Krusts uz ūdeņiem

“Gribētos vairāk redzēt jauniešus makšķerējam,” nosaka meistars Juris Krusts. Vismaz viņa Lielupes velcēšanas maršrutos jaunus cilvēkus redzot reti. Krustam ir arī skaidrojums, kāpēc tā: tu nevari gribēt to, ko nezini, bet daudziem jauniešiem nav neviena, kas makšķerēšanu ierādītu. Viņa četri dēli gan visi ķer. Līdz tēva rekordiem viņiem vēl jāpacenšas – Juris Krusts ir no tiem retajiem, kas no pieredzes zina, vai ļoti lielas līdakas ir garšīgas vai ne. Desmitnieces ir izvilkuši daudzi, bet līdakas virs 12 kilo gadās reti…

ATPAKAĻ NELAIST! Ja apsolies visas izvilktās līdakas paturēt, inspektori Ziemeļzviedrijā ļauj spiningot pat bez licences

NO EZERA EZERĀ. Ziemeļzviedrijā Krusta kompānija tagad brauc arī ar savu laivu, bet iesākumā pēc zviedru ieteikuma lietojuši tās laivas, kas pie ezeriņiem stāv – tā tur pieņemts

Ar kādām līdakām makšķernieka gaitas sāk cilvēks, kurš vēlāk izvelk piecpadsmitnieci?

Bērnībā mana pirmā līdaka bija 7 kilo.

Nu, pēc tāda sākuma piecpadsmitniece vairs nešķiet nereāla…

Noķēru viņu ar niedrēs atrastu spiningu un baltu metāla šūpiņu ar sarkanu plastmasas asti zem Rīgas HES Sausajā Daugavā uz Ķekavas pusi. Pašam man tad jau bija vecātēva saliekams no Amerikas atsūtīts četrposmu spinings ar Abu slēgto spoli, bet ar to es tikai ķēru asarus kā ar makšķeri, ar korķa pludiņu. Kad to spoli atsūtīja, tēvs ilgi brīnījās, kas tā par spoli, kurai aukla šķērsām tinas.

To spiningu atsūtīja tev vai tēvam?

Tēvam, bet atdeva man, teica, ka viņam tas par īsu makšķerei. Savukārt spole ļoti labi iederējās pie tā kāta, bambusa kātam vajadzētu citu stiprinājumu. Tā man tika arī spole.

Tātad pirmā spiningošanas reize tev bija ar to atrasto spiningu?

Jā. Dzeltens stiklašķiedras kāts, inerces spole Ņeva – protams, man uzreiz bija jāizmēģina. Pirmajos metienos uztaisīju bārdu. To gan ātri atpiņķēju. Tēvs mani jau bija mācījis, kā mest ar inerces spoli un kā ar pirkstu bremzēt, bet reālā spiningošanas reize šī man bija pirmā. Ja pirmajās reizēs nekas nesanāk, var arī zaudēt interesi, bet man palaimējās, un sapratu, ka ir vērts turpināt.

Sausā Daugava tev tad bija ierasta vieta?

Nē. Ķekavā dzīvoja mans krusttēvs, mēs no Rīgas braucām pie viņa ciemos. Viņa draugam bija laiva, un es tiku ņemts līdzi copes braucienos. Bet pirmā spiningošanas reize bija no krasta.

Kādas ir sajūtas, kad mazam puikam pieķeras septiņniece?

Baigas. Nezināju, ko darīt, – vai skriet augstāk krastā vai vilkt… Grūti gāja, bet tēvs turpat netālu bija un, kad ieraudzīja mani cīnāmies, atskrēja un palīdzēja dabūt zivi krastā. Kad līdaka vilka laukā auklu, turēju ar pirkstu, un tas bija karsts.

Skolas laikā dzīvoju Vecmīlgrāvī. Tad ar draugiem periodiski braucām makšķerēt uz Gauju – ar agro vilcienu, vēl pa tumsiņu, līdz Carnikavai, tālāk kājām, pāri dzelzceļa tiltam un pa labi lejā, kur ietek Dzirnupīte. Tur bija kants, uz tās varēja smuki saķert asarus, ar grunteni – brekšus. No rīta vēl auksts, bet mēs vilkām bikses nost, bridām tur uz vienu smilšu saliņu un metām gruntenes jau upes lielajā platumā. Man bija uz pleca liekama skolas soma, ieliku tajā vienu breksi – tas aizņēma visu somu. Pārnesu mājās, mamma teica: “Nemuldi! Nopirkāt tirgū?”

Brekši ķērās no rīta, pa dienu gājām uz Dzirnupīti. Tā bija makšķernieku diezgan iecienīta vieta. Tur uz tārpa izvilku arī savu pirmo foreli.

Savu pirmo zivi atceries?

Jā – kazragi Daugavā pie Vecmīlgrāvja. Tos varēja dabūt arī uz plika āķa, bet mēs likām tārpu virsū, lai var uzreiz divus vilkt laukā – katrs kazrags pakampis vienu tārpa galu. Izvelc, papurini, un šie abi nokrīt.

Tagad Daugavā tādas kazragu pārpilnības vairs nav. Kur tie palika?

Zvejnieku kolhoza 9. Maijs vīri izķēra. Redzēju, ka tos ar smalkiem tīkliem veselām kastēm vilka. Kazragus mala kažokzvēru un zoodārza dzīvnieku barībai. Ik pa laikam jau kādas zivis pazūd, tā ir bijis arī ar butēm, ar lucīšiem. Es vēl atceros lielus lučus, Jelgavā tante nesa ar grozu kūpinātus un pārdeva kālā. Esmu rīdziniekiem jelgavnieks, jelgavniekiem rīdzinieks. Dzimis Rīgā, bērnību un pirmās trīs klases nodzīvojis Jelgavā pie vecvecākiem, tad Rīgā – Vecmīlgrāvī, kur vecāki dabūja dzīvokli, tagad atkal Jelgavā.

Vecmīlgrāvī copes vietu netrūkst ne puikām, ne lieliem makšķerniekiem.

Jā, Vecdaugava, Ķīšezers… Ķīsī gājām uz līņiem. Kur bija vecā dzelzceļa pārbrauktuve, ezerā ir līcītis. Tur no laivu piestātnes laipām nemaz ne lielā dziļumā varēja makšķerēt līņus.

Līņus vai līnīšus?

Vairāk jau līnīšus. Līņi bija arī Vecdaugavā.

Kādu vietu makšķerēšana tad ieņēma tavā dzīvē?

Periodisku, kā jau pusaudžiem. Viens nekad negāju, tikai kopā ar draugiem. Par apzinātāku makšķernieku kļuvu pēc armijas.

Armijā neķēri?

Dienēju pārsimt kilometrus aiz Sverdlovskas, Urālu kara apgabala sapieru bataljonā, mums obligātā programma bija ledus spridzināšana. Tanku divīzijā – tur bija dvinskij polk un mitavskij polk. Tā kā es pats no Mītavas jeb Jelgavas, prasīju zampoļitam, kas tā par Mītavu. Viņš atbildēja: “Mūsu divīzija atbrīvoja jūsu pilsētu Mītavu.” Teicu: “Biedri major, Latvijā nav tādas pilsētas.” Viņš man: “Kas tu par latvieti, ka nezini tādu pilsētu?” Tā arī nesaprata, ka Mītavu tagad sauc citādi.

PIEREDZE AR LIELAJĀM. Jura Krusta kontā ir bijusi pat piecpadsmitniece

Pēc pirmā pusgada paliku mācību daļā par seržantu, lai gan bataljonam bija jābrauc uz Vāciju. Man prasīja, vai ir radi ārzemēs. Teicu, ka droši vien ir, bet kontaktus neuzturu. Tad nu dienu pirms lidojuma pie manis atnāca kāds vīrs, laikam no Drošības komitejas, un nosauca visus manus ārzemju radus gan pa mātes, gan tēva līniju, ieskaitot tādus, par kuru dzīves vietu es nezināju. Un beigās pateica, ka uz Vāciju es nebraukšu. Tā nu paliku Urālos un spridzināju ledu Pišmas upē. Rotas komandieris teica: “Krust, ņem nodaļu un laižam spridzināt, mana sieva grib zivis.”

Kāds bija oficiālais spridzināšanas iemesls?

Tiltu glābšana. Tādā nolūkā spridzina katru pavasari, kad ledus iet. Ja nevarēja kājām uzkāpt uz ledus, spridzekli nolaida lejā no helikoptera. Uzliekot uz ledus 5 kilogramus sprāgstvielas, efekts ir tāds pats, kā izurbjot āliņģi un nolaižot zem ūdens koka galā piesietus 400 gramus sprāgstvielas. Kad bija uzrauts gaisā, kursanti ar uztveramajiem tīkliņiem gāja pa ledu gar sprādziena vietu un uzlasīja apdullušās zivis, lielākoties brekšus un citas baltās. Droši vien ļoti garšīgas, bet es, paldies dievam, neēdu – tā upe augštecē dzesēja atomelektrostaciju, radioaktīvais fons bija paaugstināts.

Mazās devās radiācija esot stimulējoša...

Urālos jau dabīgais fons bija paaugstināts. Bet ofiņi tās zivis ēda. Rotas komandieris bija no Aizbaikāla kara apgabala, viņš teica: “Jūs nesaprotat, ka jums te ir paradīze zemes virsū, silts – pie Baikāla ziemā regulāri ir –40. Līdz tam biju domājis, ka “otķepeļ” krievu valodā nozīmē “atkusnis”, bet Sibīrijā “otķepeļ” ir, kad pēc –40 grādiem iestājas –20.

Tai laikā Černobiļa uzgāja gaisā. Mūsu daļas tehnika atbrauca atpakaļ no Černobiļas, un es ķīmijas dienesta priekšniekam prasīju, kā tai ir ar radiāciju. Viņš pielika radiācijas skaitītāju pie sava zābaka, tas aizgāja līdz galam, bet viņš nosmējās: “A man nekas!” Gribētu gan redzēt, vai viņš vēl šodien tā smejas. Attieksme pret radiāciju tur bija ļoti vieglprātīga.

Tava armijas pieredze zivju iegūšanā Latvijas ziemā neder. Kā tev ir gājis ziemā?

Pēc armijas klasesbiedrs un draugs mani pierunāja uz tādu copi. Līdz tam nekad ziemā nebiju makšķerējis, māte nelaida. Tēvs gan mani aicināja, bet māte atteica: “Dzert iemācīsies, kad izaugsi.” Sākām ziemās ar Engures ezera ruduļiem. Pirmajā reizē tā arī nesapratu, vai mēs bijām vai nebijām ezerā – kā izurb, tā urbis dūņās. Toreiz blakus Māris Olte filmēja raidījumu.

Viņš kaut ko noķēra?

Varbūt viņam sabēra… Mums gāja tā: draugam aukliņa ļoti tieva, un ar to viņš izvilka 1,8 kilo karūsu. Sauca: “Gafu, gafu, bet klusām, neskrien!” Izvilka to karūsu, aizbrauca uz mājām Sarkandaugavā, ielika zivi ledusskapī, pēc trim dienām izņēma ārā ar domu uzcept, ielika izlietnē, lai tīrītu, bet – karūsa sāka kustēties! Draugs viņu ielika akvārijā un pēc kādām dienām palaida vaļā kanālā, kas Lilastes ezeru savieno ar jūru.

Ruduļu cope Engurē bija ļoti sportiska arī ziemā, kad turpat zem ledus paņēma. Vasarā iebraucām ar laivu no Ķūļciema puses, un tad jau redzēju, ka te tiešām nekādu dziļumu nav. Kad ruduļu bars iet, muguras spuras virs ūdens kā haizivīm. Ķūļciema puse man patīk, tur es vienu gadu pēc zivju copes vēl piecopēju divas Maximas kules ar čigānietēm. Atceros, bērnībā tēvs bija salasījis čigānietes un izvārījis, bet māte tās izlēja podā, pateica, ka dēlam suņusēnes nedos. Tēvs tikai noburkšķēja, lai aiziet uz tirgu un paskatās, ka šīs “suņusēnes” maksā gandrīz tikpat, cik baravikas.

Engurē, kad vasarā braucām spiningot līdakas, reizēm pārnakšņojām ornitologu putnu tornī. Reiz pīļu sezonas atklāšanas dienā bijām iebraukuši meldros, kad pēkšņi – sajutāmies kā frontē. No visiem stūriem sāka šaut! Ātri metām mieru, un pēc tās reizes man putnu mednieki vairs nepatīk.

ZVIEDRIJĀ GARŠĪGĀKAS. Arī zviedri, ja viņus uzcienā, slavē līdakas garšu, bet tikai tad, ja viņiem nepasaka, ka tā ir līdaka, no pieredzes zina Juris Krusts

ŅEM JEBKO. Zviedrijas ziemeļos labā copes dienā un labā vietā vari likt, kuru mānekli gribi, līdakas ņems visu, stāsta Juris Krusts

Līdakas – bez licences

Cik noprotu, spiningošanai, ja neskaita tavu pirmo septiņnieci ar atrasto spiningu, aktīvi pievērsies tikai pēc armijas?

Faktiski šajā gadsimtā – kad saskatījos Māra Oltes raidījumus un sapratu, ka foreļotājs nekad nebūšu.

Kuras ir bijušas tavas labākās līdaku vietas bez Engures?

Bērze pie ietekas Svētē, pati Svēte pie Ūziņiem, tur sievai mājas kalnā, upe iet apkārt. Līdakas man ir labi ķērušās Langas upē no krasta. Pie Carnikavas pagrieziena Langa ietek Ķīšezerā, un nedaudz uz augšu upē sākas platumi – tur ir gan līdakas, gan līņi. Pavasarī ar spiningu man tur ir ļoti labi gājis. Ilgāku laiku mana galvenā copes vieta bija Lielupe.

Bet Ālandu salas?

Tur esmu bijis vienreiz. Bijām četri ar manu mašīnu – divi latvieši, divi krievi. Atceros, viens krievs zvanīja uz mājām sievai un teica: “Nezinu, kur es esmu, mani uz kaut kādu Marihuānu atveduši …” Copējām netālu no Marienhamnas. Līdakas ķērās labi uz somu mānekļa, kam augšā šūpiņš, apakšā pušķis, dabūju arī smuku zandartu uz sudraba šūpiņa.

No 2004. gada sāku regulāri braukt uz Zviedrijas ziemeļiem, no Helsinkiem apmēram 1000 kilometru augšā un pa kreisi. Vienā Copes Lietu numurā bija sludinājums, ka izīrē mājiņu makšķerniekiem. Domājām – aizbrauksim, un mums tur iedos visu, bet izrādījās, ka dod tikai mājiņu. Prasījām saimniekam: “Kur laiva?” Viņš iedeva karti un teica: “Brauciet, uz kuru ezeru gribat. Ja redzat nepieķēdētu laivu, sieniet vaļā, un aiziet!”

Tik vienkārši?

Teicu saimniekam, ka man sirdsapziņa neļauj tā ņemt svešu laivu, viņš atbildēja, lai tad atstāju tai vietā savu telefona numuru.

Atradām vienu foršu ezeru, nobraucām lejā – pie bērza piesieta smuka balta koka laiva ar airiem. Pēc tam es to, augusta beigās uz turieni aizbraukdams, uzskatīju gandrīz vai par savējo. Reiz sēžu laivā, skatos – krastā blakus mūsu mašīnai stāv vēl viena mašīna. Piestājām malā, izrādījās – tas ir laivas saimnieks ar kundzi. Ja tu zinātu, kā tas zviedrs man bezmaz atvainojās…

Nevis tu viņam, bet viņš tev?

Jā, ka viņš man sabojājis copi, nelaikā atbraukdams, bet nu gribot šodien arī pats pamakšķerēt.

Kas tajos ziemeļu ezeros dzīvo?

Līdakas.

Un kāda ir zviedru attieksme pret līdakām tajā pusē?

Ļoti pozitīva – “noķer un met krūmos!” Līdakas viņi neēd. Kategoriski. Prasīju vienam, kāpēc tā. Viņš atbildēja ar pretjautājumu: “Vai jūs Latvijā medībās ejat? Ja ejat, vai vilkus ēšanai šaujat?”

Vai tu esi kādu zviedru uzcienājis ar līdaku?

Esmu.

Iepriekš pateikdams, ka tā ceptā zivs ir līdaka?

Pēc tam. Vispirms pajautāju, kā garšo, zviedrs teica, ka ļoti. Tad pateicu, ka tā ir līdaka, un viņš izspļāva kumosu ārā. Tas zviedrs pie mums bija atbraucis, jo bija ieraudzījis Latvijas numurus, un jautājums bija tikai viens: “Jums taču noteikti ir LB?” Kā par brīnumu, mums toreiz tieši LB bija paņēmies līdzi.

Tas jau nav pats smalkākais šņabis...

Zviedram garšoja.

Reiz braucu pa ezeru, piestūrē lielāka laiva, tur – zivju inspektors. Prasa, kā mums iet, vai licence ir. Teicu, ka šobrīd nav, bet esmu likumpaklausīgs, zinu, kur licenci var nopirkt, šodien nesanāca, rīt nopirkšu. Tad inspektors jautāja: “Kādas zivis tu makšķerēsi?” – “Līdakas.” – “Tad licenci vari nepirkt. Vari izķert visas līdakas un vest uz savu Latviju, mums viņas nevajag. Bet vestei jābūt mugurā, un benčikus ūdenī mest nedrīkst.”

Foreļu tajos ezeros nav?

Visi saka, ka ir, bet mēs neesam trāpījuši.

Vai tie ezeri kaut kādā ziņā atšķiras viens no otra?

Pēc lieluma. Citādi ne īpaši, tikai vienos ir vairāk asaru, citos līdaku. Kad jau ņēmām līdzi savu laivu, tad, piekusuši copēt vienā ezerā, nolaidām tikai bortiem gaisu, ielikām laivu salonā un braucām uz citu ezeru.

Līdakas tur ir lielas?

Ilgtermiņā raugoties, senāk bija lielākas. Droši vien tāpēc, ka uz turieni tagad brauc vairāk makšķernieku. Cik tad to lielo līdaku vienā tādā ezerā var būt? Svari man nav bijuši līdzi, bet tādas ap 7 kilo kādas trīs pa šiem gadiem ir trāpījušās, piecinieces vairāk.

Uz kā?

Uz jebkā. Braucām ar draugu, viņš teica: “Uzliec no savas lielās vizuļu kastes tādu, kuru simtprocentīgi neviena zivs neņems.” Uzliku – ņēma arī to.

Bijām gandrīz vidū vienam ļoti dziļam ezeram atraduši sēkli, kur ūdens līdz ceļiem. Kad tur ar laivu nostājās un izmeta enkuru, lielās sēdēja gandrīz aiz katra akmens.

Sēž un ņem… Uz Zviedrijas ziemeļiem braucāt vienmēr vienā laikā?

Jā, no augusta vidus līdz septembra sākumam. Laiks tad ir pat siltāks nekā pie mums, tikai rītos +3 grādi.

Lāču tur ziemeļos nav?

Ir. Esam dzirdējuši. Sieva sēdēja mašīnā, es ārā pīpēju, kad to rēcienu dzirdēju. Sieva vēlāk teica: “Nepagāja ne sekunde, kā tu jau biji mašīnā un durvis ciet.” Tur lejā bija akmeņaina upīte, un tas rēciens nāca aiz tās. Grūti pateikt, cik tuvu lācis bija.

Bušu zvaigznes

Teici, ka pēdējos gadus tu uz Zviedriju tik daudz vairs nebrauc.

Jā, darba dēļ makšķerēt iznāk retāk, nekā gribētos. Beidzamos desmit gadus mēs ar čomiem un bērniem braucam uz jūru butēs. Amplitūda – no Liepājas līdz Kolkai. Užava, Lūžņa… Lūžņā labāk ņem butes, Saraiķos lielāka iespējamība dabūt mencu, reiz man tur bija menca virs 3 kilo. Užavā man ir bijušas 7 mencas vienā reizē. Ejam uz butēm, mencas trāpās kā piezveja, tāpat kā bullīši, lucīši, vimbas.

Ko liec butei uz āķa?

Garneles, svaigas vai vārītas. Citreiz zivs gabalu, svaigu karpu. Likt var gandrīz jebko.

Vai šo 10 gadu laikā esi pamanījis kādas izmaiņas bušu copē?

Izmaiņas ir acīmredzamas – bušu paliek mazāk un mazākas, akmeņbutes nu jau pavisam retas. Bet bullīšu kļūst arvien vairāk.

Kad butes ķeras labāk?

Pēc vētras. Rudenī. Bet vispār butes piesakās cauru gadu, jūra jau daudzus gadus nav aizsalusi.

Cik tālu butei jāmet?

Visi saka, ka simt metrus. Es nekad mūžā neesmu tik tālu aizmetis. Paņēmu līdzi dēlu, viņam bušu kāta nav, ir Shakespeare spinings, un viņš savilka vairāk par visiem. Draugs prasīja, kur viņš met. “Tepat.” Draugs: “Es ar savu kātu tik tuvu nevaru iemest, tad man jāatkāpjas līdz kāpām.” Butes bija bedrēs tepat pie krasta. Reiz mēs intereses pēc copējām ar pludiņu tuvu krastam, un butes ķērās arī tā.

Cik daudz tas ir – laba bušu cope?

Pilns lielais spainis. Azartā jau aizmirst, ka pašam tas spainis būs pa smiltīm jānes atpakaļ uz mašīnu kopā ar visu pārējo – kātiem, krēslu…

Kad butes neķeras?

Kad ir bula laiks un kad līmenis krītas.

Bēgumā?

Manuprāt, tas atkarīgs no vēja, tas var dzīt ūdeni prom no krasta. Butes interesanti ķert naktīs – ar spīgulīšiem: sēdi un skaties zvaigznēs, un jāsaprot, kuras divas trīs no tām ir tavas zvaigznes, kas var kustēties.

Sieva arī copē?

Labā laikā – jā, bet vairāk ar grāmatu lasīšanu.

Tavi četri dēli visi makšķerē?

Jā.

Vai kāds jau nav lielāks copmanis par tevi?

Lielāki viņi vēl nevar būt, jo pagaidām ir samērā atkarīgi no manis transporta ziņā. Viņi lielākoties ir grunteņotāji.

Baļķis pumpē!

Tagad beidzot ķersimies klāt Lielupei, kur esi izvilcis savu mūža zivi.

Man bija motorlaiva Progress ar 50 ZS Suzuki motoru, un tas tika darbināts regulāri. To pārdevu. Tagad man pagalmā stāv stiklašķiedras laiva, šķūnī motors, tie jāsariktē kopā, tad turēšu laivu jahtklubā un atsākšu braukt uz Lielupi. Iepriekšējos velcēšanas pasākumos bieži līdzi brauca bērni, un Edvarts man parasti iekabināja. Lielupē ir vietas, kur var braukt ātri, un ir vietas, kur lēni. Lēnajās velcēju līdz vietām, kuras var apmētāt.

Starp citu, cukurfabrikas darbības gados Lielupē varēja vērot dažādas neparastas lietas atkarībā no tā, kad un ko fabrika ielaida upē. Piemēram, ziemā pieteicās līņi – kad bija ledus, bija grūtāk pamanīt, ko fabrika ielaidusi. Vai arī ieplūdināja kaut ko tādu, ka visi vēži rāpās no upes laukā.

Makšķernieki ir stāstījuši arī par lielām karpām un citām baltajām zivīm, kas labprāt barojušās pie cukurfabrikas...

Godīgi sakot, visvairāk man Lielupē ir gribējies mežavimbu. Dažas esmu arī dabūjis – gan no krasta, gan velcējot no laivas. Kad no Liepājas šosejas brauc uz Jelgavu caur Valgundi, pie sieviešu klostera ceļš aiziet līdz Lielupei, un tālāk liels gabals gar upi. Tur ir makšķernieku sen apgūtas un labi iebarotas vietas – ja gribi tajās copēt brīvdienā, kādam jau piektdien pa dienu jābrauc aizsist vietu. Man tādā vietā mežavimba ir uzsitusi piecus metrus no krasta, tad es iemetu rotiņu – un mežene uz divarpus kilo klāt!

Esi uz mežavimbām gājis arī speciāli?

Mērķtiecīgi neesmu. Ja diena gara un uzlec mežene, pamētāju uz to.

Cik garš tavs Lielupes copes posms ir bijis?

No Jelgavas uz augšu parasti eju nelielu gabalu, uz leju – neaizbraucot līdz Kalnciemam. Bet plezīra pēc pa Lielupi un Buļļupi esmu aizbraucis arī līdz Rīgai degvielu pieliet.

Kad tad tev piecpadsmitniece trāpījās?

Ap 2014. gadu, 24. novembrī, upes vidū. Ar vismazāko ātrumu velcējot pret straumi, uz lašu kāta un pagaru viendaļīgu vobleri ar sarkanu priekšu un baltu asti, vilktu 6–7 metru dziļumā. Eju ar laivu, kāti pa malām. Ja kāts raustās, tad ir zivs, bet, ja kāts līkumā un bremze strādā khhh!, tad zaceps. Velcējot tas gadās pat pa desmit reizēm dienā, un tu jau zini, kā izskatās zaceps. Tad laivai jāieslēdz atpakaļgaita ar maziem apgriezieniem un lēnām jātinas klāt. Kad esi pietinies un pabraucis drusku uz pretējo pusi, parauj, un zaceps parasti atiet vaļā.

Tātad nekāda stresa man nebija, tinos mierīgi tam zacepam klāt un, kad jau biju pietinies un parāvu, sajutu, ka baļķis pumpē… Sāku ar savu laša kātu vilkt. Vienā brīdī kādus 10 metrus no laivas uznāca mutulis. Čoms paņēma uztveramo tīkliņu, es pievilku līdaku pie laivas, un viņa faktiski pati iepeldēja tīkliņā. Mēs katrs aiz savas puses iecēlām viņu laivā…

Vai tad viņa ietilpa tīkliņā?

Saritinātā veidā – jā. Iecēlām, un viņa iztaisnojās... tīkliņš pušu, vizuļu kaste apgāzta un aizsista uz laivas galu. Man jau likās, ka tas beigsies ar lauztām kājām, bet ar enkuru izdevās viņu nomierināt.

Laivu es turēju pie zivju inspektora steķiem. Kad braucu krastā, viņš vienmēr nāca skatīties un izvaicāt, kā ķēries. Tajā reizē viņš ierosināja līdaku nosvērt un nomērīt. 15,250 grami, garums bija laikam 114 cm.

Kā tev šķiet, kāpēc tā līdaka vilkta īpaši nepretojās?

Toreiz nospriedām, ka viņa ir veca un nogurusi…

Nogurusi no dzīves?

Protams, spēks viņai bija baigais. Bet es viņu tik ātri un operatīvi pietinu, ka nebija nekādas ilgās cīņas un laivas vilkšanas.

Ko ar to līdaku izdarīji?

Aiznesu Mārtiņam Rītiņam, pie kura 1995. gadā biju strādājis, iznāca pusdienas Vincenta darbiniekiem.

Pats arī pagaršoji?

Jā. Runas, ka lielas līdakas nav garšīgas, ir absolūtas muļķības. Garšīga zivs, ne ar ko sliktāka par parastajām līdakām.

To pašu Copes Lietām 2009. gadā teica Vija Skuja, kura Burtniekā ir noķērusi divas desmitnieces vienā vasarā. Ko Mārtiņš Rītiņš teica, kad ieraudzīja tavu milzeni?

Teica: “Vow!”

Rītiņš pats neķēra nemaz?

Ir divi raidījumi, kuros viņš makšķerē – vienreiz uz butēm, otrreiz Baltezerā izcēla mazu asarīti. Ar asarīti viņš rādīja, kā jāvāra zivju zupa. Kad uzzināja, ka butes makšķerē ar garneli, jautāja, vai lētāk nav to zivi nopirkt tirgū.

Kas tu pie Rītiņa biji?

Restorāna Vincents tehniskais direktors, saimniecības daļas vadītājs. Redzēju visus prezidentus, kas tajā laikā viesojās Latvijā, ASV prezidentu Džordžu Bušu junioru ieskaitot. Operā bija saiešana, Vincenta improvizētā virtuve viņus baroja. Bušs redz, ka no aizkariem nāk laukā viesmīļi un nes ēdienus. Vienā brīdī pavāri tur aiz aizkariem sēž, te pie viņiem ienāk Bušs un prasa: ”Veči, kur jums ir tualete?” Pavāri parāda, Bušs aizskrien. Pēc 10 sekundēm parādās būdīgi prezidenta apsardzes nēģeri un prasa: “Kur Bušs?” Pēc protokola viņam bija jāapmeklē pavisam cita tualete.

Rītiņš darba lietās bija briesmīgs despots. Es biju jauns, nesapratu, ka tikai tā var dabūt tādu rezultātu, kādu viņš Vincentā dabūja. Aizgāju no Vincenta, un, kad vairs nebiju Mārtiņa padotais, mums abiem izveidojās superkolosālas attiecības.

Esi strādājis arī zivju restorānā Barents. Kāpēc Barents nedabūja Michelin zvaigzni, kā daudzi pavāri domāja?

Tāpēc, ka tur nav, kur noparkot automašīnu. Michelin ir riepu firma.

Kur Rītiņš ņēma zivis Vincentam?

Iepirkām tirgū vietējās – zušus, zandartus, akmeņbutes, arī nēģus.

Vai tad akmeņbutes var dabūt regulāri?

Mums tās aukstumsomās piegādāja Dzintars, kas Pāvilostā kūpina zivis. Viņu tur visi pazīst, viņš ar saviem izcilajiem kūpinājumiem apkalpo arī lielus pasākumus, var ar visu kūpinātavu atbraukt. Dzintara auksti kūpināta menca ir fantastiski garšīga, viegliņa, viegliņa.

Starp citu, pie Pāvilostas Sakā, Latvijas īsākajā upē, esmu spiningojis līdakas no laivas. Dabūjām dienā kādas sešas. Jūrā esmu arī velcējis vējzivis. Nevienu nedabūju, tikai beigās sapratu, ka tās jāvelcē divreiz ātrāk nekā Lielupē līdakas.

Kas ir tavā zivju gastronomiskajā topā?

Asaris. Labi, arī zutis un nēģis. Un vienīgās raudas, ko es ēdu, ir Peipusa raudas.

Kas attiecas uz gastronomisko topu, biju dzirdējis, ka karpām ēsmai pievieno ķiploku. Reiz biju makšķerēt Lielupē ar diviem draugiem zemessargiem un vienam pateicu, ka ķiploku smarža pievilina zivis. Otrs mūsu sarunu noklausījās. Pēc pusgada satikāmies, un viņš stāstīja: “Noklausījos toreiz jūsu sarunu par ķiplokiem un nolēmu pamēģināt. Saraku bundžiņu slieku un uzspiedu pa virsu ķiploku. Aizbraucu uz copi, taisu bundžiņu vaļā, un – ja tu to būtu redzējis – sliekas kā kobras izslējušās augšā!”

Tā kā tuvojas ziema, atgriežamies pie tavām ledus gaitām.

Peipusā copes biedri mani bija iesaukuši par Ķīšu karali. Citi velk asarus, man vislabāk ķeras ķīši. Draugs man ir teicis: “Nāc pie mana āliņģa, man tikai asari nāk, ielaid savu.” Ielaižu – ķīsis galā! To nevar izskaidrot.

Vispār man Peipusā ir veicies ļoti labi. Tagad gan tur ziemā retāk tiek virsū. Bet nav ļaunuma bez labuma – reiz mēs tur makšķerējam, piebrauc igauņu robežsargi ar transportu uz gaisa spilvena ar propelleriem, aizved mūs uz savu iecirkni un uzliek sodu – laikam bija 25 lati. Mans draugs saka: “Kur citur tu par 25 latiem dabūsi pavizināties ar šādu verķi uz gaisa spilvena!”

Ja šoziem ledus būs, noteikti būšu Peipusā!