Zirņa metrs Zviedrijā

Esmu ļoti liels Latvijas patriots. Tomēr copēt Latvijā man patīk arvien mazāk. Ūdeņu gan ir pietiekami, arī pa kādai zivij vēl ir, bet tas presings… Man burzma nepatīk. Nekādā tās izpausmē. Varētu teikt, es to ienīstu. Tāpēc katru gadu vismaz vienu reizi dodos ārpus Latvijas uz copi. Arī šogad...

Presings uz ūdeņiem Latvijā ir tik nomācošs, ka īsti nevar pat vientulīgu necopi izbaudīt. Forelisti vēl atrod pa kādai pusslepenai upītei vai vietai, bet pārējie?

Šogad kopā ar Jāni Svārpstsonu 1. maijā atklājām laivu sezonu Burtniekā. Neko tādu vēl nebiju redzējis! Laivu un tautas ezerā tik daudz, ka brīžiem jādomā, kā nedabūt pa galvu ar bigbaitu. Atrast līci, kurā ir mazāk par desmit laivām, bezcerīgi. Neskatoties uz visu šo masu psihozi, mums loms bija labs. Tomēr tas negribētais festivāls neļāva izbaudīt copi pa īstam – mierīgi, romantiski un diskrēti.

Nekas nevar līdzināties copei Skandināvijas ziemeļos. Jo tuvāk polārajam lokam, jo labāk. Bet ne vienmēr uz turieni sanāk noorganizēt kompāniju. Vieglāk ir, ja tiek organizēta cope parastā. Tuvāk, vieglāk, komfortablāk. Uz tādu gan daudzi parakstās. Un tad man nākas upurēt ziemeļus un foreles, tā vietā piedāvājot mūsu platuma grādus, bet Zviedrijā vai Ālandos. Un foreļu un alatu vietā – līdakas, asarus un zandartus.

Papildu motivāciju šogad deva Copes Lietu bosa Rudzinska kunga lielīgā un izaicinošā uzvedība. Draudēja mani notest ar spožajiem. Neesmu no bailīgajiem un piedāvāju duelēties Ventā. Man pieķērās pieklājīga līdaka ap pusotru kilo, bet Aivaram uz mušas – smuks sapals virs kilograma. Man vēl bija viena laba cope, kas par 97 procentiem bija mērķa zivs. Tuk-tuk bija spēcīgs un pārliecinošs, bet norāvās. Rezultāts uz spožajiem – draudzīgs neizšķirts – 0:0.

Attiecības palika līdz galam nenoskaidrotas, tāpēc sekoja otrais izaicinājums. Uz līdakām. Neklātienē. Muša pret spiningu. Ārpus Latvijas. Viņš Turku arhipelāgā, bet es Zviedrijā.

Pie Gunillas

Mana izvēle krita uz vienu no manām mīļākajām parastās copes vietām. Tā saucas – Pie Gunillas.

Saprotams, vieta ļoti slepena. Tomēr atklāšu pietiekami daudz. No Stokholmas uz dienvidrietumiem, tuvākā pilsēta – Sederčepinga. Jā, tieši tā spītīgi un latviskāk skanoši saukšu šo pilsētu. Arī netālu esošo Norčepingu saukšu tā, kā man patīk un kā to kādreiz sauca. Valodnieki brīžiem pārcenšas, mainot ierastos ģeogrāfiskos valstu, pilsētu, upju un ezeru nosaukumus. Nu kurš gan saka Īslande, ja tā vienmēr bijusi Islande!

Labi, beigšu šo lingvistisko atkāpi un atgriezīšos pie copes, kas Copes Lietu lasītājam varētu būt interesantāka tēma.

Tātad mūsu slepenajā vietā cope notiks fjordos, kas vietām vairāk atgādina ezeru nekā jūru. Salas, līči, šaurumi. Plašumi bezgalīgi. Skaisti! Visiem, kas tur bijuši, arī patīk, un grib braukt vēl un vēl. Man tā būs jau ceturtā reize pie Gunillas, dažiem tādu bijis vēl vairāk.

Komanda šogad mums pārbaudīta, trenēta un saliedēta. Puse komandas pārstāv Copes Lietas – Egīls Zirnis un šī raksta autors. Ir arī politiķis, Saeimas smagsvars Aleksandrs Kiršteins. Un nosacīti jauniņais, plaša profila meistars, mednieks un makšķernieks Raimonds Baublis.

Izrādās, tauta vislabāk pazīst Zirni. Kad Ventspilī ostā reģistrējamies pirms kāpšanas uz kuģa, darbiniece, smaidīga un laipna meitene, pārvar kautrību un aicina Zirni uz kopīgu foto. Gribot draugiem palielīties, ka tik slavenu cilvēku “pazīstot”. Zirnis nedaudz samulst, tomēr neatsaka. Mēs, pārējie, uzmetam lūpu. Ar mums neviena negrib ne fotografēties, ne iepazīties. Vai tad mēs neesam slaveni? Sākums tāds ne pārāk godīgs – ktm…

Brauciens ar nakts prāmi ir ērts un ātrs. Labākam miegam čaļi ierauj pa mēriņam un uzkož ceptas siermaizītes. Spriežam par plāniem, stratēģiju un individuālajiem mērķiem. Es katram paziņoju, kāda būs viņa lielākā līdaka. Neesmu skops, mēra līdaka paredzēta katram. Svars arī iespaidīgs – čaļiem būs no 1,4 līdz 2,2 kg. Lielāko, protams, piešķiru pats sev. Man garantēta pieciniece ar lielām iespējām to palielināt līdz metram. Smalki. Daži gan apvainojas, ka viņiem būšot tik mazas, bet Zirnis savējo prognozēto nemaz nesmādē. Kā vēlāk izrādīsies, mans pareģojums nemaz tik nepareizs nav bijis, bet viens pesimists pārspējis pats sevi.

Liekamies gultās un sapņos ķeram metrus un vēl lielākus zvērus.

Tautieši vaivadieši

Pēc deviņām stundām esam galā, Nīnashamnā. Welcome to Sweden! Välkommen till Sverige! Laipni lūgti Zviedrijā!

Uz prāmja pirms nobraukšanas sanāk jautrs misēklis. Stūrēšana un atslēgas uzticētas man, lai gan pati mašīna pieder Aleksandram. Staigāju pa klāju, meklēdams auto. Jā, re, kur ir. Mūsu Škoda, smuka un sudrabota. Nospiežu pulti, atveru durvis, ērti iekārtojos pie stūres, pa rokai nolieku saulesbrilles. Esmu gatavs. Te pēkšņi – atveras pasažiera durvis, un parādās sveša smejoša seja. Kas tas tāds? Ko viņš meklē mūsu mašīnā? Izrādās, tas ir braļukas. Īstais mašīnas saimnieks, kas uzjautrinās par to, ka esmu sajaucis auto! Tagad smejos arī es! Protams, atvainojos. Vai es vainīgs, ka tās mašīnas tik līdzīgas?

Ar to jautrība nebeidzas. Nu jau pie pareizās mašīnas pienāk vēl daži cilvēki, tikai šoreiz pazīstami. Latvieši, arī makšķernieki. Jānis Rozenbahs, kas dažās aprindās biežāk pazīstams kā Bahs, ar komandu. Viņi arī copēs mūsu areālā, tikai dzīvos citā vietā, pāris kilometru attālā kempingā. Noskaidrojam, ka viņu komandā pirms brauciena notikusi vadības maiņa – demisionējušā vadoņa Jāņa Vaivada vietā par galveno iecelts Bahs. Bet tas mums netraucē viņus turpmāk saukt par vaivadiešiem. Labi skan, kā tāda senlatviešu vai indiāņu cilts.

Ceļš līdz galamērķim nav pārāk garš un ilgs. Ceļi Zviedrijā labi, skaisti un interesanti. Pusceļā stilīgā ēstuvē, kas ir tieši virs ceļa, paēdam sātīgas un garšīgas brokastis. Ceru, ka kādam laikam enerģijas pietiks, lai man uzreiz nebūtu jāsāk ar gatavošanu. Ja godīgi, tad ar šo misiju labprātīgi piespiedu kārtā esmu samierinājies jau labi sen. Bet dažus pēdējos gadus man ir vieglāk, jo Raimonds izkalpojies līdz pavāra palīga statusam. Viņa galvenais pienākums ir zivju tīrīšana, kā arī kartupeļu mizošana bonusā. Līdz smalkākiem darbiem un gatavošanai vairs daudz nav atlicis.

Pārbraucam iespaidīgam tiltam pāri fjordam un zinām, ka esam gandrīz klāt. Pēc dažiem kilometriem auto ieripo mūsu bāzē. Tā ir neliela laivu, jahtu un kuģīšu osta ar dažām izīrējamām mājiņām. Mūs sagaida Gunilla un divi pamatīgi suņi.

Sasveicināmies kā seni draugi. Gunillai tiek arī ciemakukulis. Jūtamies kā mājās. Arī ērgļi mūs sveicina. To te ir daudz, rekords esot 24 vienlaicīgi redzēti ērgļi! Izrādās, bāzē mēs te būsim vienīgie iemītnieki, bez konkurences. Daži, kas darbojas ar savām laivām, mums nav bīstami. Atpūtnieki. Viņi tikai gatavojas sezonai un te nedzīvos. Tas priecē.

Lielā un spožā bēda

Laivas jau sagatavotas. Varētu sākt, bet… Viss ir labi, tikai viena bēda. Liela un spoža. Saule. Tā man patīk jebkurā laikā, ja vien tā nav cope. Ja saule ir komplektā ar bezvēju un spoguli, cerības pavisam skumjas, lai neteiktu, ka nekādas. Man var stāstīt, ko grib, bet tāda ir mana pārliecība, kas izveidojusies daudzu gadu laikā. Saule nu nekādi neveicina copi pat viszivīgākajās vietās. Tikai cumulus vai vēja brāzma var glābt. Vai laiks, kad saule pazūd aiz kokiem pirms saulrieta. Panoptiķi, protams, par manu konservatīvo teoriju var vīpsnāt, bet es tieši tāpat vīpsnāju par viņu ķeršanas metodi. Ar televizoru dabūta zivs neskaitās.

Tā kā saule negatavojas ne pazust, ne slēpties mākoņos, nolemjam sākt ar iekārtošanos mājiņā un ierašanās rituālu. Tas ir ļoti svarīgs un stimulējošs. Apsēšanās pie galda, startera (nejaukt ar automašīnas detaļu) sagatavošana, baudīšana, nesteidzīgas darbības, intelektuālas sarunas, viedokļu izteikšana, izmantojot Satversmes simto pantu.

Tēmu ļoti daudz. Kad necopējam, tad runājam ne tikai par copi. Interesantu tēmu pietiek, un man prieks, ka čaļi ir gudri, zinoši un asprātīgi. Laba kompānija ir ļoti svarīga, kā zināms. Tādā pat bez loma var rast prieku un labas emocijas.

Starteris arī ir labs. Saucas degbolītis. Kas tas tāds, zina tikai daži. Pietuvinātie. Saka, ka garšīgs. Par garšu nezinu, bet varu apgalvot, ka smaržo labi. Tā nu mēs pacietīgi sēžam, gaidām pēcpusdienu un ik pēc pusstundas skatāmies prognozi. Saule. Mūžīga saule. Ktm.

Cik tad ilgi tā sēdēsi un gaidīsi? Sākam gatavot copes rīkus. Dažiem tie izskatās ļoti draudīgi un jaudīgi, it sevišķi, salīdzinot ar maniem smalkajiem, vieglajiem un delikātajiem. Katram savs stils, bet mana pārliecība ir nemainīga. Process svarīgāks par rezultātu. Ir taču jābauda, kā saka vienā reklāmā.

Mans kaujas komplekts būs divi spiningi. Viens tāds smagāks – minibigbaitam, kam kā lielākais māneklis paredzēts Baby Buster. Tam pietiks ar manu lašu kātu Ryobi Excia 270 cm 5–25 g un spoli Daiwa Ballistic EX LT 4000. Neticu gan, ka daudz to smago izmantošu. Tas vairāk pašapziņai un cieņas izrādīšanai zivij. Kā zināms, man paredzēta pieciniece un, iespējams, arī metrs.

Otrs spinings – pusvieglais, bet daudzi ar tādu ietu uz asariem. Man patīk lunkanie, paraboliskie kāti, un Tica Respect 210 cm 5–25 g tāds ir. Labi iet kopā ar Daiwa Ballistic EX LT 3000. Šis būs ierastais un galvenais kaujas rīks.

Mānekļi, protams, atkal par daudz paņēmušies līdzi. 45 gabali. Bet būtu pieticis ar pieciem. Raimondam ar mānekļiem ir vesels čemodāns jeb, pareizāk sakot, smalka soma ar daudzām lielām kastēm. Kiršteinam arī ir daudz, bet Zirnis tāds piezemētāks. Viņa balsī ieskanas pesimistiska nots. Laikam neko nenoķeršot. Vai es negribot saderēt uz to? Es saku, ka noķers gan, bet tā saule dara mani piesardzīgu, un pagaidām derībās neielaižos.

Slepenais purvs un midzenis

Tuvojas pēcpusdiena, saule pamazām laižas zemāk, un nolemjam sākt. Kāpjam laivās un dodamies selgā. Mēs ar Raimondu gan tālu neskrienam. Vispirms pārbaudīsim Mājas līci, kur pirms 12 gadiem katram, vien ar divu dienu intervālu, bija pa devītniecei. Tikai garuma mērs atšķīrās. Man – 109 cm, Raimondam – 102 cm. Bet šodien nekā… Uztaisām vairākas tūres pa līci. Ne copes.

Dodamies uz netālo Valda līci, kur tajā pašā gadā viņš mani notesa, tā-pēc līcis tika pie tāda nosaukuma. Neesam pat īsti līdz līcim tikuši, kad atskan izmisīgs zvans.

Otra laiva sauc pēc palīdzības. Motors nosprādzis ar dūmiem un eļļas šļakatām. Kur esat? Nekur tālu, starp Kormorānu salu un tiltu. Dodamies palīgā. Nekāda ātrā braukšana ar 6 ZS motoriņu gan nesanāk, tikai 12 km/h. Pie tilta pamanām vēl vienu laivu, kas piesteigusies pirmā un mūsējos jau velk mājās. Izrādās, arī latvieši. Jaunie vaivadieši. Sola paši aizvilkt līdz galam, līdz mūsu ostai. Latvietis latvietim draugs. Būtu labi, ja vienmēr.

Tā kā tilts ir tuvu, sadomājam laist uz Lielajām pļavām, kas turpat, aiz tilta. Tā arī ir laba vieta, kur iepriekšējos gados noķertas gan līdakas, gan asari, gan brekši, kas ne tikai aizcemerējas, bet mēdz pakampt mānekli mutē. Platība liela, dziļums atbilstošs, ne vairāk kā divi metri, apakšā labas zāles. Te varētu plosīties visu nedēļu, ja būtu jēga. Bet tās nav. Atkal ne copes.

Nospriežu, ka radikāli jāmaina vieta. Liekas, ka ūdens par aukstu, ka zivis kaut kur slēpjas. Salīdzinot ar Latviju, pavasaris te kavējas, kokiem lapas knapi sākušas plaukt. Spiežamies tuvāk krastam, meklējam seklus līčus un lagūnas. Neveiksmīgi, nav arī tur.

Te starp pērnajiem meldriem pamanām tādu kā kanālu. Jānoskaidro, kas otrā galā. Kanāls tik sekls, ka ar motoru braukšana lāgā nesanāk. Ar airiem arī grūti, jo kanāls ir arī šaurs. Saku Raimondam, lai stāv priekšā un met, es lēnām vadīšu laivu. Pamanām mazās zivtiņas, un tas dod cerību. Tomēr nav. Kanāls ir pārsimt metru garš, un visā garumā ne copes. Toties pamanām vairākus mutuļus, ko aiz sevis atstāj bēgošas līdakas. Tātad tās te ir! Saprotam, ka jāuzvedas maksimāli klusi.

Kanāls pārvēršas hokeja laukuma lieluma pleķī. Ļoti klusu piebraucam ieejas vārtiem, laiva pabāž degunu pa tiem, un Raimonds met. Netālu, bet precīzi. Ir! Kaujas pieklājīgi, un pēc brīža ķeselē pirmā līdaka. Smuka, resna, ap 75 cm, ap 3 kg. Pēc pāris metieniem otra, tāda pati! Es saku – pagaidi, es arī gribu copēt, ne tikai ar ķeseli darboties! Esam atraduši slepeno purvu un midzeni tajā!

Tā mēs ķeram – citu pēc citas! Visas smukas! Mazākas par divnieci nav, lielākās divas – četrinieces, ap 85 cm. Gandrīz katrā metienā ir cope, ja izdodas novilkt pāris metru bez zāles galā. Māneklis – paštaisīta rotiņa un gumijzivs kombinācija. Manā versijā tam liels divžuburu āķis daļēji noslēpts zivtiņā, tāpēc zāli ravē mazāk nekā parasts rotiņš vai šūpiņš, par vobleri pat nerunājot. Īsā laikā izvelkam deviņas krietnas līdakas, 5:4 Raimonda labā, bet man lielākā. Ielieku arī zivju daudzveidībā – man vēl smuks asaris un trekna rauda ar āķi kuprī.

Sāk jau krēslot, braucam mājās. Netālu no savas ostas satiekam Aleksandru un Egīlu. Vaivadieši, kā solīts, aizvilkuši viņus līdz galam. Tur noorganizēta cita motora atrašana un nomaiņa, bet tas prasījis daudz laika. Tāpēc viņiem pirmā diena praktiski bez copes.

Raimonds piesakās tīrīt un filēt zivis, bet man jāiet gatavot vakariņas, kas vienlaicīgi būs arī pusdienas. Tāpēc tiks pasniegta soļanka vikingu gaumē. Pie tās vislabāk piederas kārtīgs rums, kā zināms. Man atkal pietiek ar paostīšanu. Jā, ir labs. Čaļi ēd un slavē. Viss tik garšīgs, viss tā kūst uz mēles! Un cilvēks tik ēd un ēd… Tā teica Šveika draugs Baluns, un viņam mūsu kompānijā ir uzradušies konkurenti. Priecājos, ka tā, jo kārtīgam pavāram tā ir labākā atzinība, ja nekas nepaliek pāri. Raimonds cenšas izspiest zupas recepti, bet to neatklāju.

Rezultāts 3:2 manā labā

Guļam saldi un ilgi. Pamostos pirmais un ķeros pie darba. Brokastis. Siltās brokastis. Būs polārā omlete. Zirnis kā jau restorānu eksperts profesionāli vērtē, un to viņš darīs visu nedēļu. Tas no sērijas – Zirnis ēd. Bet šoreiz omlete nesanāk. Panna bezcerīgi nolietojusies, rauj klāt visu, kas uz tās uzlikts. Maisu kā traks un jau savlaicīgi paziņoju, ka omletes vietā būs piededzis kultenis. Pēc garšas tīri ēdams, vīri smalkjūtīgi saka. Bet man ļoti svarīgs ir arī vizuālais noformējums. Ne tikai ēdienam, bet arī galda klājumam. Kā teica vienā latviešu filmā – glītāk ir, ja paklāj servjetīti. Tik smalku lietu gan mājiņā neatrodu, tāpēc būs pa vienkāršo.

Rīta degbolīša doza gan šķidrā, gan smaržīgā formā rosina optimismu, neskatoties uz prognozi, kas ir tikpat saulaina kā vakar.

Zvana vaivadiešu Bahs, prasa, kā mums gājis. Palielos ar mūsu lomu, bet viņiem nekā.

Otrā diena paiet ļoti līdzīgi kā pirmā. Meklējam jaunus purvus un jaunas lagūnas. Cīnāmies kā indiāņi Amazones džungļos, laužamies neizbraucamās vietās, stumjam laivu ar airiem, jo ir par seklu, lai airētu. Atrodam līdzīgas vietas vakardienas midzenim, bet ar to ir par maz. Līdaku nav nekur. Braucam uz mūsu slepeno purvu, kur vakar pamanījām līdzīgu lagūnu. Mēģinām to iekarot, airējot un stumjot laivu, bet neizdodas. Uzsēžamies. Par seklu. Ne pārāk pieklājīgas leksikas pavadībā ilgi cīnāmies, kamēr atmuguriski tiekam nost no sēkļa, apgriežam laivu un tiekam ārā no lamatām.

Laika līdz tumsai atlicis pavisam maz, tāpēc steidzamies uz mūsu stadionu. Šoreiz ņem sliktāk. Vairāk tukšo copju, mutuļu un noraušanās. Bet tomēr atkal noķeram! Smukas lielas līdakas! Un arī manu prognozēto un sev piešķirto piecinieci! Nu man tikai viens mērķis atlicis – metrs!

Vakara rezultāts šoreiz manā labā – 3:2. Toties Raimondam ir vēl asaris, kas lielāks par vakardienas manējo. Braucam mājās, steidzīgi gribas palielīties.

Egīls un Aleksandrs diemžēl atkal tukšā. Un vaivadieši arī. Viņi mēģina izvilināt, kur mēs ķeram. Es, godīgs un draudzīgs būdams, saku, ka tikai pa seklumiem – jo seklāk, jo labāk.

Šodien vakariņās būs tekila ar piedevām, draudzīgas sarunas, nerātnas un politiskas anekdotes un priecāšanās par latviešu uzvaru pār čehiem hokejā. Tajā brīdī vēl nezinām, ka fantastiskā uzvaru sērija tikai sākas! Uz tādas pozitīvas nots ejam gulēt.

Ekskursijas diena

Arhipelāgs te ir milzīgs, simtiem salu, un uz lielāko daļu no tām var nokļūt tikai ar kuģīti vai laivu. Bet mēs brauksim ar auto. Tik tālu, cik varēsim. Tālākais punkts ir neliela ostiņa.

Noliekam auto un ejam baudīt pasakainu skatu. Te salas neaizsedz horizontu, un kaut kur aiz tā – Latvija. Krasti klinšaini un skarbi, bet ūdens – tāds iezaļgans, neticami tīrs un dzidrs. Bet tā taču ir mūsu pašu Baltijas jūra!

No piestātnes jauns pārītis mētā spiningu, it kā džigo. Gribu iet un noskaidrot, kā veicas, bet tad pamanu palielu suni, ko saimniece paņem aiz siksnas. Labāk neriskēšu. Ieskatos uzmanīgāk un saprotu, ka pārītis ķer reņģes – kaut kādu spīguļu uz auklas pārāk daudz, lai tas būtu jig vulgaris. Bet pat reņģes tādā saulē neķeras…

Gribam kafiju. Tādu, ko pasniedz un pienes klāt. Tā ir smalkāk un garšīgāk. Braucam uz tiltu, kur ir kārtējā ostiņa, benzīntanks un kafejnīca. Vispirms uzpildām kanniņu ar degvielu Aleksandra un Egīla divtakterim. Atceros pārdevēju. Tāds runīgs un pozitīvs zviedrs, kas pirms daudziem gadiem mūs pārsteidza, pasakot labdien latviski un arī summu pa cipariem latviski. Lūk, ko nozīmē cienīt otru tautu, nevis desmitiem gadu izaicinoši un demonstratīvi nerunāt tās valodā.

Tagad kārta kafijai un saldējumam, kuru mums pasniedz tikpat pozitīva un smaidīga zviedriete. Sēžam uz vaļējas terases, skatāmies uz lepniem un ne tik lepniem kuģīšiem un laivām, uz skaisto un ļoti augsto tiltu un priecājamies par dzīvi kopā ar zviedriem. Tad vēl nezinām, ka latvieši zviedrus notesīs hokejā, un sakām – Vallkommen till NATO!

Braucam mājās. Laiska atpūta līdz pusdienām, kurās būs fjordu plovs. Pēc tā daži ir tik noguruši, ka turpina laiskoties līdz vakaram. Bet mēs ar Raimondu, spītējot saulei, mēģinām pierunāt kādu zivi. Nekas nesanāk. Nav, kā teiktu Vilks.

Varbūt vēlreiz aizbraukt uz mūsu purva stadionu? Dikti tālu jau nav. Bet mūsu plāns tiek sakauts, pat īsti nesācies. Pāri meldriem pamanām laivas siluetu. Vaivadieši! Mūsu slepenā vieta ir atklāta, bet citu tādu nav! Ir slepenas, bet nav zivīgas. Braucam droši mājās. Šovakar Raimondam zivis nebūs jātīra.

Cilvēk, vai tas ir godīgi?!

Nākamā diena sākas ar nogulētu copes rītu, jau ierasti spožu sauli un vājām cerībām. Tomēr mēs ar Raimondu kaļam plānus, pētām karti un meklējam jaunus purvus. Atrodam ļoti skaistas lagūnas, bet tikai skaistas. Nav. Aleksandram un Egīlam citās vietās veicas stipri labāk. Zirnis izrāvis krietnu asari! Esot bijis ap puskilo! Tas izrādīsies brauciena lielākais asaris no trijiem noķertajiem.

Atceros vienu pusslepenu vietu, kuru vēl neesam pārbaudījuši. Tešam uz turieni. Iepriekšējās reizēs tur bijis tīri labi, bet ne šoreiz. Uzrodas arī konkurenti, kurus nosaucam par igauņiem, lai gan viņi ir zviedri. Protams, arī viņiem nekā. Netālu ir vēl viena laba vieta, kur vairākos braucienos man izdevies noķert lielāko līdaku. Bet tā vieta vairāk atbilstoša vasarai, dziļāka, ap trīs metriem. No purva un lagūnas tur nav ne vēsts, tomēr sliktāk jau nevar būt.

Braucam uz turieni. Bez jebkādām cerībām, un daudz nekļūdāmies. Kā negaidīts pārsteigums man ir cope, kurai sākumā pat negribas ticēt. Līdaka gan nav liela, ap 1,5 kg. Pievelku pie laivas un prasu Raimondam. Skaitās? Jā, viņš apstiprina. Ķeseli neņemam, pagaidu, kamēr līdaka pati nopurinās.

Diena pa tukšo. Taču pilnai laimei seko zvans no vaivadiešiem. Ceram, ka viņi arī būs aplauzušies, bet nekā… Bahs priecīgs stāsta, ka vaivadieši juniori iekarotajā purvā dabūjuši labi un viena pat sešiniece! Nu saki, vai tas ir godīgi? Mūsu purvs! Mans metrs! Bet to ņem un izvelk vaivadieši! Tomēr savējie vien ir, un ļaunu prātu neturam. Nekas, mums vēl ir viena diena, bet viņi jau brauc projām.

Zampā...

Pēdējā dienā ejam uz visu banku. Laiks beidzot uzlabojies. Apmācies, brīžiem pat nedaudz uzsmidzina. Brauksim uz vēl neiepazītām vietām. Tālu. Ļoti tālu. Taupot degvielu, dudinām uz pusgāzi. Ap 10 km stundā. Pa ceļam salas, šaurumi, līči, fjordi. Viss, lai normāls cilvēks varētu veiksmīgi apmaldīties.

Vienreiz mums ar Valdi tas izdevās. Kaut kāda karte laivā bija, bet kāda no tās jēga, ja nezini, kur atrodies. Uz kuru pusi ir mājas? Help! Par laimi, netālu parādījās sveša laiva, un braucām tai klāt. Poļi. Arī makšķernieki. Ilgi pētīja karti, grozīja galvu un beigās ne visai pārliecinoši norādīja virzienu, kur braukt. Noticējām. Čaļi nekļūdījās. Dziekuje bardzo!

Šoreiz jūtos drošāk, jo mums ir ne tikai laba karte laminēta papīra formā, bet arī Raimonda navigators, kas sajūgts ar telefonu. Uzticos viņam, un dodamies nezināmajā.

Pirmais mērķis – ļoti liels purvs, kurā pa garu, šauru un slepenu kanālu var nokļūt lagūnā vai, drīzāk, ezeriņā, kas ir daudzkārt lielāks par mūsu slepeno un bagāto lagūnu. Nu tik būs! Bet… Jaunatklātajā vietā ūdens ir kafija ar pienu, kurā piena ir vairāk nekā kafijas. Bezcerīgi. Dziļums ne vairāk kā pusmetrs, bet dibenu saskatīt nevar. Neredz pat māneklim no viena gala līdz otram! Nu pilnīgs ktm! Tik tālu un ilgi esam kūlušies uz šejieni, un tāds aplauziens! Kāpēc kartē un navigatorā nevar redzēt, kāds kur ir ūdens? Gadžetiem vēl ir kur tiekties. Tiesa, man tie vienalga nepatīk un nepatiks.

Bez jebkādām cerībām pamērcējam mānekļus šajā zampā un nolemjam pamazām doties atpakaļ uz māju pusi. Pa ceļam ir šādas tādas puscerīgas vietas, bet tikpat tukšas kā visa pārējā jūra. Vienā līcītī pamanām viltus igauņus, un no attāluma ar žestiem savstarpēji noskaidrojam par absolūto nulli.

Braucam, tuvojamies Kormorānu salai un Mājas līcim. Ko darīt? Padoties? Nē! Laižam uz mūsu glābējpurvu, kas veselu dienu atpūties no vaivadiešu sirojumiem. Ceram, ka purvs nepievils. Un tas atkal nepieviļ! Īsā laikā sešas skaistas līdakas! Visas ļoti līdzīgas, apmēram trijnieces. Tās ņemsim mājās. Vietējie noteikumi nosaka, ka katrs drīkst dienā paturēt ne vairākkā trīs līdakas un ne lielākas kā 75 cm. Mums ir tieši tādas. Pasakām paldies devīgajam purvam un braucam mājās.

Egīla rekords

Tuvojas pēcpusdiena. Izrādās, Aleksandrs un Egīls tikai tagad tā negribīgi taisās uz pēdējo copi. Čaļi zaudējuši visas cerības. Egīls atkal mani mēģina pierunāt uz derībām par to, ka neko nenoķers. Es saku, ka noķers, bet derēt tomēr noraustos. Žēl, vajadzēja derēt! Iestāstām čaļiem, lai brauc pa taisno uz purvu. Tur vēl palika līdakas, redzējām vairākus bēgošus vai uzbrūkošus mutuļus. Un viņi aizbrauc. Bet mums darbi darāmi. Raimondam zivju tīrīšana, filēšana un vakuumēšana. Man apvienoto pusdienu–vakariņu gatavošana.

Netālu no laivām pamanu Gunillas meitu Karinu. Jautāju, vai viņa vēlas kādu zivi. Gribot gan! Līdaka esot viņas mīļākā zivs. Joprojām. Jau pirmajā dienā vienu iedevām, kāpēc lai tagad vēl vienu neiedotu? Mums pietiks ar piecām.

Svētku mielastam būs pasta karbonara latviešu gaumē un cepta zviedru līdaka, arī latviešu gaumē. Un vēl pēc Zirņa pieprasījuma tiks ceptas līdaku aknas. Es gan no gatavošanas atsakos, jo tās jēlās aknas tik neestētiski izskatās un droši vien garšo vēl briesmīgāk. Neesmu nekāds kanibāls! Raimonds uzņemas riskēt un cept. Viņš kā jau mednieks ir ēdis pat mežakuiļa pautus, un, salīdzinot ar tiem, līdakas aknas šķiet garduma kalngals.

Cītīgi ņemos pa virtuvi, kad atskan zvans. Aleksandrs. Balss satraukta, nedaudz raustās. Zirnis noķēris metru!!! Precīzi metru! Lielu, milzīgu līdaku! Zviedrijā un jo sevišķi mūsu purvā līdakas ir tiešām formīgas un resnas, tāpēc tādas svaru var tikai minēt, bet mazāk par septiņiem kilogramiem noteikti nebūs. Precīzi to nekad neuzzināsim, jo līdaka pēc manas pavēles tiek atlaista. Bet galvenais ir tas, ka Zirnis ir noķēris savu mūža zivi! Neticēja, ka tādu izvilks. Neticēja, ka vispār kaut ko izvilks. Bet noķēra! Nu kāpēc gan es nesaderēju! Zirnis par šādu zivi pat nedzērājam būtu ko jaudīgu uzlicis!

Telefoniski apsveicu Zirni ar varoņdarbu un rekordu un arī Aleksandru ar viņa divnieci, kura arī tikusi atlaista. Saku čaļiem, lai brauc mājās, vakariņas gatavas un mums ir ko svinēt!

Pie galda, protams, sīki un smalki tiek izstāstīta un apspriesta cīņa, kā arī novērtētas fotogrāfijas. Izklausās un izskatās labi. Varam sākt mielastu. Simboliski, ar ceptajām aknām. Es pārliecinoši atsakos un neticu, kad čaļi slavē par garšīgumu. Lūk, pārējie ēdieni – tie gan ir garšīgi! Tāpat kā gastronomiskās izvirtības papildinošie dzērieni: degbolītis, tekila un rums. Reputācijas glābšanai gan piebildīšu, ka līdz industriālai dzeršanai bija tālu un sensāciju mednieki var palikt mierīgi.

Tas arī viss

Pēdējais rīts pienāk pelēks, vēss un lietains. Strauji nokritis spiediens, kas apliecina musona ierašanos. Nospriežam, ka tādā pretīgā laikā nav vērts salt, mirkt un mērcēt drēbes, jo pirms pakošanās nebūs laika tās izžāvēt. Mierīgi paēdam brokastis, sakopjam māju un laivas, apkopojam iespaidus un gatavojamies mājupceļam.

Cope sanākusi tāda ļoti dīvaina. Ja nebūtu glābējpurva, visticamāk, būtu totāls aplauziens. Bet mēs taču to purvu atradām! Un tās smukās līdakas noķērām! Bez līdakas nepalika neviens, lai arī dažiem līdz nullei bija pavisam tuvu. Bija vērts! Tas ir vienbalsīgs spriedums!

Toties par cīņu neklātienē ar Rudzinska kungu skaidru ziņu nav. Man ir aizdomas, ka es viņu ar savām 11 līdakām notesu. Lai pats vīrišķīgi un godīgi atzīstas. Zirnis gan neatklāj, kuram vairāk jūt līdzi. Viņam ir ar ko riskēt, ja izvēle būs nepareiza. Var darbu zaudēt!

Atvadāmies no Gunillas un braucam. Mierīgi, bez steigas, ar labām domām. Laicīgi iebraucam Nīnashamnā un dodamies nelielā ekskursijā pa pilsētu. Neliela, smuka, omulīga, sakopta. Vairākas ostas. Katrai savs galamērķis. Gotlande. Gdaņska. Rostoka. Ventspils. Noliekam auto centrālajā laukumā un dodamies pastaigā. Ir jau pēcpusdiena, cilvēku uz ielām maz, lielākā daļa veikalu slēgta. Bet ēstuves vaļā. Izvēlamies Subway un nekļūdāmies. Pārsteidzoši garšīgi! Labā noskaņojumā varam braukt uz prāmi. Laiks atpūtai.

Nakts un ceļš no Ventspils paiet ātri un mierīgi. Esam noguruši un nedaudz skumji, ka ceļojums beidzies. Bet katras beigas ir kaut kā jauna sākums, kā zināms. Un kaļam jaunus plānus. Vasaras beigas un Aleksandra dzimšanas diena esot jāsvin Ālandos. Doma, protams, ļoti laba, bet es sevī cīnos ar personības dubultošanos. Tik sen neesmu bijis ziemeļos… Nu nekas, mums vēl ir laiks, lai izlemtu. Un Latvijā jau tomēr arī ir jācopē, lai kā tā burzma nepatiktu. Ķersim savus metrus un gandrīzmetrus, savus lašus un līdakas, savas foreles un citas zivis tur, kur katram labāk patīk. Un priecāsimies vairāk par procesu nekā par rezultātu!

Paldies Aleksandram, Egīlam un Raimondam par lielisko kompāniju un labi pavadīto laiku šajā braucienā!