Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 30.maijs 2024, 22:55 | 2 komentāri | 3005 skatījumi

Masaļska copes vārti

15 pasaules čempionāti hokejā (Edgars gan pats neesot skaitījis, bet citi tā sakot), 4 olimpiskās spēles. Uz jautājumu, cik Eiropas valstu klubos spēlējis, Edgars smiedamies atbild, ka vieglāk nosaukt, kur viņš nav spēlējis. Taču ne jau par to te būs lasīt.

Pirms sākam runāt par copi, mazliet vēl par hokeja tēmu – galu galā šis gads gan faniem, gan spēlētājiem ir īpašs. Cik gadu vecumā tu aizbrauci uz savu pirmo ārzemju klubu?

Man bija 21–22 gadi.

Diezgan vēlu...

Nu jā. Es jau hokejā tāds vēlais putns. Esmu spēlējis U-18, U-20 izlasē, vēl būdams par diviem gadiem jaunāks, bet visā šajā laikā nekādi nevarēju adaptēties pieaugušo hokejam. Visu laiku skaitījos jauns un perspektīvs, bet netiku galā ar sevi tīri psiholoģiski. Taču laiks nolika visu pa pareizajiem plauktiņiem. Kad es sāku spēlēt Liepājā un kad turienes pirmais vārtsargs Žabotinskis pārcēlās uz Rīgu, es kļuvu par pirmo vārtsargu, un tā lieta aizgāja. Šķiet, jau pirmajā gadā tiku uzaicināts uz izlasi. Tas bija ļoti straujš lēciens uz augšu. Bet, starp citu, 18 gados man bija doma par hokeja pamešanu.

Kaut kas psiholoģisks?

Nē. Sāpēja ceļi, sāpēja mugura.

Kas tam varēja būt par iemeslu? Nepareizi treniņi, daudz traumu vai problēmas ar veselību?

Nepareizi treniņi. Tagad vārtsargi un laukuma spēlētāji trenējas pavisam savādāk. Es teiktu – gudrāk. Toreiz mauca, kā mācēja un kā pašiem likās pareizāk, bez jebkādas loģikas.

Kaut kas ļoti pazīstams. Man 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Rīgas Celtnieks meistarkomandā radās tāds pats iespaids. Daudz stulbu traumu, nodzīšana līdz pēdējiem spēkiem. It kā viss izturībai. Es sapratu, ka jātin makšķeres, jo šitā ātri var palikt par kropli vai atlikušo mūžu sēdēt uz tabletēm.

Kaut vai viena epizode. Ir treniņš pa jūras krasta smiltīm. Visi skrien 17 km, un tam, kas ir pēdējais, treneris brutāli brauc ar riteni no aizmugures virsū uz papēžiem. Tas no sērijas: skrien ātrāk, tad braukšu citam!

Kaut kāds murgs… Kurš tas bija?

Beresņevs. Taču jāsaka, kā ir, – tieši Liepājā es arī izaugu par hokejistu.

Vai tu kādu mirkli jaunībā nebiji arī Amerikā?

Jā, biju. Es tur pabiju 11–12 gadu vecumā uz 3 gadiem. Tas deva ļoti daudz.

Bet tu atgriezies mājās! Kāpēc?

Es vienkārši noguru. Gribēju atpakaļ mājās. Pirmajā gadā mēs bijām divi puikas no Latvijas, nākamajā jau vēl viens no Latvijas un viens no Maskavas. Katrs dzīvojām kādā vietējā ģimenē. Reizi mēnesī es gāju uz vietu, no kuras varēju piezvanīt vecākiem uz Latviju.

Reizi mēnesī 11 gadu vecumā?…

Jā, jo tas bija ļoti dārgi. Nav ko slēpt, ka bija raudāšana, gribēju mājās. Viss likās nepieņemami, bet es trenējos un tagad domāju, ka kaut kādā ziņā es tur ieguvu pārliecību par savām spējām. Tomēr izlēmu, ka nepalikšu, bet braukšu mājās. Patiesībā es vēl tagad brīnos, kāda velna pēc man senči atļāva uz turieni doties praktiski bērna vecumā.

Kādā vecumā tu sāki trenēties hokejā?

Kad man bija pieci gadi.

Uzreiz vārtos?

Nē. Sākumā mācījos slidot. Pēc kāda laika treneris teica puikām, ka mums vajag vārtsargu, un man roka bija gaisā.

Kāpēc tā?

Man vienkārši ļoti patika tas, ko biju redzējis attiecībā uz hokeja vārtsarga spēli. Es gan arī nebiju nekāds labais slidotājs, taču tam nebija nekādas saistības ar to, ka iegāju vārtos. Arī mājas pagalmā, kad kā puikas spēlējām hoķi, visi lika mani vārtos, jo biju augumā mazākais.

Manuprāt, hokeja vārtsargs ir no citas planētas. Es handbolā arī sāku kā vārtsargs. Trīs gadus tā nospēlējis, es sapratu, ka tas nav man. Handbolā vārtsargs pirms mača gatavojas tikpat ilgi, cik pārējie spēlētāji. Cik ilgi gatavojas hokeja vārtsargs?

Vakara spēlei – visu dienu. Man bija savas nianses, ko darīju tikai es, bet citi ne. Es tev pateikšu pat tā – lai stātos hokeja vārtos, ir jābūt arī mazliet debilam. Ne jau visi, bet daudzi hokejā pabijušie cilvēki tā izsakās. Es pats gan uzskatu, ka nepiederu pie šī tipa. Bet es pazīstu vairākus dīvainus čaļus.

Kur tas debilisms izpaužas?

Piemēram, futbola vārtsargam spēles laikā kritiskas situācijas var pat nerasties vispār vai būt, teiksim, kādas piecas. Futbolā, ja tev iesit devītniekā, tad iesit, un tur vārtsargam nav variantu. Hokejā tu vari noķert pilnīgi visas ripas. Es tā arī uzskatīju. Kāpēc teicu par to mazliet debilismu? Tāpēc, ka tas vulkanizētās gumijas gabals lido ar milzīgu ātrumu, un ne jau visas vietas vārtsargam ir labi nobruņotas. Ir ļoti sāpīgi un nepatīkami gan spēles laikā, gan pēc tam. Smadzeņu satricinājumi, lauzts žoklis, atslēgas kauli…

Kad sāki stāvēt vārtos, tev bija kāds elks, kam gribēji līdzināties?

Protams, un tas bija Artūrs Irbe.

2015. gads. Mačs pret Franciju. Pēdējā spēle pasaules čempionātā, kas izšķirs, vai Latvija paliek elitē vai izkrīt. 10 sekundes līdz spēles beigām rezultāts ir 2:2. Mums ar to pietiek, frančiem ne. Spēle rit franču zonā, un jau šķiet – viss ir okei, bet tad Sotnieks izlemj, ka jāgūst vēl trešie vārti. Tam seko kļūda, un nākamās trīs sekundēs visa Latvijas hokeja saime pamirst, jo seko tīrs izgājiens pret tevi. Ko tu tajās 3–4 sekundēs paspēji izdomāt un ko pēc tam teici Sotniekam?

Tas ir viens no tiem brīžiem, kas man paliks atmiņā uz visu mūžu. Es izlēmu vienkārši ieņemt pozīciju un nekustēties. Lai tas spēlētājs mani rausta, cik grib, es nekustēšos. Bet tad, kad viņam nebūs, kur likt ripu, un būs jāmet, tad es mēģināšu to noķert. Rezultātā tas francūzis vienkārši iemeta man vēderā. Var pat teikt – es neizdarīju neko. Man šķiet, ka pats šis spēlētājs bija apjucis no pēkšņās izdevības.

Ko teicu Sotniekam? Ja mēs būtu radio vai TV studijā, tad tev nāktos likt daudzus pī-pī-pī…

Tev mājās aug divi hokejisti. Kā sieva tiek galā ar jums visiem trim?

Pa mierīgo, jo tagad es esmu mājās, aktīvās sportista gaitas ir beigušās. Pirms tam gan sievai bija ko turēt. Tagad jau vecākajam dēlam ir 17 gadi, un viņš ir Zviedrijā, bet jaunākais ir manā hokeja skolā. [Edgars kopā ar Mārtiņu Cipuli Daugavas stadionā ir nodibinājuši hokeja skolu Baltijas vilki.]

Vai kāds ir arī vārtsargs?

Nē, es neatļāvu…

Pie manis Daugavā ir ideāli!

Vai, spēlējot ārzemju klubos, tu kaut kur tiki arī makšķerēt?

Tiku gan. Spēlējot Hantimansijskas klubā, braucu copēt uz Obu un Irtišu. Pilnīgi mežonīga taiga. Mums iedeva laivu un piekodināja, lai uzmanāmies no lāčiem.

Mēs braucām kādu stundu un tad sākām copēt. Tik daudz zivju es nekad savā mūžā neesmu noķēris. Ar spiningu, ar visparastāko bleķi un līdakas! Nenormālā daudzumā. Mums kartupeļu maiss bija pilns ar līdakām. Interesanti, ka no vietas, kur izcēla vienu līdaku, otru vairs nevarēja dabūt. Bet tad vizuli vienkārši vajadzēja pamest 10 metrus sāņus, un nākamā zaļā bija klāt.

Vēl interesants fakts – turienes vietējās tautas hanti un mansi, kas dzīvoja ap šīm abām upēm, ziemā mājas apkurināja ar saldētām zivīm, jo koku tajā apkārtnē nebija. To man teica vietējie iedzīvotāji, un, redzot viņu primitīvismu, es domāju, ka tā bija taisnība, – kamdēļ viņiem man stāstīt pasaciņas. Bet galvot es par to nevaru.

Vai tu atceries dienu, kad sāki makšķerēt?

Konkrēti neatceros, bet tas noteikti bija pie vecmammas Latgalē. Uz turieni mani kā puiku aizveda uz vasaras brīvdienām, un tad bija divi varianti – ritenis vai cope. Riteņa nebija, bet cope gan. Man bija bambusa kāts un spalvas pludiņš. Pirmās zivis bija ļoti smukas zeltainas karūsiņas. Es ļoti labi atceros, kā mēs ar tēti sēdējām uz laipas un ķērām. Forši! Karūsas nemaz nebija tik mazas, jo vakarā tika ceptas un ēstas.

Ja runājam par mūsdienām, kuros ūdeņos tu copē pašreiz?

Pārsvarā Daugavā. Tas tāpēc, ka es tur blakus dzīvoju.

Kur Ikšķilē pie Daugavas var atrast Edgaru Masaļski ar kātu rokā?

Uz Daugavas piekrastes dambja.

Tu saproti, ar ko tu tagad, to pasakot, riskē?

Es domāju, ka ne ar ko, jo ikšķilieši labi zina, kur es darbojos. Taču manas vietas mainās. Tas tāpēc, ka Ikšķilē pie Daugavas dambja dzīvo arī mani radi. Sanāk tā – kurās mājās ir manas makšķeres, tur es arī copēju. [Smejas.] Zivis ir visur. Jautājums – vai viņām būs ēstgriba, labi laika apstākļi un pareizā ēsma.

Kas tev copē sastāda kompāniju, vai arī tu piederi pie tiem, kas ķeršanas burvību izbauda viens pats?

Tagad jau makšķerēju kopā ar vecāko dēlu. Jaunākajam šis pasākums neinteresē. Kādreiz es ļoti daudz ķēru viens. Vasarās bija daudz brīva laika un ļoti maz naudas. Tad es daudz laika pavadīju, makšķerējot uz dambja, un tas patiešām bija forši! Tā bija sava veida meditācija un deva laiku pārdomām.

Esot pie ūdens vienam, daba ļauj izprast notiekošo. Es esmu viens, un tas koks, krūms, dambis, ūdens, zivs vai miers visapkārt manas domas noliek pie vietas. No copes mājās es jau nāku ar skaidru galvu, ko un kā darīt. Es viennozīmīgi saku, ka makšķerēšana katram domājošam cilvēkam ir laiks, kad sakārtot domas un visu salikt pa plauktiņiem.

Ko tu Daugavā ķer?

Pārsvarā tā ir cope uz breksi. Mans dēls te pirms kāda laika izcēla 1,6 kg breksi. Vēl mums abiem daži aizgāja, bet varēja just, ka ir labi! Turklāt lielākie brekši nāk uz saulrietu. Nu, vismaz tā ir mums te, Daugavā.

Ar ko tu breksi iebaro?

Vispār nebaroju! Metu ēsmu aptuveni uz 60 metriem.

Es gribu piebilst vienu lietu. Kādreiz, kad bija atļauti licencēti tīkli un kad daudzi vēl lika arī nelikumīgi, zivju bija vairāk. Vismaz brekšu noteikti. Tagad? Brekšu, līdaku un raudu posmā starp hesiem viennozīmīgi ir daudz, daudz mazāk! Tie laiki, kad Daugavā starp hesiem brekšus varēja ķert, cik uziet, ir beigušies. Vismaz man ir tāda sajūta.

Vai tu uz vēl kādu sugu mērķē?

Vēl es reizēm ielieku makšķeri uz samu, bet līdz šim neko ievērības cienīgu neesmu izvilcis, izņemot caurspīdīgos kurkuļus.

Nu, tie caurspīdīgie kurkuļi dažam ir 10 kg smagi, citam – 0,5 kg. Kādi ir tavējie?

Svēris un mērījis neesmu, bet uz gruntenēm no krasta šad tad trāpās. Pēc skata mani viņi neuzrunā, un es pēc iespējas maigāk atbrīvoju viņus no āķa un palaižu, lai paaugas. Dažs gan tiek kūpinātavā.

Daugavas zandarti?

Jā, protams, tie ir manā topā kā ziemā, tā vasarā. Starp citu, zandarts, salīdzinot ar citām sugām, man šķiet gastronomiski nepārspējams. Patiesībā ir divas sugas, ko es, ejot makšķerēt, gribētu noķert katru reizi, un tās ir sams un zandarts. Bet es noteikti sākšu pievērsties arī citām sugām un, iespējams, braukšu arī pie tevis uz Lādzēnu dīķiem. Man patīk ielikt ūdu un ar makšķeri apstaigāt plašas teritorijas. Reiz es no Daugavas dzīlēm izcēlu līdaku, kura praktiski netika cauri āliņģim.

Vispār tas, ko es ķeru, atkarīgs no gadalaika un laika apstākļiem. Es tendējos uz zivs noķeršanu, nevis uz konkrētu sugu – kaut arī braucu uz dažādiem ūdeņiem, kur tajā brīdī ir iespējams noķert dažādas sugas. Piemēram, Salaca. Tur tiku pie laša. Cik tad man bijis laika turp aizbraukt? Pateikšu skaitli, un tu sāksi smieties, bet man paveicās.

Uz kurām ūdenstilpēm tu parasti brauc, un uz kurām būtu vēlme aizbraukt?

Es labprāt aizbrauktu makšķerēt kaut kur uz ārzemēm. Somija, Norvēģija, Zviedrija, Spānija… varbūt okeāns… Tas būtu interesanti. Ik pa brīdim mani uz turieni kāds sauc, bet iekšējā balss saka, ka ne.

Man ļoti patīk ķert jūrā. Ļoti patīk plekstu cope. Tur ir milzīgs azarts, bet ir arī viena problēma – laika apstākļi. Tikko iegriežas nepareizais vējš – tā brauc mājās. Bet es taču nedzīvoju pie jūras un nevaru mierīgi uz turieni aiziet vienkārši ar kājām, nopētīt apstākļus un izlemt – copēt vai ne. Taču, lai vai kā, es katru gadu braucu ciemos pie drauga, un mēs uz Līgo ķeram butes. Arī šogad.

Ne reizi neesmu bijis Burtnieku ezerā. Bet ļoti gribētos. Man ir kolēģis, kas turp brauc regulāri un kam ir interesanti lomi. Arī Liepājas ezers man ir pilnīgi svešs. Uz nezināmiem ūdeņiem nav jēgas braukt vienam vai kompānijā, kas šo vietu nepazīst. Pirmajā reizē ir nepieciešams pavadonis. Pēc tam jau vari pats domāt, kas un kā.

No otras puses – es noteikti neesmu tas, kas kaut kur kaut ko meklēs un apzināti brauks. Ja kāds uzaicinās uz copi, tad mani ir diezgan ilgi jāpierunā, un pats jau nu es neko neorganizēšu. Galu galā man viss ir Daugavā pie mājas – kāpēc kaut kur nesties? Tie paši laši – mums viņu Daugavā nav, bet, lai spertos uz kaut kurieni un vēl maksātu par licenci 25 eiro + visus pārējos izdevumus – nu kam man tas vajadzīgs? Es zivis varu ķert tepat un praktiski par velti. Makšķerēšana nav lieta, kur būtu jāiespringst. Makšķerēšana ir aktīvā atpūta. Turklāt ar ceramu rezultātu, kas dod fantastisku gandarījumu!

Cita lieta, ja cilvēks taisās piedalīties mačos. Tad – jā. Tur ir azarts un tiekšanās uz uzvaru. Bet tā jau ir pavisam cita lieta!

Nesteidzīgi un bez kreņķiem!

Tu esi tas pacietīgais makšķernieks, kas gatavs sēdēt 5 stundas un ieraudzīt to vienīgo pludiņa copi, vai arī tev nepieciešama nepārtraukta darbība kā spiningotājam?

Es piederu pie tiem, kas uz copi neiet zivju dēļ. Man patīk process. Varu spiningot, varu blenzt uz pludiņu vai fīdera spici. Viss atkarīgs no tā, kā šo brīdi uz ūdeņiem vēlos pavadīt. Es aizeju, izlieku visu, ko esmu paņēmis līdzi, apsēžos un vienkārši kaifoju gan par copi, gan dabu.

Kādā reizē ar hokeja skolas treneriem aizbraucām uz Salacu lašos. Viens izdara 10 metienus un jau skrien kaut kur uz otru krastu. Es viņam netieku līdzi, bet viņš jau desmit reizes ir nomainījis vietu! Es esmu mierīgais čalis. Man tā aulekšošana galīgi neiet pie sirds. Es izvēlos, kur konkrētajā dienā un laikā makšķerēšu, un tur arī palieku.

Melotu, ja teiktu, ka negribas kaut ko noķert. Gribas gan, taču, ja neko nedabūju, nepārdzīvoju. Daugava ir interesanta upe. Vienā dienā var salasīt pieklājīgu lomu, bet nākamajā neredzēt ne mazāko copi! Hesu dēļ straume staigā šurpu turpu, vēl palīdz vējš. Vienā pievakarē straumes virziens Daugavā var nomainīties vairākas reizes. Taču tas ir interesenti, jo visu laiku ir jādomā, kas un kā.

Vispār man visvairāk pie sirds iet pludiņmakšķerēšana. Taču, tā kā dzīvoju Ikšķilē pie Daugavas, tad te interesantāk ir ar fīderi vai parasto gruntsmakšķeri.

Taču ir kāda metode, ko izmantoju ļoti reti, un tā ir spiningošana. Te gan jāsaka, ka, iespējams, manas domas mainītos, ja bez sāpēm rokās un plecos varētu nomētāt spini vismaz pusi dienas. Varbūt paies laiks un veselība nostabilizēsies – hokejs nudien nav veselības kalve... Profesionālās sporta gaitas beidzot, katram ir jārēķinās ar lielākām vai mazākām veselības problēmām.

Cik svarīgi tev ir jaunumi copē? Kur ņem informāciju par inventāru un vietām? Skaties reklāmas, lasi informāciju soctīklos, klausies, ko saka čomi…?

Jaunumi mani interesē tad, kad tie ir nepieciešami vai arī esmu kaut ko dzirdējis un nodomājis: o! – tas ir nopietni. Reklāmās es noteikti neieklausos un neieskatos. Pārsvarā jaunumi inventārā pie manis nonāk caur draugiem, kas jau ir izmēģinājuši kaut ko jaunu un atzīst, ka ir vērts pamēģināt, un draugu man netrūkst. Te jauns vobleris vai šūpiņš, te atkal rotiņš, copes vieta…

Piemēram, spiningošana ar mandulām. Man sporta klubā viens treneris ir ļoti kaislīgs copmanis, un viņš man sūta bildes – lūk, uz to es dabūju zandartus. Starp citu, zandartu ķeršanu uz mandulām viņš ir atkodis izcili kā Daugavā, tā Ogres upē. Arī es esmu pamēģinājis ar mandulām vismaz reizes 10, bet laikam nemāku to pareizo izspēli, jo man nav pieteicies nekas! Bet bez kreņķiem! Manas lielās mani vēl gaida!

Taču ir arī bijis, ka man saka: “Klau, es vakar noķēru 16 zandartus, un visi mērā! Braucam rīt!” Tas mani neuzrunā. Parasti no šādiem kadriem es mēģinu atkratīties, jo jebkurš copmanis zina: tas, kas bijis vakar, diez vai būs rīt. Plus vēl teiktā patiesumu jau var vienkārši pārbaudīt. Tad es sāku domāt, vai tas cilvēks grib ar mani nobildēties, sakontaktēties vai tiešām copēt. Nofotografēties var vienmēr, nekādu problēmu, bet tāpēc jau nav jābrauc uz Āfriku ziloņus šaut! Ar to gribu teikt, ka nesaprotu, kāpēc tik daudzas lietas ir jāpārspīlē.

Vai, tavuprāt, Latvijas copes noteikumos ir kaut kas anti-interesants?

Te varētu pieminēt vimbu copi.

O, tas ir tas, par ko es cepos jau gadiem ilgi. Kaut vai piemērs no Mēmeles. Tur ir jābūt stipriem nerviem, lai noskatītos, kā tu 20 minūtēs noķer piecas vimbas un sāc skatīties apkārt, kur inspektors, bet otrā krastā lietuvietis stiepj vimbas mājās maisiem. Tur viņš tās nokūpina un pa 1 eiro pārdod latviešiem ņirgdams. Forši, vai ne?

Nu nav forši. Mēs parasti pavasarī 3–4 copmaņu kompānijā laižam vimbās, un tad sanāk vismaz 20 gabalas, un ir ar ko piepildīt manu kūpinātavu. Taču pieļaujamais vimbu skaits – tas ir absurds. Turklāt vēl ir licencētās zonas kā, piemēram, Venta. Man līdz Ventai ir 200+ km uz vienu galu. Tad vēl ēsmas un iebarojamais. Pēc tam tu vēl pērc licenci un drīksti noķert 7 vimbas. Zelta vimba sanāk!

Kādi ir bijuši tavi lielākie lomi?

Es nepiederu pie tiem, kas kaut ko baigi mērītu un svērtu, jo man tas nav svarīgi. Bet Daugavā ir ap 2 kg brekši. Uz ūdu ziemā izcēlu itin prāvu līdaku, bet ne svēru, ne mērīju. Viena izcili liela līdaka man spiningojot ir aizgājusi. Nebiju domājis, ka pieķersies tāds monstrs, un līdzi biju paņēmis uztveramo tīkliņu, domātu brekšu lielumam. Tur tas monstrs iekšā varēja iebāzt tikai galvu vai asti. Turklāt no diviem līdzpaņemtajiem kātiem vienam bija pavadiņa, bet otrs vairāk domāts asariem un bez pavadiņas. Loģiski, ka paņēma uz tā kāta, kam nebija pavadiņas...

Es vēl neesmu ticis pie savām lielajām zivīm, bet domāju, ka gan jau kaut kad tikšu, jo man tā īstā cope tagad tikai ir sākusies!

 
 
[2] Komentāri | dilst | aug
 
Sanders

Ne asakas, Edgar!

31.mai Atbildēt | Ziņot 0
leeevis

Super raksts! Veselību intervējamajam un intervētājam.

31.mai Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager