Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 15.jūnijs 2024, 01:32 | Komentēt | 488 skatījumi

Znotiņš līdaku birojā

Ūdensizturīgie marķieri – mani izlabo biroja preču tirdzniecības Ūpis valdes priekšsēdētājs Māris Znotiņš, kad minu, ka makšķerniekam svarīgākās biroja preces droši vien ir klades copes dienasgrāmatai. Ūdensizturīgie marķieri ir nepieciešami, ja plēsoņu zobus pamatīgi baudījušam māneklim jāatjauno krāsojums. Vietās, kur Māris pēdējās desmitgadēs spiningo visbiežāk, tādas reizes, kad līdakas veiksmīgu mānekli pāris dienās padara baltu, gadoties regulāri…

Spiningot uz Somiju tu taču brauci jau pirms latviešu invāzijas Ālandu salās...

Pirmoreiz es uz Somiju aizbraucu ar jahtu Sol 1992. gadā gurķus stādīt. Sol komanda 1991. gada vasarā bija izglābusi divus somu dzērājus, proti – uzlāpījusi, citādi šie būtu nomiruši. Izglāba, sapazinās, viens no abiem brāļiem bija lauksaimnieks pie Turku, piedāvāja pašancēt.

Atceros, kā iegājām ar jahtu Hanko ostā, – laipa, pie tās sēž divsimtkilogramīgs muitnieks ar sīciņu pārinieku. Tas knapais sāka ložņāt pa jahtu. Reiz jahta Varavīksne uz to pašu ostu bija pārvedusi kurdu bēgļus, tātad skaidrs – Latvijas jahta jāpārmeklē. Atrada spirtu. “Kas tas?” – “Spirts.” – “Par stipru, nedrīkst ievest.” Tad mums nācās spirtu šķaidīt līdz tam, ka varēja iedzert nesaviebjoties. Ja tas spirts būtu bijis nolikts kapteiņa rundukā, neviens to nebūtu aizticis.

Toreiz strādājām pie Turku un arī paspiningojām – ķērām asarus, zivju zupai sanāca.

Otrā reize Somijā bija brauciens ar kancelejas preču tirgotāju 3M 2000. gadā, tad dzīvojām uz salas pie Somu līča un ķērām līdakas. Pēc tam kādu laiku braucām spiningot uz Ālandiem, bet tagad vairs ne.

Starp citu, Ālandos esmu pat cietumā pabijis – kā liels gudrinieks biju iedevis pasi ekskursijas vadītājam, lai man tā nebūtu jānēsā līdzi. Tas pasi bija ielicis somiņā, bet tai uzmetis virsū dvieli. Četros no rīta, protams, neviens zem tā dvieļa nepaskatījās, un somiņa palika kajītē. Kāpjam laukā Marienhamnā, tur robežsargi. Visi, kam ir pase, iet tālāk, bet mūs noliek pie mašīnas un pēc tam aizved uz policijas iecirkni. Izgulējāmies, pa to laiku viņi bija sazvanījušies ar kuģi un konstatējuši, ka mūsu pases ir. Pabaroja mūs ar trim ēdieniem un izsvieda laukā. Uz copes mājiņu braucām ar taksometru.

Mums ātri izveidojās diezgan stabila copes kompānija. Ālandos katru reizi mērķis bija cita vieta. Tagad braucam tikai uz Somiju. Nopirkām somu kartes, skatījāmies dziļumus un tad pie labākajām vietām meklējām mājas. Ne jau vienmēr tur tuvumā palikšanas vietu var atrast, vai arī mājas ir, bet pārāk lepnas, ar džakuzi un tamlīdzīgām ekstrām. Kad ir desmit veču kompānija, ir daudz labāk, ja tualete ir ārā.

Somijā sākumā copējām pie Turku. Tagad sākam braukt uz Raumu, kas ir starp Turku un Pori. Mums tur ir divas mājiņas, tās nav diez ko izcilas, duša tikai vienā, toties zivju vietas ļoti labas. Jo augstāk uz ziemeļiem brauc, jo mazāks makšķernieku presings. Turklāt tai mūsu vietā ir milzīgs līcis, kurā var ķert neatkarīgi no vēja stipruma, nav tur tādu viļņu, ka nevarētu iebraukt.

Parasti uz turieni braucam ap septembra beigām. Pirmā reize man bija vienkārši smieklīga – četrās dienās pāri par simt līdakām! Uz viena vizuļa!

Kāda?

Uz mepiņa. Pārējiem mūsu kompānijā tāda nebija, šie mainīja vizuļus, meklēja līdzīgus manējā krāsai, bet nekā. Iebraucam uz vakara copi, man desmit līdakas, laivas biedram neviena… Kad tikām malā, viņš bija gatavs lauzt kātu no skrobes.

Vieta tur ir brīnišķīga: ūdens dzidrs, nav zāļu, tu redzi (ar polarizējošajām brillēm, protams), kā līdaka nāk mepam pakaļ. Tālumā redzi sīkās līdakas, ap divi kilo, un vēl tālāk viena tā kā metriņš… Redzi, kā tas metriņš nāk, pie pašas laivas aizskrien divus metrus tālāk un apstājas. Es pametu tos divus metrus, un līdaka paņem!

Protams, bieži tā negadās. Reiz tur blakus latvietes bija atbraukušas ābolu ražu novākt, un mēs nolēmām pēdējā dienā saķert viņām līdakas un atstāt. Un taču neķērās ne velna! Pašās beigās tomēr sāka – līdz mūsu mājiņām ir 2 km garš kanāls, iebraucām tajā, lēnām dudinājām, un līdakas pieteicās katrā metienā. Somiem pie mājām ir laipas – kā zem tām pamet, līdaka galā! Mans pārinieks atkal bija dusmīgs – viņam neķeras, bet es, visu dienu laivā nogulējis, pamostos – bankš-bankš – un līdaku pilna kaste!

Tagad mana kompānija čīkst: tur vairs nebrauksim, tur sliktas mājiņas…

Īpaši veiksmīga cope. Līdaku dabūt rokā ar spiningu nav grūti, bet, lūk, savu vēja nopūsto makšķernieka cepuri…

Kāpēc gan lai viņi brauktu tur, kur viņiem neķeras un vēl jānoskatās, kā tu velc vienu pēc otras?

Zivis tur ir, es tās esmu redzējis, un man ir bijuši tādi tesieni, tādas līdakas, ka neesmu varējis dabūt ārā. Līdaka riņķo ap laivu, sačoka man parasti nav, ceļu laukā ar rokām...

Arī lielās? Es pavasarī Zviedrijā noķēru septiņnieci un jau laivā nevarēju viņu paņemt aiz skausta – par platu...

Arī septiņnieces esmu tā cēlis, arī savu devītnieci. Varbūt tava ar ikriem būtu bijusi lielāka par 7 kilo.

Tev taču nav Porziņģa pirkstu...

Bet devītnieci paņēmu. Tā gan bija ar ikriem, un vēl breksis vēderā. Jā, reiz vienu septiņnieci tomēr nevarēju aiz skausta paņemt.

Vai somi mierīgi noskatījās, kā tu pie viņu laipām mētā? Ālandos dažuviet ir tā, ka iebrauc līcītī, uzreiz somiete laukā no mājas un dzen prom.

Tā ir Ālandos, tur jā – tiklīdz mūsējie iebrauc tādā līcī, uzreiz īpašnieks zvana mūsu mājiņu saimniekam, lai izvāc savus viesus. Tad nu mēs beigās nolēmām, ka nav vērts braukt uz cietumu, un uz Ālandiem vairs nebraucam.

Var jau ālandiešu īgnumu saprast, dažs labs latvietis ir izpildījies ne pa jokam, gan mājiņas ir dedzinātas, gan foreļu dārzos iespiningots...

Par mājiņu dedzināšanu neesmu dzirdējis, bet esmu dzirdējis, ka foreles latvieši par polšu no saimniekiem nopirkuši foreļmaizītēm. Dažs foreļu dārza saimnieks, ja ir bijusi forša nedēļa, dažas foreles izmet no dārziņa un palaiž līcī. Nekur tālu prom tās neiet. Vienu tādu, trijnieci, noķērām uz gruntenes, vienam no mūsējiem patīk uz gruntenēm sēdēt.

Talismans palīdz. Veiksmi līdaku copē Mārim Znotiņam nes sarkanās pusbikses

Engure iepazīta. Pagāja vairāki gadi, līdz Māris saprata, kur un kā Engures ezerā jāķer

Sīgas viņš tur uz gruntenes nav dabūjis?

Nav, bet mēs esam redzējuši, ka somi tās uz gruntenēm ķer. Ar spiningu pa šiem gadiem divas varavīksnes foreles tur esam dabūjuši.

Lielākā līdaka tev tur tātad ir deviņniece?

Ar to bija baigais pods. Braucām ar akmeni – enkura nebija, piesējām šņorē akmeni, lai mūs pamazām pūš. Pūta arī, metām pa vējam. Te jāpasaka, ka mēs kompānijā mēdzam samest naudu konkursam par brauciena lielāko zivi. Toreiz bijām uzlikuši pieci pa 20 eiro, tātad vinnētājam tiek simtnieks.

Toreiz bijām aizbraukuši uz Somiju tik agri kā nekad līdz tam – Lieldienu brīvdienās aprīlī. Piebraucām pie mājiņām un ieraudzījām, ka pie laipas nevar tikt, ledus. Nācās vispirms uzlauzt to. Pirmajās dienās līčos netikām iekšā, visi aizsaluši… Bet to dienu laikā ūdens no +4 grādiem sasila līdz +8 grādiem, un līdakas sāka ķerties. Bija jau arī pirmajās dienās pa līdakai, tikai lielas, ap 4 kilo. Pēdējā dienā ķērās labi, bet ne lielas. Vienā brīdī velku vizuli un redzu – nāk liela pakaļ, bet nepaņem. Ar brillēm es ļoti labi varu novērtēt, ka tā tiešām ir liela.

Te sadzirdēju, ka brauc motorene, otra mūsējā. Saku savam laivas biedram Jancim: tinamies prom no šejienes un izliekamies, ka neko nezinām! Tikko nobraucām malā, jau otra laiva klāt: “Ko jūs te?” Mēs: “Ai, ēdam, pārsienam āķus…” Tiklīdz šie aizbrauca aiz līkuma, mēs žigli atpakaļ līcītī, pārsējām pavadiņas, un deviņniece paņēma.

Turpinājums bija smieklīgs. Otra laiva bija noķērusi līdaku ap 5–6 kilo, un mans laivas biedrs tādu pašu. Šie lepni brauc ar lielo motorenē un rāda: “Re, kas mums!” Jancis parāda savējo: “Mums ir šitāda.” – “Nu tad braucam mērīties!” Šie piebrauca un ieraudzīja, ka mūsu laivā guļ arī divreiz lielāka… Riktīgs aplauziens!

Inercenes posms. Māris Znotiņš būtu gatavs atsvaidzināt 70. – 80. gados izkoptās iemaņas spiningošanā ar inerces spoli

Ko deviņniece paņēma?

Maziņu rotiņu Abu Reflector! Ar ovālu lapiņu. Sēdēju laivas priekšā, redzēju, kā vizulis nāk, te pamanīju, ka tam pakaļ nāk milzīga pavērta mute! Palaidu tikai vaļā bremzes, bija baigais tesiens, un tad skrējiens prom.

Deviņniece paņēma pie pašas laivas?

Jā. Vizulis bija labi iecirties līdakai mutes kaktiņā. Cīņa nebija ilga, minūtes desmit, tad iecēlu to laivā ar roku. Jā, reiz pavasarī bija vairākas septiņnieces ar ikriem, tās ar vienu roku nevarēju iecelt.

Tātad māneklim Somijas līdaku copē ir liela nozīme...

Reiz no jūras puses metām pret salu. Metām, tad vējš mūs papūta nost, mētājām tur un pēc brīža braucām atpakaļ. Manam laivas biedram bija tāds dzeltenīgi zaļš māneklis, līdzīgs vardei, man savādāks. Viņa mānekli ņēma tur, kad ūdenī bija duļķe, manējo – dzidrākā. Mēs pie tās salas vairākas reizes tā braucām uz priekšu un atpakaļ, mānekļus nemainīdami, un šī likumsakarība atkārtojās vienmēr. Citas laivas tajā dienā nenoķēra neko.

Citā reizē viņam labi strādāja Abu Atom šūpiņš, gaiši zaļš ar dzeltenu. Bet vispār pats noderīgākais māneklis ir Mepps rotiņš.

Ja ar Mepps Nr. 3 neķeras, tad tajā dienā neķersies vispār, vai ne?

Vienā no savām pirmajām Ālandu reizēm bijām Brando. Mans laivas biedrs tajā dienā negribēja copēt, un tad, lai man nebūtu vienam jābrauc, mani iesēdināja otrā laivā abiem braucējiem pa vidu. Viens priekšā lūr, kurp braukt, otrs aizmugurē pie motora, un, kamēr šie darbojas un lūr, man jau sen līdaka galā! Beigās viņi palika dusmīgi un teica, ka vairs ar mani vienā laivā nebraukšot. Loģiski – viņiem nevienam nez kāpēc nav polarizējošo briļļu, tātad viņi ūdenī neredz. Es tikmēr noskatu vietu, kurā būtu prātīgi iemest, un, ja trāpu, tad cope ir momentā. Braucam uz turieni jau trešo gadu, un varu teikt, ka labas vietas, kurās ir bijusi cope, tukšas nepaliek, tajās atkal sēž līdaka – ja trāpīsi pareizi, būs ņēmiens.

Kad Somijā ir foršāk – pavasarī vai rudenī?

Copes ziņā noteikti rudenī. Patiesībā ir jāsaģērbjas siltāk un jābrauc uz Somiju arī oktobrī un novembrī, tad siļķes sāk staigāt un lielās līdakas nāk. Pagaidām man nav izdevies savu kompāniju uz to pierunāt – auksts, vējains…

Somijā esmu makšķerējis arī ezeros, pie Lahti. Viens ezers man nepatika, tajā bija daudz tīklu, toties otrajā man bija vienā metienā līdaka, otrā zandarts. Uz mepa!

Somijā esmu arī legāli licis tīklus. Reiz metra dziļumā tīklos bija iegājis trīskilogramīgs zandarts. Arī divarpus kilo līņi trāpījās – ielikām tīklu seklumā pie meldriem, nolēmām pēc tāda darba uzpīpēt, te skatos – tīkla pludiņi jau nogrimst. Izpīpējām, braucām pārbaudīt – četri līņi svarā no 2,5 līdz 3 kilo. Vai tad vairs ir vērts līdakas ķert? Somijas līnim nav nekādas dūņu piegaršas!

Kopš esat atklājuši labas vietas Somijā, uz Ālandiem vairs nebraucat nemaz?

Nē. Somijā tevi neviens nelamā, ja arī netīšām iepeldēsi privātos ūdeņos. Ālandos reiz bijām aizbraukuši tā patālāk, uz Fēglē municipalitāti, četras stundas ar prāmi. Tur bija Eldorado, četrinieces un piecinieces ķērās tā, ka pa vienu bortu vilkām iekšā, pār otru metām ārā – jo banka bija uzlikta un vieni jau bija izcēluši septiņnieci, mums piecinieces nederēja. Jancim no mūsu laivas beigās arī bija septiņniece, starpība izrādījās tikai 30 grami, un kopš tās reizes mēs sākām likt banku uz divām zivīm, dažreiz pat uz trim. Tāda banka tevi organizē, liek makšķerēt arī tad, ja ir slinkums.

Uz Zviedriju līdakās nekad neesat braukuši?

Zviedrijā esmu spiningojis tikai vienu reizi, un man tur nepatika. Sadūšojāmies, aizbraucām uz vietu netālu no Stokholmas, dzīvojām uz salas. Mājas, par kurām iepriekš neko nezinājām, noīrējām no trim brāļiem, kurus iesaucām par trim māsām. Beigās bija sajūta, ka viņi mums tās mājas pavasarī izīrējuši tikai tādēļ, lai mēs tās iztīrītu, piesējās par putekļiem zem gultām un tamlīdzīgi. No trim laivām, ko viņi mums izīrēja, tikai viena bija normāla. Tā reize iespaidu par copi Zviedrijā sabojāja, lai gan man tur gāja labi.

Kā tev Somijā asari ir ķērušies?

Ar asariem manam čomam Ālandos ir vissmieklīgāk gājis – viņš vilka kilo asari, un otrs tāds pats, skriedams līdzi, ieskrēja uztveramajā tīkliņā! Tajā reizē viņš tādus lielus asarus salasīja daudz. Viņš no mūsu kompānijas ir arī vislielāko līdaku izvilcis – 12 kilo.

Pie Marienhamnas esmu 8 metru dziļumā asarus ķēris ar diviem spiningiem – iemet vienu un, kamēr rotiņš grimst, met otru, tad pirmo velc laukā. Ķērām kā ar dropšotu, lai gan tad vēl dropšota ideja nebija populāra.

Laba asaru cope man reiz bija ar Copes Lietās martā intervēto fotogrāfu un kastinga meistarkandidātu, forelistu, kluba Salmo biedru Armandu Lāci, lai viņam vieglas smiltis. Tas bija Babītes ezerā, pleķī pie Spuņciema bāzes – met, viens notrūkst, nākamais jau galā. Un tīri pieklājīgi izmēri.

Somijā uz līdakām tu brauc iekšā agri no rīta?

Nē. Tad man sāks ķerties vēl labāk – ko tad es darīšu?!

Gribētos ar inerceni

70. gadu vidū tu biji Rīgas 5. vidusskolas (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija) labākais futbola vārtsargs. Vai tad tu jau makšķerēji?

Makšķerēju kopš bērnības. Vasarās dzīvojos pie mammas māsas pa Latgali pie Andrupenes. Tur ir ezers pie ezera, ieskaitot ap 46 metrus dziļo Dobulu. Kad atbrauca mammas brālis, viņš ņēma mūs līdzi uz copi. Otra vasaru vieta man bija pie tēva radiem Talsu apkaimē, pie Plunču ezera. Tur makšķerēšana izpaudās tā, ka maijā sabrauca visi brāļi un māsas, ņēma divbridi un gāja bradāt. Tika likti arī tīkli un murdi, katru gadu trāpījās pa zutim.

Lazdas kāta posms tev ir bijis?

Protams – Latgalē. Kāti bija pieslieti pie šķūņa – kam vajadzēja, tas ņēma.

Vidusskolas laikā man ar skolasbiedru Juri Baratinski bija Valguma periods. Benjamiņa vasarnīcas vietā, kur vēlāk bija Lauku Avīzes atpūtas komplekss, bija kremļa bosu atpūtas bāze, ezers bija slēgts. Miliči to vaktēja un, ja mūs pieķēra, tad lauza makšķeres, tāpēc darbojāmies ar gruntenēm. Arī ugunskuru tāpēc nedrīkstēja kurināt. Bet brekši tur pieteicās smuki, dažreiz arī kāds zutis trāpījās. Ķērām ar skolasbiedra Ilgoņa Lindes dārzā salasītiem naktstārpiem.

Jau skolas laikā esmu bijis arī Mednieku un makšķernieku biedrības biedrs. Babītē un Baltezerā jau tāpat vien nevarēja tikt, vajadzēja nostrādāt noteiktas stundas biedrības labā. Tā kā mans tēvs taisīja biedrības laivām duļļus un tamlīdzīgas lietas, man nebija jāiet darvot laivas. Tēvs kā biedrības biedrs tika arī pie Abu spininga.

Es te tagad neatkārtošu to stāstu, kā mūsu copes biedrs Armands Lācis demonstrēja man tādā pašā ceļā dabūta Abu kāta lokanību un pārlauza pa šķiedru...

Lai nav tālu jābrien. Labākās bušu vietas Māris Znotiņš ir atradis uz leju no Mazirbes

Man par Abu ir savs stāsts. Plunču ezerā laivā aizmigu un ievēlos ūdenī ar visu kātu. Pats izpeldēju, kāts nogrima.

Tajos laikos tādas lietas tā neatstāja – meklēja, kamēr atrada...

Tas kāts palika dzelmē. Pēc desmit gadiem kaimiņš tai vietai uzlika tīklu virsū un kātu atrada. Iedomājies – spole strādā, kātam ne vainas, Abu aukla nepārplēšama, lai gan desmit gadus nogulējusi dūņainā ezerā!

Kā var tik neprātīgus rīkus taisīt… Nekāds bizness nesanāks, ja kāts un spole makšķerniekam kalpos mūžīgi.

Tēvs tolaik neizmantoja iespēju paņemt slaveno Abu bezinerces spoli, bija strādājis tikai ar inercenēm un bezinerceņu vērtību nesaprata. Es arī biju ļoti labi iemācījies mētāt inerceni. Jā, arī auklu piņķerēt biju iemācījies, bet beigās jau piešāvos tīri labi, jo tā spole bija labi nostrādāta. Tagad es gribētu dabūt normālu inerces spoli un Somijā pamēģināt, bet te nevienam tādas nav. Ar inerces spoli ir pavisam cits cirtiens un arī tīšana cita. Tikai mazliet vairāk auklas jāpaņem līdzi, kamēr atkal piešaujies.

Klintainē, kur 80. gadu otrajā pusē dzirnavās dzīve sita augstu vilni, esi arī makšķerējis?

Klintaines dzirnavas tai laikā bija nopirkuši mākslinieki Ivars Mailītis, Pēteris Čivlis un Juris Putrāms, un tajās notika dažādi saviesīgi pasākumi. Dzirnavu dīķī bija ļoti smukas līdakas un līņi. Daugavā pie Klintaines esam ķēruši zandartus. Boļševiku laikos likām tur arī tīklus – otrā krastā laidām tos lielajos dziļumos un pēc tam ar spiningu sameklējām. Reiz viens četrkilo sams bija ielīdis tīkla riņķī un iestrēdzis, to mākslas vingrotāju nokūpinājām. Tur Daugavā bija arī daudz mežeņu, bet tās nemācējām dabūt rokā, varēja tikai bez nerviem palikt, dzirdot viņu bliezienus pa ūdeni.

Ar Armandu Lāci tu varbūt esi kopā makšķerējis vairāk nekā es, viņa kursa biedrs...

Pateicoties Lāča fotodarbam, esmu uz vairāku makšķernieka gadagrāmatu vākiem. Ar viņu pat forelēs pāris reizes esmu bijis. Reiz pie Veģiem Lācis mani nolika makšķerēt Abavā un pats aizgāja uz Valgales upīti forelēs. Es izvilku tikai vienu asari, man apnika, nolēmu aiziet līdz Valgalītei. Aizgāju un otrajā metienā dabūju mēra foreli! Bridu pa upi uz augšu un satiku Lāci – lielais meistars neko nebija dabūjis.

Mana sieva Ilze reiz pārspēja mūs abus ar Lāci – ar spiningu izvilka trīs līdakas, kamēr mums nebija nevienas copes. Trešo Ilze izcēla, jau braucot uz malu un velcējot.

Lācis mūs ar Jāni Čivli bija arī samācījis Aiviekstē pie Ļaudonas uz rupjmaizes ķert ālantus.

Jā, kamēr Aiviekste nebija sačakarēta ar mazajiem hesiem, tur bija ļoti daudz zivju – ālanti, karpas, mežavimbas, sami (esmu redzējis Aiviekstē noķertu 25 kilo samu). Protams, arī līdakas.

80. gados, kad strādāju Centrāltirgus noliktavā, mūsu ekspeditors ālantus veda no Engures ezera. Tolaik tas bija slēgtais ezers, nodots armijniekiem un vēl arī ornitologiem, ekspeditors kaut kā bija sarunājis iespēju makšķerēt armijas bāzē Lepstē.

Engures ezerā bija reize, kad man izdevās Armandam Lācim kaut ko pamācīt – ruduļu copi ar burbuli. Tā viņš nekad nebija ķēris: burbulis, īsa šņorīte, āķis un virsū maizes gabaliņš. Burbulis ļoti labi lido. Pusstundā pielasījām pilnu maisu ruduļu.

Rudulis tikai gastronomiski nav īsti izmantojams...

Toreiz viņus aizvedām manai mammai. Patiesībā tos vajadzētu malt kotletēs, gaļa paliek gaļa, pieliec vēl līdaku klāt, un būs labi.

Engures ezerā esam visu ko piedzīvojuši. Gan divreiz dienā kārtīgi izmirkuši, gan redzējuši tādu negaisu, kad virs ūdens ir mierīgi, bet apkārt visās malās zibeņo. Reiz vējš mūs tā pārpūta ezeram pāri meldros, ka gandrīz ārā netikām. Ja mēģināsi pūtienam pretoties, spraužot gultnē airi, var apmest apkārt. Turklāt mājās braukt arī negribas, kad esi tikko iebraucis.

Kad nopirku māju līča Kurzemes krastā pie Klintaines, pirmos gadus no Engures atgriezos tukšā, neko no tā ezera nesapratu. Vēlāk ievēroju, ka Engurē ķeras līdz pusvieniem naktī un pēc tam no kādiem pusčetriem rītā. Bet pēdējā laikā tur ir pārāk daudz tīklu.

Apmaldīties Engurē laikam ir grūtāk nekā Babītē...

Mēs tik un tā sējām pie meldriem maisu, lai var atrast izeju krastā. Vasarā tas nav tik svarīgi, jo ilgi ir gaišs, bet rudenī ātri metas tumšs, ir auksts, tur nekāda nakšņošana uz ezera nesanāks. Lai gan ir dzirdēti brīnumstāsti par to, kā makšķernieks stāv ūdenī līdz kaklam un gaida, kad viņu atradīs.

Liepājas ezers man arī patīk. Mums tur bija veikals, ezerā laiva, kad vadājām preci, tad palikām Liepājā pamakšķerēt. Reiz ezerā nokāvām motoru. Pilnā šusē maucām ar piecdesmitnieku un uz kaut kā uzbraucām – es no laivas pakaļas aizlidoju līdz priekšai, nolauzām visu motora pēdu. Citā reizē sadomājām laivā abi reizē nomazgāt rokas vienā pusē un ielidojām ezerā, noslīcinājām copes krēslu.

Tajā droši vien tagad daudzi vizuļi saāķējušies…

Nuja, kādam noteikti tas krēsls pieķersies. Bet līdakas un asari Liepājas ezerā pieteicās forši.

Kā tev ziemā ar copi ir gājis?

Engurē labas līdakas savilkām 1998. gada ziemā, kad bija olimpiāde Nagano…

Tā olimpiāde, kur biatlona stafetes trešajā posmā Gundars Upenieks izskatījās pēc nelaimīgākā cilvēka pasaulē, ieraudzījis, ka Ilmārs Bricis savā otrajā posmā nāk pirmais, tātad tagad visa pasaule skatās uz Upenieku…

Toziem Engurē bija tik biezs ledus, ka ar mašīnām varēja braukt, gandrīz pusmetrs. Tīrs, bez sniega. Es pat bļitkoju, Volvo sēdēdams. Uz ūdām izvilku četrinieci un sešinieci. Grūtāk bija dabūt dīķī ēsmas zivtiņas ūdām. Tik liels aukstums bija, ka divatā copējām uz maiņām – viens 15 minūtes, tad jož mājā iekšā sildīties, un ķer otrs. Engurē braucām iekšā no Ķūļciema un redzējām, ka papilnam mašīnu bija arī no Bērzciema puses. Vietējie jau zina, kad Engurē var pa ledu braukt, kad ne.

Kur tu brauc butēs?

Tuvākā vieta man ir Kolka, bet es tik tālu nevaru aizbrist vai aizsviest, cik tur jāsviež. Citādi jau tur ir smuki, humpalās esmu nopircis golferu ratiņus, tajos var labi salikt bušu copes piederumus un aizvilkt līdz krastam. Bet, ja Kolkā viņas nav pie paša krasta, tad cope grūta. Mums ir viena slepena vieta tuvāk Lielirbei. Tur reiz saķērās tik labi, ka vietējais zvejnieks teica – viņš ar tīklu tik daudz nedabūjot. CL

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager