Mucenieks piekrastes līčos

Makšķerniekam būtu jāpriecājas par to, ka zivis ne vienmēr ķeras, jo citādi to nebūtu, saka vēsturnieks un žurnālists Artūrs Mucenieks. Sācis viņš ar spainīti Slocenes upītē bērnībā un vēlāk izmakšķerējies gan Latvijas ūdeņos, gan papilnam Ālandu salās un Norvēģijā, bet nu jau labu laiku ar sievu dod priekšroku spiningošanai tuvajos ziemeļos – Igaunijas piekrastes līčos: tuvāk nekā Skandināvija, un arī ķeroties ne sliktāk.

Vienīgā reize, kad mēs kopā esam makšķerējuši, bija stipri pasen – Rušonu ezerā 90. gadu sākumā. Zini, kurš man tevi kā makšķernieku tagad aktualizēja? Vēsturnieks un grāmatas Trakie deviņdesmitie autors Valdis Klišāns. Ieraudzīju viņa feisbuklapā bildi, kurā viņš ar savu tēvu izcilo mežradznieku Arvīdu Klišānu laivā airējas uz copi. Piezvanīju, bet Valdis atteica, ka viņš atšķirībā no tēva nekāds makšķernieks neesot. Bet sarunas gaitā pieminēja savu čomu, kurš tagad baigi velkot līdakas Igaunijā. Un tas izrādījies tu.

O, jā, ar viņiem abiem es savulaik kopā esmu makšķerējis Daugavā pie Vandāniem un par to pat avīzē gabalu esmu uzrakstījis. Tā ir Arvīda Klišāna dzimtā puse. Mēs toreiz noķērām divus mazus samiņus, toties dabūju dzirdēt stāstus arī par stipri lielākiem.

Man atšķirībā no Valda tēvs nebija makšķernieks. Mans vectēvs gan esot bijis, bet viņu, Latvijas armijas virsnieku, nomušīja Staļins. Vectēvs bija aizvests uz Intu, un no turienes atnāca vēstule, ka miris ar plaušu karsoni. Bet tikpat labi var būt, ka patiesībā tika nošauts.

Lai gan mans tēvs nemakšķerēja, man par zivīm bija liela interese. Uzaugu Milzkalnē, mana bērnība un skolas gadi pagāja Šlokenbekas muižā. Turpat aiz muižas tecēja Slocenes upīte, pāri tai kādus divus metrus virs ūdens koka tilts. Man ļoti patika no tā vērot zivtiņas – grunduļus, vīķītes, asarīšus.

Omes man bija abas – Milzkalnes ome, kas bija atgriezusies no Sibīrijas un dzīvoja kopā ar mums, un Tukuma ome. Es biju viņu mīlēts mazdēls, varētu pat teikt, ka abas par mani konkurēja. Tad nu zivju sakarā nevaru izslēgt, ka Milzkalnes ome man palīdzēja izštukot, kā tās dabūt rokā. Man bija apmēram litra tilpuma smilšu kūku cepamais spainītis, tas tika piesiets brūnā papīra striķī ar domu, ka tā es zivtiņas izsmelšu. Kādas pāris reizes mēs arī spainīti no tilta iegremdējām, bet pēc tam, protams, papīra striķis samirka, pārtrūka, un lielā cope beidzās ar spainīša zaudēšanu.

Trīs kilometrus no manām mājām bija slavenais Valguma ezers, tolaik PSRS Ministru padomes atpūtas bāze. Makšķerēt tur vietējie nedrīkstēja. Zivju Valgumā bija daudz. Reiz mēs ar čomu Gundaru ņēmām savas makšķeres – man tad jau bija Ausmas plastmasas kāts – un pa tumsu piezagāmies pie ezera. Zinājām – ja mūs pieķers, būs baigās ziepes. Cope gāja labi – smuka raudiņa, plicītis, drīz vien mums katram polietilēna maisiņā pa dažām zivtiņām pļuckājās. Skaista vasaras nakts, virs ezera migliņa, te pēkšņi pamanām – brauc airu laiva. Kas tur iekšā – nezinām, bet visticamāk, ka inspektori vai sargi.

Kātus mēs kaut kā žigli salikām. Zivis pazaudējām, mūkot pa pļavām un mežiem. Pa Klapkalnciema–Tukuma ceļu nemukām, jo sapratām – ja tur mūs pamanīs kāds bobiks, tad saņems ciet. Nosvīduši un noskrāpējušies pa krūmiem, pie manas mājas satikāmies un viens otram prasījām: “Vai pa tevi arī šāva?” – “Man liekas, ka šāva…” Protams, neviens nebija šāvis, bet nobijušies mēs bijām nepajokam.

Vēlāk tu Valgumā esi makšķerējis?

Pāris reizes esmu, noķēru tikai vienu mēra līdaku, lai gan zinu, ka vēl 90. gados tur bija smuki zandarti. Man liekas, zivis tur tika laistas iekšā, vismaz līdakām tā vide īsti piemērota nav. Valgums ir dziļais ezers, es līdakas un asarus spiningoju galvenokārt seklūdenī: Engures, Babītes, Liepājas ezerā. Arī Igaunijas līči būtībā ir līdzīgi šiem mūsu ezeriem, tikai nav sauszemes ieskauti. Somijas līču struktūra un dziļumi ir pavisam savādāki, nemaz nerunājot par Norvēģijas dziļumiem.

Kad tu sāki makšķerēt nopietnāk?

Augstskolas pēdējos kursos paralēli strādāju Bēnes skolā par skolotāju. Fizkultūras skolotājs Uldis Dozbergs, savulaik pazīstams rokasbumbists, bija traks makšķernieks, arī vairāku jauno skolotāju vīri un draugi makšķerēja, un es viņiem piebiedrojos. Auces upītē ir tāds Bēnes dzirnavezers, tajā ķērām līdakas, braucām arī uz Zebru zandartos. Tur citi mani pamācīja, kā tas jādara.

Tā kā mans tēvs nebija makšķernieks, prasmes esmu ieguvis, tā sakot, pašmācības ceļā. Neteiksim, ka trofejlomu ziņā es būtu ļoti veiksmīgs – zivi noķert māku, bet neesmu no tiem, kuriem copē darbojas veiksmes faktors vai pakaļas nervs, ar kuru viņš to zivi jūt. 5–6 kilo līdakas esmu dabūjis regulāri, bet mana sieva Signe Burtniekā izvilka astoņnieci, man tik lielas līdakas nav. Lielākais asaris man ir 40 cm, un nesen Igaunijā noķēru divus uz 38 cm.

Cik 40 cm asaris var svērt? Kilogramu?

Tas atkarīgs no tā, kāds ir kupris. Asari ir dažādas formas, ir slaidāki un ir druknāki. Jūras asari ir gaiši un slaidi, bet Igaunijas līčos lielie asari nemaz tik slaidi nav.

Ar sievu tu kopā uz ūdeņiem brauc regulāri?

Jā, un redzu arī daudzus jaunus pārus, kas tā dara.

Vai viņa jau bija makšķerniece, kad iepazināties?

Bija tā: iepatikās man smuka meitene, iepazināmies. Ko tādu skaistu un romantisku meitenei var piedāvāt? Braucienu ar laivu ezerā vasaras vakarā! Nu jau manai meitenei, proti – sievai, šādi braucieni ir ikdiena. Tajā pirmajā reizē aizlaidām uz Engures ezeru, Roberts Šiliņš mums iedeva laivu, braucām iekšā. Biju paņēmis divus kātus – Signe ir no Tūjas, tur viņa no mola jau bija kādas zivtiņas ķērusi, makšķerēt viņai patīkot. Pirmajā reizē ar spiningu viņai diez cik labi negāja, ko nevarētu teikt par šodienu. Es kādas pāris līdaciņas izvilku, pierādīju meitenei, ka esmu baigais vecis. Pavedu viņu ar laivu un pavedu uz kopdzīvi, nu jau 18 gadus esam kopā, un kopā arī makšķerējam.

Vai tu biji klāt, kad viņa Burtniekā to astoņnieci noķēra?

Biju. Ar pirmo reizi nevarēju dabūt iekšā sačokā. Tas notika seklā vietā, dziļāk par 40 centimetriem nebija.

Vai muguras spura tur negāja virs ūdens?

Katrā ziņā mutulis bija iespaidīgs.

Sievai ceļi netrīcēja, ieraugot tādu zivi?

Signe: Nē, ceļi trīcēja viņam, jo viņš zināja – ja neizvilks, būs ziepes, jo vispār tajā dienā neķērās. Kad Artūrs ieraudzīja līdakas milzīgās plēšas, sāka drudžaini meklēt sačoku.

Ko astoņniece paņēma?

Artūrs: Gumijzivi. Tagad mums, palasījušamies igauņu portālus, topā ir rotiņi Sukre ar smagu lapiņu, tie labi rotē. Tos ražo lietuvieši, bet labi strādā igauņu līčos. Latvijā tie nez kāpēc nav izplatīti.

Teici, ka lielākā revolūcija makšķerēšanas inventārā ir silikona zivtiņa. Ar to tu ķer?

Pēdējā laikā ne. Kāpēc? Nemāku izskaidrot. Tagad pamatā lietoju rotiņus vai plānus bleķīšus.

Šūpiņus? Vai tos mūsdienu līdakas vēl ņem?

Ņem un ņems, kamēr pastāvēs. Ja zivs gribēs ēst, viņa ņems pat pudeles korķi. Reiz saķērām asarus, un vienam vēderā bija sieviešu dekoratīvā matu spraude. Acīmredzot kādai izslīdējusi no matiem, iekritusi ūdenī, un asaris paņēmis.

Es vispār spiningoju ar tādām lietām, kas nav populāras.

Kāpēc?

Tāpēc, ka daudz kas ar copi saistītais, gan mānekļi, gan citi rīki, gan laivu noma, gan copes mājas, gan Makšķerēšanas noteikumi, ir viens liels mārketings, kā arī interešu grupu sadursmes. Man liekas, Latvijā vairāki ierobežojumi ir stulbi. Protams, visu cieņu pētniekiem, bet arī viņi ēd maizīti no kāda rokas, un intereses ir tādas, kādas tās ir. Piemēram, kādi džeki ir pasēdējuši konferencē un izštukojuši, ka paturamo vējzivju daudzums jāierobežo līdz 10 kilo. Man ar sievu patīk maija beigās, jūnija sākumā aizbraukt uz Akmeņragu un paķert vējzivis, tas ir interesants pasākums. Kad tā ierobežojuma vēl nebija, esmu saķēris stipri vairāk par 10 kilogramiem, divatā četrās stundās pat ap 50 kilo. Bet tā zivtiņa pie mums no Ziemeļjūras atnāk nārstot uz dažām nedēļām, tas ir vienīgais brīdis, kad to var dabūt. Nu, ja kādam latvietim vējzivju vajag daudz, lai taču viņš ķer! Kāpēc čakarēt savējos? Lai viņš tās vējzivis kūpina, pārdod tūristiem un kļūst bagātāks.

Vējzivi ir jāprot kūpināt, lai iznāk garšīga...

Ar nagu vai birstīti ir jāiztīra asinis pie garās asakas, lai nebūtu rūgtuma, to man iemācīja Pāvilostas kūpinātāji.

Pretarguments tavai domai, ka vējzivis jāļauj ķert bez ierobežojuma, būs – tad atradīsies kāds, kas to tiešām darīs rūpnieciskos apmēros un izķers visu resursu.

Ar makšķeri?

Kā tu vējzivis ķer?

Gan ar spiningu, gan ar pludiņu uz garneli.

Droši vien vējzivi atlaist atpakaļ nav tik vienkārši...

Kad ar garneli strādā – jā, jo žaunu saplēš. Bet reiz mans paziņa bija paņēmis zemmēra līdaku un igauņu inspektoram taisnojās, ka bijušas saplēstas žaunas. Tad inspektors atteica: lai arī beigta, jālaiž atpakaļ, putniem tiks.

Vestēm laivā jābūt!

Kad tev sākās Igaunijas periods?

Sākās ziemā ar Pērnavas līci, tātad diezgan pasen, kad ledus tur vēl bija drošs. Tolaik dzīvoju Raganā, bija kopīgas intereses ar vietējiem puikām, viņiem patika arī ar mašīnu dragāt pa Pērnavas līča ledu. Tad tur bija oficiāli ar kadiķīšiem iezīmēti ledus ceļi; naktī gan tie bija slēgti, lai braucēji nenomaldās. Jūtūbē var atrast rullīšus, kur Igaunijā uz Vormsi salu brauc prāmis un blakus pa ledu nesas mašīna – kurš ātrāk.

Jā, šādus priekus globālā sasilšana ir minimizējusi…

Mustvē pie Peipusa man ir labs paziņa, kurš ved makšķerniekus iekšā ar sniega moci. (Šogad Peipusā esmu divas reizes bijis ar laivu, vasarā tur ir foršāk nekā ziemā.) Senāk latvieši ar mašīnām pa ledu brauca paši, bet igauņiem tas nav izdevīgi, tāpēc tagad iekšā ved tikai viņi, citiem braukt aizliegts. Viesu mājas un vešana iekšā ir vietējo bizness. Igauņi, redz, aizstāv savējo intereses.

Tā latvieši varētu ņemt maksu no lietuviešiem, kad tie Liepājā un Ventspilī sēž uz stintēm.

Tas ir tas pats stāsts kā par vējzivīm, kas atnāk pie mums no Ziemeļjūras. Citās zemēs savējo intereses aizstāv vairāk nekā mūsu ierēdniecība savējos.

Kad sāki braukt uz Igauniju vasarā?

Pirms 20 gadiem aizbraucu uz Sāmsalu ar sirdsdraugu salacgrīvieti Aivaru Mucenieku, kurš bijis intervēts arī Copes Lietās (lai viņam vieglas smiltis). Biju palasījis portālus un Google Maps paskatījies, kuros līčos zivis varētu būt. Iebraucam Sāmsalā, dodamies uz iecerēto līci. Protams, kā piebraukt – īsti nezinām. Ieraugām, ka pie vietējā veikala sēž trīs vīri, gaida – pulkstenis bez 15 minūtēm astoņi, alkoholu vēl nepārdod. Man mašīnā ir polšs… Kā tu domā, vai es dabūju informāciju par ceļu? Visu uzzināju no tiem vīriem!

Pirmajā reizē darbojāmies brienamtērpā. Kādi 40 metieni, nekas nepiesakās… Te ieraugām, ka divi igauņi netālu rosās. Izrādās, viņi ap mazu saliņu apliek apkārt tīklu, palēkā pa niedrēm, un dažas zivis tīklā ieskrien. Tad kādā piecdesmitajā metienā tuvu pie kājām man trijnieces – tanks! – pa kātu. Pirmajā reizē mēs četratā 7–8 līdaciņas paturējām, otrā dienā pielasījām vēl kaut ko. Tā tas sākās.

Tur dziļums ir tāds pats kā līča mūsu pusē, kad pusstunda jābrien, kamēr ūdens līdz ceļiem?

Tur ir seklāks. Arī Igaunijas kontinentālajā daļā ir labi līči, piemēram, Tīstamē līcī mums ir bijuši labi lomi – tagad jau tikai ar laivu.

Kāpēc?

Vecums.

Makšķernieku tajos Igaunijas līčos ir daudz?

Jā, ir. Daudzi Tallinas krievi brauc, to rītos uz prāmja var redzēt.

Igaunijas copes sakarā – man bija periods, kad braucu uz Ālandu salām asaros un zandartos, un varu teikt, ka būtībā Igaunijas līči no Ālandiem ne ar ko neatpaliek. Jā, viesu māju komforta līmenis zemāks, bet iespējas ķert fantastiskas. Ālanti, tādi ap 1–2 kilo svarā, Igaunijā lēkā apkārt. Ālants ir kaprīza zivs, bet ar rotiņu viņu var piečakarēt, tāpat kā ruduli, par kuru ālants ir daudz garšīgāks.

Kāds Igaunijā ir līdakas atļautais izmērs?

Tagad ir 50 cm. Igaunijā ir divu veidu makšķerēšanas atļaujas – ir makšķernieka kartes dažādiem periodiem un ir arī karte, kas ļauj darīt drusku vairāk, piemēram, pašvaldībā nopirkt tīkla licenci. Es to nekad neesmu darījis, bet iespēja likt arī tīklu tur ir. Nav jau tā, ka tādā tīklā zivis vienmēr savācas vairāk nekā ar makšķeri. Man pašam divus gadus bija murdu licence, liku tos Daugavā un neteikšu, ka daudz tur iekšā līda. Samiņi bija, reiz pat 95 cm zutis, pa kādam zandartiņam, kādam brekšelim. Sieva man brauc līdzi makšķerēt, un, kad rudenī copes reizēs likām arī murdus, viņa beigās sāka protestēt – rokas nosalstot. Tad arī murdu likšana mums beidzās.

Esmu runājis ar zvejniekiem, kas to ir vairākās paaudzēs darījuši – tas darbiņš ir diezgan sūrs. Makšķerniekam, it sevišķi, ja pāris reizes nekas nav ķēries, liekas, ka zvejnieks viņu aptīra, bet domāju, ka tā nav vis. Igaunijā gan jūras līčos, gan ezeros stāv daudzi tīkli.

Protams, cilvēks var izslepkavot zivis un degradēt vidi, alkatība ir briesmīga lieta. Bet es, regulāri makšķerējot jau vairāk nekā 30 gadus, redzu, ka zivju resursi ir cikliski. Piemēram, kādu laiku pēc īpaši laba nārsta gada zivju ir vairāk, pēc kāda laika atkal mazāk.

Senāk runāja, ka Latgales ezeri esot ar tīkliem izkāsti.

Tā varētu būt. Atceros, kad braucām makšķerēt uz Robežniekiem, vietējais čalis lika tīklus ar minimālām acīm, jo lielās viņa piemājas ezeriņā bija izskaldītas. No otras puses, tāda lieta kā elektromaliķi un zivju dūrēji ir izzuduši, varbūt kāds pēdējais mohikānis vēl palicis…

Tas droši vien ir dabūjis Kultūras fonda stipendiju tradicionālā rūpala saglabāšanai...

Kā tad! Nav vairs dūrēju. Somijā, piemēram, veikalā var nopirkt žebērkli. Sāmi zivis dur pilnīgi oficiāli.

Latvijā nezin kāpēc ir aizliegtas peldošās ūdas. Arī to, kuri ķer ar dzīvo zivtiņu, paliek arvien mazāk. Es ar dzīvo diezgan daudz esmu darbojies Gaujā.

Kas der dzīvajai ēsmai? Vai asarīši arī?

Jā, der arī tie. Man ir mācīts, ka ēsmas asarim jānogriež augšējā spura, bet neesmu jutis, ka bez tās ņemtu labāk. Tāpat kā, ķerot asarus ar mikrodžigu, neesmu jutis, ka smaržīgā gumija būtu efektīgāka. Bet mārketings paliek mārketings. Esmu voblerus smērējis ar smirdekļiem un arī tad atšķirību neesmu manījis. Ja zivs rij, gumijas formai un krāsai, manuprāt, nav nozīmes.

Īsts makšķernieks jau skaitās tas, kurš prot tikt pie zivs arī dienās, kad tās neķeras.

Es esmu arī pats uz ūdens noķerts... Uz Igauniju ņemu līdzi mazo laivu. Man ir princips, ka laivā visādiem loriņiem jābūt pēc iespējas mazāk, lai var droši izstiept kājas – tas attiecas arī uz līdzņemamo mānekļu skaitu. Igaunijas noteikumus zinu – laivā jābūt mobilajam telefonam, lukturītim, šaufelei, vestēm… Kad reģistrēju mazo laivu, CSDD teica, ka man ir divas opcijas – numuru uz borta vai nu krāsot, vai pielīmēt. Es izvēlējos līmēšanu.

Protams, vienā copes reizē Orisāres līcī numurs atlīmējas. Ar 2,5 ZS dzinēju bijām aizbraukuši diezgan tālu, zivis ķērās – trijniece, smuki ālanti. Te ieraugām – brauc inspekcija. Domāju, ka zivju inspekcija, rādu šiem zivis. Bet viņi sāk kontrolēt citas lietas, prasa: “Vai laiva reģistrēta? – “Jā, ir.” – “Kur laivas pase?” Tā, protams, palikusi mājās… “Un kur jums korķa vestes?” To arī nav līdzi… “Ko ar jums iesākt? Darīsim tā: brauciet uz krastu, tur jūs jau policijas ekipāža gaida.”

Aizbraucam – jā, policists stāv. Štrunts par sodu, bet makšķerēt gribas. Paldies Signei, viņa telefonā atrada manu kontu, kur redzams, ka laiva reģistrēta.

Tā nu viena problēma atkrita, bet palika vestu lieta. Prasīju policistam, kādā valodā protokolā rakstīt, angliski iznāks ar kļūdām. “Raksti latviski.” Tad arī rakstīju: “Man nebija korķa vestu, vainu atzīstu, esmu gatavs saņemt sodu.” Signe vēlāk teica, ka vajadzējis rakstīt: “Paldies, mīļie Igaunijas policisti, par uzlikto minimālo sodu un arī par to, ka paņēmāt 500 eiro kukuli…”

Pēc tam lēcu mašīnā, braucu 50 kilometrus līdz Kuresārei, kur ir makšķernieku veikals, nopirku divas jaunas korķa vestes, atbraucu atpakaļ, un līdz tumsai vēl izmakšķerējāmies. Neko darīt, pats vainīgs, noteikumi jāievēro. Padsmit gadus tur braucot, bija radusies nesodāmības sajūta attiecībā uz prasību turēt laivā vestes.

Ar zivīm kā ar bitēm

Kur tu parasti copēji Ālandu salās?

Hjorto. Kas attiecas uz latviešiem Ālandos, sākumā tur vietējiem laivās motori stāvēja brīvi, bet pēc pāris gadiem jau saslēgti. Droši vien tautieši bija pacentušies un kādam motoram kājas pieaudzējuši.

Tie varēja būt arī ne tautieši...

Vispār jau uz salām noziedzība ir zema, sūdabrāli tur ātri atrod, nav tik vienkārši no mazas salas aizlaisties. Arī attiecībā uz atkritumu šķirošanu viņu līmenis ir daudz augstāks nekā mūsējais, ir pat redzēts, ka saimnieks pāršķiro atkritumu tvertnes.

Tev Ālandos mērķa zivs bija asaris un zandarts, nevis līdaka?

Mūsu kompānijā līdaka noteikti nav mērķa zivs. Ālandos ir daudz zandartu. Lieli tie nav, ķērām 20–25 metru dziļumā ar smagu džiggalvu. Atļautais paturamā zandarta izmērs tur ir 39 cm.

Vai augšējā ierobežojuma nav? Piemēram, Zviedrijā ir ezeri, kuros drīkst paturēt zandartus 50–70 cm diapazonā.

Pirms daudziem gadiem, kad rakstīju Copes Lietās, biju pie Dzintara Raibekaza. Viņš stāstīja par Vaidavas upi un teica arī, ka lielās foreles būtu jālaiž atpakaļ. Es, nebūdams nekāds zinātnieks, savā muļķa prātā domāju: labi, ir kāda liela līdaku mamma, kas varētu dot ļoti labus pēcnācējus – bet zivis jau neizvēlas smukāko! Kāds necils līdacēns, kuram tas ir pirmais un varbūt pēdējais nārsts, var apsēklot tās mammas ikrus, un visa ģenētika pagalam!

Tu esi bijis Rīgas Ūdens preses sekretārs. Vai tur bija daudz makšķernieku?

Nebija daudz. Vienu laiku ķērām kopā ar Ventu Balodi, viņš bija nopietns copmanis. Esam kopā bijuši arī Ālandos un Norvēģijā. Vispār Norvēģijā man ir viens labs draugs, kas dzīvo Tromsē. Viņam ir laiva, un esmu arī pie viņa makšķerējis gan fjordos, gan mierīgā ūdenī arī diezgan tālu okeānā. Sarkanasari, kurus te redzam veikalos, tur ķeras, sākot no 50 metru dziļuma. Man vecums jau tāds, kad prasās elektrisko spoli ar akumulatoru, manējā ceļ līdz 20 kilo.

Kaut kas lielāks par 20 kilo tev Norvēģijā ir gadījies?

22 kilo paltuss ir bijis, un jūras vilki ap 8–9 kilo. Ir jau bijuši arī sitieni – un 0,35 mm aukla pušu.

Starp citu, jūras vēdzele ir vēl garšīgāka par paltusu. Tāpat kā norvēģu butītes, kuras no laipas ar gruntenēm saķeram un no rīta uzcepam! Zivs ir jāēd, kamēr svaiga. Esmu speciāli prasījis, cik svaigas ir skumbrijas, kuras mums Latvijā kūpina. Tās ir vismaz divus gadus bijušas saldētavā, un, kad termiņš beidzas, latviešu tirgotājs tās par lētu naudu atved pie mums un nopārdod.

Vairākas reizes ar sievu esam viesojušies arī Baltkrievijā, pat sacensībās piedalījušies. Ap 2008. gadu Copes Lietu uzdevumā braucu noskaidrot, kāda tur ir cope – ar domu informēt Latvijas makšķerniekus.

Agri no rīta Minskā piebraucu pie Vides ministrijas, gāju meklēt ierēdņus intervijai. Man līdzi bija Baltkrievijas vēstniecības dota atļauja. Tā izrādījās tik nopietna, ka mūs uz ezeru kādus 100 kilometrus aiz Minskas veda ar bākugunīm! Piebraucām pie ezera, tur sēž vietējais makšķernieks, vīrelis bez zobiem. Ministrijas ierēdnis viņam saka: “Rādi zivi!” – lai žurnālists var nofotografēt. Tas paņem rokās izvilktu karūsu, bēdīgs, ka viņam liek ko tādu darīt, un ministrijas ierēdnis saka: “Ulibaisja, suka!” (Smaidi, draņķi!)

Tur mums uzvārīja garšīgu zupu no karpas. Man vēl teica – tā kā esmu ar sievu, man jāēd karpas galva – potencei.

Pēc tam braucām uz Naročas ezeru. Pa ceļam vienā vietā izlec šosejas malā čaļi un rāda plati izstieptas rokas.

Tas jau īstais makšķernieku žests!

Pēc kāda gabala atkal tas pats! Izrādās, čaļi tā braucējiem piedāvā nopirkt nelegālu zuti.

Tagad tu dzīvo Ķegumā pie Daugavas. Kā te iet?

Ap Jāņiem ķērām zandartus. Lielāko daļu laidām vaļā, jo tie bija zemmēra, bet bija arī mēri. Ķeram krēslas stundās 5–7 metru dziļumā pa kanti, rudenī tie aiziet dziļāk.

Kā tev te sokas ar samiem?

Mazo ir daudz. Bet es nemāku samus ķert, lai gan kvoks man mājās ir. Kvokotāju te netrūkst – piecos no rīta izej uzpīpēt un klausies, kā upe skan.

Teici, ka Ālandu salās esi makšķerējis arī ziemā.

Reiz ziemā bijām Ālandos ar sievu. No rīta veči ar urbjiem steidzas uz jau zināmām zandartu vietām, kādus 2 kilometrus no mājiņām. Uz ledus sniegs kādi 15 centimetri, es arī esmu pavilcies veču baram līdzi, bet mana nabaga sieviņa saka: “Es nekur tālāk vairs neiešu,” un apsēžas netālu no mājiņas. Izurbj āliņģi – un beigās tajā nepareizajā vietā un dziļumā savelk zandartus vairāk nekā veči īstajā vietā! Turklāt viņa nezināja, ka paturama zandarta minimums ir 39 centimetri – ja būtu ņēmusi visus, kas tikai mazliet virs tā garuma, loms būtu vēl lielāks. Ar zivīm ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Ja tā nebūtu, makšķerēšana nebūtu interesanta. Otra lieta – ja zivis ķertos vienmēr, to vairs nebūtu. Dabā ir tā iekārtots, ka zivis vienmēr neēd, un, pateicoties tam, viņas mums ir.

Foto no A. Mucenieka arhīva