebija, apzinājos, ka sods var būt liels, bet vismaz vienreiz bija jāiemet, lai atzīmētos. Mazākais roteris, ko kastē atradu, bija 4. izmēra. Piegāju pie upes, un pirmajā metienā – tinkš! – forelīte galā.

Tātad tev ir arī līdaku spinings.

Jā, esmu Somijā un Ālandu salās bijis uz līdakām. Pamatā visa makšķerēšana man tiek pakārtota forelēm, bet dažreiz gribas arī ar kompāniju aizbraukt līdakas pamakšķerēt.

Ģimenē esi vienīgais copmanis?

Brālis arī ir, dēls epizodiski pieslēdzas. Bet mazdēls, kam astoņi gadi, jau interesējas par makšķerēšanu, ceru, ka viņš reiz būs forelists.

Foreles tu tikai ķer vai arī ēd?

Pāris reizes gadā kādu pārnesu mājās. Japāņiem esot ēdiens “karpa gaismā” – noliek blakus karpai svecīti un ēdot domā par to karpu: kā viņa ir dzīvojusi, kur peldējusi, ko ēdusi... Mēs ar sievu arī noliekam svecīti, kad ēdam manu foreli. Un es arvien vairāk sliecos domāt, ka nevajag paturēt foreli arī to vienu vai divas reizes gadā. Apskatot kuņģa saturu, redzi, cik daudz viņai jāskrien, lai salasītu mazos kukainīšus un maksteņu kāpurus ar visām mājiņām. Foreles dzīve nav viegla. Lai tā labāk paliek mums kā cīņas zivs, nevis pārtikas produkts.

Dažreiz saka, ka zivs ķeršana un atlaišana ir mocīšana. Jā, stress tas zivij ir, bet pēc dažām dienām viņa to vairs neatceras. Speciālisti stāsta, ka pabūšanu uz āķa forele atceroties septiņas dienas. To ir grūti izmērīt. Kad man aizgāja lielā, es gaidīju septiņas dienas un tad atkal braucu uz to vietu.

Kanādieši ir veikuši diezgan nežēlīgu pētījumu ar līdakām – sasprauduši tām āķus dažādās vietās – rīklē, kaklā un citur, pielikuši raidītāju un palaiduši vaļā. No dažiem āķiem līdakas bija tikušas vaļā jau pēc pāris stundām, bet no pārējiem divu dienu laikā.

Tas droši vien bija tavs pirksts vēl LTV7 direktora amatā – raidījumi makšķerniekiem šajā kanālā...

Tā kā kanāls bija paredzēts vīriešu auditorijai, tās piesaistīšanai tapa jauni makšķernieku raidījumi. Vienā brīdī mums bija pat veseli trīs. Protams, vienpersoniski es šādu lēmumu nepieņēmu, bet ievirzi devu. Ir labi, ka programmā ir raidījums, kas arī pašam patīk. TV raidījuma līmenim ir jābūt daudz augstākam nekā jūtūbes rullītim.

Kā ir mainījusies situācija foreļupēs šajos gados, kopš tu tajās makšķerē?

Pagājušogad bijām tīrīt upīti kopā ar forelistiem un BIOR, viņi atjauno dzīvotnes. Tad arī aprunājos ar citiem copmaņiem un konstatēju, ka novērojumi ir diezgan līdzīgi. Aizpagājušais gads bija labs ar lielām forelēm. Pagājušais savukārt – ar skaitu, bet drusku zemmēra. Mēs ar kolēģi tādas saucam par japānietēm, jo japāņi tādas fotografē un liek iekšā Instagram, viņiem tā skaitās liela zivs. Tāpēc japāņu kāti bieži vien ir ļoti jutīgi un smalki.

Kopumā var teikt, ka situācija Latvijas foreļupēs kļūst labāka. Bet var jau būt, ka es tās vienkārši protu labāk ķert. [Smaida.]

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager